Patiesie kristieši ir sajaukti ar viltus kristiešiem

“Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” [Jņ.17:20-21]

“Es ticu uz vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto biedrību.” Tā teikts Apustuļu ticības apliecībā. Tas mums parāda, ka Jēzus Kristus Baznīca, ārpus kuras nav dzīvības un pestīšanas, vienlaikus ir gan neredzama, gan atrodama visā pasaulē.

Baznīca ir neredzama, jo saskaņā ar ticības apliecību tā ir ticības priekšmets. Dieva vārds ticību definē kā “paļaušanos uz to, kas cerams, [kā] pārliecību par neredzamām lietām” [Ebr.11:1]. Patiesā Baznīca ir visu to cilvēku kopība, kas tic uz Jēzu Kristu kā savu Kungu. Tie ticīgie, kas šobrīd ir dzīvi, protams, nav neredzami gari, bet gan redzami cilvēki. Tomēr kurš gan var redzēt ticību, kuru dvēselē ir radījis Svētais Gars? Mēs nevaram pateikt, tikai paskatoties uz cilvēku, vai viņš ir ticīgs un līdz ar to, vai viņš ir kristīgās Baznīcas loceklis. Bet ikviens var viegli noteikt, kur atrodas patiesā Baznīca. Tā ir visur tur, kur Dieva Vārds tiek tīri un skaidri sludināts, un visur tur, kur Svētie Sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar Kristus vārdiem.

Tomēr patiesie kristieši, kas ir tie vienīgie, kas pieder patiesajai Baznīcai, ir sajaukti ar viltus kristiešiem, kā kvieši ar nezālēm. Kurš gan tagad var atšķirt patiesos kristiešus no viltus kristiešiem un tādējādi atpazīt Baznīcu baznīcā? Neviens. Cilvēkus, kuru vidū atrodas Baznīca, var viegli ieraudzīt, bet tos, kuri vienīgie veido patieso Baznīcu, redz un pazīst tikai Viņš, par kuru ir teikts: “Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos.” [2.Tim.2:19] Tāpēc Kristus savu Baznīcu sauc par Dieva valstību uz zemes, kurai nav ārēju zīmju. Apustulis Pāvils sauc Baznīcu par Jēzus Kristus miesu, Tā Kunga līgavu, garīgo namu, debesu Jeruzālemi un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzi.

Par spīti tam, ka Baznīca ir neredzama, tā darbojas visā pasaulē. Apustuļi, izpildot Kristus pavēli, sludināja Evaņģēliju visām tautām, un tagad visos pasaules reģionos ir dvēseles, kas patiesi tic Kristum un tāpēc pieder Viņa Baznīcai. Tāpēc šī Baznīca ir visur, kur izskanējusi svētītā Evaņģēlija vēsts, saskaņā ar neatsaucamo un mūžīgi negrozāmo Dieva apsolījumu, ko lasām Jesajas grāmatā: “Tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju.” [Jes.55:11] Kristus Baznīca nepieder nevienam konkrētam cilvēkam, pilsētai vai zemei. Tādējādi neviena pasaules daļa, tāpat kā neviena draudžu kopība, nevar apgalvot: “Tikai šeit ir Baznīca.” Kāda konkrēta redzama baznīca vai draudze var sludināt Dieva vārdu pareizi un var uzticīgi pārvaldīt svētos sakramentus un apbrīnojami spīdēt ar labajiem darbiem. Bet tā nevar teikt: “Mēs esam vienīgais Dieva nams,” jo Dieva Vārds mums saka, ka Kristus valda arī Savu ienaidnieku vidū, tas ir, Viņš valda pat tur, kur trako neticīgie, izsmējēji, kārdinātāji, ķeceri un tirāni.

Kur vien Dieva vārds joprojām tiek augsti vērtēts un godā turēts, tur Kristum ir savi ticīgie, pat ja viltus skolotāji daudz ko no pareizās mācības sagroza un vilto. Kristus nav nabadzīgs Ķēniņš, kurš valda tikai vienā pilsētā, provincē vai valstī. Visur, kur vien pasaulē atskan Viņa žēlastības Vārds, tur Viņš dara cilvēkus Sev par pavalstniekiem un, neraugoties uz elles vārtiem, nodibina Savas Baznīcas svēto Valstību.