Pāvils un Marks par Svēto Vakarēdienu

Vēsturiskie pētījumi par Svēto Vakarēdienu Jaunajā Derībā sākas ar tā “stipro pamatu” – stāstījumu par tā iestādīšanu 1.Kor.11:23-25. Šis stāstījums ir senākais mums zināmais literārais avots, kas stāsta par Svētā Vakarēdiena izcelšanos. Stāstījums tika uzrakstīts 50.gadu vidū, tātad vismaz desmit gadus pirms Marka evaņģēlija izveidošanas.

Pāvils, Korintā notiekošo pārkāpumu mudināts, atgādina draudzei, ko Viņš reiz bija “teicis” attiecībā uz Svētā Vakarēdiena aizsākumiem un nozīmi. To viņš šai draudzei jau bija mācījis tad, kad draudze tika nodibināta, 50.gadā, un mēs varētu pieņemt, ka viņš mācīja ne tikai šī izšķiroši svarīgā teksta saturu, bet arī formulējumu, kas tajā laikā jau bija tāds pats. Jo Pāvils 11.nodaļas 23. līdz 25.pantu vairs brīvi neformulē, attiecībā uz tiem pantiem, kas ir pirms un pēc minētajiem pantiem, viņš rīkojas pretēji viņa pamācībām par līdzīgi ievadītajiem pantiem, kuri runā par Evaņģēlija saturu 1.Kor.15:3 u. trpm. Abos gadījumos mums drīzāk nākas saskarties ar paulīniskās kerigmas precīzi definētiem apgalvojumiem, un šķiet, ka apgalvojumi par Svētā Vakarēdiena iestādīšanu kalpoja ne tikai katehētiskiem, bet arī liturģiskiem mērķiem. Mēs varam pieņemt, ka visās draudzēs, kuras atradās Pāvila misijas ietvaros, Svētā Vakarēdiena svinēšanā tika teikti šie vārdi. Viņi lasa, kā tas izriet no senākā pieejamā teksta bez vēlāko manuskriptu papildinājumiem:

Tas Kungs Jēzus tanī naktī, kad tas tapa nodots, ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa, kas par jums top dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: “Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami.”

Kāda ir šo vārdu izcelsme? Vai Pāvils pats tos formulēja savām draudzēm, vai arī Pāvils sastopas ar jau baznīcā izveidotu formulējumu? Kas ir šo vārdu satura pamatā? Kā Pāvils vai kāds cits, kas pirms viņa bija noformulējis šos vārdus, varēja zināt, kas ar Jēzu notika pēdējā naktī? Kā viņi varēja zināt par Tā Kunga vārdiem, kā arī par to nozīmi? Apustulis pats sniedz atbildi uz šo jautājumu sava stāstījuma iesākumā: “Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju.”

Pēdējā laikā ir norisinājušās dzīvas diskusijas par vārdiem Ἐγὼ.. παρέλαβον ἀπὸ τοῦ κυρίου ὃ καὶ παρέδωκα ὑμῖν. Leicmanis ir izteicis viedokli, kas dominē katoļu un ortodoksās reformācijas ekseģēzēs. Saskaņā ar šo viedokli vārdi: “No Tā Kunga es esmu saņēmis,” ir jāsaprot saskaņā ar to, ko Pāvils saka par savu Evaņģēliju Gal.1:11 u.trpm. “Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka [οὐδὲ.. παρὰ ἀνθρώπου έλαβον], nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis.” R.Oto, Gerhards Kitels un J.Jeremija pārstāv pretēju viedokli, Kitels un Jeremija pamatojas uz savām zināšanām par tradīcijas un tās terminoloģijas rabīniskajiem principiem. “No Tā Kunga” tad ir jāsaprot kā tāds izteikums, kas norāda, ka tradīcijas sākuma punkts nav augšāmceltais Kungs, bet vēsturiskais Jēzus. No šāda viedokļa raugoties, Pāvils tad [ar šiem vārdiem] varētu būt domājis, ka tradīcija attiecībā uz to, kas notika Svētajā Vakarēdienā, un vārdiem, kurus Jēzus tad teica, pie viņa ir nonākusi caur nepārrautu liecību ķēdi, kas sniedzas līdz pašam vēsturiskajam notikumam. Leicmanis uzskata, ka Pāvils šo stāstījumu pārņēma no baznīcas tradīcijas. “Kungs viņam atklāja šī stāsta būtības nozīmi”. Leicmanis Pāvilā saredz jauna Svētā Vakarēdiena veida radītāju, bet viņš neapstrīd to, ka Pāvils pazina un lietoja tradīciju, kas bija izveidojusies attiecībā uz Jēzus pēdējo mielastu. Pat ja Pāvilam bija bijusi īpašā atklāsmē iegūta pārliecība, pamatojoties uz kuru viņam bija labāka izpratne par Svēto Vakarēdienu nekā baznīcai  pirms viņa, kā arī apustuļiem, kas bija piedalījušies Jēzus pēdējā mielastā – šo jautājumu mēs aplūkosim vēlāk – , tas mazāk izslēgtu iespēju, ka viņš pazina cilvēku izveidotu Svētā Vakarēdiena tradīciju, nekā viņa apgalvojums par Evaņģēliju Gal.1:12: “Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka,” izslēdz acīm redzami pretrunīgo apgalvojumu par Evaņģēlija saturu 1.Kor.15:3: “Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu”, t.i., senbaznīcas formulēto mācību.

