Pateicība par pestīšanu, kas dāvāta Kristū

Ak, mūžīgais un visuspēcīgais Dievs! Ar vislielāko pateicību man jānāk pie Tevis, jo Tu mani brīnišķi radīji, kad nebiju vēl itin nekas. Bet vēl jo vairāk man jābūt pateicīgam par to, ka Tu mani dārgi izpirki, kad biju nomaldījies un zudis.

Elles rīklē es biju ierauts, bet Tu caur Sava Dēla asinīm dārgām esi no tās mani izrāvis. [Kol.1:13-14] Sātana kalpībā es biju kritis, bet Tu Savā lielajā žēlastībā esi no viņa valstības mani atbrīvojis un Kristus valstībā pārcēlis.

Ar visu savu miesu man pienākas Tev kalpot, jo Tu mani visu veidojis esi. Manai mēlei būs mūžīgi dziedāt par Tevi [Ps.51:16-17], jo Tu viņu man dāvājis esi. Manai mutei būs vienmēr sacīt Tev slavu, jo Tavu gaisu un dvašu tā elpo. Ar mīlošu sirdi pie Tevis jātveras man, jo Tu viņu manī ielicis esi. Visiem maniem locekļiem jābūt gatavībā Tev kalpot, jo lai vai cik un kādi tie būtu, tos visus Tu brīnišķi veidojis esi.

Ja jau līdz šim man visu sevi bija jāvelta Tev, tādēļ ka visu, kas man ir, Tu radījis esi, tad ar ko gan Tev spēšu atlīdzināt tagad, kad no velna verdzības Tu mani raisījis esi?

Savu nomaldījušos jēru Tu no plēsīgām ķetnām izrāvis esi. [Jņ.10:27-28] Savu aizmukušo vergu Tu no velna važām atbrīvojis esi. Savu pazudušo grasi Tu norūpējies uzmeklēji. [Lk.15:8]

Caur Ādamu es kritu grēkā, Tu mani piecēli. Caur Ādamu es grēka važās tiku saistīts, Tu mani no tām atraisīji. Caur Ādamu es tiku pazudināts, Bet Tu izglābt mani lemi.

Kas gan es esmu? Vai ne tārps? Bet tik daudz rūpju Tu esi man veltījis; manas pestīšanas dēļ esi bijis tik devīgs!

Kad grēkā bija krituši mūsu pirmie vecāki, Tu viņus un viņu bērnus no Sava tuvuma padzini, no Savas godības nošķīri, elles dziļumos nometi. Tad kā gan varam mēs žēloties, ka netaisnība mums nodarīta? Kā viņi par saviem darbiem pelnīti saņēma, tā bija jāsaņem arī mums. Ko gan varējām no Tevis vēl pieprasīt? Uz ko gan citu vēl varējām cerēt? Pēc Sava tēla Tu biji mūs radījis un gana daudz spēka biji cilvēkam devis, lai nevainības stāvoklī tas paliktu.

Un tomēr Tu parādi Savu mīlestību uz mums! [Rom.5:8] Neaptverama un vārdos neizsakāma! Jo kad laiks bija piepildījies [Gal.4:4], Tu sūtīji mums Savu Dēlu par Pestītāju, kuru biji apsolījis mūsu pirmajiem vecākiem. [1.Moz.3:15] Caur Viņu Tu sauc mūs atpakaļ pie sevis: no nāves – dzīvībā, no grēka – taisnībā, no elles – debesu godībā.

Ak, cilvēku Mīļotāj, kuram prieks par cilvēku bērniem! [Sal.pam.8:31] Vai kāds Tavu mīlestību spēj cienīgi paust? Vai kāds to spēj pienācīgi aptvert? Tā ir Tavas neaptveramās labvēlības pilnība; Tavas labestības neizmērojamā dārgumu mantnīca. Mūsu atziņas spēja nevar to satvert.

Vai tiešām Tev vergs bija tik dārgs, ka viņa pestīšanas labad Tu devi nāvē Savu Dēlu? Vai tiešām Tev ienaidnieks bija tik mīļš, ka viņam par Pestītāju Tu devi Savu mīļoto Dēlu?

Mana dvēsele ir apjukusi, par Tavu labvēlību domājot, un mīlestībā uz Tevi tā salūzt un izkūst.

Āmen.