Pasaule Lutera laikā
FRIDRIKS III UN MAKSIMILIANS
Lutera dzīves laikā viens otru nomainīja trīs vācu imperatori. Luters piedzima 1483 gadā imperatora Fridriha III valdīšanas laikā. Tas ilga 53 gadus no 1440. – 1493. gadam. Gan politikā, gan militārajā jomā Fridriham III trūka vajadzīgās kompetences, lai varētu sekmīgi risināt sava laika izvirzītās problēmas. Tādēļ viņš zaudēja kontroli pār savu impēriju. Tomēr Fridriham izdevās apprecināt savu dēlu Maksimilanu I (1493-1519) ar Burgundijas Kārļa Drošsirdīgā mantinieci Mariju, kuras īpašumā pārgāja ne tikai Burgundijas grāfiste, bet arī 17 Nīderlandes provinces. Šīs laulības sekmēja ļoti strauju Hapsburgu nama varenības pieaugšanu. Tomēr iegūstot savienību ar Burgundiju, Maksimilians iemantoja arī Francijas naidu. Sekojošie konflikti starp Hapsburgiem un Franciju lielā mērā noteica politisko un baznīcas vēsturi 16. gadsimta sākumā.
Politikas jomā Maksimilians I bija sekmīgāks par savu tēvu. 1495. gadā viņš uzsāka savas impērijas reformu. Lai gan reformas bija populāras un viņš saņēma plašu atbalstu, tomēr tās realizēt viņam izdevās tikai daļēji. Viena no reformām bija vispārējs nodoklis, kas tika regulāri iekasēts visā impērijā. Tomēr naudas trūkuma dēļ viņš laiku pa laikam bija spiests aplikt ar papildus nodokļiem arī atsevišķas impērijas teritorijas. Maksimilianam I tā arī neizdevās savākt pietiekoši daudz līdzekļu, lai iegūtu lielāku kontroli pār impēriju, piemēram, viņš nevarēja atļauties uzturēt centralizētu armiju.
1495. gadā Maksimilians realizēja vēl vienu reformu, iedibinot impērijas augstāko tiesu. Šādi tika iegrožota iepriekš pilnīgi neierobežotā aristokrātijas patvaļa, kuras galvenais valdīšanas princips bija – „kam vara, tam taisnība”. Tādējādi Maksimilianam I izdevās stiprināt centralizētu impērijas pārvaldi.
Tomēr vairāk par politiskām reformām, Maksimilians, kuru mēdz saukt par „pēdējo no bruņiniekiem”, sasniedza ar savu atbalstu humanitārās izglītības un literatūras laukā. Pateicoties viņa atbalstam humānisms, kas bija jau kļuvis par ietekmīgu kustību vairākās citās valstīs, pakāpeniski uzplauka arī Vācijā.
KĀRLIS V
Ciktāl tas attiecas uz Reformāciju, Kārlis V (1519-56) neapšaubāmi ir pats nozīmīgākais no visiem imperatoriem. 1497. gadā Maksimiliāna dēls Filips Skaistais aprecēja Johannu Ārprātīgo, Aragonas Ferdinanda un Kastīlijas Izabellas meitu. Laikā, kad šīs laulības tika plānotas, neviens nedomāja par Spānijas un Vācijas apvienošanu. Tomēr tā kā visi citi pretendenti uz Spānijas troni nomira, tad Johanna negaidīti iemantoja Spānijas troni. Kad 1506. gadā nomira viņas vīrs Filips, Johannas slimība kļuva vēl smagāka. Šā iemesla dēļ viņas vēl jauniņais dēls Kārlis kļuva par mantinieku vislielākajai impērijai, kāda pastāvējusi Rietumos. Kārlis mantoja ne tikai Austrijas Hapsburgu teritorijas, bet arī Neapoli un Nīderlandi, kā arī Spāniju ar visām tai piederošajām Amerikas kolonijām. Protams, nebija dabisku ceļu, kā šīs teritorijas varētu apvienot, tāpat bija arī grūti iedomāties, ka Vācu impērija varētu ilgstoši palikt vienota ar Spāniju.
