Patiesā redzamā Dieva baznīca uz zemes
- Vienīgā svētā kristīgā baznīca uz zemes jeb baznīca šī vārda patiesajā nozīmē, ārpus kuras nav dzīvības un pestīšanas, saskaņā ar Dieva vārdu ir visu ticīgo kopums, kas patiesi tic Kristum un caur šo ticību ir kļuvuši svēti.
- Neskatoties uz to, ka viena svēta kristīga baznīca kā Gara templis nevar būt redzama, bet var būt tikai ticības objekts, eksistē nemaldīgas [drošas] un atšķiramas ārējas pazīmes, pēc kurām var spriest par tās klātbūtni. Šīs pazīmes ir skaidrs Dieva vārda pasludinājums un pareiza sakramentu pārvaldīšana.
- Raksti uzskata par nosodāmām tādas redzamas draudzes – “baznīcas”, kuras, lai arī ietver sevī ticīgos, ietver arī liekuļus un ļaunus ļaudis, un tomēr nemāca skaidru Evaņģēliju un nepārvalda sakramentus saskaņā ar Evaņģēliju.
- Raksti pat uzskata, ka redzamas draudzes – “baznīcas” ir vainīgas daļējā atkrišanā no tīrās Dieva vārda mācības visu to laiku, kamēr vien saglabā Dieva vārdu tikai pēc būtības.
- Draudzes, kas, kaut arī patur lietošanā Dieva vārdu, tomēr spītīgi atkāpjas no mācības tās galvenajos punktos, PAR TIK, PAR CIK TĀS TO DARA, nav “baznīcas” tajā izpratnē, kā šo vārdu lieto Raksti, bet ir grupas vai sektas, tas ir, herētiskas kopienas.
- Kopienas, kas šķeļ baznīcas vienību ar savām kļūdām negraujot ticības pamatus atsevišķu personu, ceremoniju vai dzīves apstākļu dēļ, ir, saskaņā ar Dieva vārdu, sektas vai šķeltnieciskas kopienas.
- Kopienas, kas sauc sevi par kristīgām, bet neatzīst Bībeli par Dieva vārdu un tādā veidā noliedz Sv.Trīsvienību, saskaņā ar Dieva vārdu nav baznīcas, bet ir sātana sinagogas un elku tempļi.
- Kaut arī garīgie rakstnieki reizēm ir saukuši tādas kopienas, kuras patur Dieva vārdu pēc tikai būtības, par īstām un patiesām, atšķirībā no tām, kas baznīcas nav, tajā pašā laikā patiesā redzamā baznīca, atšķirībā no ne-ortodoksām baznīcām un sektām, ir tikai tur, kur Dieva vārds tiek sludināts pareizi un sakramenti pareizi pārvaldīti.
- Kaut gan saskaņā ar dievišķajiem apsolījumiem viena svēta kristīga baznīca nevar jebkad aiziet bojā, tomēr iespējams, ka faktiski ir bijuši laiki, kad patiesas REDZAMAS baznīcas šī vārda pilnā nozīmē, tas ir – kur skaidrs Dieva vārda pasludinājums un pareiza sakramentu pārvaldīšana norisinātos neizkropļotā publiskā dievkalpošanā, nav bijis.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca ir visu to kopums, kas bez iebildumiem [atklāti] apliecina mācību, kura tikusi atjaunota Lutera Reformācijas laikā un rakstiskā veidā tikusi iesniegta imperatoram un reihstāgam Augsburgā 1530.gadā, kā arī izskaidrota citos luteriskajos ticības apliecību rakstos kā skaidra dievišķā vārda mācība.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca nav viena svēta kristīga baznīca ārpus kuras nav pestīšanas, taču tā arī sevi neatdala no tās un apliecina to.
- Ja evaņģēliski luteriskā baznīca sludina Evaņģēliju visā tā skaidrībā un pārvalda sakramentus saskaņā ar Rakstiem, tad tā arī ir patiesā redzamā Dieva baznīca uz zemes.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca atzīst apustuļu un praviešu pierakstīto vārdu par vienīgo un pilnīgo visu mācību avotu, likumu, normu un tiesnesi, bet nevis saprātu [1], tradīcijas [2], jaunas atklāsmes [3].
