Pēdējo laiku baisās zīmes
Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies. Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” [Lk.21:25-36]
Kopš seniem laikiem šī otrā Adventa svētdiena ir tikusi veltīta tam, lai mēs domātu par mūsu Kunga atnākšanu. Lai mēs mācītos nebīties no visām tām bēdām, kas ir pēdējo laiku baisās zīmes, kur, kā saka pravietis Cefanija, arī visdrosmīgākajiem būs bailēs jākliedz, ka mēs tai brīdī nekliedzam bailēs, bet ceļam savas galvas uz augšu, gaidīdami atnākam mūsu Kungu.
Mūsu Kunga sacītais par pēdējiem laikiem ir jāuztver ļoti nopietni. Šie vārdi attiecas uz visu kristīgās Baznīcas gājumu un vēstures ritējumu. Dažas lietas piedzīvoja apustuļi. Šo lietu nebija daudz, viņi tikai kādas pirmās zīmes un norādes no tā, ko Kungs par pēdējiem laikiem bija sacījis, dabūju pieredzēt. Gadiem ritot, aizvien vairāk zīmes piepildījās, un mēs, kas esam daudz tuvāk pie laika noslēguma, redzam, ka sāk piepildīties arī tās, par kurām agrāk nebija nekādas nojausmas, kas apustuļu laikā likās nesaprotamas, bet šodien mēs tās redzam un varam viegli saprast.
Mūsu Kunga sacītais ir sacīts tādā veidā kā mēs līdzībā to varētu izteikt, ka visa kristīgā draudze visos laikos caur visiem gadsimtiem, kur vien bija, ir un būs, ir sapulcināti itin kā vienā lielā sapulcē. Un mūsu Kungs runā uz šo sapulci, kur priekšā sēž apustuļi, viņu mācekļi, tad tālāk mūsu ticības tēvi un tad kaut kur pēdējā rindā šobrīd sēžam mēs, bet mums vēl aiz muguras ir mūsu bērni un bērnu bērni, kurus arī vēl šis vārds sasniegs. Un ka Viņš runā itin kā uz to pašu pēdējo, kas vēl šajā pasaulē piedzims un pestīšanu un mūžīgo dzīvību iemantos. Tā, lai dzird visi līdz pēdējam. Un katram laikam ir savas īpašās lietas jāņem vērā.
Bet šīs dienas Evaņģēlijs mums rāda par kādām lietām, kuras mēs daudzo pēdējo laiku zīmju sakarībā esam kopā ar mūsu ticības tēviem aicināti pārdomāt.
Mūsu Pestītājs saka kādus vārdus. Viņš saka: “Un zīmes būs uz Saules un Mēness un zvaigznēm.”
Šie vārdi vienā ziņā ir ļoti vienkārši un viegli saprotami. Tajā pašā laikā arī ārkārtīgi grūti aptverami. Jo mēs taču zinām, ka visos laikos ir bijušas zīmes pie Saules, pie Mēness, pie zvaigznēm. Un vēl pirms mūsu Kunga dzimšanas tā laika zinātņu vīri ir meklējuši dabisku izskaidrojumu. Un tādējādi visu pasauli, kas šo izskaidrojumu pieņem un ir ar to mierā un vairāk neko tālāk par to neatļaujas un nedomā. Viņi saka: “Nu jā, kad Saule satumst, tas ir Saules aptumsums. Kad Mēness nedod savu spožumu, tad arī tas ir Mēness aptumsums. Kad krīt meteorīti vai tuvojas komētas, tās nav nekādas zīmes, tas notiek pēc lietu parastās un dabiskās kārtības.”
Jā, vienā ziņā tas tā ir. Bet, ja šis skaidrojums neņem vērā mūsu Kunga vārdu, ka šīs ir Dieva dotās zīmes, lai dažādos laikos un visās paaudzēs atgādinātu cilvēkiem par to, ka tā pasaules kārtība, pie kuras mēs esam pieraduši, kas mums šķiet nesatricināma, stabila, nemainīga un ka vienmēr tā būs, ka viņa ir ļoti viegli maināma un nesatricināma. Un, ja mēs mēģinām visas šīs lietas, zinātnei attīstoties, cilvēku gudrībai pieņemoties, izskaidrot vienkārši, zinātniski un dabiski, mēs varam to darīt, bet mēs paliksim muļķi. Kāpēc?
