Pateicības dienā jeb Pļaujas svētkos

Un tagad pateicieties it visu (visi) Dievam, kas visur veic diženus darbus, kas mūsu dzīves dienas ceļ godā (uztur) no mātes miesām un rīkojas ar mums pēc savas žēlsirdības. Lai viņš jums dāvā līksmu sirdi! Lai mūsu laikā iestājas miers uz mūžīgiem laikiem Israēlā! Lai viņš uztic (uztur) mums savu žēlsirdību un lai mūs atpestī mūsu dienās (kamēr mēs dzīvojam)! [Sīr.50:22-24.]

Pateicības vārdus, ko Pateicības dienā jeb Pļaujas svētkos apskatīsim, mēs lasām Sīraka gudrības grāmatas piecdesmitajā nodaļā.

Šodien, mani mīļie draugi, mēs svinam pateicības svētkus, ko mūsu godātie valdnieki ir iedibinājuši, lai mēs pieminētu neizsakāmo žēlastību, ko sirdsžēlīgais Dievs mums un mūsu tēvzemei ir nepelnīti parādījis, un ar šo pieminēšanu būtu paskubināti uz sirsnīgu pateicību, kas pienākas augstajam Dievam.

To mums ir pavēlējis pats Dievs caur Dāvidu, sakot: “Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!” [Ps.50:14] Un tas nevar būt citādi. Kurš godīgs cilvēks nepasakās, ja ir dabūjis labu no sava brāļa? Kurš kalps var uzdrošināties nepateicīgi pieņemt sava kunga žēlastību?
Nu Dievs ir mūsu vislabākais Draugs. Viņš ir mūsu visaugstākais Kungs. Jā! Viens Kungs pār visiem kungiem. Kā tas mums neklātos pateikties Dievam Tēvam, kas mūs gan norājis, bet pēc norāšanas arī apžēlojis?

Mēs esam Viņu piesaukuši bēdu laikā, Viņš ar spēcīgu roku ir izrāvis mūs no visām bēdām, vai tagad mums nepieklājas Viņu godāt un pateikties? Dodiet, mani draugi, Dievam, kas Dievam pieder, upurējiet Viņam pateicību un pildiet Visuaugstākajam savus solījumus. Šī zeme ir pilna ar Kunga žēlastību. Lai arī jūsu mute ir pilna smieklu, un jūsu mēle pilna gaviļu. Izsakiet tā Kunga godu un runājiet savā starpā par lielajiem darbiem, ko tas Kungs pie jums darījis.

Gudrības mācītājs Sīraks jūs māca, kā jūs pareizi un Dievam tīkami varat nosvinēt savus pateicības svētkus.

Tas notiek:
1. Ar sirsnīgu pateicību par saņemto žēlastību
2. Ar pazemīgu pielūgšanu, lai Dievs savu žēlastību no mums neatrauj.

Tev Dievs, ikdienas pateicam,
Un tavu Vārdu slavējam:
Tu gribi, Kungs, mūs stiprināt,
No grēkiem allaž pasargāt.
Pār mums, ak Dievs! apžēlojies.,,
Uz mūsu bēdam apskaties;
Lai notiek pēc šīs lūgšanas,
Dod mums pēc mūsu cerības.
Uz tevi, Kungs, paļaujamies,
Tu visu kaunu no mums griez. Āmen.

Mīļie klausītāji, visai mūsu Dieva kalpošanai jābūt prātīgai, pateicīgai un Dievam patīkamai. Citādi tā ir nederīga. Tādēļ mums jāmācās pareizi svētīt pateicības dienu un šodien kalpot Dievam pa prātam.

