Bibliski orientētie virzieni latviskajā sprediķošanā
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
Skaidri sludināta Kristus un Evaņģēlija vietā, ko sprediķa autors dēvē par burta dogmatiem, cienījamais “Evaņģēliskās dogmatikas” vēlākais autors piedāvā t.s. jūtu reliģiju, krāšņi pieteiktu, bet ar visai nedefinējamām aprisēm: “..jo reliģijas mīlestības daiļums ir noslēpumu pilns, kas dziļi kā jūra, spīd kā kristāli, zied kā puķes, izplešas kā neizdibināmās zilās debesis. To vajag baudīt, tie jāpiedzīvo… Ļaujies sevi aizrauties ticības gaismas staru laiviņā..”[10]
BIBLISKI ORIENTĒTIE VIRZIENI
Tagad īsumā pievērsīsimies abiem bibliski orientētajiem virzieniem. Tie savā starpā atšķiras ar izvietotajiem akcentiem. Abos šajos virzienos pozitīvā veidā atklājas apustuļa Pāvila kerigmātiskā shēma, un katrs no tiem reprezentē vienu no paralēlajām Pāvila shēmām. Viens virziens vairāk reprezentē shēmu grēcinieka nāves un atsvešinātības stāvoklis no Dieva – Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās – ticības augļi un svētdzīve, bet otrs – shēmu Bauslības apsūdzība pret grēku – Evaņģēlija dāvātā attaisnošana – svētdzīve. Jāatzīst, ka robeža starp abiem virzieniem nav krasa, bet tā nav krasa arī starp pašām Pāvila pamatshēmām, kas savā būtībā rezultē vienā mērķī – miers ar Dievu un mūžīgā dzīvība.
Shēmu grēcinieka nāves un atsvešinātības stāvoklis no Dieva – Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās – ticības augļi un svētdzīve varētu ilustrēt ar Mežotnes mācītāja T. Kamoliņa sprediķi 4. Adventa svētdienai. Shēmas pirmā daļa atklājas pārdomās par vārdiem no Jāņa evaņģēlija prologa bet tie Viņu neuzņēma: “Kāpēc tad Viņu neuzņem? Kad Jēzus piedzima, tad Hērods gudroja, kā Viņu varētu nokaut; un kad apustuļi Jēzus Evaņģēliju sludināja pasaulei, tad stājās viņiem pretī gan paši ķēniņi, gan viņu varenie, gan arī lielpilsētu ļaužu pūlis ar akmeņiem, zobeniem un uguns sārtiem, lai tik šo Krustā Sistā vārdu iznīcinātu zemes virsū.. Vēl arvien atskan viņu vecumvecais kara sauciens: mēs negribam, ka Viņš pār mums valda. Tikai pati cīņas metode ir citādāka, smalkāka, modernāka tapusi..”[11] Šajos vārdos cilvēks tiek atklāts kā Dieva ienaidnieks, kurš par tādu dzimis un nespēj ar to cīnīties pats: “Kā var tapt par tādu [t.i., Dieva bērnu]? Nevis caur cilvēcīgu dzimšanu — kas no miesas piedzimis ir miesa. ‘Grēkos es esmu piedzimis, un grēkos māte mani ieņēmusi’ — bet pilnīgi pārgrozot veco grēcīgo dabu, ka tu topi jauns cilvēks, kas šķīstībā, taisnībā un nenoziedzībā dzīvo; un tas notiek nevis caur mūsu spēku, bet caur Jēzu: kas Viņu uzņēma un tic Viņa vārdiem..”[12] Kā redzams, šeit nav ne vēsts no liberālteoloģijas virzienam raksturīgās moralizēšanas un jūsmošanas par cilvēka balto dvēselīti un dvēseles dzīlēs atmodināmajiem reliģiski – ētiskas personības iedīgļiem.
Pāvila shēmas otrā daļa – Kristus, Viņa nāve un augšāmcelšanās atklājas šādos vārdos: “..Un kā bērns tu drīksti arī Tēvam visu priekšā nolikt, kas tevi nospiež; Viņš tev palīdzēs, jo Viņa roka nav paīsināta līdzēt, un Viņa sirds! Vai jūs to neredzat pie Jēzus, it īpaši uz Golgātas? ‘Kas Mani redz, tas redz Tēvu’, jo ‘Es un Tēvs esam viens’.. Tas, kura priekšā paši eņģeli apslēpj savu vaigu, kas debesi un zemi radījis un uztur, pazemojas līdz zemes pīšļiem nabaga cilvēka bērna labad, niecīga zemes pīšļa, necienīga radījuma labad!”[13] Arī šeit nevar nepamanīt pilnīgu pretmetu liberālās teoloģijas Kristum – lielajam dižgaram un progresa nesējam, “gaišajam tēlam”.
