Pēc šīs dzīves cilvēks saņems savu algu
“Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”” [Mt.18:23-35]
Vispatīkamākā mācība, ko dabīgais cilvēks labprāt vēlētos dzirdēt, ir tāda, ka viņš var kaut ko darīt savas pestīšanas labā arī pēc savas nāves. Lai kā viņš cenšas sevi iepriecināt ar cerību, ka kādu dienu Dievs viņu uzņems Savā žēlastībā, tomēr nevienam, kurš nav piedzimis no Svētā Gara, nav drosmes tam ticēt no visas sirds. Bet šī dabiskā cilvēka cerība – ka pēc nāves vēl būs laiks paveikt visu, kas pietrūcis pestīšanai šai dzīvē – paliek ārkārtīgi dārga tik daudziem cilvēkiem, ka viņi sevi ar to mierina pat tad, ja viņiem tiek mācīts, ka viņiem būs dārgi jāmaksā par visiem saviem grēkiem, varbūt pat gadsimtiem ilgi, tā saucamās šķīstītavas (jeb purgatorijas) briesmīgajās mocībās. Viņi to šeit var paciest tikai tad, ja tiek pārliecināti, ka galu galā pēc šīm mocībām tiks uzņemti mūžīgā prieka vietā.
Lai arī cilvēki ar šo cerību cenšas nomierināt savu sirdsapziņu, tomēr tas ir pilnīgi nepamatoti. Bet kāpēc gan viņi tam vēlas ticēt? Daži norāda uz šodienas tekstu, kurā Kristus saka, ka kungs nogādāja savu kalpu mocītājiem, „ kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā” [Mt.18:34]. Viņi saka: “Vai vārdi – “kamēr tas samaksā visu” – skaidri neparāda, ka viņš pēc tam tiks pestīts, pēc tam, kad būs pagājis kāds laiks, kura laikā viņš būs parādu nomaksājis?” Tomēr Svētajos Rakstos vārdu kamēr jeb līdz tam brīdim bieži lieto attiecībā uz lietām, kas ne tikai ilgst līdz noteiktam laikam, bet arī par tādām lietām, kuras nekad nemitējas. Piemēram, Dievs Tēvs saka savam Mūžīgajam Dēlam: “Sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms [kamēr] Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!” [Ps.110:1] Kurš gan apgalvos, ka saskaņā ar šiem vārdiem Kristus vairs nesēdēs pie Dieva labās rokas, kad visi Viņa ienaidnieki būs uzvarēti?
Kaut arī mūsu tekstā teikts, ka neuzticīgais kalps ir jāmoka, “kamēr tas samaksā visu”, tas nenozīmē, ka kādreiz pienāks laiks, kad viņš būs pilnībā samaksājis savu parādu un tāpēc tiks atbrīvots. Ieteikt domāt citādi nozīmē, ka Dieva Vārds ir pretrunā ar sevi. Vai Bībelē nav skaidri teikts, ka tikai Kristus nesa un izpirka visu cilvēku grēkus? Vai nav teikts, ka cilvēks nevar tikt izglābts ar saviem darbiem, bet gan tikai no žēlastības ticībā uz Kristu?
Ir arī citi, kas, atzīstot, ka cilvēks pēc nāves nespēj izpirkt savus grēkus, lolo maldus, ka pēc šīs dzīves, tas ir, pat pēc nāves cilvēks tomēr var kļūt ticīgs. Tādējādi viņi cer, ka, pat ja cilvēks ir miris neticībā, Kristus var viņu izglābt. Bet šodienas Evaņģēlijs noteikti ir pretrunā ar šādu ideju. Kad Kristus saka, ka pēc pirmās žēlastības izsmiešanas neuzticīgajam kalpam tika pieprasīts samaksāt parādu, tas nozīmē, ka – sākoties mūžībai – žēlastības laiks ir beidzies.
Tāda mācība ir ne tikai šodienas Svēto Rakstu lasījumā, bet arī daudzviet visos Svētajos Rakstos. Visā Bībelē tiek mācīts, ka tagad ir žēlastības laiks un ka pēc šīs dzīves cilvēks saņems savu algu – vai nu mūžīgo nāvi, vai mūžīgo dzīvību.
Ieskaties