Nacionālpatriotiskā un romantiskā sprediķošana
Aplūkojamajā sprediķu krājumā[4] pamanāmi vismaz četri teoloģiski virzieni, divi no tiem pamatojas liberāli kritiskajā virzienā, divi – bibliskajā. Divus pirmos virzienus nosacīti varētu saukt par nacionāli patriotisko un ideālistiski romantisko. Abi bibliskie virzieni reprezentē iepriekšminētās Pāvila paralēlās shēmas.
NACIONĀLI – PATRIOTISKAIS VIRZIENS
Nacionāli – patriotiskais virziens bija laikmetīgs jaunveidojums, raksturīgs tālaika Eiropai, un īpašu pastiprinājumu tas bija ieguvis nacionālpatriotiskajā pacilātībā, kas valdīja lielā daļā latviešu pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. g. 18. novembrī. Šim virzienam raksturīgs patriotisks patoss un nacionāla progresisma dzīvi apliecinošie imperatīvi. Tipisks šādas sprediķošanas piemērs ir Palsmanes – Aumeisteru mācītāja A. Klepera sprediķis 1. Adventa svētdienai par Rom. 13:11-14: “Mums jātic, ka nakts arī mūsu tautā un sabiedrībā ir pagājusi un vairs neatgriezīsies ar savām šausmām un tumsības varu. Mūsu tauta, mūsu jaunā valsts – Latvija mostas kā no simtgadu miega, viņa nokrata lietuvēnu, kas to tumšā naktī ir mocījis un ar gaišām acīm skata savu uzlecošo sarkanbalto sauli. Jā, jauna diena aust mūsu tautai, mūsu sabiedrībai, iziesim šai dienai pretī. – Vai nav mūsu sirdīs tā apziņa, ka ilgāk vairs tā nevar iet, ka mums jāmainās uz augšu, ka pēc šiem briesmu gadiem jānāk jauniem laikiem, jaunai ticībai uz dzīvi un darbu? Vai nav mūsu sirdīs no jauna jāuzliesmo reliģiskai sajūsmai, vai nav mūsu tikumiskajiem spēkiem jāattīstās un jāatveras, lai mēs, ar tiem apbruņoti, dotos cīņā pret visu tumšu un ļaunu?”[5]
Šā virziena sprediķošanu varētu skatīt kā maz sasaistāmu ar apustuļa Pāvila kerigmātisko shēmu. Tomēr šeit nevarētu runāt par kādu citu shēmu, bet gan par cita satura piešķiršanu galvenajiem Pāvila kerigmātiskās shēmas elementiem. Bauslības apsūdzība pret grēku šeit pārtop par moralizējošu visu to negatīvo parādību apsūdzību, kas kavē nacionālā progresa īstenošanu; Evaņģēlija vai Kristus dāvātā attaisnošana pārtop par tautas gaišās nākotnes vīziju, kas saistīta ar tautas varoņgaru, ko personificē senlatvju virsaiša Imantas leģendārais tēls. Tas ir sakāpināts nacionāls evaņģēlijs, kas attaisno drūmo tagadni nākotnes laimības vārdā: “..Un pēdējais Adventa rīta sauciens: Apjoziet gaismas ieročus! Atcerēsimies mūsu teiku varoni – Imantu, kas guļ zem Zilā kalna, gaidīdams uz to brīdi, kad nakts būs pagājusi un migla nozudusi. Tad tikai viņš celsies, apjozīs savu zobenu, kas vēl nav sarūsējis, bet uzglabājies spožs un mirdzošs kā liesma. Kad šis tautas varonis, ar gaismas ieročiem bruņots, celsies augšā, tad iestāsies mūsu zemē, mūsu Latvijā zelta laiki… Dievs dod mums šos ieročus rokā, teikdams: ar šiem tu uzvarēsi! Imanta uzvarēs ar savu zelta zobenu tumsas karā un vedīs jaunu, zelta laiku Latvijā.”[6] Arī priekšstats par svētdzīvi ir veidots atbilstoši nacionāli – patriotiskajiem ideāliem, tomēr tajā ārēji var saskatīt visvairāk līdzības ar Pāvila teoloģiju. Rūpīgāka analīze gan parāda, ka, lai arī paustais svētdzīves pamudinājums ir balstīts ētiskos imperatīvos un Jēzus gaišajā, ētiskajā tēlā, tomēr to nevarētu saukt par paulīnisku, jo iztrūkst divi pirmie – ļoti būtiskie pasludinājuma elementi – Bauslības apsūdzība pret grēku un Evaņģēlija dāvātā attaisnošana, kuri Pāvilam ir tas nepieciešamais pamats, uz kura var veidoties patiesa svētdzīve.
