Pāvila rūpes un lūgšana par baznīcu

“Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ – manas ciešanas ir jūsu gods. Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš savā godības bagātībā jums dotu savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos.” [Ef.3:13-21]

Iepriekš šajā vēstulē Sv. Pāvils cildinājis sludināšanas amatu, kas jaunās derības laikos sludina Evaņģēliju; viņš augstiem, brīnišķīgiem vārdiem parādījis, kādu labumu, spēku un gudrību – īsi sakot, cik daudz laba – nes sev līdzi šis amats. Ar sludināšanas amata starpniecību Dievs mūs pārpārēm apveltījis ar gudrību, spēku un dažādiem labumiem – ar visu, kas vien Viņam pieder un kas ir Viņa varā gan debesīs, gan virs zemes. Jo Evaņģēlijs mums pasludina dzīvību – izraudams mūs no nāves, taisnību – atbrīvodams no grēka, pestīšanu – no elles un visa ļaunā; tas ved mūs ārā no tumsas valstības – uz Dieva valstību. Šīs lietas ir tik lielas un varenas, ka Sv. Pāvils zina: vārdos tās nav izsakāmas; tādēļ viņš lieto tik augstus vārdus, ka vēl augstāki nebūtu atrodami.

Šajā vēstules daļā apustulis rāda, cik ļoti viņš rūpējas par to, lai Evaņģēlija pasludinājums, ko kristieši no viņa saņēmuši, pie viņiem arī paliktu un netiktu atņemts. Šajā nolūkā Sv. Pāvils lieto divus dažādus paņēmienus: vispirms viņš mierina un mudina, tad – lūdz un izsaka savus vēlējumus.

“Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ – manas ciešanas ir jūsu gods.”

Ar šiem vārdiem apustulis, nonācis Romas ķeizara gūstā, mierina savus mīļos Efezas kristiešus, kas bija atgriezti ar viņa sludināšanu; viņš mudina tos stingri turēties pie mācības, ko viņi mācījušies no Sv. Pāvila, un nenovērsties no tās, dzirdot tādus vārdus un uzskatus, kā, piemēram: redziet, šis Pāvils jums sludinājis un apgalvojis lielas lietas – ka viņš ir paša Kristus sūtīts un paveicis vairāk nekā visi citi apustuļi; un jūs esat tik ļoti lepojušies ar viņu, tik augstu vērtējuši Pāvilu, itin kā viņš vien būtu īstais sludinātājs. Bet kur viņš ir tagad? Ko viņš jums var palīdzēt? Viņš ir Romā un guļ cietumā – ne vien jūdi viņu nolādējuši un nolēmuši nāvei; viņš saņēmis sodu arī no briesmīgā varmākas, ķeizara Nērona,[1] rokas. Vai tad mēs jau sen neteicām, ka Pāvils ņems tādu galu? Šķiet gan, ka nu visai viņa slavai un lepnumam pienācis gals.

Lai novērstu šādu apgrēcību un draudus, apustulis pats raksta vēstuli no cietuma, gribēdams sacīt: mīļie draugi, jūs redzat, ka tagad esmu nebrīvē – velns un pasaule mani sagrābuši savās rokās. Varbūt tas varētu jūs izbiedēt un radīt šaubas: ja mācība būtu pareiza un Sv. Pāvils būtu izcils Kristus apustulis, tad taču Dievs nekam tādam neļautu notikt! – tādus apgalvojumus izsaka daži viltus apustuļi, kas sludina jūsu vidū. Tādēļ es jūs lūdzu un mudinu: kaut arī es esmu nebrīvē, nebīstieties un nekļūstiet ne nikni, ne bailīgi. Lai kādi kārdinājumi jums uzbruktu, lai kādas ciešanas būtu jāpanes – vienalga, vai jūs savā dzīvē saņemtu godu vai kaunu, palieciet pie tā, ko es jums esmu sludinājis. Jūs zināt, ka tas ir īstais Dieva vārds un Evaņģēlijs. Apustulis arī agrāk saviem kristiešiem arvien ir atgādinājis, kam Dievs viņus ir aicinājis un ko viņi saņēmuši Evaņģēlija pasludinājumā.

Un šāds pamudinājums kristiešiem ir nepieciešams visos laikos, jo ciešanas Evaņģēlija dēļ vājiem kristiešiem izraisa lielu sašutumu – it īpaši tad, kad viņiem nākas zaudēt tos, kuri mācījuši un vadījuši tautu, turklāt vēl uzklausīt visu, ko saka negantie zaimotāji. Arī mēs paši varam piedzīvot šādu apgrēcību, ja tiks aizskarti mūsu skolotāji. Tādēļ mums jābūt sagatavotiem – lai ikviens satvertu Evaņģēliju tik cieši, ka, ja arī daži no tā atkrīt un pieglaimojas pāvestam un tirāniem, kļūdami par meļiem un blēžiem, mēs tomēr spētu pastāvēt un sacīt: es ticu ne tādēļ, ka mani mācījis tieši šis skolotājs; lai kas notiktu ar viņu, es zinu, ka mācība ir pareiza; bet ko tās dēļ nāksies pieredzēt man un citiem – tas lai paliek Dieva ziņā.

Tā man pašam līdz šim ir nācies un vēl joprojām nākas darīt, citādi arī es būtu izbijies un zaudējis drosmi, redzēdams, ka pāvests, bīskapi, ķeizari, ķēniņi un visa pasaule nostājas pret šo mācību, ko tiem vajadzētu aizstāvēt. Mani būtu uzveikušas šādas domas: redzi, tie taču ir cilvēki, kuri nevarētu būt velna varā. Vai gan es varētu rast mierinājumu un pastāvēt kā citādi kā vien, sacīdams: ja arī no manis novērstos ne tikai viena, bet veselas desmit pasaules – visi lielie, gudrie un varenie, turklāt arī mani mīļie draugi un brāļi –, tomēr mācība ir pareiza; tā pastāv un nekrīt, ja arī cilvēki šaubās un krīt. Es gribu palikt pie Dieva vārda – vienalga, vai viss pārējais pastāv vai sagrūst.

Jo kristietim jābūt apveltītam ar tādu prātu un izpratni, ka viņš varētu ieraudzīt un noņemt cilvēku goda, gudrības un varenības ārišķīgās maskas un nošķirt tās no Dieva vārda. Kas to nedara, tas nevar pastāvēt kārdināšanās – tiklīdz viens krīt, tā viņam līdzi krīt arī citi.

Baznīcas pārvalde uz zemes tiek īstenota tādā veidā, ka cilvēka prāts un gudrība tajā saskata apgrēcību, un ticību apdraud dažāda veida piedauzība; taču Dievs bieži vien daudz labprātāk valda nevis ar zobenu, ar redzamu spēku un varu, bet – caur cilvēka vājumu, par spīti velnam un pasaulei. Viņš izturas tā, itin kā gribētu ļaut, lai Viņa baznīca pavisam aiziet bojā. Mēs varam vairīties no apgrēcības un turēties tai pretī, cik spēdami; tomēr tas mums maz var palīdzēt; galu galā mums jāpaliek pie šī spītīgā apgalvojuma: kas ir baznīcu uzcēlis un uzturējis līdz šai dienai, Tas joprojām turpina to uzturēt. Jo, ja baznīcu vajadzētu pārvaldīt cilvēkiem, mēs to neprastu labi un pareizi; bet, tā kā Kristus ir dzīvs un sēž savā tronī, kurā pats Dievs Viņu ir cēlis – mēs gan gribētu redzēt, kurš spētu noraut Viņu lejā no debesīm un iznīcināt Viņa kristiešus!

