Patiesā baznīca vienlīdzīgu bīskapu vadībā

Kad artikuli māca, ka “pāvests nav pēc Dieva likuma visas kristietības galva,” ir acīmredzams, ka tie definē baznīcu jeb kristīgo pasauli citādi nekā pāvests. Tā nepavisam nav ārēja organizācija, kuru viņš pats pasaulīgā veidā pārvalda.

Baznīca, kā mēs to jau uzsvērām, ir avis, kas uzklausa Dieva vārdu un tam tic, taču tas nepavisam nenozīmē, ka tā ir vienīgi neredzamā baznīca tādā nozīmē, kā to saprot jūsmotāji un spirituālisti. Avis uzklausa dzirdamu vārdu, kas atskan no redzamas kanceles un nāk no ordinēta Evaņģēlija sludinātāja mutes.

Baznīca ir redzama savos apustuliskās kalpošanas darbos — sludināšanā un sakramentu pārvaldīšanā. Šo kalpošanu baznīcai nav uzticējusi kāda laicīga vara, bet gan vienīgi žēlastības līdzekļos rodamais tīri garīgais spēks, tādēļ mēs neizbēgami nonākam pie domas par baznīcu, kurā, gluži kā senbaznīcā, “visi bīskapi [ir] līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos” utt.

Tā Sv.Hieronīms raksta, ka “priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi tāpat, kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietības laikā, līdz kamēr pāvests pacēlis galvu pāri visiem.” Tas netiek sacīts, lai izslēgtu cilvēku iedibinātu kārtību, ar kuru Romas bīskaps būtu “Romas un to citu baznīcu bīskaps un (mācītājs), kas no laba prāta vai pakļaujoties cilvēku radītai kārtībai (t.i., pasaulīgai priekšniecībai) viņam ir pievienojušās.”

Tomēr šāda cilvēciska kārtība allaž būs pakļauta kristiešu garīgai gudrībai un spriedumiem, un tieši šā iemesla dēļ Šmalkaldes artikuli nopietni kritizē alternatīvu iecelt jaunu pāvestu, kas būtu atsacījies no visām savām antikristīgajām mācībām un nolaidies līdz vēlēta baznīcas prezidenta līmenim. Viņš sniedz rūpīgu šādas jaunas kārtības negatīvo aspektu izklāstu, minot, ka, piemēram, “pavisam viegli un drīz sāktu nicināt, un tā nesaglabātu beidzot vairs nevienu locekli.”

Svarīgi pieminēt, ka šis arguments pamatojas kristieša garīgajā brīvībā, jo tas ļauj saprast, ka Melanhtona slavenā piebilde blakus parakstam zem artikuliem, proti, ka viņš ir gatavs “atzīt [pāvesta] cilvēcisko varu pār bīskapiem,” nekādā ziņā nav uzskatāma par Lutera viedokļa doktrinālu noliegumu, bet gan vienkārši par citādu kristīgā cilvēka brīvības (kurā arī Luters pamato savu argumentu) lietojumu.

Tādēļ šeit nav nekādu doktrinālu domstarpību, kā reizēm tiek uzskatīts.

Šmalkaldes artikulu mācībai par kalpošanas amatu ir arī citi aspekti. Mēdz apgalvot, ka tajos aizstāvētais bīskapa amats zināmā mērā ir tas pats mācītāja amats, kā viens no Aleksandrijas “priesteriem”. Patiesa bīskapa funkciju apraksts šeit faktiski ir nekas vairāk kā pilns mācītāja amata funkciju uzskaitījums.

Viltus bīskapi tiek apsūdzēti kā “pasaulīgi kungi un valdnieki, kuri ne sludina, ne māca, ne kristī, ne sniedz Vakarēdienu, ne arī grib veikt kādu citu baznīcas darbu vai amatu.”

Tātad, patiess bīskaps izsniedz Vakarēdienu, ko, patiesības labad jāpiebilst, atsevišķi baznīcas vadītāji pat vēlīnās reformācijas laikā uzskatīja par vienu no visnožēlojamākajiem un pazemojošākajiem darbiem, kas nav jāveic augstai baznīcas amatpersonai.

Bīskaps tātad ir draudzes gans un savas baznīcas mācītājs.

Mēs varam salīdzināt šo tēzi ar citiem Lutera izteikumiem par senbaznīcu un tās episkopātu: “Jo katrā pilsētā bija bīskaps, tāpat kā tagad ir mācītājs, un Svētajam Augustīnam, kuru ordinēja jeb ievadīja amatā viņa mācītājs jeb bīskaps Valērijs, pēc kura nāves Augustīns kļuva par viņa pēcteci – bīskapu, draudze nebija lielāka par mūsu Vitenbergas draudzi. Un tas pats vienkāršais mācītājs jeb bīskaps Sv.Augustīns savā mazajā draudzē ir konsekrējis un ordinējis daudzus citus mācītājus un bīskapus .. kurus bija aicinājušas un prasījušas citas pilsētas, tāpat kā mēs savā Vitenbergas draudzē varam ordinēt un sūtīt uz citām pilsētām mācītājus, ja tur tādu nav un šīs draudzes viņus tam aicina.”

Tomēr bīskaps šeit netiek pilnībā pielīdzināts mācītājam, kā to var labi saprast no piemēra par Svēto Augustīnu, mācītāju un sludinātāju, un Valēriju, bīskapu un mācītāju.

Svētais Augustīns nekļuva par bīskapu jau savu garīdznieka gaitu sākumā, bet gan tikai vēlāk. Tieši saskaņā ar šo uzskatu Luters, tiekoties ar pāvesta sūtni Peteru Paulu Vergeriusu, uz viņa jautājumu: “Vai jūs arī ordinējat mācītājus?” atbildēja, norādot uz Vitenbergas mācītāju Johannu Būgenhāgenu: “Lūk, šeit sēd mūsu ordinēts bīskaps.”

Kā to pamatoti teica Peters Brunners:

“Mācītājs, par kuru runā Luters, ir garīdznieks, kuram, pamatojoties viņa aicinājumā, ir pilnībā, bez jebkādiem ierobežojumiem uzticēta visu ar ministerium verbi saistīto funkciju publiska pārvaldīšana.

Bīskaps nav nedz “palīgmācītājs” mazās lauku draudzēs, nedz sludinātājs, nedz diakons, bet gan mācītājs, kas pulcē palīgus ap sevi.”

Šis bīskaps, kas sludina Dieva vārdu, pārvalda sakramentus un ordinē mācītājus, ir pilntiesīgs apustuliskā kalpošanas darba iemiesojums, kas gan pieļauj arī plašāku ārēju struktūru pastāvēšanas iespēju, kā to apstiprina tēze par citu itāļu draudžu labprātīgu pakļaušanos Romas bīskapam.

Būtībā Luters jau no paša sākuma atzina šādas kārtības nepieciešamību. Viņš vēstulē bohēmiešiem, savā slavenajā “De instituendis ministris ecclesiae” (1523), aicina ne tikai ordinēt lajus, bet iet arī tālāk, lietojot viņa izteicienu, dibināt evaņģēliski luterisku arhepiskopātu.