I. Pirmkārt, mums pieklājas augstajam Dievam sacīt sirsnīgu pateicību par lielo žēlastību, ko Viņš mums ir parādījis.

Sīraks saka, ka to dara Israēla bērni viens otru skubinādami: “Pateicieties it visi Dievam, kas visur veic diženus darbus, kas mūsu dzīves dienas uztur no mātes miesām un rīkojas ar mums pēc savas žēlsirdības.” [Sīr.50:22]

1) Kad Israēla bērni pabeidza savu dievkalpošanu, augstais priesteris nokāpa no altāra, pie kura bija padarījis savu svēto darbu, pacēla roku pār visu Israēla bērnu draudzi un to svētīja. Šo Dieva svētību ticīgie uzņēma ar pateicīgu sirdi, un visus savus brāļus paskubināja pateikties Dievam ar vārdiem: “Pateicieties it visi Dievam.” [Sīr.50:22] Visiem cilvēkiem pieklājas sacīt šādu sirsnīgu pateicību Dievam, jo visi cilvēki ir saņēmuši no Viņa žēlastības pilnību uz žēlastību, jo Dievs “atver Savu roku un paēdina visus, kas dzīvo, ar labu prātu.” [Ps.145:16] “Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” [Mt.5:45] Visvairāk Dievam pateikties pienākas tiem, kas bēdu, kara, mēra, bada vai citā apbēdinājumu laikā ir Dievu no sirds piesaukuši un tikuši paklausīti. Ja Dievs ir bijis labprātīgs viņus ātri atbrīvojot un izglābjot, tad viņiem jābūt labprātīgiem un čakliem Dievu godināšanā un pateicībā, “jo kā sarma ziemā izkusīs nepateicīgo cerētais un aiztecēs kā nekam neizmantojams ūdens.” [Sal.gudr.16:29] Pats Dievs nepateicības dēļ norāj Israēla bērnus: “Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājat, tu ģeķīgā un neprātīgā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un veidojis? Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no audzes uz audzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks.” [5.Moz.32:6-7]

Tagad jūs saprotat, mani bērni, kā jāizturas jums un visiem tiem, kurus Dievs izrāvis no bēdām un nelaimēm. Jāsaka pateicība Visuaugstākajam un jādod gods Tēvam Debesīs, kas neļauj būt veltīgām sava noskumušā bērna nopūtām, kas skaita viņu asaras un sakrāj tās vienā traukā, kas viņus iepriecina pēc apbēdināšanas dienām un parāda savu žēlastību.

Bet nedomājiet, ka ir pietiekami, kad kādi cilvēki godina Dievu ar pateikšanas lūgšanām un dziesmām. Nē, mani draugi. Lūgšanas un dziesmas, kas nāk no ticīgu cilvēku mutes, Dievam gan patīk, bet tas ir tikai mazums pret to, ko Dievs dara cilvēkiem, un ko Viņš no cilvēkiem prasa. “Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” [Jņ.4:24]

Sirsnīga pateicība, pateicība, kas parādās svētā un dievbijīgā dzīvē, ir Dievam tīkama pateicība, un tāda ir Viņam jādod.

2) Tagad es jums stāstīšu arī to, par ko žēlīgajam Dievam pateicība pienākas.

Pirmkārt, par visu labo, ko cilvēks no Dieva pie miesas un dvēseles saņēmis un ik dienas saņem. Israēla bērni saka: “Pateicieties it visi Dievam, kas visur veic diženus darbus, kas mūsu dzīves dienas uztur no mātes miesām.” [Sīr.50:22] Šie ticīgie ļaudis pateicas Dievam par lielajām lietām, ko Dievs viņiem ir darījis, un par to, ka bija uzturējis viņus kopš dzimšanas un ik rītu licis jaunai tapt savai apžēlošanai. To Dievs dara visiem cilvēkiem. Viņš visiem cilvēkiem dod dzīvību, prātu un sapratni, Viņš uztur cilvēkus pie dzīvības, veselības un labklājības, Viņš dod maizi un apģērbu. Viņš visu cilvēku dēļ ir nodevis nāvē savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai visi tiktu izglābti no Dieva dusmām, velna nagiem un mūžīgās pazudināšanas. Viņš visus kristīgos cilvēkus pamāca, māca un iepriecina ar savu Vārdu, uztur visus ticīgos uztur īstenā ticība un dāvā tiem mūžīgo dzīvošanu. “Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.” [Ps.40:6] “Laba lieta ir Tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais, paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību.” [Ps.92:2-3] “Es pateicos Tam Kungam un daudzinu Viņu no visas sirds taisno vidū un draudzē. Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks. Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi.” [Ps.111:1-3] “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” [Ps.103:1-2]