Tomēr šai milzīgajai varas koncentrācijai Kārļa V rokās bija izšķiroša nozīme ne tikai attiecībā uz Vācu impēriju, bet arī uz visu Eiropu. Pārējās Eiropas lielvaras, konkrēti Francija Franča I (1515-47) vadībā, uz Vācu impērijas varas pieaugumu raudzījās ar lielām bažām. Pat pāvestība baidījās, ka tās baznīcas valsts varētu kļūt Kārļa V varas ielenkta. Francis I un Kārlis V karoja gandrīz bez pārtraukuma, īpaši par to, kam piederēs Milāna. Kārļa ārkārtīgi plašā valstība atstāja nopietnas sekas arī uz Vācijas impēriju. No vienas puses Vācija Kārlim V bija nozīmīga – tajā atradās ne tikai Hapsburgu īpašumi, kurus Kārlis V bija mantojis no sava tēva, bet Vācija bija arī ievēlējusi viņu par savu imperatoru. Tomēr Vācija bija un palika tikai daļa no viņa ķēniņvalsts, tādēļ laiku pa laikam viņš tai pievērsa pavisam maz uzmanības, atstājot lietas pašu vāciešu ziņā.
Sava tēva agrās nāves un mātes slimības dēļ Kārlis V savu bērnību pavadīja Nīderlandē. Tādēļ viņš daudz tekošāk runāja Spāņu un Franču valodās, nekā vāciski. Vācu valodu viņš tā arī nekad īsti neapguva. Tomēr viņa vāciskās saknes palīdzēja Kārlim V uzvarēt vēlēšanās un iegūt Vācu impērijas troni, pēc kura tiecās pat Francijas karalis. Tomēr galvenais nopelns Kārļa V ievēlēšanā pieder bagātajiem baņķieriem – Fūgeru namam, kas apgādāja Kārli V ar balsu pirkšanai nepieciešamo naudu.
Kārļa galvenie centieni Vācu impērijā bija mēģinājumi centralizēt administratīvo pārvaldi un mazināt firstu un baznīcas valstiņu ietekmi. Tomēr tā kā viņš bija iesaistīts nemitīgos karos, tad Kārlim nācās nepārtraukti ielaisties kompromisos ar atsevišķajām firstu un baznīcas valstīm, lai gūtu viņu atbalstu karošanai.
Reliģiskais konflikts, kas bija sācies jau pirms viņa ievēlēšanas, ātri vien pieņēmās spēkā un jau pavisam drīz noteica politiskās cīņas visā impērijā. Tādējādi Kārļa V valdīšanu raksturot divu veidu konflikti – konflikts starp imperatoru un firstu valstiņām un konflikts starp katoļiem un protestantiem. Abos šajos konfliktos opozīcija nemitīgi mainījās. Piemēram, Romas katoļu firsti neatbalstīja Kārļa politiku pret protestantiem, kad šķita, ka imperatora politika apdraud firstu valstiņu neatkarību. Savukārt, Kārlis apzināti meklēja protestantu atbalstu, kad vien tam šķita, ka viņu atbalsts palīdzēs imperatoram sasniegt viņa paša mērķus.
FRANCIS I UN HENRIJS VIII
No citām tā laika Eiropas lielvarām Francija, kas bija vairāk centralizēta, bija arī stiprāka par Vācijas impēriju. Tās valdnieks Francis I vairāku gadu desmitu garumā cīnījās ar Kārli V par Ziemeļitāliju, kā arī par Kārļa mantoto Burgundiju. Šie jautājumi netika atrisināti līdz pat 1544. gadam, kad Kārlis tomēr beidzot uzvarēja savu pretinieku un tika noslēgts Krēpijas līgums. Tomēr pat pēc miera līguma noslēgšanas Francijai izdevās paplašināt savas austrumu robežas, pievienojot agrāk Vācijai piederošu teritoriju.