Kad pienāk izšķirošais brīdis, mēs spējam darīt tik maz – kā Sv. Pāvils, gulēdams saslēgts ķēdēs; un neviens šādā brīdī nevar pats sevi izglābt; te nu viss jāatstāj Kunga Kristus ziņā. Tomēr Sv. Pāvils, būdams uzticams apustulis, arī atrazdamies tālu projām, nemitējas mudināt un brīdināt kristiešus; viņš dara visu, kas ir viņa spēkos. Sv. Pāvils labi zina, ka tur, kur skanējis viņa sludinātais vārds, ir daudz viltus apustuļu, kas visu sagroza un pieskandina ļaudīm pilnas ausis ar savām pļāpām un indīgajiem vārdiem. Tā cituviet viņš sūdzas, ka šie viltus apustuļi padarījuši par atkritējiem visus Āzijas iedzīvotājus, 2. Tim. 1:15; efezieši, kas arī dzīvoja Āzijā, bija viņu tuvākie kaimiņi.

Bet, lai vēl vairāk mierinātu un stiprinātu Efezas kristiešus, apustulis attēlo savas bēdas un ciešanas, rotādams tās ar skaistiem, jauniem runas paņēmieniem; viņš visu pavērš citādi, gluži pretēji pasaules augstprātīgajām iedomām un zaimotāju spriedumam. Viņš saka: manas bēdas un ciešanas, ko panesu savā miesā un kas pasaulei un jums šķiet briesmīgas un postošas, nenes nekādu postu vai zaudējumus – kā indīgās mutes apgalvo, redzot šādu apgrēcību –, bet drīzāk gan nāk par labu gan man, gan jums. Ja arī viņi domā, ka tādējādi varēs jums nodarīt vislielāko kaitējumu, tomēr viņiem gluži negaidīti nākas pieredzēt, ka jums šīs ciešanas nāk par labu. Jo es ciešu – apustulis saka – ne sevis, bet jūsu dēļ, tas ir, jūsu labā, tā ka jums ir labāk, ja esmu cietumā, nekā, ja būtu pie jums un sludinātu vēl šodien. Kādēļ tā? Tādēļ, ka es ciešu vienīgi Evaņģēlija dēļ, ko esmu jums devis; Evaņģēlija dēļ es atdodu visu, kas man pieder – lai jūs šo mācību paturētu un saglabātu, redzēdami, ka es to uztveru nopietni un, riskēdams ar savu dzīvību, cīnos par to, ko Kristus man devis un pavēlējis. Tā es ar savām ķēdēm un saitēm godāju un apstiprinu Evaņģēliju, lai jūs, guvuši stiprinājumu manās ciešanās, jo ciešāk turētos pie Evaņģēlija mācības.

Tādēļ mēs gribam brīnišķīgā veidā pārvērst ciešanas un bēdas, ko pasaule mums rada, cenzdamās nodarīt mums lielu kaitējumu, tā ka pats Dievs var sacīt: vai dzirdi, tu pasaule, velns, ķeizar, tirān! Tu esi sagūstījis manu apustuli Pāvilu manu dievbijīgo kristiešu dēļ. Ko gan viņi tev nodarījuši, kāda ir viņu vaina? Jā, tu viņus moki bez vainas, vienīgi tādēļ, ka Es esmu devis viņiem savu vārdu – tu tikai pretojies un spītē man. Vai gan varu sacīt ko citu kā: tu esi sitis un sasaistījis nevis Pāvilu, bet mani! Vai tad tas nav par daudz tādam mirstīgam tārpu maisam – vienalga, vai to sauktu par ķeizaru vai firstu – kā gan tu uzdrīksties sagūstīt pašu Dievu debesīs? Vai tu domā, ka Es to klusēdams pacietīšu un ļaušu tev turpināt iesākto, ka nesaraušu ķēdes, saites un stabus un nesacīšu: atkāpies un padodies, velns un tirān, Es valdīšu un došu desmit citus apustuļus šī viena Pāvila vietā, un šīs vienas Efezas baznīcas vietā radīšu trīsdesmit, jā, simt jaunas baznīcas!

Gluži tāpat notiek arī tagad; ja pasaule saņem kaut vienu evaņģēlisku sludinātāju, tas tiek vai nu slepus noslīcināts un nonāvēts, vai arī publiski pakārts vai sadedzināts. Kādēļ tā notiek? Kristiešu dēļ un tās mācības dēļ, ko šie sludinātāji mācījuši. Kādu brīdi Dievs raugās uz notiekošo ar smaidu sejā un saka: mīļie kungi, neesiet nu tik bargi! Vai jūs arī zināt, ko esat sagūstījuši un nonāvējuši? Mani, pašu dievišķo Majestāti; jo tas, ko sludinātāji sludinājuši un kam mani kristieši tic, ir nevis jūsu, bet mans vārds un pavēle (to arī jūs paši nevarat noliegt). Tad jau man jāraugās, kā atvairīt jūsu dusmas. Kā lai Es to izdaru? Un jums par prieku un patikšanu darīšu tā: vienas pilsētas vietā, kurā agrāk bija viens mācītājs un Evaņģēlija sludinātājs, tagad būs desmit, divdesmit pilsētu, un ikvienai no tām Es došu savus mācītājus un sludinātājus. Jā, jums, pāvestam un bīskapiem, pašiem savās draudzēs nāksies panest un pieņemt Evaņģēliju (vienalga, vai tas būtu jums pa prātam vai radītu lielas ciešanas). Bet, ja turpināsiet trakot, Es reiz sūtīšu jums tādu postu, ka jūs iznīksiet līdz ar visām savām bīskapu cepurēm un visu pārējo.

Redzi, par to Sv. Pāvils domā, sacīdams, ka viņš cieš savu kristiešu dēļ, tas ir, viņu labā, lai viņi zinātu, ka tas notiek nevis Pāvila, bet viņu dēļ un viņa ciešanas nav vienkārši Pāvila (kas nav tik nozīmīgs), bet apustuļa jeb Kristus baznīcas sludinātāja ciešanas. Ja ciešanām nāk klāt šis vārds, tas ir, ja cietumā tiek iemests nevis Ansis vai Pēteris (ko Dievs vēl varētu pieļaut), bet baznīcas mācītājs un sludinātājs, – tik rupji jokot ar dievišķo Majestāti, tik briesmīgi Viņu aizskart un izaicināt nedrīkst neviens valdnieks.

