Patiess Dievs [1.daļa]

Jēzu šīs zemes dzīves laikā tikai paši tuvākie Viņa mācekļi maz pamazām sāka ieraudzīt, izprast un atzīt Viņa dievišķumu. Lielākā ļaužu daļa vienkārši apmierinājās ar domu, ka Jēzus ir Dieva vīrs, līdzīgs Vecās Derības praviešiem, bet Jēzus reliģiskie pretinieki Viņu drīzāk uzskatīja par ļaunu garu apsēstu cilvēku vai pat paša sātana iemiesojumu nekā Dievu.

Arī mūsdienās teologi, vēsturnieki un visdažādāko profesiju pārstāvji joprojām turpina izteikt savas domas un spriedumus par to, vai Kristus ir bijis vai nav bijis Dievs. Pārdomājot teoloģijas vēsturē risinātos jautājumus, šķiet, ka mācība par Kristus dievišķumu vienmēr varētu būt bijis pats svarīgākais dogmatikas jautājums. Protams, kristīgā baznīca arvien ir ticējusi un tic, ka Jēzus Kristus ir ne tikai patiess cilvēks, bet arī patiess Dievs, tomēr tā arvien ir uzmanīgi ieklausījusies kritiķu balsī un bijusi gatava paskaidrot un aizstāvēt savu pārliecību. Mēģinot kopīgi pārdomāt jautājumu par Kristus dievišķumu, vispirms īsumā apskatīsim vairākus iebildumus, kas pret to ir celti.

IEBILDUMI PRET KRISTUS DIEVIŠĶUMU

Iebildumus pret Kristus patieso dievišķumu, sekojot luterāņu teologam M.Hemnicam, varam iedalīt trīs lielās grupās: tajos, kas Viņa dievišķumu noliedz pilnībā un uzskata, ka Kristus bijis tikai un vienīgi cilvēks; tajos, kas runā par kaut kāda veida dievišķumu Kristū, bet noliedz, ka Viņam un Tēvam ir viena dievišķa būtība; tajos, kas domā, ka miesā ir nācis un krustā sists pats Dievs Tēvs. Līdzīgos, nedaudz variētos veidos šīs idejas atkal no jauna ir aktualizējušās arī mūsdienās. Tās parādās ne tikai dažādu kultu vidē, kuri savus pseidokristus bieži vien safabricē teoloģiskas un vispārīgās izglītības trūkuma dēļ, bet arī visnotaļ labi izglītotu pētnieku – vēsturiski kritiskās metodes piekritēju vidū. Ar tās palīdzību viņi, iztēles ziņā neatpaliekot no saviem mazāk izglītotajiem brāļiem, fabricē paši savu fantāziju tēlu, uzskatīdami, ka tas esot īstais Kristus, kas atrodams patiesi autentiskos avotos – kaut kur “aiz evaņģēlijiem”. Savukārt tas Kristus, kuru 451.gadā Halkedonas koncilā apliecināja baznīca, viņiem nav nekas vairāk kā baznīcas teologu un filozofu dievbijīgas iztēles auglis. Vēsturiskais Kristus pēc kritisko pētnieku domām esot bijis daudz cilvēciskāks un nebūt ne tik viennozīmīga persona, par kādu tas tapis pēc 325.gadā notikušā Nīkajas koncila, kur galvenā tēma bija tieši Kristus dievišķuma jautājums.

Savādi ir tie mūsdienu pētnieki, kuri Kristū negrib saskatīt neko vairāk par spilgtu reliģisku figūru, kuri papildina apgaismības laika priekšstatus par Jēzu Kristu kā labu cilvēku un diženu morāles mācītāju – cilvēces skolotāju. Ja XIX gs. pētnieku prātos Jēzus bija kļuvis par apokaliptisku pravieti, tad vēlāk Viņš vairāk iemantoja sociāla un reliģiska revolucionāra slavu. XX gadsimtā Jēzum simpatizējoši ļaudis Viņā arvien biežāk sāka saskatīt pirmā feminista vai homoseksuālistu tiesību aizstāvja vaibstus, bet skeptiskāki cilvēki nespēja ieraudzīt neko vairāk par blēdi un krāpnieku vai šovinistiski patriarhāla režīma dibinātāju. Visus šos dažādos uzskatus saista doma, ka kaut kādā veidā Jēzu pat var saukt par dievišķu cilvēku, bet, protams, nekādā gadījumā par Dievu tradicionāli kristīgā izpratnē. Šīs idejas savos iedīgļos ir atrodamas jau pašā evaņģēlijā un dažādos veidos ir izpaudušās visā baznīcas gājumā.