Otrkārt, un īpaši Dievam jāsaka pateicība, jo Dievs ar cilvēkiem rīkojas saskaņā ar savu žēlastību un tos izrauj no lielām bēdām.

Ja cilvēki atstāj novārtā Dieva bauslību un Viņa noteikto neievēro, ja tie sagāna Dieva likumus un Viņa baušļus netur, tad Dievs viņus piemeklē ar sodu un viņu noziegumus ar mocībām, tad viņš cilvēkus norāj ar karu, badu, mēri, nelabvēlīgiem laika apstākļiem ugunsgrēkiem un citām nelaimēm. To Dievs dara saskaņā ar savu taisnību, jo “Tu neesi Dievs, kam patīk bezdievības pilna cilvēka daba. Kas ļaunu dara, lai netuvojas Tev.” [Ps.5:5] “Dievs ir taisns tiesnesis un tāds Dievs, kas brīdina ik dienas. Ja kas negrib atgriezties pie Dieva, tad Viņš trin Savu zobenu, ir uzvilcis Savu loku un tēmē, Viņš tur gatavībā nāvētājas šautras, Savas degošās bultas.” [Ps.7:12-14]

Kad cilvēki Dieva laipnību un lēnprātību izmanto grēkojot, tad viņi sapinās savā blēdībā un pagriež Dievam savu pakausi nevis seju, tad Dievs ļoti sadusmojas pret šādiem cilvēkiem, izstiepj pret viņiem savas bardzības roku, un dod grēciniekiem ēst viņu darbu rūgtos augļus. Kad šie norātie un apbēdinātie cilvēki atzīst savus grēkus, pazemo sevi zem Dieva varenās rokas, ar asarām un vaimanām nožēlo savus grēkus, un Jēzus dēļ izlūdzas žēlastību un izglābšanu, tad Dievs novēršas no savu dusmu karstuma un viņi neiet bojā pavisam. “Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus.” [Jer.3:31-33] Tāpēc Viņš ir pavēlējis: “Piesauc Mani bēdu laikā,” un žēlīgi apsolījis: “tad Es izglābšu tevi.” [Ps.50:15]

Kad Dievs dara to, ko Viņš ir apsolījis, tad Viņam arī pienākas gods, slava un pateicība. Kas to negrib darīt, tas nav pelnījis saukties par cilvēku, tas sakrātu pats sev lielas Dieva dusmas dusmu dienai un no viņa nama lāsti neatstāsies. Ak, Dievs, valdi jel katra cilvēka prātu, valdi arī mūsu prātu, lai izglābti no bēdām ar tavu lielo žēlastību, sakām pateicību no sirds, sludinām tavu godu par to, ka Tu esi bijis tik žēlīgs un tik (daudz) labu esi mums darījis. “Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienumēr apliecinādama Tavu godību.” [Ps.71:8] “Es slavēšu To Kungu, kamēr dzīvošu, es dziedāšu savam Dievam, kamēr vēl še būšu!” [Ps.146:2]

