Pareizā ticība un labā sirdsapziņa

Bibliski kristīgā sirdsapziņas izziņa nozīmē, ka no Trīsvienīgā Dieva vārda gūst atziņas par cilvēku, par to, kas ar viņu, viņā notiek. Sirdsapziņas fenomeni iederas refleksīvo jēdzienu jomā, ar kuriem cilvēks apcer pats sevi, gūst par sevi atziņas un vērtējumus. Tādēļ tie principiāli pakārtoti Svēto Rakstu Dieva vārda atklāsmei un iedarbībai. Tādējādi gūstamas atziņas par Dieva darbību pie cilvēka.

Vārds sunei,dhsij ar tā ekvivalentiem kā Vecajā tā Jaunajā Derībā pieder pie plašā to vārdu lauka, kuri raksturo visu fiziski psihisko cilvēku ar visām tā norisēm (sirds, dvēsele, gars, domāšana, ticība, bailes, uzticēšanās, cerība, iekšiene, nieres, iekšējie orgāni utt.). Pie tā pieder viņa attieksme pret tuvāko līdz ar dabu ap viņu un vēsturi, ar kuru tas saistīts, un visā tajā viņa nostāja Dieva priekšā, pret Viņu (5.Moz.6,5; Hoz.10,2; Gudr.17,10; Sīr.14,2 u.d.c.). Pie tam ir raksturīgi, ka šie jēdzieni vienmēr parādās, raksturojot kādas norises īstenojumu, kādas īpaši ir lūgšana, lūgums, žēlošanās, apliecināšana (sal. psalmus).

Bet šajā kopsakarībā sirdsapziņa nav cilvēka pozitīvā iespēja (conscientia antecedens) jautājuma atbildēšanai “Kas man jādara?”, bet gan ir apsūdzības un aizstāvēšanās norise (Rom.2,14-16) (conscientia subsequens) ar jautājumu “Ko es esmu izdarījis?” Labā un ļaunā atšķiršana parādās pēc grēkā krišanas un ir tieši grēka zīme. Pie tam parādās Dieva likuma universālais spēks un atbildība nākotnē Dieva tiesas priekšā, kas nāks pār visu pasauli un katru cilvēku, pār dzīvajiem un mirušajiem.

Pestīšana Jēzū Kristū kā izglābšana no visu pasauli aptverošās Dieva tiesas norisinās, pārejot no Vecās uz Jauno Derību, no vecā uz jauno cilvēku ( 2.Kor.3; Jer.31,33-34; Ec.11,19; 36,26-27; Ebr.8,8; Ps.51 u.c.). Tas notiek tieši tur, kur runa ir par Gara dāvanu, sirds atjaunošanu, tātad, par apziņu un pārliecību par pastāvēšanu tiesas priekšā caur Jēzu Kristu (sal.Rom.14; 1.Kor.4,4; 8,1; Jņ.3,19-24). Tādējādi pareizā ticība, laba sirdsapziņa, kā arī kristība un vakarēdiens saderas kopā. (1.Tim.1,5 u.t.; 2.Tim.2,22; 1,3; 1.Pēt.3,21; Ps.51 etc.).

Tādēļ sirdsapziņa kā kristīgās ētikas orientācijas punkts pēc tās teorētiskās definīcijas nav kāda ierobežota morāles instance, bet gan runa šeit izšķirošā mērā ir par sevis apzināšanos Dieva likuma un Viņa tiesas priekšā, kas attiecas uz katru cilvēku, kā arī par pestīšanas ieguves norisi, par cilvēka atjaunošanu un glābšanu ar vārdu un sakramentu. Ja šis pamatojums nav skaidrs, kristīgā ētika pazaudē visu, kam jāpiemīt tai kā kristīgajai ētikai. Tad tā paliek bauslības novadā, vecā cilvēka, grēka un nāves novadā.