Pareizā ticība un labā sirdsapziņa

Ticību mēs izprotam kā reliģisku lielumu un sirdsapziņu kā morāles instanci. Šādi vērtējot, ticība un sirdsapziņa tiek viena no otras atdalītas. Katrs cilvēks mēdz atsaukties uz savu sirdsapziņu, arī tad, ja viņam nav nekādas darīšanas ar ticību un viņš nezina, ko ar to iesākt. Runāt par sirdsapziņu ir gatavs katrs cilvēks. Tas, kurš ignorē savu sirdsapziņu, ir slikts vai vieglprātīgs. Turpretī “apziņas brīvība” ir augsts labums, kas pieder pie cilvēku pamattiesībām, uz kurām cilvēks pretendē kā cilvēks un ar kurām satversmē ir saistītas likumdošana, izpildvara un jurisdikcija. Pamatlikuma 4. pantā teikts:

“Ticības un apziņas brīvība, reliģiskās pārliecības un pasaules uzskata paušanas brīvība ir neaizskarama”.

Vērā ņemams ir tas, ka ticības un apziņas brīvība acīmredzot apzīmē kopēju situāciju. Un tomēr var gadīties, ka ticības saites un apziņas brīvība nonāk savstarpējas konkurences stāvoklī. Diezgan bieži tas var gadīties kristīgajā draudzē – tad, ja Rakstu un Apliecību saistošajam raksturam tiek pretstatīta personīgā pārliecība un uzskati. Pamatteksts šai tieši klasiskajai konflikta situācijai ir Rom.14, kur runa ir par to, ka strīdā par tās gaļas lietošanu uzturā, kas iegūta pagānu kulta novadā, aizsargājama, zināms, ir nevis sirdsapziņa, bet gan vājo ticība, kāda tā ir, salīdzinot ar ticībā stipro cilvēku pārliecību. Ja ticībā stiprie pamatoti ir pārliecināti, ka šīs gaļas ēšana ir aizstāvāma Kunga priekšā (Rom.14:6), tāpēc ka “nav neviena elka pasaulē un ka nav cita Dieva kā viens vienīgs” (1.Kor.8:4), tad tomēr ticībā vājo atteikšanos nosaka raizes par to, ka tās gaļas ēšana, kas iegūta pagānu kulta novadā, nav savienojama ar palikšanu sadraudzībā ar Kristu un tādēļ tādas rīcības sekas ir tiesa. Pastāvēšana tiesā Kristus priekšā un caur Kristu attiecas uz ticības spriedumu [pārliecību], un, proti, tiklab ticības stiprumā, kā tās vājumā. Bet šaubas sakņojas sprieduma nedrošībā, resp., to attiecībā uz Kunga spriedumu nedrošu padara citi cilvēki. Cilvēku vērtējumu antagonismu draudzē novērš Dieva lēmuma vispārējais raksturs kā Kristus ticības pēdējā instance. Tāpēc ir spēkā: “Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks” (Rom.14:23). Šādi raugoties uz Dieva tiesu, ticība un sirdsapziņu ir tik cieši saistītas viena ar otru, ka šie jēdzieni kļūst savstarpēji aizstājami, kā tas redzams atbilstoša konflikta izklāstā 1.Kor. Kur Rom.14:1 ir runa par ticību, tur 1,Kor.8:7-12 minēta sirdsapziņa, un to 1.Kor.8:7-10 var pielīdzināt arī “atziņai “resp.”zināšanai” (γνῶσις).

Tātad Dieva tiesas priekšā ir sakopots viss, kas attiecas uz ticību, sirdsapziņu un tās nosacītajiem prāta spriedumiem. Pašā kristīgajā draudzē tāpēc vispār nevar tikt atdalīta apziņas brīvība un ticības saistība, drīzāk ticības saites ir pamats apziņas brīvības aizsardzībai, kas stingri balstās nevis citu cilvēku uzskatos, bet gan pašu Kungā (Rom.14:4-12). Bet var kļūt saprotams arī tas, ka šī ticības, sirdsapziņas un zināšanas saistība tiek sarauta – tas notiek tad, ja tiek ignorēta orientācija uz izglābšanu no Dieva tiesas.