II. Vēl pie īstenas pateicības dienas svētīšanas piederas, otrkārt, pazemīga un sirsnīga Dieva pielūgšana.

Visas pasaulīgās lietas ir nepastāvīgas. Šodien spīd Saule, bet rīt var būt lietains un vējains laiks, šodien kāds smejas, bet rīt raudās. Tā ir bijis no iesākuma un paliks līdz galam, tāpēc mācītājs Salamans saka: “Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana.“ [Sal.māc.1:14] Tas ir ne vien dēļ pasaulīgo radīto lietu niecības un nepastāvības, bet arī dēļ mūsu un citu cilvēku grēkiem, kas Dievu ietekmē pasaules prieku nomākt ar asarām un vaimanām. Tāpēc mums pienākas zemoties Dieva priekšā un Viņu no sirds pielūgt, lai Viņš mums neatrauj savu žēlastību. To dara arī Israēla bērni nolasītajos mācības vārdos, un to jādara arīdzan mums visiem.

Israēla draudze, pirmkārt, Dievu pielūdza ar priecīgu sirdi. “Lai viņš jums dāvā līksmu sirdi!” [Sīr.50:23] Ir ļoti grūti ar rūgtu dvēseli ēst savu maizi, bet priecīga sirds ir liela Dieva dāvana, kas cilvēku atspirdzina visās bēdās un, ko Dievs dod dievbijīgajiem. “Par smiešanos man bija jāsaka: tu esi neprātīga! – un par prieku: kam tu deri?” [Sāl.māc.2:2] “Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību,” [1.Tim.6:6] jo kas ir apmierināts ar to, ko Dievs viņam piešķir, ja viņš sirdī ir sātīgs un vienmēr saka: “Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.” [1.Sam.3:18] Par šādu priecīgu sirdi mums jāpielūdz Dievu, jo tā nenāk no miesas un asinīm, bet no Dieva Gara, kas ir iepriecināšanas Gars, kura augļi ir “prieks un atturība (līksmība un sātība).” [Gal.5:22]

Otrkārt, Israēla bērni pielūdz Dievu, “lai mūsu laikā iestājas miers uz mūžīgiem laikiem Israēlā!” [Sīr.50:23]

Velns ir liels dumpinieks un miera ienaidnieks. Viņš priecājas par to, ja karš izposta zemi un cilvēki rejas kā suņi. Cilvēki vairāk iemīl ienaidu, strīdus, ienīšanu un dusmas, nekā mieru un izlīgšanu. Arī daudzi pasaules valdnieki spēcīgāk tiecas pēc varas, nekā pēc debešķīgām lietām, spēcīgāk pēc savu robežu un pasaulīgas valdīšanas vairošanas, nekā pēc Dieva valstības vairošanas. No tā arī izceļas kari un dumpji, tā dēļ tiek izlietas daudzu tūkstošu cilvēku asinis kā nederīgs ūdens, zemes tiek izpostītas, daudzi tiek ieslodzīti cietumos, bērni tiek atrauti no mātes krūtīm un visapkārt ir vaimanas un posts.

Bet Dievs ir miera mīlētājs, un Jēzus ir miera valdnieks. Tāpēc mums Viņu jāpielūdz, lai Dievs “sola mieru un svētību Savai tautai, lai Viņa godība mājotu mūsu zemē, ka žēlastība un uzticība lai sastopas, taisnība un miers lai skūpstās.” [Ps.85:9-11]

Dievs, dod mieru visos laikos,
Kamēr mēs vēl dzīvojam,
Cits neviens var priekš mums karot,
Cilvēks nevar palīdzēt;
Tāpēc tu, Kungs Jēzu Krist,
Kas tu miera lielskungs es,
Karo tu pats mūsu vietā,
Mūsu vaidiniekus maitā.