- Evaņģēliski luteriskā baznīca apliecina Rakstu skaidrību.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca atzīst, ka nav tāda CILVĒKA – Rakstu skaidrotāja, kura oficiālā interpretācija būtu jāuzskata par nekļūdīgu un obligātu. Nav tāda cilvēka (1), atsevišķas cilvēku kārtas vai klases (2), tādas īpašas vai vispārējas baznīcas padomes (3), tādas baznīcas kopumā (4) (nicht eine ganze Kirche).
- Evaņģēliski luteriskā baznīca pieņem Dieva vārdu tādā veidā, kā tas pats sevi skaidro.
a) Evaņģēliski luteriskā baznīca izdara slēdzienus pamatojoties tikai oriģinālajā tekstā.
b) Evaņģēliski luteriskā baznīca vārdu un frāžu traktējumā pieturas pie vārdu nozīmes, ko fiksējuši lingvisti [kādu to paredz valodas lietojums].
c) Evaņģēliski luteriskā baznīca atzīst par patiesu tikai burtisko nozīmi.
d) Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidrojot tekstu izmanto kontekstu. Pretējā gadījumā Raksti tiek sagrozīti.
e) Evaņģēliski luteriskā baznīca atzīst, ka burtiskā nozīme var būt gan šaura, gan plaša, taču tā neatšķiras no vārda vai teikuma šaurās nozīmes, ja vien paši Raksti to nenosaka, un tātad – teksta īpatnību dēļ, paralēlo Rakstu vietu dēļ, vai saskaņā ar ticību.
f) Evaņģēliski luteriskā baznīca traktē neskaidrās Rakstu vietas skaidro gaismā.
g) Evaņģēliski luteriskā baznīca iedibina ticības artikulus no tiem Rakstu fragmentiem, kuros tie skaidri izklāstīti un pēc šiem fragmentiem spriež par visām ar tiem saistītajām blakus frāzēm.
Evaņģēliski luteriskā baznīca jau iesākumā noraida jebkuru skaidrojumu, kas nav saskaņā ar ticību. [Rom.12:6] - Evaņģēliski luteriskā baznīca pieņem Dieva vārdu visā tā pilnībā, neuzskatot kaut ko tur rakstītu kā lieku vai nesvarīgu, bet uztverot visu kā neapšaubāmu un svarīgu. Tāpat tā pieņem visas doktrīnas, kas neizbēgami izriet no Rakstu vārdiem.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca katrai Rakstu doktrīnai piešķir to vietu un nozīmi, kuru tai nosaka pats Dieva vārds.
a) Par visas mācības pamatu, asi un ceļa zvaigzni tā uzskata mācību par Kristu jeb taisnošanu.
b) Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidri atšķir Bauslību no Evaņģēlija.
Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidri atšķir fundamentālās no nefundamentālajām Rakstu mācībām.
c) Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidri atšķir Dieva baušļus no tā, ko Raksti atvēl kristīgas brīvības ziņai [adiaforas].
d) Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidri atšķir Veco Derību no Jaunās Derības. - Evaņģēliski luteriskā baznīca kā ticības artikulus noraida tādas mācības, kurām nav neapstrīdama pamatojuma, ka tās satur Dieva vārds.
- Evaņģēliski luteriskā baznīca augstu vērtē Rakstu skaidrošanas dāvanu, ja Dievs to devis kādam cilvēkam. [1.Kor.12:4, 7, 8, 10, 30; 14:32; 1.Tes.5:20]
-
a) Evaņģēliski luteriskā baznīca ir pārliecināta, ka tās ticības apliecību apliecinātā mācība ir skaidra dievišķa patiesība, jo tā visos punktos saskan ar uzrakstīto Dieva vārdu.
b) Evaņģēliski luteriskā baznīca pieprasa no saviem locekļiem un jo īpaši – no mācītājiem, lai tie bez iebildumiem atzīst ticības apliecības un zvēr būt tām uzticīgi.
c) Evaņģēliski luteriskā baznīca noraida jebkuru brālīgu vai baznīcas sadraudzību ar tiem, kas pilnībā vai daļēji noraida tās ticības apliecības. - Evaņģēliski luteriskā baznīca pārvalda sakramentus saskaņā ar Kristus iestādījumu.
- Par patiesi evaņģēliski luteriskām vietējām baznīcām vai kopienām uzskatāmas tikai tās, kurās evaņģēliski luteriskās baznīcas doktrīna, kas izklāstīta tās ticības apliecībās, tiek ne tikai oficiāli atzīta, bet arī tiek izmantota publiskajā kalpošanā. [Jer.8:8; Mt.10:32 u.t.]
