Pareizi atpazīt savu grēku
“Man ir bail, kad atzīstu savu vainu, un es skumstu par saviem grēkiem.” [Ps.38:19]
Cilvēks, kas nenožēlo grēkus, kurš neuztraucas par saviem grēkiem, ir ļoti priecīgs pievienoties ļaužu pūlim, kas skandē: “Mēs visi esam grēcinieki; mēs visi esam niecīgi, vāji cilvēki; katram no mums ir savas kļūdas.” Kad šāds cilvēks pievienojas šiem vārdiem, tad viņš iedomājas, ka viņam ir gana daudz zināšanu par saviem grēkiem. Ciešanas par grēku, kas mīt grēkus nožēlojoša cilvēka sirdī, izpaužas citādāk. Šāds indivīds nekādā gadījumā nav apmierināts ar vēsu pievienošanos visas pasaules grēksūdzei. Viņš vēlas pareizi atpazīt savu grēku.
Lai to izdarītu, viņš pēta visus savas ikdienas dzīves darbus, lai redzētu, vai viņš ir izdarījis un vai dara to, ko Dieva vārds pavēl saskaņā ar savu kārtu un nodarbošanos, kurā Dievs viņu ir ievietojis. Viņš pārbauda sevi, lai noskaidrotu, vai viņš ir izpildījis visus savus dzīvesbiedra, vecāka, darbinieka, priekšnieka, pilsoņa, draudzes locekļa un tamlīdzīgus pienākumus. Viņš pēta pat savus šķietami labos darbus, lai būtu drošs, ka tie nav pamatoti ar ļauniem motīviem vai ar netīru mērķi, piemēram, paša interesēs vai sevis slavināšanas nolūkā. Viņš jautā sev, vai viņš ir atstājis nedarītu kaut ko labu, ko viņš būtu varējis izdarīt vai arī ko viņam vajadzēja izdarīt. Un viņš neapstājas ar darbiem. Viņš arī pārskata savus vārdus, domas un sirds vēlmes, lai pārliecinātos, ka nekas viņa uzvedībā nav pretrunā ar Dieva Vārdu.
Grēkus nožēlojošam un dievbijīgam cilvēkam šī pašpārbaude jāveic ar patiesu un sirsnīgu nopietnību. Viņš vēršas pie Dieva un lūdz Viņu par Svētā Gara apgaismību. Tādējādi viņš katru dienu sevī atradīs daudzus lielus un nopietnus grēkus.
Viņa ciešanas par grēkiem ietver arī vēlmi pēc grēku piedošanas. Kad grēkus nenožēlojošs cilvēks atceras savus grēkus, viņš parasti mierina sevi, domājot, ka Dievs ir laipns un tāpēc Viņš nepievērsīs viņa grēkiem īpašu uzmanību, ka gan jau viņš spēs laboties vai arī, ka jau vienīgi Jēzus klātbūtne pasaulē nozīmē, ka indivīdam nav nepieciešams uztraukties par grēkiem.
Grēkus nožēlojoša persona zina, ka ir citādāk. Viņš zina, ka Dievs pievērš uzmanību katram grēkam. Viņš zina, ka uzlabojumi viņa dzīvē viņu neatbrīvo no pagātnes grēkiem. Viņš zina, ka neapdomīgas, steigas pilnas domas par Jēzu nav ticība. Viņš atsakās balstīt grēku piedošanu uz tik neskaidra un nepatiesa pamata. Viņam grēku piedošana ir nepieciešamākā, svarīgākā un vērtīgākā lieta šajā pasaulē. Tāpēc viņš saka: “Man jātop pārliecinātam par savu žēlastības stāvokli Dieva priekšā. Tas man var maksāt daudz, bet ko tas man palīdz, ja es uzvarētu visu pasauli, tomēr zaudētu savu dvēseli?” Tāpēc viņš cītīgi lasa Dieva vārdu, klausās evaņģēlisku sludināšanu un tāpēc viņš vaicā pieredzējušiem mācītājiem un citiem ilggadējiem kristiešiem, kā viņš var būt pārliecināts, ka viņam ir Dieva piedošana.
Kad viņš dzird, ka viņam vienkārši jātic Vārdam, kas visiem cilvēkiem piedāvā grēku piedošanu, viņš nemierina sevi ar gaisīgu ziedošanos Jēzum. Tā vietā viņš vēršas pie Dieva nopietnā lūgšanā: “Ak, Dievs, dod man pareizo ticību Tavam vārdam. Pasargā mani no tukša pašapmāna. Ļauj Savam žēlastības vārdam laist saknes dziļi manā sirdī, lai es zinātu, ka Tu esi arī mani pieņēmis. Dod man Sava Svētā Gara liecību!” Šāds grēkus nožēlojošs cilvēks nerimstas, kamēr viņš nav nonācis pie pārliecības, ka viņa ticība nav pašapmāns, ka ar to viņš patiesi ir satvēris Kristu un Viņa taisnību, ka viņa grēki ir piedoti Dieva žēlastībā un ka viņš ir pieņemts kā Dieva bērns.
Tas, kurš patiesi ir satraukts par saviem grēkiem, neuzskata, ka viņš ir sasniedzis savu mērķi, pat ja viņš jau zina, ka viņa grēki ir piedoti. Viņa ciešanas, visbeidzot, atklājas tā, ka viņš redz, ka ir pilnībā šķīstīts un izpirkts. Kad grēkus nenožēlojoša persona tic, ka ir ieguvusi piedošanu par saviem grēkiem, viņš kļūst drošs, pat pārdrošs. No otras puses, grēkus nožēlojošs cilvēks beidzot var izsaukties: “Es dzīvoju žēlastībā!” Bet viņš uzreiz piebilst: “Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” [Ps.116:12] Viņš patiesi gūst labumu no saviem svētajiem nodomiem, slavējot Dieva mūžīgo uzticību.
Pēc tam viņš ar sirdi un visām savām spējām apņemas cīnīties pret grēku un pasauli. Viņš atsakās no grēkiem un cīnās pret tiem ar visu nopietnību. Viņš pat lūdz citus kristiešus viņu pamācīt un norāt, lai tā tie saglabātu viņu uz pareizā ceļa. Viņš iet pa tādiem ceļiem, kas ļauj izvairīties no kārdinājumiem, vērojot un lūdzot, lai viņš nepadotos tiem kārdinājumiem, no kuriem nevar izvairīties. Viņš arī uzticīgi izmanto līdzekļus, kas viņu uztur taisnu. Viņš staigā sirsnīgās bailēs un visu savu dzīvi upurē savam Pestītājam un saviem brāļiem Kristū. Ja viņš paklūp, viņš ir dziļi apbēdināts un ātri metas ceļos Dieva priekšā un lūdz pēc žēlastības.
Paturēsim dziļi sirdī šodienas Svēto Rakstu lasījumā atrodamos Dāvida vārdus!
Ieskaties