Visi šie dabiskie skaidrojumi, kuri jau taču ir bijuši zināmi kopš seniem laikiem – kāpēc ir Saules aptumsums, kāpēc – Mēness. Viņi tomēr ir zīmes, un, ja cilvēks to neredz un nesaprot kā zīmi, tad viņš, ja tā varētu salīdzināt šādu vienkāršu salīdzinājumu, iedams pa ielu un dzirdēdams, ka baznīcā zvana zvani, viņš pie sevis secinātu un nospiestu: “A! Baznīcas zvana zvani tāpēc, ka zvanītājs ir uzkāpis zvanu tornī un rausta aiz striķa, kas piesieta zvanu mēlei.”
“Ā!” un aiziet tālāk, ļoti “gudrs” būdams. Un galīgi nesaprazdams, ka zvani gan zvana tāpēc, ka zvaniķis rausta striķi, kas piesiets zvanu mēlei. Bet šie zvani zvana tāpēc, lai tevi aicinātu atgriezties no grēkiem, dievnamā nākt un ticības vārdu uzklausīt. To tu kaut kā savā skaidrojumā, cilvēk, būsi palaidis garām. Tāpat kā mūsu Kungs sacītie vārdi par Sauli, Mēnesi un zvaigznēm, gudrajiem ļaudīm, šķiet: “Ā! Mēs taču zinām no kā tas viss rodas.” Un tad savā vienaldzībā cilvēks iet tālāk.
Bet tiem, kas tic mūsu Kunga vārdiem, vienmēr šīs zīmes, lai cik arī dabiski skaidrotas nebūtu, ir Tā Kunga dotās zīmes, lai cauri visiem laikiem līdz pat pasaules galam, kad būs šīs pēdējās lielās zīmes. Cilvēki, redzēdami gan to, kā saule satumst, kā mēness satumst, kā zvaigznes, kā senie cilvēki teica krīt uz zemi, kā vējiem pūšot, jūra un viļņi kauc un krāc. Lai viņš vienmēr atcerētos dažas ļoti svarīgas lietas. Ka viņam jāatgriežas no grēkiem. Viņam jātic uz Kristus evaņģēliju. Viņam jāpiemin arī sava nāves stundiņa, un viņam jāatceras mūsu Kunga nākšana. Jo šīs zīmes, vai dabiskas vai pārdabiskas, nav no svara, ir paša Kunga celtas runas par šādām atgādinājuma zīmēm.
Tāpat kā zvaniķis zvanu tornī zvanīdams nedara to tāpat vien, bet tā ir zīme, atgādinājums un pamudinājums. Tā ir viena lieta, kas mums jāņem vērā pie šiem vārdiem.
Caur visiem laikiem visās paaudzēs cilvēkiem, kas tic un pieņem Jēzus vārdus, ir šīs zīmes jāuzlūko un jāatceras, ko šīs zīmes nozīmē, nevis kā viņas rodas un tad atmet ar roku un dzīvo tālāk. Pasaule jau tā dara. Protams, arī baznīcas zvanus dzirdēdama, viņa tā dara.
Bet, ka cilvēki pieminētu un gaidītu Kunga atnākšanu. Par Kunga atnākšanu ir sacīts, ka to dienu un stundu nezina neviens. Cik tas būtu briesmīgi, ja mūsu Kungs būtu sacījis: “Es nākšu tad un tad – pēc 2000 vairāk gadiem.” Kur cilvēki tad dzīvotu bezrūpībā, atliktu savu atgriešanos un nepieminētu to, ka viņam jau pašam var iestāties viņu pēdējā stundiņa. Kur pasaulē vēl gadu simti un varbūt pat tūkstoši ir priekšā, viņiem viss var beigties jau nākamajā brīdī. Tāpēc, pieminot visas šīs lietas un esot neziņā par Tā Kunga nākšanu, tāpat kā cilvēks ir neziņā par savu galu, lai viņš būtu mudināts šīs lietas nopietni ņemt vērā.