- Evaņģēliski luteriskā baznīca apliecina vienprātību un kristīgu mīlestību ar visiem, ar kuriem tā ir vienota ticībā. [Ef.4:3]
- Evaņģēliski luteriskajai baznīcai piemīt visas šīs fundamentālās patiesas redzamas Dieva baznīcas zemes virsū pazīmes kā nevienai citai zināmai kopībai, tāpēc tai nav nepieciešama doktrināra reformācija.
Imprimatur.
Lasīt un apdomāt šīs un citas Valtera tēzes ir saldais ēdiens teologam.
kā ir jāizprot attiecības starp raksta nosaukumu un 11. tēzi “Evaņģēliski luteriskā baznīca nav viena svēta kristīga baznīca ārpus kuras nav pestīšanas, taču tā arī sevi neatdala no tās un apliecina to” ??
… tā arī jāsaprot, deprofund’
skat (lasi) tālāk … :D nu … vismaz līdz 16 tēzes punktam nr.
4) Evaņģēliski luteriskā baznīca skaidrojot tekstu izmanto kontekstu… :)
Deprofundis, Valters liek akcentu, lai noraidītu pāvestiešu un co. ekskluzīvo – “ārpus kuras nav pestīšanas”, jo pestīšana ir no ticības Kristus Evaņģēlijam, ne organizācijas ar “pareizajiem” priekšniekiem, savukārt normālā Evaņģēliski luteriskā baznīcā ir Kristus Evaņģēlijs un Sakramenti – resp. pestīšana.
Savukārt, raksta nosaukums atbilst patiesībai, jo normālā ELB pestīšana ir nevis par spīti – heterodoksiem, mainīgā laikmeta maldiem u.t.t., bet aktuāla un reāla, jo netiek kavēta dēļ iepriekšminētā. Baznīca ir redzama, jo tās pazīmes ir redzamas un dzirdamas Vārdā un Sakramentā, pie heterodoksiem tā ir nomākta, apdraudēta un ierobežota, pat pazaudēta, jo skaidrā un veselīgā mācība ir pazaudēta. Protams, indivīdi var pieķerties Kristus Evaņģēlijam, bet progresējot maldiem to pazaudēt. Maldi , atšķirībā no patiesības, vienmēr progresē kā vēzis, par ko brīdina Raksti un vēsturiskā pieredze. Patiesība, Svētajos Rakstos apliecināta, ir nemainīga un nemaldīga.
Aptuveni pārstāstot kādu T.Grebnera izteikumu – heterodoksijā patiesi kristieši eksistē kā atsevišķi “Bībeles lasītāji”, taču pats organisms nenovēršami mirst.
Pateicoties žēlastības līdzekļiem pastāv Baznīca un ar to palīdzību tā kļūst par piedzīvojamu un redzamu realitāti.
Varbūt tikai daži redakcionāli labojumi. Piemērām, 1. tēzē, iespējams, “svēti” vietā oriģinālā varētu būt “selig”. Tas nozīmē – glābti. Tas parādās šur un tur no vācu valodas tulkotā literatūrā. Seligkeit, selig – ir specifisks vārds, ko luteriskie teologi lielākoties lietojoši vārda “atpestīts” izpratnē. Jo svētlaimīgs ir tikai tāds, kas ir nonācis debesīs.
Biskap, Tu saki saldais ēdiens teologam… Būtu jau labi. Bet lielā vairumā teologiem tā ir vērmeļu dzira… Par nožēlu. Un tad tādām tēzēm, kā šīs no Valtera, tiek pielikti klāt tādi predikāti, kādus tur lasīdams neizlasīsi, piem.: augstprātīgs un lepns, sholastisks, matus skaldošs, bez mīlestības, legālistisks, atpakļrāpulīgs. Tajās tiek izlasīts tieši pretējais: ka luterāņi ir nosaukuši sevi par vienīgajiem pareizajiem etc.etc. Naids un niknums nāk ārā, šo saldo ēdienu gremojot. “Tāda luterisma versija man nepatīk”, nesen apgalvoja kāds vīrs, kas liek plusiņu sava vārda priekšā. Bet Tu, bīskap, saki: saldais ēdiens, ek…
Bet ko tāds lielais plusiņš var vietā piedāvāt? Sevi par visu dzīvo luterāņu redzamo etalonu? Ceļa rādītāju? Vēl neko nav parādījis un izskatās, ka pats ceļu nezin.