Tādēļ Sv. Pāvils mudina savus kristiešus un saka: mīļie bērniņi, nebīstieties un nezaudējiet drosmi, ja arī viņi mani sagūstīs un nonāvēs; lai tie izmēģina visu, kas ir viņu spēkos. Jūs redzēsiet, kā es saraušu saites un izlauzīšos no cietuma; un tie, kas jūsu vidū tagad tā trokšņo, gulēs pelnos. Kur bijis viens Evaņģēlija pretinieks, tur nāks desmit jauni šī paša Evaņģēlija sludinātāji. Jo, tā kā pretinieki nebeidz trakot un negrib uzklausīt, ko viņiem sakām, – Dievs pats parādīs, kas Viņš ir, lai tie zinātu, kam stājas pretī. Tas nav Pāvils vai kāds cits apustulis, bet Tas, kuram ir sacīts: “Sēdies pie manas labās rokas.” Ar Viņu nedrīkst jokot; Viņš sēž tādā vietā, kur šādas lietas nav pieļaujamas. Tas vajātājiem būs jāredz, kā redzēja gan jūdi, kas nodeva Sv. Pāvilu ķeizara rokās, gan arī paši romieši: jau drīz pēc Sv. Pāvila nonāvēšanas Jeruzaleme gulēja pelnos un pēc neilga laika tika izpostīta arī Romas pilsēta. Jo nabaga Kristus, savos apustuļos un mocekļos sagūstīts un nonāvēts, nevarēja paglābties citādi kā vien – sagraudams drupās veselas pilsētas. Arī Vācija tagad var sagaidīt to pašu.

Šeit nav nepieciešams atbildēt neizglītotajiem, neaptēstajiem lempjiem (pāvesta sekotāju un pārkristītāju bariem), kas šos un līdzīgus vārdus (kuros Sv. Pāvils saka: es ciešu jūsu dēļ) izskaidro tā, ka kristietim ar savām ciešanām būtu jānopelna kāda cita cilvēka pestīšana vai vismaz jāpalīdz viņam to sasniegt. Jo apustulis taču nesaka: es ciešu jūsu grēku piedošanas dēļ vai jūsu pestīšanas labā. Gan Sv. Pāvils, gan visi Raksti pietiekami skaidri saka, ka vienīgi Kristus ciešanas ir nopelnījušas un izcīnījušas grēku piedošanu un pestīšanu visiem cilvēkiem. Bet ikviens sludinātājs, tāpat kā Sv. Pāvils, var sacīt: visu, ko daru, ko sludinu un izciešu, – to daru jūsu dēļ un jūsu labā; tāpat māte vai tēvs savam bērnam varētu teikt: tas man jādara un jācieš tevis dēļ. Visi šie darbi un ciešanas nāk par labu citiem vai daudziem, lai viņus stiprinātu, mierinātu utt.; tomēr neviens ar savām ciešanām nevar nopelnīt Dieva žēlastību un dzīvību ne sev, ne kādam citam. Nē, te vajadzīgs cits Vīrs, Kristus, kas ar savām ciešanām iznīcina tavu grēku un ar savu nāvi dāvā tev dzīvību. Šādi Sv. Pāvils uzrunā tos, kuri jau kļuvuši kristieši, saņēmuši grēku piedošanu un visu, kas kristietim nepieciešams. Apustulis cieš viņu labā, tas ir, kalpodams viņiem, lai Evaņģēlijs viņu vidū pieņemtos spēkā tieši tad, kad ienaidnieki visvairāk cenšas to nomākt, un viņu ticība tiktu stiprināta.

Tādēļ viņš turpina slavēt savas bēdas un ciešanas, lai mierinātu un stiprinātu efeziešus. Sv. Pāvils saka: “.. manas ciešanas ir jūsu gods.” Kas tā par jaunu valodu? Vai tad drīzāk nav tā (kā saka priekšā cilvēka prāts un visa pasaule): tas, ka tu guli cietumā, ir mūsu visu kauns? Vai gan nabaga kristiešus var piemeklēt vēl lielāks negods kā tas, ka viņu sludinātāji un dvēseļu gani, no kuriem viņiem vajadzētu saņemt mācību un mierinājumu, tik apkaunojoši iet bojā? Jā, pasaules priekšā tas tā ir; bet es jums saku: patiesībā un Dieva priekšā tas jums ir liels gods, kura dēļ tiešām varat lepoties. Jo šīs lietas, ar kurām pasaule vēlas jūs kārdināt un apkaunot, varat pavērst pavisam pretēji un sacīt: tieši šīs ciešanas ļauj man skaidri zināt, ka Evaņģēlija mācība ir pareiza – tas patiesi ir Dieva vārds; jo ar Dieva vārdu un svētīgo, pestījošo mācību tieši tā notiek – velns un pasaule līdz ar saviem sekotājiem to vajā un apkauno. Tas ir kristiešu gods un lepnums, kā Sv. Pāvils Rom. 5:3 saka: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās,” tas ir, mēs uzskatām ciešanas par brīnišķīgu, svētīgu, dārgu lietu.

Jo kristiešiem nav jālepojas, nedz jājūtas laimīgiem to lietu dēļ, kuras pasaule tur godā un cildina; pasaule nevar un negrib godāt Dievu un Viņa vārdu. Tādēļ kristiešiem nav jābīstas, nedz jākaunas savu ciešanu dēļ, bet drīzāk gan jābūt priecīgiem un jālepojas ar tām, – kā apustuļi Ap. d. 4:13 un 5:41 priecājās, ka ir cienīgi Kristus dēļ paciest kaunu. Jo tāpat ir klājies Kristum, un kristiešiem vajadzētu justies sāpinātiem, ja viņiem notiktu citādi un pasaule būtu viņiem labvēlīga. Drīzāk gan viņiem būtu jāsmejas un jādzīvo drošu prātu – kā Kristus Mt. 5:11 saka, jāsauc sevi par svētīgiem – tieši tad, kad pasaule tos visvairāk vajā un vērš pret viņiem visu savu ļauno viltību. Tāda ir šīs vēstules pirmā daļa; tālāk seko otra.

“Tādēļ es loku savus ceļus Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu..”

Tas ir nopietns lūgums un vēlējums, jo iepriekš apustulis ir mierinājis kristiešus, runādams par savām ciešanām – lai Dievs dotu viņiem spēku un stingru ticību turēties pie Evaņģēlija, nepiekāpties, nezaudēt drosmi un nepagurt, kaut arī jāpanes bēdas un kārdinājumi, un pastāvīgi pārvarēt visus šos šķēršļus. Jo te nepietiek ar to vien, ka esam sākuši uzklausīt un sludināt Evaņģēliju; ir jānāk klāt arī spēkam, lai ticība paliktu pastāvīga, parādīdama sevi arī cīņās un kārdinājumos. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 4:20. Ir jādzīvo tā, lai iekšēji, ar sirdi ticētu un arī ārēji apliecinātu šo ticību – lai mēs nevis runātu, bet darītu, nevis pļāpātu, bet dzīvotu. Tādēļ vārdam nav jāpaliek tikai uz mēles un ausīs, bet jānāk ar spēku, parādoties darbos. Vecajā Derībā Mozus ir daudz runājis, taču neviens nav rīkojies atbilstoši viņa vārdiem; turpretī šeit nepieciešams daudz darbu un maz vārdu. Šādu vēlējumu Sv. Pāvils izsaka tādēļ, lai Evaņģēlijs nebūtu velti sludināts, bet paveiktu to, kā dēļ tas mums tiek pasludināts.

