Pāvila izpratne par radību

Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta nīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes.

Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam saņēmuši Gara pirmos augļus, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. (Rom.8:18-23)

Lai gan šis, protams, nav galvenais temats, par ko Pāvils runā savās vēstulē, tajās ir atvēlēta vieta ne tikai cilvēkiem, bet viņš runā arī par radību (visu pārējo). Viens no iemesliem tam varētu būt tas, ka Pāvils nekad nenoliedz fiziskās miesas nozīmi, un par pestīšanu runā nevis kā par atbrīvošanos no miesas, bet gan kā par miesas glābšanu un cilvēka glābšanu, kā visas cilvēka – miesas un dvēseles glābšanu. Tādēļ nav pārsteigums, ka šis teksts beidzas ar nākotnes cerību uz ticīgo „miesas pilnīgu atpestīšanu.” Cilvēka fiziskā miesa saista mūs ar pārējo fizisko radību, un tādēļ cilvēka miesas glābšanu pavada visas pārējās radītās pasaules atjaunotne. Šajos pantos Pāvils par cilvēka ciešanām un cerību tātad runā lielākā – visas radības kontekstā. Starp ticīgajiem un pārējo radību pastāv solidaritāte ne tikai to fiziskās dabas uzbūvē, bet arī nopūtās un cerībā uz nākotnes svabadību un godību.

Bībeles stāsts ir vēstījums, kurā ir trīs būtiski personāži: Dievs, cilvēki un pārējā radība. Pārējā radība ietver ļoti lielu dažādību un daudzveidību. Tādējādi Bībeles stāsts nav tikai stāsts par Dievu un cilvēkiem. Pārējā radība nav tikai skatuve, uz kuras norit cilvēces drāma vai resursi, kurus cilvēkam jāizmanto sava stāsta interesēs. Mēs nedrīkstam ļaut pārējai radībai kļūt par kaut ko pasīvu un nebūtisku. Pašreizējo apstākļu katastrofiskajam raksturam ir jāatmodina mūsos atziņu par pareizām attiecībām starp cilvēku un pārējo radību, ar kuru mēs kopīgi dalāmies ar zemi, ar planētu, kuru kopīgi apdzīvojam. Tādēļ mums no jauna ir jāapgūst Bībeles vēsts, kurā ir trīs dimensijas, nevis tikai divas. Tieši tāpat kā cilvēki ir saistīti ar Dievu un pārējo radību, tā arī radībai ir attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Bībeles vēsts skaidri liecina, ka cilvēku valdīšana nenozīmē, ka visas attiecības starp Dievu un pārējo radību notiek tikai ar cilvēka starpniecību.

Pāvila vārdi, par kuriem runājam šodien, liecina, ka Pāvils labi apzinājās un saprata Bībeles vēsts raksturu, to kas mūsdienu cilvēkam ar tā alkatīgo izmantošanas tieksmi ir kļuvusi sveša. Tādēļ šajos Pāvila vārdos centrālā loma ir ierādīta pārējai radībai, nevis cilvēkam. Radība ir teikuma priekšmets visiem svarīgajiem darbības vārdiem, kas lietoti no 19. līdz 22. pantam. Radība gaida ilgodamās, tā tika pakļauta iznīcībai, tiks atsvabināta, tā nopūšas un cieš sāpes. Ir redzams, ka Dievs ir turpat aiz skatuves aizslēpts aiz diviem dievišķajiem pasīviem „tika pakļauta” un „tiks atsvabināta” un anonīmi slēpjas vārdos „tas, kurš to pakļāvis”. Dieva darbība šajā stāstā noteikti ir izšķirošā, bet Pāvils patur Dievu aizmugurējā plānā, iespējams tādēļ, ka viņš vēlas vērst uzmanību uz abu pārējo personāžu – cilvēka un dabas solidaritāti. Jo tieši tāpat kā radība gaida, tā gaida arī ticīgie; tāpat kā radībai ir jātiek atsvabinātai, tāpat arī jātiek atsvabinātiem cilvēkiem; tāpat kā radība nopūšas, nopūšas arī ticīgie. Abi ir saistīti kopā vienā stāstā, bet tajā ir zināms līdzsvara trūkums. Radība ir nevainīgais upuris, kas cieš cilvēka pārkāpuma dēļ, jo tā netika pakļauta nīcībai aiz savas patikas, un tādēļ tai jāgaida cilvēku atsvabināšana, lai arī tā varētu tikt atsvabināta un varētu līdzi dalīties nākošajā godībā. Ciešā saistība starp cilvēku un radību līdz šim ir bijusi radībai par postu, bet beigu beigās tā kļūs par radības priekšrocību. Kamēr tas notiek, radība un cilvēks ir saistīti kopā kopīgās ciešanās un cerībā.

