Pasaules beigas

Runājot par debesīm un zemi jeb pasauli, kuru iesākumā radīja Dievs (1.Moz.1:1), Svētie Raksti nepārprotami māca, ka tās “zudīs” (Lk.21:33: παρελεύσονται; Ebr.1:10-12: ἀπολοῦνται – “tās zudīs”; ἀλλαγήσονται – “tās pārvērtīsies”; Ps. 102:26-28: וְֽיַחֲלֹֽפוּ, יֹאבֵדוּ).

Vārdu zudīs, pārvērtīsies utt. nozīmi šajās Rakstu vietās atklāj kontrasts, kādā “Dieva roku iznīcīgie darbi” atrodas salīdzinājumā ar Viņu, mūžīgo un neiznīcīgo Radītāju. Jo Viņš ir mūžīgs, bet tie – mirstīgi; jo Viņš paliek tāds pats un Viņa gadi nemazinās, bet tie “sadils kā drānas,” tiks “veidoti” un “pārveidoti.” Šādā pašā kontrastā “zeme un debess” atrodas salīdzinājumā ar “Kristus vārdiem” (Lk.21:33), jo debesis un zeme izzudīs, bet Kristus vārdi nezudīs.

1.Kor.7:31 Sv. Pāvils raksta: “Šīs pasaules iekārta beidzas” (παράγει γὰρ τὸ σχῆμα τοῦ κόσμου τούτου). “Šīs pasaules iekārta” ir tās patreizējā forma jeb “visu zemes lietu patreizējie apstākļi un stāvoklis.” Līdzīgi raksta Sv. Jānis: “Pasaule iznīkst” [ὁ κόσμος παράγεται (1.Jņ.2:17)]. Pamatojoties šajās Rakstu vietās, Kristīgā teoloåija māca, ka pasaule tās patreizējā formā tiks pilnīgi iznīcināta (2.Pēt.3:10: “Debesis ar lielu troksni zudīs un pasaules pamati degdami izjuks, un zeme un viss, kas uz tās radīts”).

Tomēr mūsu dogmatiķi nav vienisprātis attiecībā uz veidu, kādā tas notiks. Lai arī vairums luterisko dogmatiķu māca pilnīgu pasaules iznīcināšanu līdz pat būtībai [substancei], tomēr citi apgalvo, ka zudīs vienīgi šīs pasaules patreizējā forma; citiem vārdiem sakot, ka tiks iznīcināts vienīgi pasaules ārējais veidols. Šī mācība pamatojas arī Rom.8:21, kur apustulis raksta: “Pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību [godību] un svabadību.”

Tādēļ Luters raksta:

“Sauli kopā ar zemi un visu radību sagaida vēl lielāks krāšņums, proti, kad tā tiks attīrīta no Sātana un šīs pasaules ļaunprātības.”

Kvenštets noraida šo mācību un raksta:

“Šīs iznīcības forma nav vis vienīgi kādu īpašību mainīšana, papildināšana vai atjaunošana, bet gan pasaules būtības pilnīga un galīga iznīcināšana”.

Šo mācību viņš pamato tādās Rakstu vietās, kā Ps.102:26; 2.Pēt.3:10-13; Atkl.20:11; Jes.34:4; Lk.21:33; Īj.14:12. Tomēr viņš uzsver, ka šis viedoklis nav jāuzskata par ticības jautājumu, lai arī “tas vairāk atbilst Rakstu vietām, kurās tiek aprakstītas pasaules beigas.” Neskatoties uz to, tie, kuri uzskata pasaules galu par kādām pārmaiņām vai atjaunošanu, “nav jāapvaino herēzē”.

Ņemot vērā apstākli, ka šo jautājumu nav iespējams atrisināt, balstoties skaidrās Rakstu vietās, citi dogmatiķi (Heierbrants, Huters, Baltazars Meisners u.c.) iesaka, ka arī šajā jautājumā teologam būtu jāatturas no konkrētu mācību sludināšanas. Tomēr šeit varētu piebilst, ka pat tie dogmatiķi, kuri uzskata pasaules galu par visu lietu atjaunošanu, māca, ka pasaule tās patreizējā formā patiešām izzudīs. 1.Kor.15:24: “Un tad nāk gals (τέλος)”. To pašu māca arī Luters:

“Īsāk sakot, zudīs viss tas, kurš saistās ar šo laicīgo lietu substanci vai šo iznīcīgo pasauli un tās darbiem.”

Tādēļ jautājums par to, vai pasaules gals pienāks līdz pat būtībai [substancei], kā pilnīga iznīcība, vai vienīgi saskaņā ar īpašībām, kā formas un ārējā izskata maiņa, ir jāuzskata par atklātu jautājumu.

Nav ieteicams burtiski interpretēt tās Rakstu vietas, kur tiek runāts par jaunām debesīm un jaunu zemi (Jes.65:17, 66:22; 2.Pēt.3:13; Atkl.21:1), jo “jaunas debesis un jauna zeme” ir “debess mitekļu un mūžīgās dzīves simboli.” Buhners savā “Handkonkordanz” par šīm Rakstu vietām saka tā:

“Tieši tāpat, kā šī zeme patlaban piedāvā cilvēkiem ērtas mājvietas, tāpat arī Dieva bērni debesīs saņems visērtākos mājokļus, pilnus visdažādākās svētības” (Jņ.14:1-4).