Pirmā gadsimta otrajā pusē parādījās jūdu kristiešu grupa, kuru mēdz dēvēt par ebionītiem. Tas bija jūdaisma un kristietības elementu sajaukums, par kuru mums ir zināms ļoti maz. Tomēr mēs varam rekonstruēt dažas viņu kristoloģijas pamatlīnijas.

Ebionīti uzskatīja Kristu par “cilvēku, dzimušu no cilvēkiem” vai, kā tika apgalvots vēlāk, “vienīgi un tikai cilvēku”. Viņi Kristu aplūkoja tikai no šāda viedokļa un uzskatīja, ka Viņš nebija Dieva Dēls līdz brīdim, kad Viņš “tika par tādu adoptēts savas Kristības vai augšāmcelšanās brīdī” [t.s. “adopcionisma kristoloģija”]. Tādējādi tika noliegta Kristus dievišķā daba. Jūdaiskā kristietība vēlāk spēcīgi ietekmēja islāmu, kurā dažas tās idejas pieņēma jaunu formu. Viena no tām bija doma par “patieso pravieti”, otra – paralēles starp Kristu un Mozu. Lai atspēkotu ebionītu herēzi, senajā baznīcā tika izveidots Romas ticības simbols, kas vēlāk kalpoja par pamatu Apustuļu ticības apliecībai.

Kā to liecina ap 160.gadu pēc Kristus sarakstītais Justīna Mocekļa Dialogs ar jūdu Trifonu, ebionītu kristoloģija bija tiešs valdošā jūdu mesiānisma atspulgs. Pēc Trifona domām Mesija nav nekas vairāk kā vienkāršs cilvēks, bet kristiešu mācība par Jēzu kā Dievu, viņaprāt, nav nekas vairāk kā grieķu muļķības: “Jo mēs [jūdi] visi sagaidām, ka Kristus būs kāds cilvēks, [dzimis] no cilvēka, un, ka Ēlija, kad viņš nāks, svaidīs viņu. Bet, ja šis cilvēks šķiet esam Kristus, tad viņam noteikti ir jābūt zināmam kā cilvēkam [dzimušam] no cilvēka.” Un: “Ja jūs pierādāt no Rakstiem, ka Viņš ir Kristus, un tādēļ, ka dzīvojis saskaņā ar bauslību un bijis pilnīgs, nopelnījis godu tikt sauktam par Kristu, [tad tas ir labi]; bet nemēģiniet stāstīt briesmīgas pasakas, ja vien negribat, lai jūsu runāšanu uzskata par grieķu muļķībām līdzīgu.” Trifona teiktais ir viens no piemēriem, kas uzskatāmi liecina, ka jūdu vidū valdīja uzskati, kas vairs nepazina domu par mūžībā dzimušu un par cilvēku tapušu Dieva Dēlu. Pēc Trifona domām, šādi uzskati nāca no grieķu mitoloģijas. Trifonam līdzīgas idejas valda arī moderno liberālo pētnieku vidū, un tos izmantoja arī padomju antireliģiskie propagandisti. Šādi uzskati nebūt nav nekas jauns un īpašs. Te varētu vēl piebilst, ka līdzīgas idejas parādījās arī reformācijas laikā, kad daļa anabaptistu atkal no jauna sāka izplatīt uzskatus, ka Kristus ir saucams par Dievu nevis Viņa dabai piemītošā dievišķuma, bet gan Viņa izcilās dzīves un darbības dēļ.

Īpatnēji subordinācistiskus uzskatus, kas atstāja lielu ietekmi austrumu baznīcā, ieviesa neoplatonisma filozofisko uzskatu ietekmētais Aleksandrijas katehētu skolotājs Origēns [185–252]. Viņš mācīja, ka Dieva Dēlam un Svētajam Garam ir mūžīga un dievišķa daba, taču šo dievišķību saprata kā zemāku par Tēva dievišķību. Origēns gan lietoja kristoloģisko terminu – vienāds būtībā, un taisnības labad jāatzīst, ka arī pētnieku vidū par Origēna uzskatu atbilstību ortodoksās baznīcas mācībai trūkst vienprātības, tomēr Kristus viņam acīmredzot bija tikai būtne, kas atradās kaut kur pa vidu starp Dievu un radīto pasauli.

Turpinājums sekos