Pat ja mums nebūtu cita teksta, ar kura palīdzību pārbaudīt Pāvila izklāstīto tradīciju 1.Kor.11:23-25, tālāk izteiktie apsvērumi apliecina tās būtisko pareizību. Jebkurš ap 50. gadu veidots apgalvojums par notikumiem, kas notika ar Jēzu pēdējā naktī ne vairāk kā 20 gadus atpakaļ, tika pakļauts aculiecinieku, t.i., apustuļu, kuri vēl bija dzīvi, izvērtējumam. Visi Pāvila stāstījuma lasītāji un klausītāji zināja, kur viņi var pārliecināties par viņiem sniegtā stāstījuma autentiskumu. Ja Pāvils par sakramenta izcelšanos būtu mācījis ko citu nekā pirmie apustuļi, kuru mācība veidoja sākotnējā kristiešu kulta pamatu, viņa jūdaiskie oponenti nebūtu laiduši garām lielisko iespēju skaidri pierādīt viņa sludinātā apšaubāmību.

Ja Pāvils ar šajos pantos izteikto tikai turas pie tradīcijas, kas pastāvēja jau pirms viņa, tad ­- jo tā ir vecāka, jo svarīgāka. Ja mēs pieņemam, ka tā tika izveidota lietošanai liturģijā, tad ir jāpieņem arī, ka liturģiskās valodas un stila iezīmes ir ietekmējušas tās formulējumu. Liturģijā netiek izmantota ne notariāli apstiprināta dokumenta, ne arī vēstures grāmatās izmantojama valoda. Bet tas nekādā gadījumā nemaina to, ka liturģijā ir ietverti vēsturiski notikumi ar lielu ticamības pakāpi un tās uzmanības centrā ir Jēzus svarīgākie vārdi.

1.Kor.11:23-25 aprakstītās tradīcijas ticamību, kura tiek pieņemta, pamatojoties uz ārējām iezīmēm, veiksmīgā kārtā apstiprina fakts, ka Jaunajā Derībā, Mk.14:22-25, ir ietverts vēl otrs stāstījums par Jēzus pēdējo mielastu, kas ir pilnīgi neatkarīgs no paulīniskā stāstījuma, bet būtībā pilnīgi saskan ar to. Šeit citēsim Marka stāstījumu, uzsverot tos vārdus, kas ir arī paulīniskajā stāstījumā:

Un, tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva, un sacīja: “Ņemiet, tā ir mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja : “Šīs ir manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Patiesi Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīnkoka augļiem līdz tai dienai, kad Es no jauna dzeršu Dieva valstībā.”

Salīdzinot šos abus tekstus, mēs varam secināt: (1) mēs sastopamies ar divām atšķirīgām tradīcijām. Marka evaņģēlija teksts nav cēlies no paulīniskā teksta, ne arī otrādi. Atšķirības ir pārāk lielas, lai tas tā būtu. Nav iespējams atrast iemeslu, kāpēc Marks tekstā nav iekļāvis pavēli atkārtot mielastu vai kāpēc Pāvils  dažādas pārdomas par svinēšanas nozīmi (1.Kor.11:26) aizstāj ar Jēzus vārdiem par mesiānisko mielastu. (2) Abos tekstos Jēzus Svētajā Vakarēdienā tiek saskatīta Svētā Vakarēdiena iestādīšana baznīcā; Pāvils to skaidri pasaka, bet Marks vienkārši uzskata to kā pašu par sevi saprotamu. (3) Abos tekstos vienādi tiek skaidrotas būtiskākās darbības un būtiskākie vārdi, kas raksturo maizi un biķeri. (4) Abi teksti atšķiras ar paskaidrojošajiem vārdiem, turklāt atšķirības ir tādas, ka varam secināt, ka Marka teksts ir senākas tradīcijas forma. Ja mēs šeit varētu saskatīt principu, kuru apstiprinātu arī fakts, ka liturģiskie teksti ir disponēti augt, komentēt sevi un uzlabot savu formu, tad mums Marka paskaidrojošo vārdu teksts ir jāuzskata par vecāku, jo tas ir īsāks, mazāk skaidrs un mazāk piemērots liturģiskajai lietošanai. Vārdi, kas Marka evaņģēlijā skaidro maizi, ir ļoti īsi un saprotami: “Tā ir mana miesa.” Pāvila tekstā pievienots: “.. kas par jums top dota; to dariet, mani pieminēdami.”Šobrīd mēs tikai norādām uz to, neizvērtējot, vai Pāvila formulējuma paplašināšana kādu apsvērumu dēļ maina Jēzus Eiharistijas vārdu nozīmi vai arī vienkārši padara tos skaidrākus. To pašu mēs varam sacīt par vārdiem, kas tiek teikti pār biķeri: Marka formulējums jāuzskata par senāku. Patiesībā abi teksti apgalvo vienu un to pašu: vīns, kas ir biķera saturs, ir derības asinis, t.i., asinis, kuras tika izlietas, lai piepildītu derību. Jeremija iesaka:

“Pāvila vai Lūkas savādi komplicētais formulējums attiecībā uz vārdiem par vīnu (‘šis biķeris ir jaunā derība’) tika izveidots, lai novērstu pārpratumu, ka Svētais Vakarēdiens ir maltīte, kurā tiek dzertas asinis”.

Viņš ir arī parādījis, ka nav iespējams, ka Pāvila izteikumu par maizi formulējums, kur vien tas ir plašāks par Marka tekstu, būtu aramiešu valodā.

Kopsavilkumā mēs varam secināt, ka četrdesmitajos gados kristietība  pazina vairākas savstarpēji neatkarīgas tradīcijas un arī izmantoja tās Svētā Vakarēdiena svinēšanā. Saskaņā ar to savā pēdējā mielastā Jēzus deva saviem mācekļiem maizi un vīnu, sakot šādus vārdus: “Tā ir mana miesa,” “Šīs ir manas derības asinis, kas par daudziem top izlietas.” Tas īpaši pastiprina šo stāstījumu ticamību. Bet vai tas ir pierādīts? Mums nav avotu, kas liecinātu par laikaposmu starp Jēzus pēdējo mielastu un mums pieejamo senāko stāstījumu, kurš vēlāk tika iekļauts Marka evaņģēlijā. Vai mēs varam pieņemt, ka šis senākais stāstījums nāk no aculiecinieku liecībām, t.i., no vienpadsmit mācekļu vidus? No tiem avotiem, kas mums ir pieejami, to vienkārši nav iespējams pierādīt. Tomēr metodoloģiski nepieļaujami būtu noraidīt stāstījuma autentiskumu, kamēr tiek sniegts precīzs un tiešs tā uzticamības pierādījums. Skepticisms, ar kuru ir tikusi konfrontēta šī tradīcijas izpēte pat mūsu pusē, nesniedz nekādu pierādījumu par tās pārstāvju vēsturisko izjūtu. Šāda skepticisma pārņemts vēsturnieks, kas līdz ar Ranki grib uzzināt, kā tas patiesībā bija, vairs nerunā, bet kā prokurors izskata lietu, nepieņemot nevienu vārdu no cilvēka, kas tiek turēts aizdomās par viltus liecības sniegšanu, līdz tiek sniegts aculiecinieka vai netiešs pierādījums. Mums ir jābūt skaidrībā par to, ka, ja vēsturiskās pētniecības likums vairs nav spēkā, tad tas nozīmē visu Jaunās Derības vēsturisko pētījumu [principa], ka stāstījums ir jāuzskata par ticamu tik ilgi, kamēr tam ir neapstrīdams pamats – un nevis tikai pieņēmumi – , lai apšaubītu tā pareizību, galu. Mūsu gadījumā tas nozīmē: viena otrai tuvās tradīcijas, kas atrodamas 1.Kor.11 un Mk.14, par Jēzus pēdējo mielastu ir jāuzskata par ticamām tur, kur tās sakrīt, kamēr nav neapstrīdama pamata apgalvot, ka tās ir leģendāri un nepatiesi stāsti par to, kas patiesībā notika šajā Jēzus pēdējā mielastā. Tas, vai pastāv šāds pamats, ir jautājums, kas centīgam vēsturniekam ir jāuztver ļoti nopietni. Viņš nedrīkst izvairīties no atbildības izpētīt jebkura šāda iespējamā pamata pēdas. Ja viņš to ir izdarījis un ja viņa Jaunās Derības pētījumi nesniedz šādu pamatu, tad viņam atliek tikai viena iespēja: atzīt, ka šīs tradīcijas uzticamība ir netieši vispāratzīta.