Ne velti mūsu Kungs par šīm lietām ir sacījis ļoti labi zinādams, kas ir Saules aptumsums, kas ir Mēness aptumsums, kas ir meteorītu lietus, kas ir vētras, taifūni, cunami un citas baisas lietas, kas, kā grieķi teica, ir kata-strofas. Kur viss izkrīt no tās rindas, no strofas, kur viss ir ierastajā lietu kārtībā kā ir ļaudis pieraduši dzīvot no dienas dienā. Un kad kaut kas izkrīt, tad patiesībā mums vajadzētu pateikties Dievam, ka kaut kas ārā izkritis pēc kaut kāda laika tomēr atgriežas savā vietā. Tas mums ir dots par zīmi, par atgādinājumu.
Tālāk mūsu Pestītājs saka tā: “Un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti.” Ja par Sauli un Mēnesi ļaudis ļoti labi zina un ātri nomierinās, Tā Kunga vārdus nepieminēdami, tad tomēr vēl ir daudz dažādu lietu, kur cilvēki krīt vai nemaņā domādami par to, kas nāks pār pasauli. Kas ir tās lietas, kas ir neierastas, ko mēs neesam pieredzējuši. Jā, arī tur, protams, nāk šīs pasaules gudrie ar skaidrojumiem.
Arī kristīgā draudze bieži vien ir neziņā un apmulsumā. To mēs ļoti labi redzam šajos laikos. Šis [2020.]gads, kurš nu tuvojas beigām, ir bijis viens ārkārtīgu satricinājumu laiks. Ne tanī ziņā, ka daudzi būtu gājuši bojā, kad nekad tik daudz nebūtu miruši, nekad tik daudz nebūtu slimojuši. Bet ka visa pasaule ir kaut kā satricināta līdz saviem pamatiem. Ne tikai šajās izbailēs no sērgas, kas ir nākusi pār šo pasauli. Bet ar pilnīgu nesaprašanu. Kur ļaudis vairs nepieņem ne gudros skaidrojumus, ne zinīgo padomus. Bet kur tik daudz ļaužu ir pēkšņi iekrituši tādā apmulsuma, ka tic visneiedomājākajiem meliem, izdomājumiem un teorijām, kuras vairs nav viena vai divas vai trīs. Bet jāteic katrai gaumei desmit un piecdesmit, un simts.
Kur tik tiešām mēs varam sacīt: “Ļaudis būs izmisumā un pamirs no bailēm, gaidot, kas būs.” Un katrs stāsta citādas briesmas. Vienam tās ir vīrusa briesmas, otram tās ir ļauno cilvēku briesmas, trešajam vēl kaut kādas briesmas. Un visi ir izbijušies. Viņi taču nezina, kas nāks pār šo pasauli. Visi dabiskie skaidrojumi, lai arī pārliecinoši, nespēju rast mieru. Un kristīgā draudze šajos apstākļos uzvedās kā tāda pus aizmigusi. Viņa nesaprot šo zīmi. Viņa daļēji būtu gatava pieņemt šīs pasaules gudros skaidrojumus vai kādus citus neprātīgus skaidrojumus un grimt līdzi šajā melu straumē, kas pārpludina šo pasauli. Bet viņa nesaprot šo zīmi.
Tie, kas saprot, ka Dievs tā kā būtu jālūdz. Viņam tāds priekšstats ir jāsauc uz Dievu, lai Viņš nāk palīgā ārstiem, lai nāk palīgā slimniekiem, lai nāk palīgā zinātniekiem, lai nāk palīgā izgudrotājiem. Viss pareizi. Bet tas viss rāda kādu ļoti savādu ainu.