Redzi, kā apustulis palīdz un rāda piemēru kristiešiem – īpaši sludinātājiem –, norādīdams, kas ļaudīm nāk par labu. Bet mēs šo pamācību vieglprātīgi palaižam garām. Ja esam dzirdējuši Evaņģēliju un varam par to runāt, mēs uzreiz domājam, ka ar to pietiek; mēs apstājamies pie atziņas, bet negūstam spēku un nedodamies cīņā. Mūsu kļūda noteikti ir tā, ka neesam nopietni lūguši. Mums pienāktos bez mitas atkārtot Dievam savas lūgšanas, dienām un naktīm nopūsties un pielūgt Viņu, lai Viņš dotu spēku savam vārdam – kā Dāvids saka Ps. 68:34: “Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij.”

Ne tikai sludinātājiem, bet visiem kristiešiem ir pastāvīgi jālūdz, lai Dievs, kas devis atziņu, dotu viņiem arī spēku, tā ka Viņa vārds atklātos ne tikai runās, bet arī spēkā. Jo tagad it visur pati lielākā nelaime ir tā, ka, lai gan daudz tiek sludināts, neviens nerīkojas atbilstoši tam, ko ir dzirdējis. Ļaudis kļuvuši tik nekaunīgi, slinki un vienaldzīgi, ka tiešām vajadzētu kaunēties – viņi dara daudz mazāk nekā līdz šim. Un tagad taču mums ir tik varena, spoža gaisma; tā ļauj saskatīt, kas visā šajā pasaulē ir pareizi, kas – nepareizi! Tā nu mums būtu pietiekams iemesls lūgt, kā to šeit dara Sv. Pāvils. Viņš grib sacīt: nu jums ir visa diezgan, jūs esat pārpārēm saņēmuši vārdu, kas jums ir bagātīgi sniegts un sludināts. Bet es loku savus ceļus un lūdzu, lai Dievs dod arī savu svētību, lai Viņš mūsu vidū uztur sava vārda godu un slavu, stiprinādams arī mūs, ka šis vārds mūsos pieaugtu un nestu augļus.

Sv. Pāvils par savu lūgšanu runā ļoti nopietni, itin kā gribētu sacīt: es esmu spiests gulēt cietumā un nevaru būt pie jums, nedz palīdzēt jums citādi kā vien – locīt savus ceļus (tas ir, ar vislielāko pazemību un nopietnību lūgt un piesaukt Dievu), lai Viņš jums dotu un pie jums paveiktu to, ko nevaru paveikt ne es, ne kāds cits cilvēks – pat tad, ja es būtu brīvs un paliktu pie jums vienmēr.

Un redzi, kā apustulis apraksta savu lūgšanu – tā saistīta arī ar īpašu ārējas izturēšanās veidu – ceļu locīšanu. Lai gan šis pats izturēšanās veids viens pats, nošķirts no lūgšanas, var būt visīstākā liekulība. Bet tur, kur ir īsta lūgšana līdz ar dedzību, kas rodas, uzlūkojot agrāko postu un dārgumus, kas mums doti un pasludināti Dieva vārdā, kad Dieva vārds un apsolījums modina ticību, – cilvēks savā lūgšanā kļūst tik dedzīgs, ka metas ceļos un lūdz pēc Gara spēka. Tādēļ, ja lūgšana iedegusies cilvēka sirdī, arī viņa miesa prot izturēties tā, kā piederas – gan pacelt acis un rokas, gan locīt ceļus – tā ka nevienam šīs lietas nav jāmāca; tā tas noticis ar Mozu, Dāvidu un pašu Kristu. Tā visas ārējās lietas iemācāmies paši no sevis, ja vien lūdzam ar dedzīgu sirdi. Šīs lietas māca Gars; tādēļ tās nav jāatmet, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad šāda izturēšanās ir liekuļota – tā, piemēram, ja kāds domā šādi kalpot Dievam un darīt labus darbus, lai gan viņa sirds ir tālu no tā visa; kā pravietis saka Jes. 29:13: “.. šī tauta man tuvojas tikai ar savu muti un mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no manis..”

Bet ar vārdiem: “Es loku ceļus mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā,”[2] apustulis apstiprina mācību, ka nevienam neklājas uzdrīkstēties Dievam ko teikt vai lūgt citādi kā vien – saucot Viņu vārdā, kā Sv. Pāvils šeit dara, proti, apliecinot Viņu kā mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Jo Kristus ir mūsu mūžīgais Starpnieks; neviens nevar nākt pie Tēva un Viņu lūgt, nedz arī tikt uzklausīts citādi kā vien – nākdams šī Starpnieka vārdā; mums jāapliecina Kristus kā mūsu Kungs, ko Dievs iecēlis Starpnieka amatā, lai Viņš par mums lūgtu, turklāt arī valdītu pār mūsu miesu un dvēselēm. Tā ir brīnišķīga lūgšana; taču tai nepieciešama stipra ticība – lai mēs satvertu saldo vārdu un glabātu Dievu dziļi savās sirdīs – kā mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu.

Kristus ir mūsu Kungs – tie ir mierinoši un prieka pilni vārdi; tikai mēs paši tos esam padarījuši biedējošus, uzskatīdami Kristu par bargu soģi. Viņš taču ir Kungs tikai tādēļ, lai pasargātu mūs no svešiem kungiem un tirāniem – no velna, pasaules, nāves, grēka un visām nelaimēm. Mēs esam Viņa mantojums, tādēļ Viņš mūs uzņems, palīdzēs un atpestīs no visiem spaidiem un pārestībām. Tādēļ – ja ticam, šis Vārds ir laipns un mierinošs; tas dara mūsu sirdis drošas. Bet vēl daudz lielāks mierinājums ir tas, ka Dievs, mans Kungs, ir Tēvs mūsu Kungam Jēzum Kristum, kurā pati dievišķā būtība atklājas un dāvā mums sevi tā, ka visu, ko lūdzam Viņa vārdā, Dievs mums piešķir pārpārēm. Te nav nekā cita kā vien palīdzība un žēlastība – Dievs mani kā savu bērnu Kristū grib paaugstināt pār visām laicīgajām un mūžīgajām lietām.

Turklāt – Sv. Pāvils saka – Viņš ir ne vien Tēvs, bet īstais Tēvs, “no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu”. Tie tēvi, kuri mums ir šeit, uz zemes, ir mūs miesīgi dzemdinājuši vai arī tiek saukti par tēviem vecuma vai goda dēļ. Ikviens pamatoti sauc savu veco kungu par tēvu – kā arī Ķēniņu grāmatās kalpi sauc par tēvu savu kungu Naamanu, 2. Ķēn. 5:13. Tā nu apustulis grib sacīt: visi, kas uz zemes tiek saukti par tēviem, ir tikai ēnas jeb nedzīvi tēli salīdzinājumā ar šo Tēvu.

Taču prāts nekad nespēj uzlūkot Dievu šādi; arī sirds to nevar apjaust, ja pats Svētais Gars tajā nepaveic savu darbu. Prāts spēj tikai saukt Dievu par bargu un briesmīgu soģi, no kura nevar paslēpties nekur šajā pasaulē, nedz arī ellē, tā ka cilvēka prāts izbīstas un nezina, kur palikt. Cilvēka daba nespēj no sirds saukt Viņu par Tēvu, kur nu vēl uzskatīt Dievu par Tēvu visam, kas ir debesīs un virs zemes – tā ka visi pārējie tēvi ir tikai Viņa atspulgs.