Apziņas brīvība ir kristīgas izcelsmes tiesiski aizsargāta vērtība, kas arī pastāvēt var gan vienīgi uz kristīgiem pamatiem, ja zina, ka viss ir attiecināts uz Dieva tiesu un izglābšanu no tās caur Jēzu Kristu. Cilvēku tiesa prasa, un tas jau ir mazākajā lokā, noteiktu piekrišanu un saskaņu, un tas parādās šeit nosauktajos tekstos jau arī kristīgajā draudzē, ja tā piemirst, kas ir izglābšanas pamats un mērķis. Tam var būt arī tādas sekas, ka apziņas brīvības kristīgā izcelsme nokļūst pilnīgā aizmirstībā, un tad, to aizstājot ar tādiem problemātiskiem jēdzieniem kā “jaunlaiku subjektivitāte”, “autonomija” un “pilngadība” [pieaugušā statuss, spēja patstāvīgi spriest], (sirds)apziņa tiek uztverta vēl vienīgi kā vēsturiski antropoloģisks lielums, kas tad pat teoloģijā tiek izmantota kā norma ticības satura faktu izpratnei un orientācijai dzīvē. Subjektivitātes patvaļa un spaidi tad pārmāc evaņģēlija brīvību, un jaunlaiku cilvēka analīze top par neatceļamu dogmu. Taču tad sirdsapziņa un apziņa tiek funkcionalizētas, tāpēc ka tās tiek atrautas no tā satura, ko tām piešķir Dieva vārds bauslībā un evaņģēlijā. Bet tad vairs netiek saskatīts tas, kā tur, kur trūkst kristīgās ticības saistību, ka cits saturs piepilda apziņu un vada sirdsapziņas spriedumu veidošanu.

Bet (sirds)apziņu var skaidrot arī psiholoģiski, un tam, atbilstoši psiholoģisko skolu daudzumam, daudzveidībai un pretrunīgumam, pastāv dažādas iespējas[1]. Saskaņā ar Zigmundu Freidu sirdsapziņas izveidošanos var saistīt ar attīstības fāzi, ko raksturo ar t.s. Edipa kompleksu, un ar konfliktu starp noteikšanu no svešu puses, ko nosaka ar jēdzienu “pāri es” [super ego], un “cilvēka primārajām seksuālajām dziņām, ko raksturo libido”. No tā izriet tālejošas sekas cilvēka būtības, viņa attīstības, audzināšanas un izglītošanas novērtējumam. Atbrīvošana no svešu noteikšanas spaidiem ar sevis paša īstenošanas mērķi kļūst par atpestīšanas mācību, kas rod piekritējus un pieplūdumu arī kristīgajā draudzē. Kas ir cilvēka dzīves jēga, cilvēka brīvība, bet arī cilvēka neveiksmes, kapitulācija, tas, vērtējot ar šiem dogmatiskajiem pieņēmumiem, parādās pavisam noteiktā gaismā – vai arī tumsā – kam gan vairs nav nekā kopēja ar pestīšanas norisi, kas notiek ar Dieva vārdu.

Citu variantu sirdsapziņas un ticības satura nosacīšanai un saistībai piedāvā marksistiskā šķiru cīņu dogmatika. Tā deklarē: “Sirdsapziņas jēdzienam dažādos laikos un dažādu šķiru piederīgajiem nav vienāda satura.” Tie ir sabiedriskie apstākļi, kas nosaka sirdsapziņu: “Buržuāziskajā sabiedrībā godīgā cilvēka sirdsapziņa vienmēr nokļūst pretrunā ar to sirdsapziņu, kas tam ir kā valsts pilsonim. Cilvēkam, kurš ir spiests nepārtraukti konkurēt ar citiem peļņas vai kāda izdevīga amata dēļ, .. jānoslēdz kompromiss ar paša sirdsapziņu un jāpiemērojas apstākļiem, citiem vārdiem sakot, tam jāiegūst valstiski sankcionēta sirdsapziņa.” Turpretī: “Sociālistiskajā sabiedrībā sirdsapziņu nenoslāpē kapitāla despotisms, tā nepazīst konfliktus ar likumiem (tā kā likumi kalpo darbaļaudīm) un nav sadalīta divās sirdsapziņās – cilvēka sirdsapziņā un valsts pilsoņa sirdsapziņā..” No tā konsekventi izriet tas, ka individuāla sirdsapziņa un kolektīva apziņa principiāli vairs nevar nonākt pretrunā; bet ja tā tomēr notiek, tad tas uzskatāms par kaut ko slimīgu vai kriminālu un atbilstoši arī jānovērtē.