Itin kā mēs tagad no zemes sauktu uz Dievu. Un tad Viņš iznāktu savā naktskreklā uz mākoņu malas kādās siltās čībās un teiktu: “Kas jums tur uz zemes tur ir noticis. Ak, kaut ko arī jūs netiekat kaut ko galā! Jums vajag kaut ko palīdzēt.” Jā, Dievs tad palīdz pie visām tām lietām, bet kur pats galvenais ir aizmirsts. Tā ir zīme, ko Dievs dara. Viņš grib ar to mums kaut ko pateikt. Nevis, ka mēs saprastu, ka nu ir kādas lietiņas, ar kurām mēs savā gudrībā, lepnībā un visvarenībā, nevaram tikt galā. Jā, arī to ir labi saprast. Bet, ka mēs arī saprastu, kāpēc Dieva roka, smagi piemeklēdama, ir gulsies pār šo pasauli.
Jo nekur mēs Svētajos Rakstos neredzam citu skaidrojumu nelaimēm kā vien to, ka tās ir Dieva piemeklējuma sods un ļoti nopietns brīdinājums. Ļoti nopietns brīdinājums. Mēs nekur nelasām, ka pasaulē nelaimes rodas no tā, ka ļauni cilvēki ir par kaut ko sazvērējušies. Jā, ļauni cilvēki gan reizēm par kaut ko sazvēras, sanāk kopā. Dievs lūkojas no debesīm un smejas. Bet reiz viņš runā uz tiem savā bardzībā.
Bet Dieva stiprie ieroči, kas vienmēr ir atgādinājums Svētajos Rakstos, zobens, bads un mēris, ir vienmēr Dieva rokā. Lai arī šo zobenu vicina varenie ķēniņi. Lai arī šo badu rada varbūt siseņi, kas noēduši visu, kas dzīvs. Un šo sērgu rada, mēs jau zinām, kas rada sērgas. To visu dara Dievs. Viņš dod mums kādu zīmi. Un, ja pat baznīcā lūgšanas šajā kovid laikā iesākas bez atziņas – mēs, Kungs, esam pelnījuši to, kas pār mums nāk, tur mūs piemeklē. Tas nav nekas neparasts. Mēs gan zinām dabisko lietu izskaidrojumu, bet mēs zinām, ka šai lietai sākums ir tavā bardzībā un Tavās dusmās par visu bezdievību, par visu cilvēka negantību, nešķīstību un netaisnību, ļaunprātību. Un, ja mēs neatgriezīsimies, tad nekas nespēs to apturēt.
Redziet, šīs zīmes ir ļoti nopietnas. Kad kristīgie ļaudis aizmirst, no kurienes nāk šie piemeklējumi, viņi krīt dziļos maldos. Patiesībā, kad kristīgā draudze top līdzīga tām piecām ģeķīgajām jaunavām, kuru lukturos bija izsīkusi eļļa un kas bija aizmiguši un iesnaudās un neko vairs nesaprata, kas tām jādara.
Mūsu Kungs tālāk saka: “Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.”
Šeit un citās vietās Mūsu Kungs piemin daudz dažādas zīmes, karus un karu daudzināšanu, mēri, zemestrīces un daudzas citas lietas. Mēs varam sacīt pie kādām no tām šis aizgājušais gadsimts ir ārkārtīgi piemeklēts pie tādiem kariem, kas nekad nav bijuši pie tādas bezdievības, kas nekad nav pieredzēta. Kur varētu sacīt: “Kas pēc visa šī nāks?” Un tagad vēl šī sērga. Un tagad vēl šī kontrole, no kuras visi bīstas. Runā par to, ka ļaudis tiks čipoti. Jā, būs, protams. Mēs, kristieši, to zinājām jau pirms visa tā. Kas aiz tā visa varētu sekot? Pati elle, velns un nāve?
Nē, mīļie! Pestītājs saka: “Kad jūs to visu redzat.” Tad ziniet, ka tas ir tuvu pie durvīm. Tā ir atbalss no jūsu Pestītāja soļiem. Viņš tuvojas jums. Viņš nāk, lai jūs glābtu. Kur visa pasaule gaidīs tikai šausmas un briesmas, lai Dievs dod šai pasaulei saprast, ka tās tiešām ir šausmas un briesmas, ja viņi neatgriezīsies no saviem grēkiem, viņi mūžam ies bojā un pazudinās savu dvēseli. Bet ka mēs, kristīgie ļaudis, kā Pestītājs saka: “Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.”