Anglijā šajā laikā valdīja Henrijs VIII (1509-47), tipiski negodīgs renesanses laika valdnieks. Iesākumā viņš atbalstīja Kārli, bet vēlāk nostājās Francijas pusē. Henrijs bija aprecējis sava vecākā brāļa atraitni un Kārļa tanti Aragonas Katrīnu. Pāvests, kurš šai laulībai bija devis īpašu atļauju, vēlāk noraidīja Henrija lūgumu laulību šķirt. Henrijs atbildēja ar pāvesta varas noraidīšanu un Anglikāņu baznīcas izveidi par Anglijas valsts baznīcu (1531-34). Henrijs tomēr nemainīja nedz baznīcas kārtību, nedz teoloģiskās nostādnes. Par vienu no valdošajiem Eiropas spēkiem Anglija kļuva tikai Elizabetes I (1558-1603) valdīšanas laikā, pēc tam kad tā nostājās pret Spāniju un sakāva Spānijas floti 1588. gadā.
NĪDERLANDE
Nīderlande, kam tajā laikā piederēja arī tagadējās Beļģijas un Luksemburgas teritorijas, daudzējādā ziņā var tik uzskatīta par 16. gadsimta Eiropas politisko mezglu. Maksimilians I bija iekļāvis Nīderlandi Vācu impērijā. Īpaši nozīmīga tā kļuva Kārlim, jo Nīderlandes ģeogrāfiskais novietojums tam ļāva veidot fizisku saikni, ar kuras palīdzību saturēt kopā savas daudzās zemes.
Kad Kārlis 1556. gadā atteicās no troņa un viņa mantojums tika sadalīts, Nīderlande tika atdota Hapsburgu Spānijas atzaram. Nīderlandieši tomēr sacēlās pret svešajiem spāniešu valdniekiem un viņu agresīvo nostādni pret protestantiem. Desmit gadus pēc dumpja pret tā laika varenāko valdnieku Filipu II (1556-98), Nīderlande ieguva neatkarību. To Nīderlande izmantoja, lai kļūtu par garīgas un intelektuālas brīvdomības centru, kur patvērumu atrada visdažādāko uzskatu piekritēji. No šejienes šīs idejas tika izplatītas tālāk pa visu Eiropu un vēlāk arī Ameriku.
TURKU DRAUDI
Arī turkiem bija ievērojama loma Lutera laika pasaulē. Ne tikai nemitīgie kari ar Franci I, bet arī turku uzbrukuma draudi Dienvideiropai neļāva Kārlim V ne brīdi atvilkt elpu. 1526. gadā ārkārtīgi izveicīgais valdnieks Suleimans Lielais (1520-66) iekaroja Budapeštu. 1529. gada rudenī turku armija pirmo reizi vēsturē pietuvojās Vīnei. Lai gan jau pavisam drīz turki bija spiesti atkāpties, tomēr bija sagaidāmi jauni viņu uzbrukumi Ungārijai un Austrijai. Kārlim V ar ļoti lielām grūtībām regulāri nācās pārliecināt un pierunāt vācu firstus sniegt nepieciešamo naudu un karaspēku, lai stātos pretī turkiem. Bieži vien vajadzīgā palīdzība tika saņemt tikai tad, kad Kārlis piekāpās citos jautājumos. Turku draudi Vācu impērijai turpinājās vairāk nekā gadsimta garumā. Apdraudēdami Eiropu, turki apdraudēja arī kristīgo baznīcu. Tas kļuva par cēloni dažāda veida apokaliptisko gaidu pieaugšanai eiropiešu vidū.
Imperatori, kas valdīja Lutera dzīves laikā, ļoti lielā mērā bija iesaistīti vispārējos Eiropas politiskajos notikumos. Runājot par Luteru un Reformācijas vēsturi, mums jāpatur prātā šā laikmeta politiskā kopaina..