Kas tad īsti ir radības posts, no kura tā gaida atbrīvošanu? Lielākā daļa ekseģētu te ir saskatījuši Ādama grēkam sekojošo Dieva lāstu, kā rezultātā zemes apstrāde kļūs grūtāka, smaga darba un sīkstu augļu pilna. Bet šķiet, ka tas neatbilst tam, ko Pāvils saka par visu radību ar vārdiem – pakļauta nīcībai, nopūšas un cieš sāpes, un ilgojas pēc atbrīvošanas. Katrā ziņā ilgstošā tagadne (aorists) vārdos „tikusi pakļauta” varētu attiekties uz to, ka Dievs sākotnēji pakļāvis radību kritušā cilvēka pāridarījumiem, cilvēka ļaunprātīgai attieksmei. Tomēr iespējams svarīgāk te ir tas, ka Pāvila vārdi atbilst tēmai, kas vairakkārt parādās praviešu rakstos: pārējā radība kopā cieš sekas, kas rodas cilvēka grēka un tam sekojošās Dieva tiesas dēļ. Dažreiz pravieši saka, ka zeme žēlojas, sēro (Jer. 4: 28; 12: 4; Hos. 4: 3; Joel 1: 10) un iespējams, ka Pāvila vārdi par radības nopūtām atbalso šādus tekstus. Praviešu grāmatās zemes žēlabas ir vērstas uz Dievu kā nopūtas un sirsnīga lūgšana, un tas tā varētu būt arī Pāvila vārdos par radības nopūšanos.

Pravieši lietoja šo tēlu, lai attēlotu zemes izpostīšanu smagas krusas vai pārtuksnešošanas dēļ, kas liek veģetācijai nokalst un dzīvniekiem izzust. Mēs varam to saukt par ekoloģisku jeb vides nāvi. Pravieši redz, ka tas ir Dieva sods par grēku. Tas nav vienu reizi par visām reizēm izteikts Dieva lāsts Pirmajā Mozus grāmatā, bet lāsts, kuru cilvēka grēks nes pār zemi atkal un atkal no jauna. Vēl vairāk, kaut arī praviešu vārdi parasti attiecas uz vietējo situāciju Israēlā, tajos skan arī apbrīnojami universāli toņi, kas pauž to pašu, ko Pāvila vārdi „visa radība klusībā nopūšas un cieš sāpes.” Līdzīgi vārdi atrodami Jesajas 24: 4-6 un Cefanjas 1: 2-3.

Tādējādi kopējā Rakstu gaismā varam redzēt, ka tad, kad Pāvils runā par „nīcības važām” viņš nerunā par nāvi kā vispārēju veģetācijas un dzīvnieku pasaules iezīmi, kas seko Ādama krišanai, bet par ekoloģiskas degradācijas un iznīcības postu, kas bieži plašā mērogā parādās tur, kur dzīvo cilvēki, ti4e rada un nes šo postu sev līdzi. Radības pakļaušana nīcībai ir tās pakļaušana šādiem postošiem procesiem, kuru iemesls ir cilvēks.

Pats tēlainākais starp praviešu aprakstiem, kur attēlota zemes sērošana, ir atrodams Joēla grāmatā un tas kalpo kā papildinājums Pāvila vairāk abstraktajai valodai.

„Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi. Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma. Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis…

Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst. Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klajumos ganības un uguns aprijusi visus kokus laukā. Pat zvēri laukā Tevi piesauc, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības!” (Joēla 1: 10-12; 17-20)

Ir būtiski, ka ja citi pravieši runā par zemes žēlabām, tad Joēls šeit runā par ļoti dažādas radības žēlabām, sērām un nopūšanos uz Dievu: tā ir augsne, mājdzīvnieki, meža zvēri, zemkopji, tauta, un pravietis pats. Ir viegli šeit ieraudzīt, kā Pāvils var vispārināt zemes žēlabas un stādīt blakus tās ticīgo cilvēku nopūtām. Šī dabas noplicināšana un nopostīšana, kuru plaši apraksta arī Joēls ir žēlabu iemesls un Pāvila vārdos tā attēlo dabas pakļautību nīcībai, kas nozīmē apmērām to, ka tai atņemts Dieva dotais mērķis – augļoties un vairoties.

Pravieši saprata, ka cilvēku uzvedība un pārējās dabas labklājība ir ļoti cieši saistītas viena ar otru un ar Dievu. Dažreiz Raksti runā par šīm cilvēka ļaunuma sekām kā par tiešu Dieva iejaukšanos, lai sodītu (Jes. 24: 1-4), Cef. 1: 2-3), dažreiz kā par tiem procesiem, kurus Dievs ielicis radīšanā (Hos. 4: 1-3). Abas šīs lietas neizslēdz viena otru. Praviešiem varbūt nebija mūsdienu zinātnes sniegtās izpratnes par ciešo saistību starp cilvēku un dabas pasauli, kuru mums sniedz mūsdienu ekoloģija un vides zinības. Patiesībā pie šīs izpratne mēs esam nonākuši tikai tagad, kad tās ignorēšana ir novedusi pie katastrofālām un acīmredzamām sekām. Bet daudzos gadījumos cilvēku darbības, kas ir novedušas pie šādām sekām un turpina tās vairot, nav notikušas piedodamas nezināšanas vai vienkārši muļķības dēļ. Tās ir notikušas alkatības un varas kāres dēļ, augstprātības un agresijas dēļ, un bieži arī netaisnība un apspiešana cilvēku sabiedrībā ir gājusi roku rokā ar dabas piesārņošanu un izpostīšanu. Dabas pasaule un morāles pasaule ir saistītas lietas.

Saskaņā ar Pāvila vārdiem radības atsvabināšana no postošajām cilvēka grēka sekām notiks laiku beigās, kad kristieši iegūs pilnīgu pestīšanu augšāmcelšanās godībā. Tā kā radības pakļautība ir notikusi cilvēka grēka dēļ, tad radībai jāgaida līdz laiku beigās aprims cilvēku ļaunums. Tādējādi varētu šķist, ka šie Pāvila vārdi nepavēl novērst cilvēku radīto postu tagad. Patiesi tas nav Pāvila nolūks šajā tekstā. Tomēr, ja mēs atzīstam, ka cilvēku nodarījumi ir tie, kādēļ daba tiek samaitāta, tad mums jāatzīst arī, ka tiem, kuri vēlas dzīvot saskaņā ar Dieva prātu, ir jādara viss iespējamais, lai izvairītos no šāda posta nodarīšanas un jācenšas, cik tas iespējams, nodarīto arī labot. Mēs nevaram sasniegt pēdējo laiku dabas atbrīvošanu, bet varam to sagaidīt un veicināt aizsteidzoties priekšā laikam, jo kristieši ir nākotnes cilvēki. Tas labi atbilstu tam, kā Pāvils šajos pašos pantos attēlo ticīgos kā jau līdzdalīgus nākošā laikmeta dzīvē, laiku apsteidzošā veidā saņemot pirmos Gara augļus (23. p.). Tas ir tas, kas padara nopūtas ne tikai par ciešanu izpausmi, bet arī dedzīgu ilgošanos cerībā uz nākošo atpestīšanu. Novērst un labot ekoloģisko postu nozīmētu līdzdalīties cerībā, kas ticīgajiem ir kopīga ar visu pārējo radību (21.p.).