Sirdsapziņas saturiskais pildījums ir reizē arī sirdsapziņas saistība, un tas nekādā ziņā nav jāsaprot tikai negatīvā nozīmē, bet gan tādā veidā, ka cilvēks tajā rod drošības sajūtu un ir saistīts kopībā ar citiem cilvēkiem. Tādēļ nav pārsteidzoši, ja šeit dogmatiskās būtības centrā sastopam stipras saistības, pat spaidus, kas pretrunu gadījumā var būt par cēloni dziļiem un tieši tādēļ grūti pārvaramiem konfliktiem. Jo sirdsapziņas gadījumā, ja to nesaprot vienīgi kā morāles instanci, bet ja tā aptver cilvēka sevis apziņu un pasaules uzskatu, runa jau nu gan ir par ticību. Tāpēc ir pilnīgi aplami kaut kādas vēsturiskas, psiholoģiskas vai ideoloģiskas [sirds]apziņas teorijas – arī to šķietami zinātniskos pamatojumus – pretstatīt kristīgajai ticībai vai iesaistīt tās kā līdzekli tās atbalstam. Polemika, kuru mēs šodien piedzīvojam ne vien tikai diskusijās par teoloģijas disciplīnu, bet vēl vairāk plašos baznīcas darba novados un draudzēs, ir nepieciešama un objektīvi pamatota. Ja, turpretī, norādot uz zinātnes izziņas stāvokli un laika prasībām un cilvēka stāvokli, šāds sirdsapziņas saturs un šādas apziņas saistības bez to izvērtēšanas un iebildumiem tiek pārņemtas, tad tas nozīmē, ka šeit jau ir atcelts kristīgās ticības nesošais, sasaistošais un tāpēc saistošais pamats. Runājot par ticības kā Dieva dāvanas būtību, cieši jāpatur prātā, ka “ne visi ir ticīgi” (2.Tes.3:2). Ticību nevar pieprasīt, ticēt nevar piespiest ar pavēli. Bet tieši tas neizslēdz, ka skaidri vienu no otras var un vajag atšķirt patiesu ticību no nepatiesas, kristīgo ticību no nekristīgas. Apziņas brīvība nelikvidē ticības saistību, bet gan to paredz, un ar to, protams, arī neatceļamo ticību satura un saistību daudzveidību un pretrunīgumu.

Svētie Raksti tieši šajā novadā ir neatvietojams pamatojums tam, kas cilvēkam izziņai un atziņai sniegts Dieva atklāsmē. To, kas pieminēts jau tekstos Rom.14 un 1.Kor.8, var – ar uzkrītošu ticības, sirdsapziņas un zināšanas pielīdzināšanu var padziļināt ar daudziem citiem norādījumiem no Vecās un Jaunās Derības. 1.Tim.1,5 plašās situācijas īsā kopsavilkumā sacīts: “Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības.” Sirds, [sirds]apziņa un ticība cilvēkā apzīmē kaut ko kopīgu, bet tas tiek atklāts un saturiski piepildīts, tieši sludinot vārdu tā kopsakarībās.

Sirds apzīmē cilvēka personas centru, pie kam ar to līdz pat mūsdienām tiek pausta – Bībeles valodas veidotajā izpratnē – sakarība starp fizisko un psihisko cilvēku. Katrs no paša pieredzes zina, kā sirdī reizē norisinās iekšējs saviļņojums un ārēja kustība. To izskaidro izteicieni, ja apdomājam, “kas iet pie sirds” un “kas nāk no sirds”, ko visu var nozīmēt un darīt sirdsklauves, kas, vērtējot cilvēku rīcību, ir “sirsnīgs” vai “cietsirdīgs”, kas ir mierīga un kas nemierīga sirds, tīra vai akmens sirds. Ka dažam kaut kas ir uz sirds, kuram ar sirdi kaut kas nav kārtībā, to zina ārsts.