Mēs visi to esam kādreiz pieredzējuši. Kā kādu cilvēcisku aizgrābtību, kad ir vētra vai negaiss, kur mēs stāvam visa tā vidū aizgrābti un priecīgi par šo varenību. Ne izbijušies, ne iztrūkušies, bet priecīgi un aizgrābti.
Tādiem vajadzētu būt kristiešiem visu pēdējo laiku zīmju vidū. Ne noskumušiem, ne ar nokārtu degunu, nedz kas tur būs, kas nāks pār visu pasauli? Mēs taču to zinām, kas nāks. Bet pāri pār visu stāv mūsu Pestītāja vārdi: “Paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” Paceliet savas acis uz debesīm! Jūsu Kungs nāk!
Un viss pārējais ir izteikts šajā līdzībā. Kur pat liekas, tur jau nekā līdzīga arī nevar būt. Viņš saka: “Mācieties līdzību no vīģes koka. Kad tam pumpuri sāk plaukt. Vīģes kokam un citiem kokiem. Jūs paši to redzot zināt, ka vasara ir tuvu.” Visas tās briesmas, par kurām Pestītājs ir runājis kā par savas atnākšanas priekšvēstnešiem, ir kā plaukstoši pumpuri.
Kad pumpuri briedis un nometīs to cieto apvalku, kas viņu apņem un cieši tur, tad uzplauks brīnišķas lapas un ziedi. Kad šie pumpuri uzplauks, nāks brīnišķīgākais laiks. Tagad viņš ir apslēpts, un mēs to neredzam. Vēl tāpat kā pumpuru apņem cietais apvalks, kas viņu tur un reizē arī pasargā. Tā arī šo pasauli apņems. Varbūt visbriesmīgākais šausmas, kādas vien cilvēks varētu iedomāties. Bet mums ir jāmācās tajā visā saklausīt mūsu Kunga soļus.
Viņš tuvojas. Viņš nāk, un Viņš zinās mūs visā tajā pasargāt. Tikai, kad mēs neaizmirstam kopā ar pasauli. Tāpēc Viņš tālāk arī saka: “Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Šo mācību mums ir nenogurdināmi atgādinājuši dažādos veidos apustuļi.
Mūsu mīļais apustulis Pāvils 1. vēstulē tesaloniķiešiem (5:1-3) raksta: “Par laiku un brīdi, kad tam jānotiek, brāļi, mums nav jums jāraksta, jo jūs paši zināt, ka Kunga diena nāk kā zaglis naktī. Kad ļaudis runās: miers un drošība.” Ā! Tad pēc visām šī laika zīmēm, kur jūra celsies un kauks, ļaudis būs nemaņā un neziņā par lietām, kas nāks par pasauli pēc visiem kariem un izpostīšanas, paliks tā kā mierīgi. Kur ļaudis varēs sacīt: “Viss ir nostāsies savās vietās. Nu ir miers un drošība. Nu var dzīvot, ēst, dzert, priecāties, svinēt šo dzīvi.”
Tas būs ļoti bīstams laiks, tāpēc apustulis saka: “Kad ļaudis runās: miers un drošība, – tiem pēkšņi uzbruks posts kā sāpes dzemdētājai, un tie nekādi nespēs no tā izbēgt. Bet jūs, brāļi, neesat tumsā, lai tā diena kā zaglis jūs nepārsteigtu. Jūs visi esat gaismas dēli un dienas dēli: jūs nepiederat nedz naktij, nedz tumsai. Tad nu negulēsim kā visi pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā .. Apliksim sev ticības un mīlestības bruņas un cerību uz pestīšanu apvilksim kā bruņucepuri, jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet gan lai mēs iegūtu pestīšanu ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas miris par mums, lai mēs – dzīvi vai miruši – dzīvotu līdz ar viņu. Tādēļ iedrošiniet viens otru un stipriniet cits citu, kā jūs to jau darāt!” (1.Tes.5:3-6, 8-11) Gods lai ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, kā bija sākumā, kā tagad ir, no mūžības uz mūžību! Āmen.
[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]
Ieskaties