Treškārt, Israēlieši Dievu pielūdz, “lai viņš uztic (uztur) mums savu žēlsirdību.” [Sīr.50:24] Kam Dievs ir žēlīgs, tam ir visas lietas, un viņš var sacīt: “Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!” [Ps.73:25-26] Kam Dievs ir žēlsirdīgs, tas apsmej velnu, blēdīgo pasauli un visu to, kas ceļas pret viņu. “Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” [Rom.8:31] Kam Dievs ir žēlīgs, tā sirdī mājo Dieva Gars, kas viņu spēcina un pavada viņu kā vāju bērnu un var bez klupšanas iet savu ceļu. Kam Dievs ir žēlīgs, tas var priecāties visās nelaimēs, un pašā nāves stundā saukt: “Pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani.” [Ps.23:4] Ja Dieva žēlastība ir tik augsta un dārga manta, kas gan to nemeklēs? Kungs, lai tava žēlastība vienmēr paliek pie mums. [Sīr.50:24]

Ceturtkārt, Israēliešu draudze lūdz, “lai mūs atpestī mūsu dienās (kamēr mēs dzīvojam)!” [Sīr.50:24]

Cilvēku dzīve ir pilna bēdu. Cilvēki var ātri iekrist lielā nelaimē, ja Dievs viņus nepasargā un netur pār viņiem savu roku. Ja mūsu dzīve ir tāda, tad mums jāpielūdz Dievu, lai Viņš mūs žēlīgi pasargā, ka nenokļūstam nelaimēs, un tajā iekrituši nenogrimstam, bet ar spēcīgu roku izrauj un žēlīgi izglābj. Tāpēc mums ikdienas ir jālūdz: “Mūsu Tēvs Debesīs, atpestī mūs no ļauna, [Mt.6:9;13] kamēr mēs dzīvojam.”

Redziet, mani mīļie bērni, tā tiek pareizi un Dievam patīkami svētīti pateicības svētki. Proti, kad mēs sakām Dievam sirsnīgu pateicību par žēlastību, ko esam saņēmuši no Viņa Tēva rokām, un ar pazemīgu sirdi pielūdzam, lai Viņš savu žēlastību no mums neatrauj, bet uztur pie mums žēlīgi, kamēr mēs dzīvojam.
To arī mums ir jādara. Atcerieties vecos laikus, kas ir pagājuši, un pieminiet Dieva brīnumus, ko Viņš ir jums darījis šajos laikos.

Mēs pakārām savas kokles vītolos un dziedājām raudu dziesmas. Mēs piedzīvojām lielas bēdas no Dieva dusmu rīkstes. Dievs pieēdināja mūs ar rūgtumu, un dzirdīja mūs ar vērmelēm. Redziet, tās bija tās dienas, kurās mums bija jāēd mūs grēku rūgtie augļi. Tas Kungs ar mums darīja tā, kā bija draudējis un nodomājis. Viņš piepildīja savu Vārdu, ko bija runājis pret mums pagājušajās dienās.

Tad mēs iesākām atzīt savu grēku smagumu un ar noskumušu un sagrauztu sirdi sacījām: “Mēs nesam tā Kunga dusmas, jo mēs esam pret Viņu grēkojuši. Bet piemini mūsu bēdas un mūsu grūtības, vērmeles un žulti ar ko tu mūs dzirdini. Tu pieminēdams to pieminēsi, jo mūs dvēsele mums to saka, ka tu neesi Dievs, kas cilvēkus no sirds apbēdina un grib grēcinieku nāvi, bet lai grēcinieki atgrieztos un dzīvotu. Ak, Kungs! Tu esi mūs saplosījis, dziedini mūs, tu esi mūs sakūlis, apsaitē mūs! Dari mūs dzīvus un uzcel mūs, lai mēs tavā priekšā dzīvojam.”

Dievs žēlīgi ir paklausījis mūsu nopūtas, Viņš ir atņēmis mums vērmeles un žulti, un pēc rūgtā malka, ko esam dzēruši, iedevis mūsu rokās un licis baudīt gardu malku. Raudāšanas un vaimanu laiks ir pagājis, un ir atspīdējis smiešanās laiks. Tas Kungs ir nožāvējis asaras, kas ritēja pār mūsu vaigiem, un licis mums dzirdēt prieku un līksmību, ka tagad līksmojas kauli, ko Viņš bija satriecis.
Tādus brīnumus ir tas Kungs darījis pie mums. Vai mums, savukārt, neklājas šodien tos pieminēt un mūsu apžēlotājam sacīt sirsnīgu pateicību?

