Patiesie iemesli kādēļ Dievs uzklausa lūgšanu

Bērns nekad nedrīkst būt nepaklausīgs tēvam un mātei; bet viņam vienmēr jādomā: “Tas ir paklausības darbs, un darbu, ko es daru, es nedaru ar citu nodomu, kā vien tādēļ, lai paklausītu Dievam un Viņa pavēlei; uz to es varu balstīties un pamatoties, un to es ievēroju un atzīstu par svarīgu ne sava goda, bet baušļa dēļ.”

Tāpat arī šeit: tas, ko un par ko mēs lūdzam, jāuzlūko kā Dieva prasīts un Viņam paklausot veikts. Te jādomā: “Manis dēļ vien lūgšana nebūtu nekas, bet tā ir spēcīga tādēļ, ka Dievs to pavēlējis.” Tā katram, lai arī kas viņam būtu lūdzams, jānāk Dieva priekšā, paklausot šim bauslim.

Tādēļ mēs cītīgi lūdzam un pamudinām ikvienu, lai ņem to pie sirds un nekādā ziņā nenoniecina lūgšanu. Līdz šim par lūgšanu tika velna vārdā mācīts tādā veidā, ka neviens tai nepievērsa uzmanību, bet domāja, ka pietiek, ja tikai pati darbība ir veikta, vienalga, vai Dievs uzklausa vai ne. Tas nozīmē, ka lūgšana bez pārliecības, pateikta kā pagadās un nomurmināta, ir zudusi lūgšana.

Jo mēs ļaujam šādām domām sevi maldināt un baidīt: “Es neesmu ne pietiekami svēts, ne cienīgs; ja es būtu tik dievbijīgs un svēts kā Sv. Pēteris un Sv. Pāvils, tad es lūgtu.” Met prom tādas domas! Jo tas pats otrais bauslis, kas attiecas uz svēto Pāvilu, attiecas arī uz tevi, tas ir dots tiklab tevis, kā viņa dēļ, un apustulim nav labāka vai svētāka baušļa, ar ko lepoties.

Tādēļ tev jāsaka tā: “Mana lūgšana, ko es lūdzu, ir tikpat vērtīga, svēta un Dievam patīkama kā Sv. Pāvila un visu svēto lūgšanas. Tāpēc es labprāt atzīstu, ka Pāvils kā cilvēks ir svētāks par mani. Taču Dieva bauslis attiecas uz mums abiem vienādi. Jo Dievs uzklausa lūgšanu ne cilvēka, bet Sava Vārda un cilvēka paklausības dēļ. Tai pašā bauslī, kurā visi svētie pamato savas lūgšanas, es pamatoju arī savu, un es arī lūdzu to pašu, ko viņi visi ir lūguši un izlūguši; [un man taču lūgšanas ir tikpat daudz un vēl vairāk vajadzīgas nekā lielajiem svētajiem].”