Skaties, kā tēvs izturas pret bērnu un bērns – pret tēvu! Pat tad, ja kāda tēvs nav viņa miesīgais tēvs, šis vārds tomēr nes sev līdzi tik drošu un sirsnīgu paļāvību, ka ikviens sagaida no sava tēva tikai labu. Ja nu visi tēvi uz šīs zemes ar vislielāko nopietnību un uzticību rūpējas par saviem bērniem, – ko tad darīs Debesu Tēvs, kas ir daudzkārt pārāks par visiem tēviem? Tādēļ Sv. Pāvils grib mums mācīt, lai katrs pats novērtē savu paļāvību uz Dievu un saprot, kāds Tēvs Viņš ir un ko varam no Viņa gaidīt.

Kas spētu savā sirdī tā raudzīties uz Dievu un sevi pašu, uzdrīkstēdamies būt tik neprātīgs, lai varētu no sirds Dievam sacīt: Tu esi mans mīļais Tēvs, – vai gan tas nedrīkstētu Viņam lūgt, ko vien vēlas? Vai tad Dievs varētu viņam ko atteikt? Šādam cilvēkam viņa paša sirds apliecinās, ka Dievs teiks “jā”, lai ko arī viņš lūgtu. Šī sirds paļāvība ir tik stipra un droša, ka nekad nekļūdās un vienmēr saņem to, ko lūgusi. Redzi, tā pats Dievs mums māca, kā atvērt debesis un skatīt Dievu – redzēt, kas Viņš ir. (Tā arī Sv. Pāvils ir pārliecināts, ka tas, ko viņš lūdz, atbilst Dieva gribai un tam patiesi jānotiek. Ja mēs rīkotos tāpat kā apustulis, arī mums, bez šaubām, notiktu tāpat kā viņam. Bet vēl arvien ir atrodami cilvēki, kuri lūdz, un būtu labi, ja viņu būtu daudz, – lai Evaņģēlijs atskanētu jo spēcīgāk un nestu sev līdzi vēl lielāku spēku. Jo mēs – lai slavēts Dievs! – redzam, ka visi pretinieki krīt kaunā, un, jo vairāk viņi trako, jo vairāk Evaņģēlijs pieņemas spēkā – pat neatkarīgi no mūsu padoma un paļāvības; tas, neapšaubāmi, noticis tādēļ, ka Dievs ir modinājis dažas sirdis un tās lūdz. Jo spēcīgākas ir šīs lūgšanas, jo lielāks prieks Dievam tās uzklausīt.)

Kas tā ir par lūgšanu, ko šeit saka Sv. Pāvils? Tieši to pašu mēs lūdzam Mūsu Tēvs lūgšanā – it īpaši pirmajā, otrajā un trešajā lūgumā. Apustulis to pasaka pavisam īsi un citiem vārdiem, taču domā tieši to pašu – lai Dieva vārds mūsu vidū top svētīts, lai iznīkst velna valstība ar visu savu ļaunumu un visu, kas ir pret Dieva vārdu un Viņa prātu; Sv. Pāvils saka:

“.. lai Viņš savā godības bagātībā jums dotu savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku..”

Šie ir brīnišķīgi vārdi, ko apustulis izteicis Gara dedzībā; tie parāda, ka viņš labprāt būtu vēlējies atrast vēl augstākus vārdus, kas spētu pilnīgi atklāt viņa sirdi; taču vārdi ir pārāk vāji un nepietiekami, bet sirds arvien paliek dedzīga. Viņš saka: “savā godības bagātībā”, – itin kā gribētu sacīt: Viņa godība ir tik liela, ka tā patiesi būtu saucama par bagātību. Tas ir Dieva gods un slava – Viņš vienmēr dod daudz un bagātīgi; tas ļauj mums redzēt, kāds Dievs Viņš ir, proti – tāds Dievs, no kura varam sagaidīt visu labo un palīdzību visās grūtībās. Visa pasaule arvien ir gaidījusi no Dieva palīdzību un visu labo – tādēļ arī tā radījusi tik daudz dažādu dievu un piesaukusi tik daudz svēto. Un arī Raksti dažviet mēdz dēvēt cilvēkus par dieviem – tādēļ, ka tie dara labu un palīdz cits citam, – kā pats Dievs saka Mozum, 2. Moz. 4:16: “.. tu esi viņam Dieva vietā.”

Jo vairāk Dievs dod jeb jo varenāks Viņš ir kā Devējs, jo lielāks ir Viņa gods un godība. Patiesais Dievs ir tas, kuram vienīgajam pieder visa godība un ne vien godība, bet – godības bagātība. Viņš pārpārēm dod visu, kas vien ir debesīs un uz zemes. Viņš bagātīgi apveltī pat visneievērojamākās būtnes visas radības vidū – Viņš dod tik daudz ūdens, gaisa, zemes un augu, ka mēs varam izmantot tikai mazu daļu no visas šīs bagātības. Tomēr mēs esam tik akli un neprātīgi, ka nespējam to pamanīt, bet noniecinām un izšķērdējam visu, ko Dievs mums devis. Un cik daudzkārt vairāk Viņš mums dod dažādu garīgu labumu! Te Viņš pats sevi ir iztukšojis un atdevis mums – ar visaugstākajām dāvanām un dārgumiem; Viņš mums iededzis tik spožu gaismu, lai mēs zinātu un redzētu, kas ir pasaule, kas – velns, kas – eņģeļi, jā, arī to, kādi ir paša Dieva nodomi; un tāpat arī – lai mēs zinātu, kas notiek un notiks; lai mums būtu īsta godība, turklāt arī vara pār grēku, velnu un nāvi un lai mēs būtu visas radības kungi. Īsi sakot, Dievs mums devis tādu bagātību, ko neviens nespētu vārdos aprakstīt.

Redzi, tādus spēkpilnus vārdus Sv. Pāvils lietojis šajā lūgšanā; tā viņa sirds izturas pret Dievu. Un tādēļ šī lūgšana ir tik spēcīga, ka izlaužas cauri mākoņiem un atver debesis. Sv. Pāvils nesaka, ka Dievs uzlūkotu mūsu nopelnus un cienīgumu un šo lietu dēļ būtu spiests dot mums to, ko lūdzam, bet – Viņš mums to visu dod savā godības bagātībā. Jo, lai arī neesam šo dāvanu cienīgi, – Dievs gan ir cienīgs sagaidīt, ka atzīstam Viņa godību un dodam Viņam godu, redzēdami, ka Viņš tik bagātīgi apveltī mūs ar saviem dārgumiem – lai vienīgi Viņa vārds tiktu svētīts. Tādai ir jābūt lūgšanai, lai tā būtu spēkā Dieva priekšā un tiktu uzklausīta; citādi – ja Dievs uzlūkotu mūsu nopelnus – Viņš varētu dot mums tikai kādus mazvērtīgus niekus. Ja Viņš dod bagātīgi, tad tev arī jāatzīst, ka visas šīs dāvanas ir dotas no tīras žēlastības, un jāslavē Dieva lielā godība.