LUTERA MĀJAS: MANSFELDES GRĀFISTE
Nav šaubu, ka Luteru un Reformācijas norisi daudz lielākā mērā par lielajiem impērijas politiskajiem spēkiem ietekmēja pašmāju firsti un valdošās kārtas. Luters, protams, sevi vispirms redzēja nevis kā impērijas, bet Vācijas pilsoni. Viņš nāca no mazās Mansfeldes grāfistes, kas var tikt uzskatīta par viņa mājām. Vēlāk, kad Luters dzīvoja un darbojās Saksijā, svarīga ietekme uz viņa dzīvi bija notikumiem kūrfirsta Saksijā. Spriedze, kas pastāvēja starp mazo valstiņu teritorijām un centrālo valdīšanu, raksturīga jau kopš pašiem Vācu impērijas sākumiem, īpaši stipra kļuva tieši 16. gadsimtā. Pat tik stingrs valdnieks kā Kārlis V nespēja panākt, lai varas svaru kausi nosvērtos impērijas labā. Ne tikai lielākās firstu valstiņas, bet arī lielākās pilsētas arvien centās palielināt savu ietekmi.
VĀCU IMPĒRIJAS TERITORIĀLĀS VALSTIŅAS UN PILSĒTAS
Uzlūkojot 15. gs. Vācijas karti, nav grūti ievērot, no cik ārkārtīgi daudzām teritorijām tā sastāv. 1495. gada impērijas reģistrs uzrāda vairāk nekā 350 teritoriālās valstiņas, grāfistes, brīvās impērijas pilsētas, abatejas, impērijas bruņinieku ordeņus un tamlīdzīgus lokālus politiskus veidojumus. To starpā atradās laicīgi un garīgi firsti, kas valdīja pār dažāda lieluma teritorijām. Viņiem visiem bija vērā ņemama ietekme vienkārši tāpēc, ka no viņu balsīm bija atkarīga imperatora ievēlēšana. Virtemburgas hercogiste, Bavārija, Saksija un Braunšveiga-Līneburga visas bija ļoti ietekmīgas sava lieluma dēļ. Hesses landgrāfs valdīja pār vienu no pašām nozīmīgākajām teritorijām. Bambergas, Vircburgas, Minsteres un Brēmenes bīskapi pārvaldīja plašus apgabalus. Šajā sarakstā vēl ir jāiekļauj imperiālās pilsētas, jo piemēram, Nīrenbergai un Ulmei piederēja tikpat daudz zemes, kā lielākajām teritorijām. Dabiski, ka naudas un ekonomiskās varas uzkrāšanās pilsētās padarīja tās vēl ietekmīgākas. Blakus šīm teritorijām bija daudzas pavisam mazas valstiņas, kuras bieži atradās kādas lielākas valstiņas teritorijas vidū. Tikai daži no firstiem valdīja pār lielākām vienotām teritorijām. Raibāku karti par 16. gs. Vācijas karti būtu grūti atrast.
Šajā situācijā Reformācija neienesa praktiski nekādas būtiskas pārmaiņas. Salīdzinot ar Vāciju, tādas valstis kā Francija un Anglija jau bija diezgan centralizētas. Viens no Henrija VIII mērķiem, atdaloties no Romas un nodibinot no pāvesta neatkarīgu Anglijas baznīcu, bija palielināt un nostiprināt karaļa varu. Līdzīga vēlme noteica Skandināvijas valdnieku rīcību baznīcpolitikas jomā. Turpretī Vācijā imperators nevarēja cerēt uz varu, atbalstot Reformāciju. Tā kā pretēji lielākajai tautas daļai, lielākā vietējo teritoriju daļa palika uzticīga vecajai baznīcai, tad nebija nekādu cerību, ka 16. gs. Vācijā varētu parādīties protestantu imperators. Viņam vienkārši nebūtu iespējams izturēt cīņu par varu. No otras puses, vietējie firsti un brīvās pilsētas un visas pārējās valdošās kārtas noteiktos apstākļos varētu iegūt lielus labumus, pieslejoties Reformācijai. No tā nevajadzētu secināt, ka lēmumi par vai pret Reformāciju tika pieņemti vienkārši politiska aprēķina rezultātā. Tieši pretēji, par spīti baznīcas pagrimumam un daudzajām ļaužu sūdzībām par baznīcu, dziļa reliģiska pārliecība bija izšķirošais iemesls, kādēļ Reformācija tika atbalstīta vai noraidīta. To pierāda tas, ka daudzi cilvēki, firstus ieskaitot, savas ticības dēļ vairākos gadījumos nesa smagus upurus. Neraugoties uz to, tomēr ir svarīgi cīņas, kas saistās Reformāciju, paturēt mūsu redzeslokā sava laika sociālajā kontekstā, ņemot vērā gan politisko norišu, gan teoloģisko strīdu savstarpējo ietekmi.