“Laba lieta ir Tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais, paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību.” [Ps.92:2-3] “Teiciet To Kungu, jo Viņš ir mīlīgs un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Tādēļ lai saka Israēls: “Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Tā lai saka arī Ārona nams: “Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Tā lai saka visi, kas bīstas To Kungu: “Tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” .”[Ps.118:1-4] “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas; Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.” [Ps.103:1-5]

Šādi pateicieties žēlīgajam Dievam šodien ar muti, kā arī pateicieties Viņam ar visiem saviem darbiem un visu jūsu dzīvošanu. “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” [Mt.5:16]

Atstājiet jel ikviens savus vecos grēkus un grēcīgo dzīvi pēc tēvu paražām, veco elkdievību, veco nosodīšanu un nelietīgos zvērestus, veco Dieva un Viņa Vārda pulgošanu, veco nepaklausību, kliegšanu, strīdus, skaudību, ienīšanu, pārmetumus, rīšanu un uzdzīvi, viltus liecības, maucības un visus citus tumsas darbus, ko jūsu tēvi un jūs paši līdz šim esat darījuši, un kuru dēļ smagās Dieva dusmas ir nākušas pār jums. “Lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šajā laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” [Tit.2:12-14] “Kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet [Fil.4:8] un to dariet!” “Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi),” [1.Pēt.2:11-12] “lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” [1.Pēt.2:9]

Jūsu īstenā un Dievam patīkamā pateicība būs tad, ja jūs ne vien savu mēli, bet visu savu miesu un visus miesas locekļus nodosiet svētā dzīvošanā par dzīvu, svētu un Dievam labpatīkamu upuri.

Reizē ar šo pateicību pazemojieties arī Tēva žēlastības priekšā, un pielūdziet Viņu no visas sirds, lai viņš jums vienmēr dod līksmu sirdi, lai jūs Viņa patvērumā varat priecīgi ēst savu sāli un maizi, būt pilnīgi apmierināti ar to, ko Dievs savā žēlastībā jums piešķīris, lai Viņš savu tēvišķo žēlastību jums neatrauj, jūs žēlīgi pasargā no visa ļauna, novērš no jums un jūsu tēvuzemes karu, vētru, mēri, badu, dārgus laikus un visas citas nelaimes un izglābj no visa ļaunā. Dievs pats ir pavēlējis, lai mēs Viņu piesaucam, un apsolījis, ka Viņš grib mums ātri palīdzēt. Tādēļ mēs varam Viņam droši uzticēties, visās bēdās nākt Viņa priekšā un lūgt žēlastību. Draudzīgais Dievs, kas ar vārdiem nemētājas, piepildīs savu apsolījumu un paklausīs mūsu lūgšanu.

Pāri visām lietām lūdziet Dievam Svēto Garu, kas jūs vada, jums dod spēku dzīvot Dievam tīkami, un ir jums svētīgs. Jūs paši no sevis neko labu darīt vai domāt, bet tas nāk no Dieva un Viņa Gara. Mūsu gars reizēm gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Iedzimtais grēks mūs dara kūtrus labajā, mūsu iekāres tiecas vairāk uz ļauno nekā uz labo, vairāk uz pasaulīgām un nederīgām lietām, nekā uz garīgām un mūsu svētībai derīgām lietām. Arī velns nekavējas nodarboties ar savām viltībām un vest mūs uz ļaunu ceļu. Un grēcinieku pulks, kas ir mums apkārt, mūs pierunā un pieviļ, lai atstājam Dievu un iemīlam pasauli.