Sirds nozīmē to pašu ko sirdsapziņa, kā to rāda, piem., Rom.2:15. Jo pagāniem “bauslība ir ierakstīta viņu sirdīs”. Bet sirdsapziņa ir norise, kad domās norisinās apsūdzība un aizstāvēšanās, un šī norise tiek virzīta tieši uz to dienu, “kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija”. Šajā perspektīvā, norādot uz tiesu pār visu pasauli, Dieva vārds atceļ jēdziena sirdsapziņa subjektīvo ierobežojumu un arī tā saturiskā pildījuma pluralitāti. Kā vispārējs antropoloģisks lielums tad sirdsapziņa netiek saprasta vienkārši, raugoties uz cilvēku tā cilvēciskas eksistences aspektā, bet gan saistot to ar neizbēgamo atbildību tās Dieva tiesas priekšā, kas nāks pār visu pasauli un katru cilvēku.

Beidzot, sirds un sirdsapziņas saistība, to tālāk attiecinot uz ticību kā paļaušanos un uzticēšanos, ved pie atziņas, ka sirdsapziņa nav ierobežota ar kādu praktiskā prāta morāles instanci, bet gan, ka to atklāj cilvēka attiecības ar Dievu un Dieva attiecības ar cilvēku. Tādējādi sirdsapziņu raksturo tas, kas cilvēks ir caur Dievu un kas viņš ir Dieva priekšā.

Šis cilvēka totālais raksturojums viņa fiziskajā un psihiskajā kopumā līdzās daudzām citām Rakstu vietām īpaši formulēts dubultbaušļa pirmajā daļā: “Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5.Moz.6:5). “Sirds”, “dvēsele”, “prāts” (διάνοια = domāšana) minēti Mt.22:37, atbilstoši grieķu formulējumam grieķu valodā. Bet kalpot Kungam tad vienmēr nozīmē uz Viņu paļauties un paklausīt Viņa vārdam (sal. Joz.24:24).

Šajā sakarā vēlreiz jāatgādina pāriešana no vecās uz jauno [noslēgto] derību un līdz ar to no vecā uz jauno cilvēku. Jo šī pāriešana bibliskā izpratnē aptver cilvēka personas centru, un tas ir arī pamatojums tam, ka ticību un sirdsapziņu nedrīkst vienu no otras šķirt. Bet ja kristīgajā draudzē tomēr kaut kādu iemeslu dēļ ticība un sirdsapziņa vai arī zināšana tiek viena no otras atdalītas un savstarpēji konfrontētas, tad tās ir pretrunas starp veco un jauno cilvēku, starp grēcīgo miesu un svētdarošo Garu, starp bauslību un evaņģēliju. Ir svarīgi šāda veida bieži sastopamo situāciju aptvert tās garīgajā savdabībā un tajā pastāvēt. Tas attiecas tiklab uz atsevišķo cilvēku tā saskarsmē ar Dieva vārdu, kā arī uz kalpošanu Dieva vārdam. Beidzot, no tā ir jāizzina, kādā veidā kristība vērsta uz cilvēka atjaunošanu viņa eksistences centrā un kāds tam ir sakars ar ticību un sirdsapziņu. Ebr.10:22 netieši norāda uz šo kopsakaru ar uzaicinājumu: “Tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni”. Tas pats atrodams 1.Pēt.3:21, kur, atskatoties uz Noasa šķirstu, sacīts: “Tas attēlo kristību, kura tagad arī jūs glābj. Tā nav miesas netīrības mazgāšana, bet ir labas sirdsapziņas izlūgšanās Dievā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos..”, un šī vieta savukārt satur netiešu norādi uz Ps.51:12-14. Tādējādi mēs jēdzienus Gars, ticība, sirds un sirdsapziņa atrodam ciešā saistībā, kuru mums Dieva vārds atklāj kā sadraudzību ar Dievu Jēzū Kristū. Sirdsapziņa, tātad, neatrodas iepretim Dievam, bet gan Viņā, un pēc Viņa sacītā izšķiras, kas un kāds ir mans Dievs: “Qualis enim est conscientia, talis Deus.” – Kāda ir sirdsapziņa, tāds ir Dievs[2].

Patiesa ticība un laba sirdsapziņa atrodas nesaraujamā kopsakarībā. Jo patiesās ticības paļāvību balsta priecīgā vēsts par Kristus īstenoto izglābšanu no tiesas. Bet labajai sirdsapziņai ticības saistībā ir pamatojums šajā pārliecībā par to, ka caur Kristu varēsim pastāvēt Dieva tiesas priekšā.