IDEĀLISTISKI – ROMANTISKAIS VIRZIENS
Domājot par nākamo — Ideālistiski – romantisko virzienu, nāk prātā cienījamā Latvijas Baznīcas vēstures profesora Roberta Feldmaņa atmiņas par mācītāja amata kandidātu eksamināciju 30-ajos gados. Katram mācītāja amata kandidātam tika stingri un noteikti noprasīts: “Vai jūs esat materialists vai idealists?” Protams nebija grūti uzminēt, kāda atbilde tika gaidīta kā vienīgā iespējamā un atbilstīgā mācītāja amatam.
Šis virziens izpaužas tradicionālā pēckantiāniskā humānisma formā ar tai tradicionālu pragmatisma un materiālisma kritiku no ideālisma un romantisma pozīcijām. Īpašu situāciju Latvijā un arī citur tālaika Eiropā iezīmēja nesen pārdzīvotās sociālistiskās revolūcijas un komunistiskās Krievijas tiešais tuvums. Kā zināms, Latvijas brīvvalsts pirmajā Saeimā viens no ietekmīgākajiem politiskajiem spēkiem bija sociāldemokrāti, kuri īpaši izcēlās ar savu antiklerikālismu un reliģijas noliegšanu. Arī pār ļaužu prātiem valdošā progresisma ideoloģija, kas saistīta ar apgaismības darbinieka J.G. Herdera vārdu, atraisījusies no XVIII gs. kvaziklerikālās čaulas, tajā laikā jau bija pieņēmusi radikāli materiālistiskas formas.
Ideālistiski – romantiskais virziens ar sāpīgu smeldzi par aizgājušo laikmetu, kad baznīcas kalpi bija humanitātes un apgaismības veicinātāju priekšpulkā, kas veda sev līdzi visu pārējo progresalkstošo cilvēces daļu, pārcilā tos pašus ideālus, ko XVIII, XIX gs. apgaismības celmlauži Baltijā. Šī ideālistiski – romantiskā virziena saknes var labi ilustrēt ar divu šādu celmlaužu izteikumiem. Viens no tiem ir XIX gs. sākuma Vidzemes ģenerālsuperintendents G. K. Zontāgs, kurš saka: “..Un kāds gan cits atbalsts tas vēl varētu būt kā ne tas, ko mēs savācam no vēl palikušās reliģiozitātes un moralitātes, un cieņas pret valsti un mājīgo pieticību un, izmantojot laikmeta augstāko kultūru, apvienojam stingrā, skaistā veselumā, kopības gara pīlārā, kam jābalsta grimstošās vispārības labums.”[7] Otrs ir modernā progresisma ciltstēvs J. G. Herders, kurš savā atvadu sprediķī no Rīgas publikas izklāsta savas sprediķošanas mērķus šādi: “..Un tātad, mani klausītāji, mans mīļākais sprediķis ir veltīts cilvēcīgai, klusai, skaidrai dvēselei, lai iedvesmotu savus klausītājus liegām pārdomām, svētai tieksmei pēc idejām, apsvērumiem, lēmumiem..”[8] Grūti iedomāties kādu XX gs. sākuma ideālistiski – romantiskā virziena piekritēju, kurš ar sajūsmu neparakstītos zem šiem diviem izteikumiem.
Šajā gadījumā bauslības sludināšanas vietā tiek likta sociāli krāsota moralizēšana (tā ir mazliet atšķirīga no nacionāli – patriotiskā virziena). “Īstā grēka” statusu līdz ar to iegūst visi progresu kavējošie sociālie faktori, un, attiecībā uz katru indivīdu – kaitīgās, sabiedrības reliģiski – ētiskos pamatus graujošās rakstura īpašības un ieradumi.
