Pastāvīga atgriešanās
Pamatojoties Rakstos, mūsu dogmatiķi runā arī par pastāvīgu atgriešanos, proti, par atgriešanos, kura ilgst visu ticīgā cilvēka dzīvi (Mt.18:3).
Nepieciešamība pēc pastāvīgas atgriešanās balstās apstāklī, ka atdzimuši ticīgie netiek pilnībā svētdarīti, bet gan nes sev līdzi veco Ādamu (Ebr.12:1; Rom.7:21, 23), tādēļ miesas grēcīguma un no tā nākošo daudzkārtīgo grēku dēļ viņiem ir jādzīvo “atjaunotā dzīvē” (Rom.6:3-6). Tieši šī “atjaunotā dzīve” arī ir “pastāvīgā atgriešanās” (pastāvīgā atjaunošanās, atdzimšana, apskaidrošanās; pastāvīga jeb ikdienas grēknožēla ir atgriezta cilvēka ciešanas par to noslieci uz grēkošanu un par to samaitātību, kas viņam vēl ir palikusi).
Svētie Raksti krasi nodala pirmo atgriešanos, pēc kuras vecais cilvēks sāk ticēt Kristum, no ticīga cilvēka pastāvīgās atgriešanās (1.Pēt.2:25, 10), kas turpinās visu viņa dzīvi (Ps.51:1-12). Pirmā atgriešanās ir īstenojusies, kad ticīgais tiek apveltīts ar pirmo ticības dzirksti, savukārt viņa pastāvīgā atgriešanās nenoslēdzas līdz pat viņa dzīves beigām šajā pasaulē (Rom.7:24). Pirmajā atgriešanā cilvēks ir pilnīgi pasīvs, bet otrajā viņš sadarbojas ar Svēto Garu, darbojoties kā “jaunais [iekšējais] cilvēks” (Ef.4:24), par kādu viņš kļuva pirmās atdzimšanas laikā (Gal.5:17, 24; Rom.7:22, 25). Pirmo atgriešanos nekad nedrīkst apvienot ar otro, kā to dara daži sinergisti, mēģinot noliegt pirmās atgriešanās pilnīga pasivitāte, pateicoties kurai vecais cilvēks sāk ticēt.
Ieskaties