Pāvesta prieks
Nāciet mani mīļie, nāciet. Nāciet manas noklīdušās avis. Uzklausiet sava labā ganā balsi, un steidziet zeltītajos aplokos, savā ganāmajā pulkā. Lai pasargās ikviens no ļaunā vilka!
Jau dzirdu es tālumā jūsu soļus. Dzirdu čīkstam Kenterberijas oļus. Ak, nāciet ar draugiem, ar radiem, ar sievām un bērniem, ar draudzēm. Jūs visi – kas panīcs` un noplucs`.
Un arī jūs no Māras zemes, no manas Livonijas, nāciet. Jau gadu simteņiem jūs gaidu. Nu jau gads būs apkārt, mīļie, nu jau gads. Tik tuvu bijām, ak, cik tuvu, kad viens gāja svētīdams, bet otrs viņu pētīdams.
Nu, pacentieties, lūdzams, vēl ne daudz, vēl pavisam nedaudz. Vēl daži likumiņi, vēl daži līkumiņi, vēl dažas lietiņas, vēl dažas vietiņas, vēl dažas tāmītes, vēl dažas dāmītes. Tad nekas vairs nešķirs jūs un mūs. Pat pašu māte neatšķirs vairs mūs.
Nāciet arī jūs – pa lēto ceļojošie. Tumsā klimstošie, bez gaisa slīkstošie. Ir klosteris īstā vieta, kur nakti pārlaist svētsvinīgi klusi. Pagaidām vēl driķers no abām pusēm durvīm ir. Pagaidām vēl ir…
Ieskaties