FIRSTU VARAS PIEAUGUMS
15. gadsimta beigu norises vietējās teritorijās ieviesa stingrāku kārtību, kas palielināja firstu varu. Daži kompetenti firsti vienlaicīgi nostiprināja gan savu suverenitāti iepretī imperatoram, gan par spīti lielajai pretestībai, palielināja savu varu pār kārtām. Tā kā teritoriju pārvaldnieki bija atkarīgi no kārtu maksātajiem nodokļiem, tie nevarēja izvairīties no sadarbības ar tām. Tādēļ teritoriālās konstitūcijas tika veidotas, lai regulētu attiecības starp firstiem un kārtām. Šajā procesā kārtas piekāpās firstiem, atvēlot tiem tiesības iekasēt nodokļus un administrēt teritorijas finansiālos jautājumus. Lai realizētu savas tiesības, firsti izveidoja civilās pārvaldes grupu.
Līdzīgā veidā daudzas teritorijas viduslaiku beigās bija iedibinājušas teritoriālās jeb mazās padomes, kuras darbojās firsta vadībā. Iesākumā šajās padomēs bija līdzdalīgi arī bruņinieki, taču palēnām viņus aizstāja juristi. Tādējādi tika radīta īpaša centrālās pārvaldes institūcija, kura kalpoja gan kā firsta padomdevējs, gan kā viņa politikas realizētājs. Šādu centrālo pārvaldes institūciju rašanās spieda firstus apmesties konkrētās vietās, lai varētu uzturēt ar tām nepārtrauktus sakarus. Šeit parādās mūsdienu valsts pārvaldes iedīgļi, kas savā sākuma stadijā attīstījās nevis impērijas, bet teritoriālo valstu līmenī.
Firstiem bija arī liela noteikšana tādu jautājumu risināšanā, kas tiešā veidā attiecās uz baznīcas lietām. Pāvesta Aviņonas trimdas un tai sekojošās šķelšanās laikā Romas baznīcas administratīvais pārvaldes orgāns – kūrija, jau bija sākusi sadrumstaloties. Acīmredzamā kūrijas nespēja uzsākt un turpināt ļoti nepieciešamās baznīcas reformas, ļāva arvien lielāku varenību iegūstošajām Eiropas valstīm iegūt arī arvien lielāku noteikšanu baznīcā. Tiktāl, cik tas attiecas uz 15. gs. Angliju un Franciju, mēs jau varam runāt par teritoriālajām baznīcām. Šāda lietu virzība nebija iespējama Vācu impērijā, jo tās centrālā pārvalde bija pārāk vāja. Tomēr daži firsti 15. gs. jau bija devuši norādījumus reformu un pārraudzības vizitāciju uzsākšanai. Reformas, kas tika izvestas daudzos 15. gs. klosteros nebūtu bijušas iespējams bez stipra firstu atbalsta. Vēlākā daudzu protestantisko baznīcu izveide par teritoriālajām baznīcām 16. gadsimtā nebija nekas jauns, bet drīzāk jau vēlīnas Viduslaikos uzsāktās virzības loģiska beigu forma. Reformācijas laikā šādas norises bija raksturīgas arī Romas katoļu teritorijām.
EKONOMISKĀ IZAUGSME
Arī ekonomiskajai izaugsmei bija nozīmīga loma teritoriju ietekmes pieaugšanā. Šajā sakarībā 15. gadsimta beigas un 16. gadsimts bija radikālu pārmaiņu laiks. Šajā laikā sāka attīstīties agrīnajam kapitālismam raksturīgās darbības. Kapitāla uzkrāšanās nozīmi labi raksturo augstais Fūgeru bankas prestižs. Bez Fūgeru finansiālas palīdzības Maincas arhibīskaps Alebrts nebūtu varējis iegūt savā pārvaldē trīs bīskapijas, jo tas bija tiešā pretrunā ar baznīcas likumiem.
