Pareizā attieksme pret grēcīgo miesu

“Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā.” [2.Moz.12:11]

Vecās Derības Pashā mielasta pavēles garīgā jēga ir tāda, ka ikvienam, kas nāk pie Kristus un pieņem Viņu, tūdaļ ir jāsarauj saites ar bijušo dzīvi verdzībā grēkam, pasaulei un iznīcībai. Tam tūdaļ ir jāsaka ardievas savai vecajai dabai un neatskatoties jādodas jaunā ceļā. Kā vajātam bēglim tam jāsteidzas uz priekšu cik vien iespējams ātri un tālu no grēka un velna kalpības, lai nekad vairs nepieķertos laicīgām lietām un nemēģinātu sev celt paradīzi virs zemes.

Bet tam arvien jābūt kā ceļiniekam, kas dodas meklēt tēvzemi. Apustulis saka: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā” [Kol.3:1−3].

Tā ir īstā kristieša dzīve: būt mirušam bijušajai dzīvei un augšāmceltam līdz ar Kristu jaunai dzīvei, iegūstot debesu dārgumus un tēviju pie Kristus. Vārdu sakot, vienmēr sekot Ābrahāma ticības pēdās, par kuru sacīts: “Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs” [Ebr.11:9−10]. Viņi no tālienes to redzēja un sveica, un apliecināja, “ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju” [Ebr.11:13−14], t. i., savas debesu mājas.

Tādai jābūt visai mūsu dzīvei. Mums jābūt tērptiem ceļojuma drēbēs un jāēd Jērs. Mums visu laiku jābūt kā svešiniekiem un svētceļiniekiem, kas steidzas uz dzimteni. Ieraugot ceļmalā ko spīdīgu − zelta raktuves vai jauku īpašumu, īsts svētceļinieks neapstāsies, lai apmestos tur uz dzīvi, bet nevaļīgi turpinās savu ceļojumu, līdz būs sasniedzis Svēto zemi un Dieva pilsētu. Viesu namos viņš pavadīs tikai naktis un tur atspirdzināsies, tomēr viņš tur nepaliks.

Tāda ir visa kristieša dzīve. To paturēsim prātā un neaizmirsīsim, ka Jērs jāēd ceļojuma drēbēs. Bet tas vēl nav viss. Israēla bērni no savas verdzības zemes bēga lielā steigā tai pašā naktī, kad bija ēduši Pashā. Bet jau pēc dažām dienām apspiedēju armija mina tiem uz papēžiem. Israēlieši domāja, ka viņiem būs jāiet bojā no ēģiptiešiem. Tāpat arī cilvēki, kas lielajā Dieva žēlastībā ir no pasaules izredzēti būt par Kristus sekotājiem, nekad nedrīkst aizmirst, ka jau no paša sākuma viņus vajās visi vecie ienaidnieki.

Nekad neaizmirsti, ka tavs ceļš ved caur ienaidnieka teritoriju un tu nes dārgas pērles iznīcīgos traukos. Tevi ielenc tūkstoši, kas vēlas nolaupīt tavus dārgumus: vispirms tas ir vecais dvēseles ienaidnieks, kas zvērējis mums nāvi un ar visu spēku, viltību un bezgalīgo neatlaidību taisās izpildīt savu zvērestu. Tāpat pasaule, kas cenšas tevi atgūt un vest atpakaļ savos ceļos − dažkārt ar draudiem, dažkārt ar valdzinošiem aicinājumiem. Un, protams, to dara arī tava paša maldīgā sirds un miesa, kas vienmēr cīnās pret Garu un nealkst pēc Dieva valstības.

Vai šādos apstākļos tu drīksti doties pie miera un dusēt? Drīzāk mums arvien jābūt pilnā bruņojumā, ar patiesības saiti apjoztiem gurniem, ar ceļa spieķi rokās un kurpēm kājās − kā tādiem, kas steidzas.

Cilvēka sirdij ir nebeidzama tieksme pēc pasaulīgas baudas un prieka. Arī ticīga sirds, kas meklē savu prieku Dievā, dažkārt tiecas aizklīst neceļos. Tas ir bīstami, ja kristietis top pārlieku fanātisks un aizrautīgs pasaules lietās − savā uzņēmumā, saimniecībā vai veikalā. Tie patiesi ir draudi, ka šīs lietas pārņem viņu tik ļoti, ka kavē nākt uz lielo Tā Kunga mielastu.

Kaut pašas par sevi tās ir gluži nekaitīgas lietas, tomēr te ir runa par sirdi. Kā ir ar tavu sirdi? Ir ļoti svarīgi, ka esi godīgs šais lietās! Kur ir tava sirds, tur ir tava bagātība, un par to arī tava “mute runā” [Mt.12:34]. Dvēseles Līgavaiņa dedzīgās rūpes par tavu sirdi nepieļauj, ka tu atver to kādam citam, nevis Viņam. Tavas sirds labprātība lai pieder Dievam!

Grēcīgajai miesai ir ļoti sāpīgi, ja tai neļauj domāt par pasaulīgu prieku un laimi, bet vienmēr pret to izturas skarbi − to nogalina, saka ardievas un steidzas prom! Bet tieši tā ir pareizā attieksme pret grēcīgo miesu. Tas ir īstais ceļš, un tā ir īstā gara dzīve. Tādēļ neļauj sevi maldināt, kad tev sola paradīzi virs zemes! Ja tu piederi Krustāsistajam, tad tev vienmēr jābūt tērptam ceļojuma drēbēs un kopā ar Viņu jādodas uz debesu tēviju.