Kas Dievam būtu jādod, uzklausot Sv. Pāvila lūgšanu? Apustulis lūdz, lai Dieva vārds ne tikai būtu pie viņa kristiešiem – lai gan arī tas ir liels dārgums un dāvana, ka šis vārds tiek bagātīgi sludināts –, bet lai tas tiktu piedzīvots un spēcīgi darbotos visā viņu dzīvē. Tā Sv. Pāvils salīdzina vārdu un spēku: daudziem ir vārds, turpretī spēks – tikai nedaudziem; bet spēkam vajadzētu nākt līdz ar vārdu un sekot tam – kā jau sacīts. Mūsu pretinieki mūs visbriesmīgāk lamā un izzobo tieši tādēļ, ka mēs gan sludinām un dzirdam daudz laba, tomēr tālāk netiekam; neviens nelabojas un nerīkojas atbilstoši tam, kas tiek sludināts. Jā, mēs kļūstam vēl ļaunāki, nekā esam bijuši iepriekš. Tādēļ – viņi saka – būtu labāk, ja viss paliktu tāpat, kā bijis līdz šim.

Ko gan te lai sakām? Mēs sakām tā: pirmkārt, tā kā redzam, ka ļaudis dzīvo tik vieglprātīgi un spēks tik tālu atpaliek no vārda, mums vēl jo vairāk ir iemesls lūgt – kā Sv. Pāvils šeit dara un māca. Otrkārt, kaut arī mūsu pretinieki pie mums redz maz augļu un uzlabojumu, viņi nav tie cilvēki, kuri drīkstētu šādas lietas izvērtēt. Viņi domā, ka mums būtu jādara īsti brīnumi un jāceļ mirušie no nāves – ka tur, kur staigā kristieši, ir jāplaukst tikai rozēm un jābūt atrodamam vienīgi svētumam. Bet, ja tā būtu, kālab tad mums vēl vajadzētu lūgt? Jo to, kas man jau ir, es nevaru lūgt, un tas arī nav jādara; par to, ko esmu saņēmis, man jāpateicas Dievam. Bet, tā kā Sv. Pāvils un Raksti pavēl lūgt, ir skaidrs: tā tam jābūt, ka mums pietrūkst spēka. Citādi taču mūsu lūgšanas būtu tikai tukša pļāpāšana! (Tā nu apustulis pats šeit atzīst, ka efezieši ir vāji; tāpat viņš sūdzas arī citās vēstulēs – it īpaši vēstulēs korintiešiem; Sv. Pāvils arvien atkārto, ka kristiešiem jārīkojas un jādzīvo tā, kā viņi ir mācījušies. Vai gan viņu uz to būtu pamudinājis kas cits kā tas, ka viņš redzējis to pašu, ko redzam mēs – it visur vēl kaut kā pietrūkst un viss nenotiek tā, kā vajadzētu!) Tomēr, lai gan visi šo pamācību neuzklausa, daži tomēr labojas un nes augļus – tiem ir skaidras sirdsapziņas; daudzu negantu darbu, kas darīti agrāk, tagad vairs nav. Ja kārtīgi aplūkotu un salīdzinātu mūs un mūsu pretiniekus, būtu redzams, ka mums tomēr pieder liels dārgums, ko neesam pienācīgi novērtējuši; un, ja arī vēl esam diezgan vāji – vai tad tādēļ tas jau būtu pavisam pazaudēts? Bet mūsu pretiniekiem nav nekā cita kā vien dubļi un mēsli, ko viņi labprāt gribētu noslēpt, izmantojot mūsu vājumu; tādēļ viņi grib izskatīties skaisti, saukdami mūs par nekrietniem.

Lai nu viņi turpina tiesāt. Mēs atzīstam, ka ne visi vēl esam stipri; tomēr patiesi ir arī tā: ja mūsu vidū nekur nebūtu sastopams vājums, mums nebūtu vajadzīga lūgšana, atgādināšana un ikdienas sludināšana. Bet, ja viņi mūsu vājuma dēļ grib nolādēt Evaņģēliju, ko mēs apliecinām, viņi Dieva priekšā būs nolādēti tieši tādēļ, ka ir nolādējuši mūs. Es varu būt žēlastības valstībā, tomēr ārēji būt tik vājš, ka tu mani uzskati par nelieti. Jo tu neuzlūko ticību; turpretī Dievs to redz un es to jūtu. Tu mani vērtē pēc ārējās dzīves un darbiem, tādēļ pieļauj kļūdu, tā notiesādams pats sevi. Mēs arī paši zinām un žēlojamies, ka esam vāji un dažādu trūkumu pārņemti; tādēļ saucam, nopūšamies un lūdzam, lai Dievs mūs stiprina un dod savu spēku.

Treškārt, mēs esam pārliecināti, ka tur, kur tiek sludināts Dieva vārds, ir jāseko un jābūt arī tā augļiem. Tā kā nu mums ir Dieva vārds, pie mums ir jābūt arī Dieva Garam; bet, kur ir Gars, tur jābūt arī ticībai – lai cik vāja arī tā nebūtu. Ja arī mūsu ticība nav redzama, tomēr tai ir jābūt; mūsu vidū noteikti ir kristieši, kas katru dienu lūdz, tikai pārējie to nezina. Tādēļ arī pretinieki kļūdās, mūs notiesādami. Viņi skatās apkārt un meklē kristiešus, taču nevienu nevar ieraudzīt. Vārds ir tik augsts, ka mēs to nedrīkstam tiesāt – tas tiesā mūs. Pasaule negrib, lai mēs to tiesājam un mācām, bet pati grib tiesāt un pamācīt Dieva vārdu – itin kā Dievam tas būtu pa prātam. Pasaulīgiem cilvēkiem būtu žēl, ja viņiem nāktos atrast kādu dievbijīgu kristieti. Tādēļ arī Dievs viņus tā apstulbo, ka tie nepamana Viņa valstību, – kā Jesaja 26:10 saka: Ut tollatur impius de terra, ne videat gloriam Dei – bezdievji neredz Tā Kunga godību. Tādēļ arī šādi gudrinieki nekad neatrod daudz godīgu kristiešu, bet parasti sastop tikai nelgas vai jūsmotājus, kurus redzot tie briesmīgi saskaišas un apgrēcinās – jo viņi nav cienīgi ieraudzīt Dieva godu, tas ir, dievbijīgus kristiešus, pār kuriem Dievs izlej savu dārgumu pārpilnību.

Un, ja kāds tomēr nonāk viņu redzes lokā, tie tomēr neredz viņā dievbijīgu kristieti. Dzirdēdami, ka kāds dzīvo labu, nevainojamu dzīvi, viņi saka: arī ķeceri ir darījuši tāpat un slēpuši savu indi aiz nevainojama izskata. Savukārt tad, ja kāds dzīvo negantu un bezkaunīgu dzīvi, tas jāsauc par nelieti. Lai kā arī citi pret viņiem izturētos, tas nekad netiek atzīts par pareizu; ja viņiem stabulē, tie nedanco; ja viņiem žēlojas, tie nevaimanā līdzi. Viņi negrib dzirdēt neko jauku, nedz skumju. Tā nu šie gudrinieki domā pamācīt un sūtīt skolā patieso gudrību – kā Kristus saka Mt. 11:19. Tā Dievs pakļauj šo pasauli ģeķībai un kaunam – lai arī ko tā spriež un tiesā; bet Viņš turpina iesākto un liek Evaņģēlijam ielauzties šajā pasaulē – kaut arī tie no dusmām sasprāgtu gabalos. To saku tādēļ, lai mēs uzmanītos un nepievienotos tiem, kuri pārdroši tiesā Dieva darbus un Viņa vārdu, jo, ja arī esam vāji, tomēr esam pārliecināti, ka Dieva valstība ir mūsu vidū; jo mums ir Viņa vārds. Tomēr mēs ik dienas lūdzam, lai Viņa vārds nestu spēku un mēs pieaugtu ticībā. Kā tālāk lasām:

“.. jums dotu savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku..”