16. gs. sākumā parādījās arī jaunas ražošanas metodes, īpaši manufaktūras, kas bija daudzkārt progresīvāka ražošanas forma par iepriekšējām. Raktuvju industrija bija īpaši nozīmīga Saksijā. Saksijas un Bohēmijas robežu tuvumā esošajās raktuvēs ieguva varu, sudrabu un alvu.
Sudrabu Saksijā ieguva jau kopš 12. gs., taču raktuvju industrija par nopietnu nodarbi kļuva tikai 15. gs. otrajā pusē. Tas veicināja iedzīvotāju skaita palielināšanos, naudas plūsmu, bagātības vairošanos, bet arī lielas iedzīvotāju daļas nabadzību, līdzīgi kā tas notika, piemēram, Kalifornijas zelta drudža laikā 19. gs. Raktuves bija nozīmīgākā ekonomiskā industrija 16. gs. Saksijā. Bez ekonomiskā spēka, kas balstījās tās raktuvēs, Saksija nebūtu sasniegusi tik augstu kultūras līmeni, ar kādu tā lepojās 16. gs. Arī Saksijas valdnieku politiskā ietekme lielā mērā bija balstīta ienākumos, kurus tie guva no raktuvēm.
SAKSIJA
Saksija bija Lutera dzimtene. Tās valdnieki, kas nāca no Vettinu nama, bija sadalījuši teritoriju 1485. gadā. Ernests savā īpašumā ieguva teritorijas, kas piegulēja Vitenbergai un Torgavai, lielāko Turingijas daļu, kā arī Harca kalnu rietumu daļu un Vogtlandi. Taču pat svarīgākais – viņam bija tiesības piedalīties imperatora vēlēšanās. Tomēr lielāko Saksijas teritoriju savā īpašumā ieguva Albrehts, kas mantoja Mesienes teritorijas, Leipcigu, kā arī Turingijas ziemeļu daļu, kas stiepās līdz pat Verras upei. Abas Saksijas daļas tādējādi bija cieši savītas kopā. Tādēļ nav brīnums, ka 16. gs. sākumā attiecības abu Saksijas daļu starpā bija ļoti saspīlētas un strīdi abu tās valdnieku starpā nebija retums. Savu kulmināciju šis saspīlējums sasniedza Šmalkaldes kara laikā (1546-47), kad Saksijas hercogs Moritcs, par spīti tam, ka piederēja luterāņu baznīcai, nostājās imperatora pusē un karoja pret protestantu kārtām. Kā atalgojumu no imperatora viņš saņēma lielas Saksijas teritorijas un kūrfirsta amatu.
Kad Saksija tika sadalīta, tās vienīgā universitātes atradās Leipcigā, Hercoga Saksijā. Tādēļ Fridrihs Gudrais, kurš pārvaldīja Kūrfirsta Saksiju no 1486. līdz 1525. gadam, 1502. gadā nodibināja jaunu universitāti Vitenbergā. Lai gan tā bija vienīgā Kūrfirsta Saksijas universitāte, īstas tās darbības uzsākšanai bija nepieciešami 15 gadi. Savu nozīmi tā vispirms ieguva saistībā ar Reformāciju. Kādu laiku 16. gs. tā bija pati prestižākā Vācijas universitāte.
Pat pēc 16. gs. standartiem abās Saksijas daļās nebija lielu pilsētu. Iedzīvotāju skaits nevienā no pilsētām nepārsniedza desmit tūkstošus. Lielākajā Saksijas pilsētā Gorlitcā dzīvoja aptuveni 9000 iedzīvotāju. Lepcigā to skaits bija ap 6500. 16. gs. vidū Cvikavā, kur kādu laiku aktīvi darbojās Tomass Mincers bija 3200 iedzīvotāju. Vitenbergā 16. gs. sākumā iedzīvotāju skaits tikai nedaudz pārsniedza divus tūkstošus. Citas tā laika vācu pilsētas kā Nīrenberga, Ķelne, Strasburga un Lībeka bija daudz lielākas un ietekmīgākas par Saksijas pilsētām.
Ieskaties