Šajā sakarībā Dieva vārds mums rāda, kas notiek sirdī, kad to skar Dieva vārds, un kā tad no sirds jārunā ar Dievu. Kur cilvēka apziņa vai arī zemapziņa tiek aplūkota vienīgi no sevis paša izpausmes skatpunkta, vai vērtējot viņa centienus pēc sevis īstenošanas, tur viss paliek pie vecā cilvēka. Bet no Dieva vārda atklājas pilnīgi citas atziņas un kļūst redzams tas, kas veido atšķirību starp veco un jauno cilvēku un šo bieži vien sāpīgo pāreju no vecā uz jauno.

Vispirms Dieva vārds nosaka ierobežojumus cilvēku spējai iespiesties apziņas jomā: “Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1.Sam.16:7). Katrs zina, kāda var būt vilšanās par cilvēku, vērtējot tā iekšieni pēc ārienes cilvēki viens otram liek vilties par sevi. Ka Dievs uzlūko sirdi, ka Viņš “pārbauda sirdis un īkstis”, “sirdis pārbauda un izzina” (Ps.7:10; Jer.11:20 u.c.), ka Viņš ir “siržu pazinējs” (Ap.d.1:24; 15:8), tas mums skaidri parāda, ka Dieva priekšā nekas nepaliek apslēpts, tāpēc ka Viņš visu redz un zina, ka Viņš mūs tādēļ arī pazīst labāk nekā mēs pazīstam paši sevi un citi ļaudis mūs pazīst. Vispirms tiek norādīts uz visai šaurajiem ietvariem, kas ierobežo mūsu šķietamās zināšanas par citu cilvēku apziņu. Ja Dieva vārda kalps zina, kā Dievs izzina sirdis un tajās darbojas, tad viņam par paša ietekmi vispār nav īpaši jāraizējas, kamēr viņš turas pie Dieva vārda. Svarīgāk ir raudzīties, lai neliek vilties cilvēciskā daba, ne par sevi, ne citiem.

Uz sirdi, sirdsapziņu/apziņu un līdz ar to uz ticību var attiecināt visus kāda cilvēka dzīves stāvokļus un tos apkopot: Mana sirds ir bēdīga un izmisusi (Jer.17:9 [ir arī citi tulkojuma varianti]; “mana sirds ir manī salauzta” (Jer.23:9), un tas attiecas uz saviļņojumu priekā, sāpēs, nemierā un bailēs. Ka pie tam runa nav vienkārši par jūtām, kuras var būt, vai kuras var saviļņot, bet gan par to, ka tur elementārā veidā īstenojas un izpaužas sadraudzība ar Dievu, tā ir lietu sakarība, ko Svētajos Rakstos ik uz soļa atklāj Dieva vārds. Sirds ir izšķiršanās vieta starp to, kas ir Dievs un ko Viņš dara, un to, kas Dievs nav un ko Viņš negrib. Hoz.10:2 šī situācija aprakstīta (vairākos variantos, kas atspoguļojas arī tulkojumos) šādi: Israēla sirds, kas novēršas no Dieva un pievēršas Kanaānas auglības dievību godināšanai, ir “neīsta” – ar nozīmi “sašķelta”. Tādējādi arī nepaklausība Dieva baušļiem un gribai nesākas tikai ar darbiem, bet gan sirdī. Jēzus vārds Kalna sprediķī vērsts uz šo sakarību; sestajā svētības apsolījumā stāvokļa raksturošanai “sirds” ir centrālais vārds: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt.5:8). Dieva baušļu pārkāpumi parādās kā nodarījumi, tie skatāmi acīm. Bet Jēzus vārds izgaismo sirds dziļumus, kad par sesto bausli tiek sacīts: “Bet Es jums saku: kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību ir jau pārkāpis savā sirdī” (Mt.5:28). Kurš gan to tā saskatīs, it īpaši attiecībā pats uz sevi, ja viņam šajās lietās uz to nenorādīs šis vārds? Tas, ka labi darbi ir augļi, kas izaug no tā, ka atjaunota, laba padarīta ir sirds, tas attēlots dažādos veidos. “Cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām” (1.Moz.8:21; 6:5), un visi baušļu pārkāpumi sakņojas cilvēka personas centrā: “Kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi..” (Mt.15:17 u.t.).