Apustulis lieto tik daudz vārdu, lai neatstātu daudz goda un slavas brīvajai gribai; viņš novēl kristiešiem to spēku, kas nāk no debesīm – caur Svēto Garu. Jo arī pasaulei ir savs spēks, tāpat arī savs gars, tas ir, velns, šīs pasaules valdnieks, kas apstulbina un nocietina cilvēku sirdis, iedveš cilvēkiem savas domas, gribēdams nomākt kristiešus un veikli tikt ar viņiem galā. Kā pasaulīgi ļaudis ir lepni un droši, tāpat arī kristieši. Taču viņus stiprina Svētais Gars, kas ir daudz varenāks un spēcīgāks, tā ka kristieši neizbīstas pasaules, velna, nāves un visu nelaimju priekšā. Turklāt tas ir garīgs spēks; jo ebreju vārdu “gars” varētu tulkot arī kā “drosme”, spītīga bezbailība. Garīgs spēks nav meklējams kaulos vai miesā – tā ir iekšēja drosme; savukārt vājums nozīmē – būt bailīgam un gļēvam, bez drosmes.

Tā nu Sv. Pāvils grib sacīt: es lūdzu Dievu, lai Viņš jums dod spītīgu drosmi un stipru, priecīgu garu, kas nebīstas nabadzības, kauna, grēka, velna un nāves – lai jūs būtu pārliecināti, ka jums nekas nevar kaitēt un nekā nevar pietrūkt. Pasaules drosme, ko sauc par spiritus mundi,[3] paliek un pastāv tikai tikmēr, kamēr tai ir krājumi, uz kuriem tā paļaujas. Tādēļ mēdz sacīt: manta dod drosmi, tas ir, šāda drosme nāk no mamona un laicīgās varenības; tā ir lepna un stūrgalvīga, tā lepojas ar laicīgām lietām. Turpretī šis Gars paļaujas vienīgi uz Dievu – un tam nav citu krājumu, nedz naudas kā vienīgi Dievs. Paļāvībā uz Viņu šis Gars spītīgi stājas pretī visam ļaunajam, iemantojot gluži citādu sirdi un drosmi, nekā ir pasaulei. Tādam ir jābūt spēkam, kuru Sv. Pāvils lūdz no Dieva; tas nav atrodams miesā un asinīs, kas paļaujas uz saviem spēkiem un iespējām vai arī uz cilvēku palīdzību un atbalstu. Tas atrodams iekšējā cilvēkā, proti, bezbailīgā, priecīgā sirdī, kas paļaujas tikai uz Dieva žēlastību un palīdzību un nebīstas ne no kā, jo visa tās bagātība un pārpilnība ir ticībā (pat tad, ja mūsu acīm nav redzams nekas cits kā vien trūkums, nespēks, briesmas utt. un ja tas ir viss, ko jūtam), proti – pašā Dievā un visos Viņa dārgumos.

“.. un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs..”

Svētais Gars ienes Kristu sirdī un māca Viņu atzīt; tas dara sirdi dedzīgu un drošu – ticībā Kristum. Sv. Pāvils vienmēr atgādina, lai neviens neiedomājas nākt Dieva priekšā bez Kristus, kas ir mūsu vienīgais Starpnieks. Ja Kristus mājo manā sirdī un vada visu manu dzīvi, tad, ja arī mana ticība ir vāja, tas tomēr nav svarīgi. Jo Kristus ir ne tikai kauli, bet arī miesa; jā, Viņam ir arī tulznas un brūces, par kurām Viņš nekaunas, lai gan lieli svētie no šādām lietām ar riebumu novēršas. Kur mājo Kristus, tur visa ir papilnam – vienalga, vai pats cilvēks būtu vājš vai stiprs.

“.. lai Kristus mājotu jūsu sirdīs,” – tas nav nekas cits kā atzīt Kristu, zinot, kas Viņš ir un ko no Viņa sagaidīt, proti – ka Viņš ir mūsu Pestītājs, pateicoties kuram varam saukt Dievu par savu Tēvu; caur Viņu saņemam Garu, kas dod mums drosmi pretoties visām nelaimēm. Tā Viņš mājo pie mums, mūsu sirdīs. Nekā citādi Kristus nav satverams, jo Viņš ir nevis kāda nedzīva lieta, bet dzīvais Dievs. Bet kā lai uzņemam Viņu sirdī? Ne ar domām, bet vienīgi ar dzīvu ticību. Viņš nav satverams ar darbiem, nedz uzņemams ar acīm, bet paturams vienīgi ar sirdi. Ja ticība ir pareiza un patiesi laba, tad Kristus ir tavā sirdī un tu Viņu piedzīvo; tad zini visu, ko Viņš domā un dara debesīs un virs zemes – kā Viņš ar savu vārdu un Garu valda pār visu, tāpat arī – ko domā tie, kam ir Kristus, un ko – tie, kuriem Viņa nav.

Sv. Pāvils grib, lai Kristus mūsu sirdīs būtu tik spēcīgs, ka paveiktu to, ko sevī ietver Dieva vārds – ka tiekam atpestīti no grēka un nāves, esam pārliecināti par Kristus žēlastību un mūžīgo dzīvošanu. Ja sirds to jūt, nav iespējams, ka tā nekļūtu lepna un droša un nestātos pretī velna un pasaules draudiem. Bet, kas to savā sirdī vēl nejūt, tam ir dots padoms, kā rīkoties, proti – viņam pienākas lūgt no Dieva šādu ticību un spēku. Tā ir pirmā Sv. Pāvila pamācības daļa, kas runā par ticību; tālāk seko nākamā – par mīlestību.

“.. un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā..”

