Pareizi lūgt

“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā.” [Jņ.16:23]

Daudzi domā: “Kāda gan nozīme tam, vai es lūdzu? Mana lūgšana ir tik vāja, nemākulīga un necienīga, ka Dievs nevar mani paklausīt!” Lai Dievs sarga, ka lūgšanu balsti uz savu prasmi un cienību. To darīdams, tu apšaubi, vai Dievs uzklausa tavu necienīgo lūgšanu.

Vai tu gribi lūgt pats savā vārdā? Vai Kristus tev nav ļāvis iet pie Tēva Viņa vārdā un lūgt Viņa dēļ – Viņa nopelnu, ciešanu, aizlūgšanas, skaļās saukšanas, asaru, asiņu un Viņa dzīvības dēļ? Vai Viņš nav runājis apmēram šādi: “Līdz šim jūs neesat neko lūguši Manā vārdā, bet tagad lūdziet Manā vārdā. Un, ko vien jūs lūgsit Tēvam Manā vārdā, Viņš jums to dos.”

Tādēļ, par spīti velna apsūdzībām tavā necienībā, saki: “Lūgšanā man nebūt nav vajadzīga cienība. Man ir rakstiski varenā Kunga, vienpiedzimušā Dēla norādījumi. Viņš man ir pavēlējis nākt pie Tēva Viņa vārdā un sacījis: “Ko vien jūs lūgsit Tēvam Manā vārdā, Viņš jums to dos.” Un atceries, kad šie rakstiskie norādījumi, kas nes Jēzus vārdu, ir celti Tēva priekšā, tad tavai lūgšanai ir gana liels spēks un nozīme. Tas mums jāpatur prātā ikreiz, kad vien lūdzam, “Tava Dēla Jēzus Kristus – mūsu Kunga vārdā”.

Lielu nozīmi Dievs piešķir arī bauslim un paklausībai tam. Tev ir Viņa pavēle lūgt. Tu dari vienīgi to, kas tev pavēlēts, un Viņa pavēles dēļ tavai lūgšanai ir liels spēks un vērtība. Jo, ja Dievs raudzītos uz paša cilvēka cienību, tad vispār neviens nedrīkstētu nākt Viņa priekšā.

Par to mēs lasām šādus Lutera vārdus ticības apliecībās:

“Tāpēc tev jāsaka šādi: manas lūgšanas nav mazāk vērtīgas, svētas un tīkamas Dievam nekā Pāvila vai svēto lūgšanas. Kāpēc? Es labprāt atzīstu, ka šie vīri tiešām dzīvojuši svētāku dzīvi nekā es. Bet viņi nav svētāki attiecībā uz bausli par lūgšanu. Jo esmu pārliecināts, ka Dievs neuzklausa lūgšanas cilvēka cienības dēļ, bet Sava vārda un paklausības dēļ.”

Un man ir tas pats bauslis un tie paši Kristus nopelni, kas bija svētajiem. Tā kā Dievs raugās vienīgi šādi, tad sava lūgšana man nav jāuzskata par mazāk svarīgu un svētu nekā viņu lūgšanas.

Šeit ir nozīme vienīgi ticībai – dārgajai ticības dāvanai. Īpaši, kad tavs lūgums šķiet pavisam neiespējams un Dievs kavējas, it kā neuzklausīdams. Kad lūguma piepildījums šķiet neiespējams, tad rūpīgi padomā, vai Dievam ir jelkas neiespējams. Izpēti svētās Bībeles stāstus, kā Israēls tika izvests no Ēģiptes, kā viņi pārgāja pāri jūrai, kā Daniēls bija lauvu bedrē un trīs vīri degošā ceplī, vai arī lasi visus Kristus brīnumus Jaunajā Derībā.

Tāpat raugies uz visiem brīnumiem izplatījumā un ziedu laukā. Tie visi mums māca, ka Dievam nav neiespējamu lietu! Kad Viņš vilcinās, tad tev jādomā par visiem svētajiem, kas bijuši tai pašā pārbaudījumu ceplī, un tu saproti, ka tādā veidā Dievs audzina. Tas nepieciešams, lai vingrinātu tavu ticību, lūgšanu, pazemību un pacietību.

Bet, ja tu nespēj noticēt, ka tavs Dievs tik tiešām ir labs, tad domā par atraitni Lūkas evaņģēlija 18. nodaļā. Jēzus saka, ka savās bēdās viņa vērsās pie kāda nelaipna cilvēka – tiesneša, kas nebijās Dievu un nekaunējās no cilvēkiem. Viņš kādu laiku atteicās viņai palīdzēt. Bet beigās viņš sev teica: “Lai gan es Dievu nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un mani sitīs vaigā.” Un Tas Kungs sacīja: “Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?”

Kāda neparasta sirds attieksme! Šādu līdzību par Tēva bagāto mīlestību Jēzus stāstīja vienīgi tādēļ, lai mūs pārliecinātu! Vai mums nav jākaunas un jānodreb par savu neticību! Dievam nepārprotami ir labāka sirds nekā tiesnesim. Un pat tiesnesis nebija nepielūdzams. Vai Dievs ļaus mums velti saukt uz Viņu dienu un nakti? Jēzus saka: “Un Dievs lai nedotu Savu tiesu izredzētiem, kas dienu un nakti Viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?”

Lai Dievs ikvienam kristietim dod vairāk degsmes un ticības lūgšanā! Tad Dieva darbs viņā un ap viņu augs augumā. Kas ir kļuvuši dedzīgi lūdzēji, tie arvien ir jūtami auguši arī žēlastībā un gudrībā, spēkā un dāvanās. Redzēdams ticībā svētītu un auglīgu kristieti, zini, ka viņš ir daudz laika pavadījis uz ceļiem lūgšanās Dieva priekšā.

Tādēļ mēs arī zinām, ka seno laiku svētie bija izcili lūdzēji – Dāvids, Daniēls un citi. Par evaņģēlistu Jāni ir sacīts, ka āda uz viņa ceļiem bijusi tikpat bieza kā uz viņa pēdām, jo viņš ļoti daudz lūgšanās bija stāvējis uz ceļiem. Pretorijs saka: “Ne ar vienu cilvēku es neesmu runājis tik daudz, kā esmu runājis ar Dievu.”