Arī shēmas pēdējā daļa – ticības augļi un svētdzīve atklājas saskaņā ar Pāvila teoloģiju, proti, kā Dieva darbs mūsos caur Kristu: “Tie, kas savā sirdī Viņu uzņem, klausa, ko Viņš saka, dara, ko Viņš pavēl, mīlē un ienīst [to], ko viņu Kungs mīlē un ienīst. Tādos vairs nepiemīt un nevalda lepnība, ienaids, skopums un pasaules mīlestība. Tādi ir bagāti un laimīgi un visu spēj…, kā Pāvils to pie sevis piedzīvojis un tad mums zināmu darījis: ‘Nevis es (t.i., vecais cilvēks), bet Kristus dzīvo iekš manis.’ Kā Viņš grib tā notiek manā sirdī, mājā, darbā, satiksmē ar citiem cilvēkiem, nekādas rūpes, nekādas bailes! Dievs sirdī, Debesu valstība zemes virsū.”14]
Sprediķu krājumā reprezentēta arī Pāvila klasiskā shēma – Bauslības apsūdzība pret grēku – Evaņģēlija dāvātā attaisnošana – svētdzīve. Bauslības apsūdzība pret grēku tiek Pāvilam raksturīgā veidā virzīta no atsevišķu grēku apsūdzības uz visu grēku sakni – bezdievību. grēks šajā sludināšanā netiek atklāts kā abstraktu reliģiski – ētisku principu pārkāpšana, bet gan kā personas grēks pret Dievu: “Vai gan cilvēka sirdī ātri neaizdegas ļauna uguns? Kārības un kaislības, kas apslēptas sirds dzīlēs, kas top modinātas caur ļaunu priekšzīmi, caur neskaidriem vārdiem, ir uguns, kuru grūti nodzēst, kas cilvēka dvēseli saēd un samaitā. .. Ir liesma cilvēka sirdī, pār kuru viņš pats vairs nav valdnieks. — Redzi citur atkal naidu, dusmas, skaudību, atriebšanās kāri pārņemam cilvēku.. Vai neesi tās kvēli sajutis savā sirdī? .. Jūdu valdībai tā nedeva mieru, līdz kamēr Jēzus bija pie krusta staba, Jūdasam nedeva mieru, līdz kamēr bij nodevis savu mācītāju, ļaudīm lika saukt priekš Pilāta pār Jēzu: sit Viņu krustā! Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem!”[15]
Evaņģēlija dāvātā attaisnošana netiek saņemta caur morālu apņēmību laboties vai darboties vispārības labā, bet gan vienīgi ticībā iemiesotajam Dieva Dēlam, kas par mums, grēciniekiem, cietis, miris un augšāmcēlies: “Tamdēļ lai sirdis būtu veselas un dzīvotu svētībā un laimībā, tām vajaga no Jēzus saņemt jaunu svētu uguni. .. Tā ceļas tad, kad ticam, ka Jēzus ir nācis priekš mums no debesīm, priekš mums dzīvojis, cietis un miris, lai arī mēs piederētu Debesu laimībai un dzīvībai.”[16] Evaņģēlijs šeit parādās kā Kristus priekš mums. Zīmīgi, ka sprediķu krājumā vietumis tiek pieminēta arī grēku piedošana un attaisnošana, ko Dievs piedāvā sakramentos: ar Kristus miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā un Absolūcijas vārdā, tātad mēs varam runāt par visiem tiem nepieciešamajiem elementiem, kas raksturīgi konfesionālai luteriskai sprediķošanai.
Raksturojot abus pēdējos sprediķošanas virzienus, kuros pozitīvā veidā ir tikusi reprezentēta apustuļa Pāvila kerigmātiskā shēma, jāpiebilst, ka abos šajos virzienos ir pārstāvēti gan luteriskā piētisma ietekmēti teologi, gan arī… konfesionālā luterisma ietekmēti teologi, – lai cik arī tas dīvaini neskanētu skeptiķu ausīs, kuri apšauba, ka tādi Latvijas luteriskajā baznīcā konfesionālā luterisma ietekmēti teologi jelkad agrāk bijuši. Par konfesionālā luterisma ietekmētu teologu eksistences faktu īpaši patīkami pārsteigts ir arī šā priekšlasījuma autors, jo tieši konfesionālā luterisma teologu sprediķos apustuļa Pāvila kerigmātiskā shēma parasti atklājas vispilnīgāk.
Tā nu ir sanācis, ka iesākdams tēmas izpēti ar skeptisku jautājumu: “Kas gan varētu būt kopīgs latviskajai sprediķošanai ar apustuļa Pāvila Evaņģēlija pasludināšanas veidu?”, esmu nonācis pie, manuprāt, interesanta secinājuma, ka mūsu cienītie tēvi ir bijuši visai cieši saistīti ar Pāvila sprediķošanas veidu, – gan negatīvā, opozicionārā veidā, gan pozitīvā, apstiprinošā veidā, vieni – Pāvila sprediķa būtību apvērsdami otrādi, apstrīdēdami un noliegdami, bet otri – ar prieku apstiprinādami. Un ja papētītu šodienas sprediķošanu, tad diezin vai aina Latvijas luteriskajā baznīcā būtu radikāli citāda. Vienīgā atšķirība varētu būt tā, ka, nesamierināmajā strīdā pret burta dogmatiem, liberālteologiem nākuši talkā harizmātiski indoktrinētie mācītāji, kas izauguši no piētisma ietekmētās teoloģijas, bet konfesionālā luterisma ietekmēto teologu pulkam pievienojušies izteikta konfesionālā luterisma teologi.
Atliek secināt, ka Pāvila sprediķis ir aizvien vēl dzīvs un darbīgs,- Dievs pats to ir rosinājis pie Pāvila, Dievs pats to rosina mūsu vidū šodien un rosinās arī rīt – mūsu bērnu vidū. Pāvila sprediķis vēl maina un mainīs cilvēku dzīves, lai tajās īstenotos un augļus nestu Kristus krusta mūžīgais nopelns.
[10] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 191. lpp.
[11] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 33. lpp.
[12] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 36., 37. lpp.
[13] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 36. lpp.
[14] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923.,37. lpp.
[15] – I. Rezevskis – Priekulē, Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 153. lpp.
[16] – Tuvāk pie Tevis Dievs, Valters un Rapa, Rīga, 1923., 154. lpp.
Ieskaties