Šis ir citāds, mums neierasts izteiksmes veids. Vai tad mums nav jāiesakņojas, jātiek uzpotētiem un jābalstās ticībā? Kādēļ Sv. Pāvils saista šīs lietas ar mīlestību? Te jāteic: patiesi, tā ir; taču mīlestība parāda, vai ticība ir patiesa un vai sirds ir droša un priecīga Dievā; jo, ja tev ir stipra paļāvība uz Dievu, kas ļauj nešaubīgi zināt, ka Dievs ir tavs Tēvs, tad, lai cik vāja būtu tava ticība, tā noteikti atklāsies tavos vārdos un darbos; tu rūpēsies par savu tuvāko – gan ar pamācību, gan sniegdams palīdzīgu roku. To Sv. Pāvils šeit nosauc par iesakņošanos mīlestībā, tas ir, īstas ticības jūtamu izpausmi. Jo mīlestība ir tā, kas ļauj pārliecināties, vai ticība ir patiesa un pareiza; kā arī Sv. Pēteris saka 2. Pēt. 1:10: “.. brāļi, darbojieties, lai jūsu aicināšana un izredzēšana jo stipra paliek,” tas ir, dariet labus darbus, lai būtu redzams – un arī jūs paši piedzīvotu –, ka esat ticīgi un godīgi; citādi jautājums par jūsu ticību vēl arvien paliek neskaidrs – lai arī vārdi skan ausīs un virspusēji skar sirdi, taču jūs vēl neesat iesakņojušies un uzpotēti [Kristum]. Tā nu Sv. Pāvils šeit runā par divām lietām: pirmkārt, mūsu sirdīs jābūt patiesai ticībai Dievam, otrkārt, tai jāatklājas un jāizpaužas mīlestībā pret tuvāko.

“.. ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums..”

Šī ir Sv. Pāvila vēlējuma daļa, kurā apustulis mudina efeziešus ticībā turēt drošu prātu Dieva priekšā un iesakņoties mīlestībā pret tuvāko. Apustulis grib sacīt: saņēmuši šādu stiprinājumu, esiet neatlaidīgi, tad līdz ar svētajiem spēsiet aptvert šīs četras lietas un sapratīsiet tās arvien vairāk un vairāk. To spēj panākt vienīgi ticība; mīlestība ar šīm lietām nav saistīta, taču tā palīdz ticībai atklāties un sevi parādīt.

Daži skolotāji ir domājuši, ka šie vārdi attēlo svēto krustu, par ko gan apustulis šeit nesaka ne vārda. Viņš tikai grib sacīt pavisam īsi: jūs spēsiet aptvert visas lietas – Kristus valstības garumu, platumu, augstumu un dziļumu. Tas notiek tad, kad mana sirds ir tāda, ka to no Kristus nekad nešķir tik liels attālums – garums vai platums –, ka es Viņu nevarētu satvert, nedz tāds augstums vai dziļums, ka es varētu tikt atrauts no Viņa vārda. Man jāatzīst un jābūt pārliecinātam, ka, lai kur es nonāktu, tur būs arī Kristus; Viņš valda it visur – visās vietās, lai kāds būtu to garums, platums, augstums un dziļums – vienalga, vai tās būtu laicīgas vai garīgas lietas. Lai cik liels garums un platums šķir mani no Kristus, es Viņu atradīšu it visur. Kā Dāvids saka Ps. 139:7‑8: “Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” Viņš valda mūžīgi, Viņa garumam, platumam, augstumam un dziļumam nav robežu; pat tad, ja es nokāptu ellē – saka mana sirds un ticība –, Kristus ir arī tur.

Īsi sakot: vienalga, vai tieku pazemots vai paaugstināts, lai ar kādu mēru tieku mērīts, lai kurp tieku rauts un dzīts – es atradīšu Kristu it visur. Jo Viņa rokās ir visas lietas – kā debesīs, tā arī virs zemes; Viņam ir pakļauts itin viss – eņģeļi, velns, pasaule, grēks, nāve un elle. Tādēļ, ja Kristus mājo manā sirdī, mana drosme nezūd; lai kur es ietu un nonāktu, tomēr nebūšu pazudis. Jo, kur būs Kristus, mans Kungs, tur būšu arī es. Prātam tas nav aptverams – ja tam jāpaceļas kaut vai olekti augstāk vai jāsniedzas kaut nedaudz dziļāk, tas ir, ja mūsu prātam tiek atņemtas redzamās lietas, tas krīt izmisumā. Turpretī mēs caur Kristu iemantojam citādu prātu un drosmi un zinām, ka Viņš ir visās vietās – gan godā, gan kaunā, gan badā, bēdās, slimībā, cietumā, nāvē vai dzīvībā, gan labajā, gan ļaunajā. Tādu prātu Sv. Pāvils novēl efeziešiem – lai Dievs dod viņiem žēlastību un spēku, lai tie šīs lietas spētu tā piedzīvot. Un apustulis noslēdz savu lūgšanu šādi:

“.. un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.”

Tas ir, ja paliekat ticībā un aptverat visas četras iepriekš minētās lietas, es vēlu jums arī izprast Kristus mīlestību, kas mums ir iemantojama, proti – mīlestību, kāda ir Viņam pret mums un mums pret savu tuvāko; tā pārsniedz katru atziņu – pat Evaņģēlija atziņu. Lai ko tu zinātu, tava atziņa tev nevar palīdzēt, ja pietrūkst mīlestības.

Tāds ir šī vēlējuma īss kopsavilkums: mums jāpieaug ticībā, – lai mūsu ticība kļūtu stipra un spēcīga, bet mīlestība – kvēla un dedzīga un mēs, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. Atbilstoši ebreju valodas izteiksmes veidam, tas nozīmē, ka tiekam piepildīti visos veidos, kādos Dievs mūs piepilda, kļūstam pilni Dieva – apveltīti ar visu Viņa Gara dāvanu un žēlastības pārpilnību, kas dara mūs drošus, apgaismo ar savu gaismu un dzīvo mūsos savu dzīvi, atpestī mūs un ar savu mīlestību modina mīlestību arī mūsos. Īsi sakot, ka viss, kas Kristus ir un ko Viņš paveic, kļūst pilnīgs un darbojas arī mūsos, tā ka mēs topam dievišķoti – nevis tikai daļēji, bet tā, ka iemantojam visu Dieva pilnību.

Ir sacerēts daudz dažādu rakstu par to, kā cilvēks top dievišķots; ir sarakstīti īsti ceļveži uz debesīm un daudz tamlīdzīgu lietu. Taču tā visa ir tikai niekošanās. Turpretī šeit tiek norādīts īstais un tuvākais ceļš, kā vari kļūt Dieva pārpilns, tā ka tev nepietrūks vairs nenieka, bet viss, ko tu runāsi, domāsi, darīsi, īsi sakot, visa tava dzīve būs dievišķa.

Taču nevienam neklājas domāt, ka tas viss ar kādu cilvēku varētu pilnīgi īstenoties jau šajā dzīvē. Mēs gan varam to vēlēties un lūgt – kā šeit darījis Sv. Pāvils –, tomēr vēl nesastapsim nevienu, kas jau būtu iemantojis visu šo pilnību; mēs tikai tiecamies, lūdzam un saucam pēc tās. Jo, dzīvodami miesā, vēl esam Ādama pilni. Tādēļ ir nepieciešams nemitīgi lūgt, lai Dievs mūs atbrīvotu no mūsu vājuma un dotu mūsu sirdīm drosmi un Garu, lai Viņš mūs piepildītu ar žēlastību un spēku – tā, lai Viņš vien mūsos pilnīgi valdītu un darbotos. To mēs visi vēlam cits citam. Lai Dievs mums dod savu žēlastību, ka tas notiktu un piepildītos, āmen.

---

[1] – Romas ķeizars no 54. līdz 68. gadam. Dzimis 37. gadā.

[2] – Bībeles vācu tekstā Lutera tulkojumā: “..mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva..”

[3] – Pasaules gars (latīņu val.).