Tādēļ esiet modri un lūdziet, ka jūs nekrītat kārdināšanā, un caur kārdināšanu – pazudināšanā. Lūdziet žēlastības Tēvu, lai Viņš sūta jūsu sirdīs savu Garu, lai caur to spēcināti, jūs ticībā varētu uzvarēt visus šos pretiniekus. Lūdziet šķīstu sirdi, jaunu pastāvīgu garu, garīgu spēku, kas pieder pie dievbijībai un svētīgai dzīvošanai, lai jūs caur Dieva spēku varētu uzņemt svētības ceļu, līdz galam staigāt bez piedauzīšanās, un reiz iemantot bērna mantojumu, ko Jēzus jums ir nopelnījis ar savu pilnīgo paklausību un rūgtajām ciešanām. Dievs jūs paklausīs un darīs to, ko lūdziet, jo tā saka Jēzus: “Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” [Mt.7:11] Dievs jūsu vājumā parādīs varenu savu spēku, un pasargās bezvainīgus jūsu garu, dvēseli un miesu līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai, lai jūs varētu izcīnīt labo cīņu, pabeigt savas gaitas, paturēt ticību un saņemt taisnības kroni no Jēzus Kristus rokām, kuru Viņš dos tiem, kas ir mīlējuši Viņa atspīdēšanu.

Kad jūs to darīsiet, un turēsiet savās sirdīs Dieva Garu, tad jūs būsiet Dieva bērni. Kurš tēvs nerūpējas par saviem bērniem un tos nepasedz savā klēpī? Tāpat arī Dievs jums darīs. Viņš apklās jūs ar saviem spārniem un pasargās savā ēnā. Ja arī tūkstoši kristu pie jūsu sāniem un desmit tūkstoši pie jūsu labas rokas, tomēr nekas jūs neskars. Kungs būs jūsu patvērums un Visuaugstākais būs jūsu mājvieta, nekāds ļaunums jūs neskars, un pie jūsu mājvietas nepiestāsies nekādas mocības. Viņš pavēlēs saviem eņģeļiem, lai tie jūs pasargā visos jūsu ceļos, lai tie jūs nestu uz savām rokām un jūsu kājas nepieduras pie akmens. Viņš būs jūsu draugu Draugs, un jūsu pretinieku Pretinieks. Viņš paēdinās jūs ar ilgu un labu dzīvošanu un parādīs jums savu glābšanu. Jums vienmēr būs žēlīgs Dievs un laba sirdsapziņa. Kad pasaule drebēs, jūs būsiet priecīgs savā Kungā un Glābējā. Kungs pieminēs ar jums celto derību, un vienmēr liks savai dusmu vētrai jums pāri iet jūs neievainojot.

Viņš pieminēs savu mantojumu un būs tam žēlīgs. Jūs dzīvosiet droši Dieva patvērumos, un svētīgi mirsiet zem Tēva rokas. Nelaimes brīdī Viņš jūs atcerēsies, nāves stundā Viņš būs jūsu ceļa pavadonis, Viņš, stiprais Dievs. Nāves rūgtumu Viņš atvieglinās, un jūsu dvēseles ņems savās rokās. Tur jūs ieraudzīsiet savu Žēlotāju vaigu vaigā, un tur Viņš jūs atzīs, kā šeit jūs atzināt Viņu. Tur vairs netiks dzirdētas raudošas un kliedzošas balsis, bet mūžīgas pateicības un slavēšanas balss. Tur jūs būsiet Dieva goda krēsla priekšā, un kalposiet Viņam dienām un naktīm Viņa namā, kur svētā Dieva draudze teic: “Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un spēku.” [Atkl.4:11] Kur skaidrie serafi un skaņie ķerubi augstās dziesmu jauc savas balsis un sauc – svēts, svēts, svēts ir Dievs. Viņam, Trīsvienīgajam Dievam, Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam no mums visiem tiek dots gods un slava šeit (laicīgi) un tur mūžīgi. Āmen.