Pasaules Paradigmu Posts

Valdošās paradigmas ir tās, kas nosaka vēstures gaitu un visas cilvēces attīstības virzienus. Civilizāciju sadursmes ir globāla mēroga problēma, jo katra cīnās par savu taisnību. Neviena no pasaulē dominējošām paradigmām nav pilnīga. Taču tas nevar liegt Jums izvērtēt esošās un pieslieties jūsuprāt pareizākajai.

Paradigmas izpaužas trīs līmeņos – (I) Idejiski-teorētiskajā, (II) Reāli-praktiskajā un (III) Individuāli-personīgajā.

Posts slēpjas tieši tajā apstāklī, ka indivīds nevar palikt neitrāls. Ja paradigmu neizvēlies pats, tu dabiski dzīvo pēc tām paradigmām, kas valda pasaulē, kurā esi ienācis. Tu piedzimsti ar nulles izpratni par likumu normām, kas rakstītā un nerakstītā veidā uz tevi jau attiecas. Paradigmas gaida līdz pieaugsi un pieņemsi tās, vai noraidīsi un attiecīgi izbaudīsi savas izvēles sekas.

Sabiedrība pakārto savu dzīvi paradigmām un paradigmu dzīvotspēju nosaka tieši tās sekotāji. Tīri teorētiski – cilvēkiem kā saprātīgām būtnēm vajadzētu izvērtēt katru paradigmu pēc lietderības koeficienta, jeb kopējā labuma, ko tā ienes saviem sekotājiem. Paturot labo un atmetot ļauno, rezultātā cilvēki nonāktu pie vienas – ideālās. Posts un nelaime rodas no tā, ka teorētiskais krasi atšķiras no praktiskā. Apstākļu rezultātā veidojas dažādas izpratnes par to, kas labs, kas ne. Valda dažādi viedokļi un ir dažādi cilvēki – kas vienam der, tas otram ne. Sabiedrotie ir tie, kuri neskatoties uz reģionālajām, ekonomiskajām vai citām ārējām atšķirībām, kultivē vienu un to pašu paradigmu. Paradigmu cīņa ir vistiešākais pierādījums tam, ka viena ideālā vēl nav atrasta, jeb citiem vārdiem sakot – Novirzes no ideāla izpaužas kā paradigmu cīņa. Materializējoties pasaulē šis fenomens izpaužas kā civilizāciju sadursme.

Teorētiski… agrāk vai vēlāk, cilvēku kopējās pūles un galvenie centieni varētu tikt vērsti uz to, lai viena universāla paradigma taptu. Protams tas būtu pretrunā pašu paradigmu būtībai, jo tādā gadījumā visām citām būtu jāiet bojā – Tām būtu jāatkāpjas, nododot visas savas pilnvaras un jāļauj saviem bijušajiem sekotājiem aiziet un pieķerties tai, kas atzīta par ideālo. Praktiski… tas būtu iespējams tikai pie nosacījuma, ja arī visi cilvēki pēķšņi būtu kļuvuši ideāli. Cilvēces nelaime ir ka tie cilvēki, kas gribētu mainīt valdošās paradigmas to nespēj, bet tie kas varētu tās mainīt – to negrib. Tātad nevis cilvēki pakārto paradigmas savām vajadzībām, bet paradigmas pielāgo cilvēkus savējām. No tā izriet minējums, ka paradigmas varētu būt kādi pārpasaulīgi garīgi spēki, kas gūst labumu no saviem sekotājiem. Jo tās pastāv pirms indivīdi kļūst par tās sekotājiem, paradigmu darbības laiks ievērojami pārsniedz cilvēka mūža garumu un tām ir savs aizsardzības mehānisms. Tās spēj mobilizēt savus sekotājus cīņai pret ārējiem uzbrucējiem un atbrīvoties no cilvēkiem, kas paradigmu apdraud no iekšienes. Piemēri no vēstures apstiprina ka sistēma cenšas iznīdēt Sokrāta vai Galileja tipa domātājus vai atšķirīgas ticības nesējus kā Jēzus un viņa mācekļi. Arī fakts, ka aktīvākie paradigmas sekotāji saņem “lauvas tiesu” no tās piedāvātajiem labumiem ir tiešākais apstiprinājums tam, ka minējums varētu būt pareizs.

Lokāli skatoties katrs reģions, apgabals vai valsts var atšķirties savām īpatnībām – ģenētiku, nacionalitāti, reliģiju, ideoloģiju, tradīcijām jeb kultūru, taču tas ir otršķirīgs, jeb izrietošais jautājums. Primāri ir jāskatās, kāda valdošā paradigma nosaka gaisotni konkrētajā reģionā.