Ja sirdī notiek izšķiršanās par to, kāds ir cilvēks savā ticības paklausībā Dieva priekšā, tad no tā tieši izriet tas, kāds ir Dievs cilvēkam un kas ir viņa Dievs. “Jo kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mt.6:21; Lk.12:34). Izšķiršanās par to, kas ir mans Dievs, saskaņā ar pirmo bausli notiek sirdī, un to nosaka tas, kam pieķērusies mana sirds, uz ko tā paļaujas un no kā tā bīstas. Bet tā nav vienkārši kaut kāda apziņas analīze un pašapcere: ja tas tiek atzīts un ja tiek atjaunota un izgaismota sirds, tad tas notiek ar Svēto Rakstu Dieva vārdu.

Kādā kopsakarā atrodas apziņa/sirdsapziņa, sirds un ticība, to var aprakstīt un iztirzāt dažādos veidos. Var ievērojamā mērā papildināt nosauktās Rakstu liecības. Ja reiz esam pievērsuši tam uzmanību, tad mēs tās pamanīsim ik uz soļa gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā.

Tad nu arī būtu viegli no tā ieskicēt kādu antropoloģijas vai psiholoģijas virzienu vai iezīmēt atbilstošus mūslaiku priekšstatus. Taču jēdzieni, par kuriem šeit ir runa, nav vienīgi apzīmējumi lietām, kuras zināmos apstākļos varētu aprakstīt arī citādi, bet gan viss ir iesaistīts kādā norisē, kas pamatota Dieva vārdā un kurai tādēļ arī ar Dieva vārdu jāpaliek saistītai. Un ja tas notiek tā, tad Dieva vārdā pamatotā ticības paklausība pašos pamatos pastāv lūgšanā. No vienas puses, psalmi var atklāt šo situāciju un, no otras puses, vest pie lūgšanas. Šādā veidā Dieva vārds cilvēkam atklāj to, kāda ir situācija viņa dvēseles dziļumos; tas viņam palīdz izteikt to, kas viņam, atsaucoties uz Dieva vārdu, jānes Dieva priekšā un viņam jāpasaka. “Mana sirds turas pie Tava vārda: ‘Meklējiet Manu vaigu!’ Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu” (Ps.27:8). Tādēļ lūgšanu var apzīmēt kā sirds runāšanu (Ps.19:15, sal. 1.Moz.24:12,42-45). Kas tā iedziļinās psalmos, tas apjēgs, ka visi psalmi nav nekas cits, kā “vienas vienīgas pārdomas un vingrināšanās pirmajā bauslī”[3]. Miesīgās vajadzības, pat sīkas, tiek celtas Dieva priekšā; tiek uzņemta pieredze no vēstures un sadzīves; tas, kas saviļņo sirdi un kā mēs sastopam Dievu, tiek izteikts, slavējot un žēlojoties. Kādā veidā tad tieši tas Dieva priekšā ar Dieva vārdu tiek pausts, ko mēs, cilvēki, citu un arī mūsu pašu priekšā cenšamies aizplīvurot, tas visskaidrāk parādās attieksmē pret tiem tekstiem, kas arī kristīgajā draudzē sastop ne vien neizpratni, bet arī atraidījumu, – tie ir atriebes psalmi. Ja Dievs savā vārdā mums saka: “Man pieder atriebība un atmaksa” (5.Moz.32:25; Rm.12:19), tad Viņš mums šeit atver sirdi, lai mēs lūgšanā Viņa priekšā nestu un izkratītu to, kas mūsu sirdi saviļņo. Šīs sajūtas, kas taču var pārņemt katru cilvēku, netiek apspiestas, tās tieši atbrīvo, tāpēc, ka Dievs ir tiesnesis (piem.: Ps.55; 69; 109; 137).

Daudzi mēģinājumi skaidrot Svēto Rakstu vārdu cilvēku priekšstatu vēsturiskajās pārmaiņās un tajās atklāt to nozīmi lielākoties beidzas neveiksmīgi, jo netiek ņemta vērā ticības un sirdsapziņas/apziņas elementārā saistība. To nenovēršami nosaka tas, ka tiek aplami izprasta vārda būtība, tā darbība un ietekme, un reizē arī cilvēka apziņas realitāte, ko var atklāt un tad arī izmainīt tikai Dieva vārds. Tad arī nav jābrīnās, ka šajā tik jūtīgajā jomā iespiežas un kāri tiek uzņemti visu iespējamo veidu surogāti.