Aigar,
tulkojums ir no angļu valodas, tāpēc jēga varētu būt tiešām plašāka, nekā izteikts. Paldies Tev par papildinājumiem, precizējumiem.
tam, ko savos sprediķos sludina lielais plusiņš, nav ne vainas.
Nu, protams, deprofundi, arī herēzei, ja tā labi noformēta, nav nekādas vainas.
tu tā saki
Deprofundis, jā, tā tas reizēm ir. Bet Tu gribi teikt, ka viņš ir tik pat labs kā Edžus Veidenbaums. Es neesmu dikti daudz viņa sprediķus lasījis vai dzirdējis, bet vienu gan atceros. Tas bija kādā LA studentu dievkalpojumā, ordinācijā varbūt. Nu aptuveni tā. Ļoti emocionālu eshataloģisku, ar ilustrāciju no savas biogrāfijas viņš deva: kā viņš un cit VIP’i no baznīcām sēž un dzer vīnu kaut kur savās sanāksmēs. Plūr pa logu, un domā, bet ja nu tagad pieāks Tā Diena. Motīvs tiešām bija labs. Tā doma, manuprāt, bija: es jau domāju, ka Tai Dienai pienāktos nākt (kā mēs sava amata garīgā iedomībā lēšam), kad es stāvu altārī, bet vienreiz es atskārtu – ja tā pienāk pie vīna glāzes, ko tad? Motīvs evaņgēlisks, tā sapratu. – doesn’t matter, kur tā pienāks un kā – nevajaga pa daudz to svēto domu etc., bet vairāk paļauties uz To Kungu, Viņš gādās. Tas man patika, jo evaņģēlijs. Bet es nezinu, vai citi studenti to arī tāpat saprata. Varēja arī gluži otrādi: un, raugaities, lai jums, jaunie kandididāti, šī diena nepienāk ar vīna glāzi rokā! Bauslībiņš, vai ne? Nu dien neatceros, ka Plusiņš galā būtu salicis visu pa plauktiem. Vairāk atmiņā bija: palika “zem” jautājuma. Bet svarīgi jau, ka es sapratu. Man bija pareiza ekseģēze. Par to arī Plusuiņu respektēju, ka viņam ir dots pasludināt. Bet, deprofundis, draugs, ko visu šis Plusiņš sarakstīja tamās diskusijās? Did you ever red it? Tur ir gaužām slikti, un brāļiem taisnība: herētiski, bet labā stilā. Viņš bannoja atspēries luterismu un intoducēja atspēries sava apšaubāmā hobija ticības apliecību.
cik šausmīgs gan tu cilvēks, Aigar; aizmuguriski izkrāp evaņģēliju cilvēkam, kurš tev to nav paredzējis dot, bet gan sataupīt kādam pasākumam bez specifikas ievirzes. tas, ko stāsti, ir šausmīgi, un ne vien tādēļ, ka bauslībiņš, bet tādēļ, ka nesludina tuvākajam kā sev pašam, bet gan kā garā nabagajam, pārprastā cilvēkmīlestībā. uz šo arī norakstu visu lielo un mazo putniņu ticības apliecības (izlasīju gan), liekulība, konformisms, herēze un citi šī flanga waffen SS vienību kaujas saucieni ir sliktie vārdiņi tam visam, bet mūsu spārns tam visam netic, no iekšas nav iespējams būt liekulīgam; tā ir milzīga sava tuvākā mīlestība. aizmirstot, kā tur teikts, visupirms “Kungu mīlēt”, un “kā sevi pašu”; un šo otro saku kā tāds, kurš pat nesaprata abus svešvārdus ar ‘e-‘ tavā atbildē.
minētajā forumā kāds ik pa laikam ierunājas, ka vajadzētu padomāt, ko runā, jo arī “vienkāršais cilvēks” šo lasa. domāju, ka problēma ar “vienkāršo cilvēku” un “sevi pašu” ir jāpatur dzīva un nenogurstoši jāskauž ārā arī Trešajā reihā.
Deprofundis,
lielais plusiņš citreiz tiešām sprediķo labi, arī bauslība un Evaņģēlijs ir labi saklausāmi, viņa problēma ir citā lietā- nav viņam gana izjūtas pret avīm, salīdzinot ar emeritētajiem arhibīskapiem un pietātes pret baznīcas, kuras virsgana amatā viņš ievēlēts, mācību. Protams, arī sistemātiskas teoloģiskas izglītības trūkums šeit padara savu darbiņu, bet tas nav attaisnojums. Tāpēc Lelb ir nebeidzama spriedze starp LA studentiem un konsistorijas ģenerāllīniju, starp mācītiem ļaudīm un jūsmotājiem. Savukārt atbildi Aigard-am varēji uzrakstīt skaidrākā valodā, citādi atgādina daža Lelb sprediķi un neko nevar saprast.