Salīdzinot šo pieeju ar Pāvila kerigmātiskās shēmas pirmo daļu, jāsecina, ka moralizējoša “sabiedrības čūlu” atmaskošana un Pāvila uzsvērtā bauslības apsūdzība pret grēku jeb grēcinieka nāves un atsvešinātības stāvokļa no Dieva atklāsme ir divas būtiski atšķirīgas lietas. Moralizēšana, lai cik arī apsūdzoša tā būtu, pamatojas vienīgi dažādi graduētā pelagiāniskā priekšstatā par cilvēka paša garīgo spēku un grēka neizpostītām spējām. Lai kā arī tiktu kaunināts cilvēks ar šādu morāli, tomēr šis cilvēks nav Pāvila sprediķa garīgi mirušais, pār kuru bauslība izsaka Dieva iznīcinošo spriedumu, un kura vienīgā cerība ir Kristus, kurš miris par viņu pie krusta. Moralizēšanas objekts ir sabiedrības morāliski nomaldījies subjekts, kuram jāpalīdz pārtapt par reliģiski – ētisku personību. Šādas reliģiski – ētiskas personības veidošanos ideālistiski – romantiskais virziens piedāvā kā Pāvila kerigmātiskās shēmas trešās daļas – svētdzīves ekvivalentu.
Ja bauslība ir “bērnaudzinātāja uz Kristu”, tad moralizēšanas mērķis nav vis Kristus, bet gan evaņģēlijs ar nosaukumu “nacionāli – ētiski – reliģisks progress”. Kristus tiek vienīgi ietērpts šo ideju un ideālu nesēja drēbēs, ko varētu raksturot ar tālaika liberālteoloģijas dežūrterminu – “Kristus gaišais tēls”. Šāda teoloģiska novirzīšanās no Pāvila teoloģijas satura kerigmātiskās shēmas otrajā daļā likumsakarīgi izriet no novirzīšanās pirmajā. Jāteic, ka abu liberāli orientēto virzienu sprediķos nenācās sastapties ar mācību par attaisnošanu un jelkādu pieskari Kristoloģijas jautājumiem. Klusēšanu Kristoloģijas sakarā var izskaidrot vienīgi ar likumsakarību, ka pelagiāniska antropoloģija pieprasa ariānisku Kristoloģiju, kas nevar atklāti legalizēties tālaika Latvijas luteriskajā baznīcā, jo kopējā nostāja šajā jautājumā ir visumā konservatīva.
Tomēr jāteic, ka šī klusēšana par Kristīgās ticības galvenajiem pamatjautājumiem, kurus Pāvils savā kērigmā īpaši izceļ, nebūt nav defensīva, bet gan ofensīva, uzbrūkoša. Liberālteoloģijas nikno uzbrukumu objekts allaž ir bijis un vēl šodien ir luteriskās ortodoksijas teoloģija, kas šiem noklusētajiem jautājumiem ir pievērsusi vislielāko vērību. Zīmīgs šajā ziņā ir Konsistorijas viceprezidenta Dr. V. Maldoņa teiktais Sinodes atklāšanas sprediķī 1920. g. 5. aprīlī: “Tādēļ mūsu atbilde skaidra: ne uz Bībeles burtu likdams savu pirkstu, tu varēsi atdzīvināt mūsu reliģisko dzīvi, bet Bībeles reliģisko garu tulkodams. Burts nokauj, gars dara dzīvu. Vecie ortodoksijas vīri, ganīdami ar un pēc burta, pēc burta dogmatiem, noslāpēja kristīgo gara dzīvi. Ļaudis toreiz ticēja, gāja baznīcā, baudīja sakramentus ne pēc sirds pārliecības, bet to darīja kā darāmo darbu..”[9]
[4] – Tuvāk pie Tevis, Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923.
[5] – Tuvāk pie Tevis, Dievs, , Valters un Rapa, Rīga, 1923., 8. lpp.
[6] – Tuvāk pie Tevis, Dievs, , Valters un Rapa, Rīga, 1923., 14., 15. lpp.
[7] – K. G. Zontāgs, Sprediķis Landtāga atklāšanai Rīgā, 1795. g. 3. decembrī, “Ideju vēsture Latvijā”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1995., 213. lpp.
[8] – J. G. Herders, Atvadu sprediķis Rīgā, 1769. g. 28. maijā, “Ideju vēsture Latvijā”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1995., 208. lpp.
[9] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 191. lpp.
Ieskaties