To, kas pilda cilvēka sirdi un kas to saviļņo, to pēc Svēto Rakstu liecības nosaka Svētais Gars. Svētais Gars ir trīsvienīgā Dieva dāvana un klātesme mūsos, kāda tā, kā sadraudzība ar Dievu, mums tiek dāvināta kristībā caur Jēzu Kristu. Īpaši skaidri šī norise tās daudzslāņainībā parādās Rom.7:25-8:39, ja pie tam pieņem, ka Rom.7 un 8 nosaka kristības apraksts Rom.6. Rom.7:24-8:2 pēc to formas ir bauslības rosināta grēku nožēla un piedošanas apsolījums evaņģēlija spēkā, un šis apsolījums notiek otrajā personā vienskaitlī; citā variantā, kam ir tāda pati nozīme, arī pirmajā personā vienskaitlī: “Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi (mani) ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības.” Tā ir absolūcija, kas nāk no Gara dāvanas un darbības. Kas uzmanīgi lasa šo tekstu, tas tajā uzzinās, kā šī absolūcija nāk no Dieva pievēršanās Jēzū Kristū un pastāv Gara dāvanā, tātad tā ir trinitāra.

Bet īpaši skaidri tad kļūst tas, kā ar Gara dāvanu tiek dibināta reāla sadraudzība ar Dievu un tomēr tiek saglabāta Dieva un cilvēka atšķirība cilvēka apziņā, un tas notiek trijos aspektos:

1. Gars nosaka jaunās dzīves veidu, un tas attiecas uz uzskatiem un rīcību: “Gara cilvēki”, “tiecas pēc Gara lietām”, “Gara spēkā darāt galu miesas darbībai” (Rom.8:5-13). Šajā veidā Gars saprotams modālā nozīmē, tātad kā stāvoklis.
2. Bet tad Gars ir arī dāvana, kad mēs to (kristībā!) saņemam (Rom.8:15) un tas “mīt jūsos” (Rom.8:9-11). Šādā veidā Gars parādās kā objekts resp. priekšmets.
3. Beidzot, par šo vienu Garu tiek arī sacīts, ko Viņš mūsos dara (Rom.8:13), un tas notiek tādā veidā, ka Viņš ir atšķirīgs no mūsu gara un apziņas, jo “šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni” (Rom.8:16); “Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rom.8:26), un uz visu to ir attiecināms: “Bet tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, ja tas ar dievišķiem vārdiem nāk palīgā svētajiem” (Rom.8:27). Šajā mūsu gara atšķiršanas nozīmē Svētais Gars ir subjekts, tāpēc ka Viņš iestājas par mums un pārstāv un aizstāv mūs Dieva priekšā; Viņš ir aizstāvis.

Kas no Dieva vārda guvis zināšanas par šo Gara darbošanos un Viņa realitāti, tas sapratīs, ka to nevar un nedrīkst aizstāt nekāda psiholoģizējoša apziņas analīze, nekāda socioloģiska sabiedrības analīze un nekāda vēsturiska laika analīze. Kur vecais cilvēks mūsos ar jautājumiem par izpratni mēģina izvairīties no ticības paklausības prasības, ko satur Dieva vārds, atjaunotais cilvēks ar šo Dieva vārdu tiek pakļauts Svētā Gara darbībai, kas ar ceturtā grēksūdzes psalma (Ps.51) vārdiem vada pie apliecinošas lūgšanas pēc sirds atjaunošanas un Svētā Gara dāvanas: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no Sava vaiga un neatņem no manis Savu Svēto Garu! Atdod man atkal atpakaļ Savas pestīšanas prieku un stiprini mani ar paklausības garu!” (Ps.51:12-14).

---

[1] – Savu rakstu daudzveidībā un pretrunīgumā šis krājums ir dokuments, kas raksturo dažādos dogmatiskos priekšstatus par (sirds)apziņas definējumiem.

[2] – Savā 1518.gada Heidelbergas disputa VI tēzes skaidrojumā Luters piezīmē par Rom.14:23, ka viņš līdzīgi Augustīnam “de fide Christi intelligit, Licet alii exponant de coscientia”. Šeit viņš norāda uz 1.Pēt.3:21.

[3] – Mārtiņa Lutera Lielais katehisms, Priekšvārds.