I Netveramais, garīgais, jeb idejiski-teorētiskais līmenis ir paradigmas augstākā izpausme. Taisnīgi kritēriji pēc kā paradigmas izvērtēt būtu atrast tās nemainīgo daļu, jeb dogmas, kas veido tās kodolu.

II Paradigmu lietderību nosaka tās dogmu reāli-praktiskais pielietojums pasaulē. To var noteikt uzskaitot tās paliekošas vērtības ko konkrētā paradigma pasaulē ienesusi. Ja par augstāko kritēriju uzskatam cilvēku, tad paradigmu izvērtē vai tā cilvēka būtībai ir bijusi celsmīga vai graujoša.

III Personības ir augstākais vai pats smalkākais līmenis kurā izpaužas paradigmas. Piekrišana / nepiekrišana paradigmām, veido personu individuālās īpatnības. Jo vairāk izcilu personību kāda paradigma ģenerē, jo tā labāka.

Paradigmu nepilnības uzrādās II. līmenī kā netaisnība pasaulē. Mēģinājumi novērst nepilnības tiek iniciēti III. līmenī ar mērķi atjaunot taisnību. Taisnības meklējumi iespējami vismaz 2 virzienos:

a) pārveidot pasauli;
b) izmainīt paradigmu tās pamatos, jeb I. līmenī.

Loģika pasaka priekšā, ka pareizais variants būtu B, jo mainoties paradigmas pirmajam līmenim (I), sekojoši mainīsies arī (II). Savukārt variantam A izšķir vismaz 2 veidus:

a.1) mainīties pašam, cerībā, ka tavam paraugam sekos visi pārējie, līdz ar to izmainīsies visa pasaule, un attiecīgi būs mainījusies paradigma. Vai otrs variants:
a.2) mainīt citus. Tam attiecīgi seko variācijas metodēs: – a.2.1. mudināt mainīties labprātīgi, vai – a.2.2. piespiest ar varu.

Par spīti tam, ka A variants ir absurds, to vairāk vai mazāk sekmīgi praktizē visas globālā mēroga paradigmas. Kāpēc absurdais darbojas, ja šādā veidā netaisnību nevar samazināt, bet tikai pavairot?

Starp-secinājums ir paradokss – labu gribot mums sanāk “kā parasti”. Cilvēce ir iestigusi savās paradigmās, Dievišķo gudrību aizstājot ar pašu atziņām. Turklāt darot to no paaudzes paaudzē un bez dziļākas izpratnes par lietu būtību, paradigmu dogmas tiek lietotas kā sausas, nedzīvas un nepieņemamas; uzspiežot saviem sekotājiem pieņemt paradigmas ar varu, nabaga dvēseles tiek sakropļotas; jaunās atvases, kas būtu varējuši kopējo situāciju uzlabot – tiek aplauztas. Rezultātā izglītoti nesaprašas sabiedrībā sāk dominēt pār cilvēcīgiem dievbijīgajiem. Savukārt ja sabiedrība ļaujas neprātam un atmet senās dogmas, kas paradigmu balsta, tad savairojas garīgi akli mežoņi jeb idioti, kas no paradigmas labumiem bauda, taču tās nesošo platformu šūpo, līdz konkrētā civilizācija gāžas vai šķeļas un grimst nebūtībā. Par to ir atsevišķa tēma “Idioti pret ekspertiem”.

Kristīgā paradigma ir atšķirīga no tām, kas valda pasaulē. Un tā šī raksta kontekstā pat īsti neiederas. To skatām paralēli tam ko mēdz dēvēt par kristīgo pasauli, jeb rietumu civilizāciju. Tā otrā gan ir balstīta uz Dieva dotās bauslības beidzamajiem 7 baušļiem, un jā Dieva likumu integrēšana mūsu paradigmā kā sabiedrības dogmas līdz šim ir pasargājusi mūsu kultūru no pašiznīcināšanās un nesusi līdzi daudz ko labu. Taču tīrā kristīgā mācība ir citāda un savās niansēs tā ir skarba. Tā konfrontē savus sekotājus ar pasauli; tā izved cauri pasaules tumšākajām ielejām un visbeidzot tā izrauj mūs no šīs pasaules. Te mēs varētu runāt par citas taisnības, c) virziena, jebšu Patiesības meklējumiem ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm.

Mani secinājumi ir skarbi un retoriski vienlaikus. Vai pasaules paradigmu posts ir mazināms? Jā protams, ja cilvēki neatstāj pašu svarīgāko – t.i. paradigmu veidošanās procesu pašplūsmā. Un kamēr mēs Dieva žēlastībā šinīs miesās staigājam šīs zemes gaitas, neviens nevar liegt arī mums izvērtēt esošās paradigmas un laicīgās lietās pieslieties mūsuprāt pareizākajām, un pat piedalīties to modificēšanā.