Pareiza un nepareiza grēka atziņa
Baušļos mēs saskatām grēku kā nodarījumu un pārkāpumu; bet Jēzū Kristū mēs ieraugām, ka esam grēcinieki, proti, ar to, ka evaņģēlijs sludina grēcinieka izglābšanu no tiesas, kas notiks visai pasaulei un katram cilvēkam.
Reizē ar to cilvēki tiek aicināti kristīties un caur Jēzu Kristu atjaunot sadraudzību ar Dievu. Šeit rodams “prieks par atgriešanos”– kā Tēvs sagaida pazudušā dēla atgriešanos, steidzas viņam pretī un apskauj viņu, pirms viņš var izsacīt savu grēka nožēlu (Lk. 15:20-32).
Visu izšķirošs pamats patiesai kristīgai grēku atziņai tādēļ ir Kunga dotajai pilnvarai grēku piedošanai šajā laikā, piedošanai, kas ir spēkā mūžībā (Jņ. 20:19-23; Mt. 6:12-15; 9:8; 16:19; 18:18).
Mārtiņš Luters:
“Viens vienīgs vārds mums parāda, ka mēs neesam turējuši šos desmit baušļus, proti, grēku piedošana.”
Bet attiecībā uz iedzimto grēku pēc kristības ir spēkā:
“ne tā, ka tā vairs nebūtu, bet gan, ka tas Dieva tiesā Kristus dēļ vairs netiek pieskaitīts.”
Kristītais gan vēl dzīvo grēka miesā un ir pakļauts iekārēm (Rom. 6:2 u.t.; 7:7. 14-20; 14:23), bet viņš var atkal un atkal patverties vai atgriezties pie kristības, un viņam tas ir jādara. Tādējādi viņš faktiski ir grēcinieks, bet taisnais cerībā uz ticību uz Kristu.
Ieskaties