De Profundim: Vai Tu nevarētu druksu precizēt, jo citādi man ir grūti atbildēt. Svešvārds laikam bija tas, kurā bija pārrakstīšanās kļūda (rakstu ļoti ātri, jo citi darbi dzen): introducēt. Tas tāds slenga vārdiņš drīzāk. no to introduce, ievest, inaugurēt, apstiprināt, etabilēt. Jā, etabilēt. Jā, par otru svešvārdu: tas arī slengs, laikam, tikai augsburgeru vidē pazītams, no “to ban” apturēt, aizliegt, aizturēt etc. Sorry for that.
Tālāk Tu raksti: “ik šausmīgs gan tu cilvēks, Aigar; aizmuguriski izkrāp evaņģēliju cilvēkam, kurš tev to nav paredzējis dot, bet gan sataupīt kādam pasākumam bez specifikas ievirzes.”
To par manām īpašībām sapratu. Bet tālāk vajadzīgs paskaidrojums, savādāk es sāku domāt, ka Tu domā, ka evaņģēlijs pieder kādam citam un nav paredzēts man.
Kur tu redzi aizliegtu, nepieļaujamu motīvu – vai tajā, ka šeit tiek apspriesti Plusiņa sprediķi? Bet PATS taču ierosināji!!! Es domāju, ko tur daudz vispārīgi “patīk-nepatīk”, ir svarīgi konkrēti. Pūlējos atcerēties. Dažus motīvus atcerējos. Bet šis visspilgtāk iespiedies atmiņā. Redzi, tajā sprediķī bija manāma apdāvinātība pasludināt, bet arī – noteikti – ielikt manipulācijas “enkurus” klausītājā, parādīt viņiem, kas ir subordinācija (rangu pakārtotība). Runa bija par starptautisku, lielu augstākā ranga garīdznieku sanāksmi. Un bija divdomība tajā, nu bija! To nedrīkst atstāt, tāpat kā Tu: par tiem klausītājiem domājot.
Kāpēc es atsaucos Tavam aicinājumam pavērtēt J.Vanga sprediķus. Tāpēc, ka tajos tiešām izpaužas šis viņa personības fenomens, kas ir nošķīris luterāņus, Tevi un mani piemēram. Jā, Plusiņš pasludina evaņgēliju, orientējas taisnošanas mācībā, bet – krāniņus piegriež kā riktīgais gebelss (Tev tur ar trešo reihu tie salīdzinājumi ir topā). Tieši tāpēc drīkst un vajaga apspriest, jo J.Vanags tā ir daudzu prātu padarījis aklu. Arī manējo, turklāt ilgi, pat manas īsās LELB karjeras pašām beigām.
Tāpēc, Deprofundis, lūdzu paskaidro precīzāk, ko domāji.
Aigar, pirmais teikums manā komentārā ir joks un atzinība tev. pārējais – kautrīgi pausts ne-teoloģisks viedoklis par to, kāpēc plusiņš nerullē. no mana kā ‘vienkāršā cilvēka’ viedokļa.
vārdi, ko nesaprotu, ir eskhatoloģija un ekseģēze, re cik neteoloģisks es esmu, bet don’t bother, paskatīšos tūliņ vārdnīcā.
atvainojos, ka samudžinājos valodas manierībā, nekā labāka man nebija.
Šā vai ši tā: eshatoloģija ir labs vārds – tā ir mācība par pēdējām lietām, par gaidāmo pasaules galu, par Kristus atnākšanu atkal. Tādi eshatoloģiski akcenti rakturo labu sprediķi, jo tie parāda kristīgās ticība un cerības galveno virzību: mums šeit nav paliekamies pilsētas, mūsu piederība ir Debesīs, Es jūs jūs atal redzēšu un jūsu sirdis priecāsies nebeidzamā priekā; Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi utt.
Eksaģēze ir Rakstu skaidrojums, kas padziļināti pēta izteikumu jēgu un gramatiku.
Piedod, kad tā nenorientējos. Ar tiem jokiem man tiešām reizēm ir kā ir… kādreiz neieslēdzos, jo visu uztveru pārāk nopietni. Tagad paskatījos – ja uz to skatos kā uz joku, tad paliek saprotami. Ar labvakar!