Pentecoste svētdienā

Jēzus viņam atbildēja: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu. Kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis. To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis. Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā Es. To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu. Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!” [Jņ.14:23-31]

Šīsdienas Evaņģēlijā Kristus saka pavisam īsi: “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs; kas Mani nemīl, tas netur Manus vārdus.” Šeit skaidri tiek pasacīts: kas mīl Dievu, tas tur Viņa baušļus; un otrādi: kas Dievu nemīl, tas netur Viņa baušļus. Tā Dievs gluži vienkārši raida projām no savas Valstības visus, kas negrib ar prieku un mīlestību turēt Viņa baušļus. Tas mums ir labi jāiegaumē; jo šeit īsā veidā tiek parādīts, kāds cilvēks ir, kāds nav kristietis. Jo kristīgs cilvēks nav neviens cits, kā tikai tas, kurš tur Kristus vārdus, – kā šeit skaidri sacīts. Un tos neviens nevar turēt, ja viņš nemīl Dievu. Ļaudis arī bija pieredzējuši, kas notiek, ja tautu ar varu cenšas darīt dievbijīgu. Jo senlaikos Dievs šai tautai bija stingri piekodinājis, ka tai jātur Viņa Vārds – ka nedrīkst zaimot Dievu, ka jāsvētī sabata un jāievēro arī visi pārējie baušļi; Viņš arī bija draudējis ar bargiem sodiem – kā lasām 3.Mozus 26:14 u.t. Tā dievbijība tika uzspiesta no ārienes, izmantojot bailes no soda. Taču cilvēku sirdis no tā dievbijīgas nekļuva; un tā tas ir vēl šodien. Tādēļ, lai cilvēks turētu Dieva Vārdu, ir nepieciešams paša Dieva mīlestība.

Tādēļ arī Jaunajā Derībā Dievs ir atcēlis sodu un licis mācīt tikai savu Vārdu; jo ir jānāk Dieva mīlestībai, un, lai tas notiktu, nelīdz ne dedzināšana, ne bullas, ne izslēgšana no draudzes. Kur nav Dieva mīlestības, tur cilvēks var censties, kā grib – viņam nekas neizdodas. Jo, ja arī visi ņemtu rokās zobenus, nevienu ķeceri tā neizdotos vest pie ticības. Visi izliekas, ka cenšas ievērot Dieva baušļus, tomēr sirds dziļumos neviens to nedara. Tādēļ Dievs šajā lietā ir atcēlis valdīšanu ar zobenu – Viņš grib valdīt cilvēku sirdīs, tādēļ pavēl saviem bīskapiem, lai tie vispirms sagūsta ļaužu sirdis un rūpējas, lai tās iemantotu mīlestību un patiku pret Dieva Vārdu – tad arī uzvara ir jau izcīnīta. Tādēļ tam, kurš grib būt īsts bīskaps, ir jāvērš visa sava valdīšana uz to, lai sagūstītu sirdis un iedēstītu tajās patiku un mīlestību pret Dieva Vārdu un spētu stāties pretī aplamību sagudrotājiem, sludinot skaidru un noteiktu mācību, lai varētu tiem visiem aizbāzt mutes, Tit.1:11. Ar pavēlēm, izraidīšanu un bullām tas nav panākams.

Tā cīnās īsti garīdznieki – viņi sakauj un nonāvē velnu, atņemdami tam ļaužu dvēseles; jo nonāvēt velnu – tas nav nekas cits, kā atņemt viņam cilvēku, ko tas sagūstījis ar savu aplamo mācību un nepareizas izpratnes palīdzību. Un tā ir arī īstā garīgā valdīšana. Bet ārējās lietās, ja ļaudis negrib būt paklausīgi Dieva Vārdam, tad tēvam un mātei ir jāaudzina savi bērni, bet laicīgajai valdībai jāizmanto zobens, lai turētu paklausībā savus padotos. Taču šādā veidā nevienu nav iespējams vest pie ticības. Šeit ir skaidri izteikts spriedums: kas nemīl Dievu, tas netur Viņa baušļus. Jūs arī dzirdat, kas ir kristīga dzīve, proti – dzīvot kristīgu dzīvi nozīmē mīlēt Dievu, nevis plosīties, ēst gaļu vai postīt svētbildes, kļūt par mūkiem un mūķenēm; Te nelīdz ne laulības dzīve, ne jaunavība. Dievs prasa vienīgi to, lai mīlam Viņu, un to dara tikai tie, kas tur Viņa Vārdu.

Bet kas ir Dieva Vārds? Tas ir – ka mēs cits citu mīlam, kā Viņš mūs ir mīlējis, un ticam Viņam. Dieva Vārdu neviens nevar turēt, ja viņš pret to neizturas ar sirsnīgu mīlestību. Cilvēku vārdus un pavēles gan var turēt arī tad, ja nav mīlestības – kā, piemēram, ja kāds pilda sava kunga pavēles. Bet turēt Dieva bausli un Vārdu – to spēj vienīgi mīlestība. Redziet nu, cik traki un aplami ir mūsu firsti un bīskapi, kuri grib ar varu dzīt un spiest ļaudis pie ticības!

Bet kā iespējams iemantot mīlestību? Arī to jau iepriekš esam dzirdējuši. Cilvēka sirds ir tik aplama, ka nespēj mīlēt Dievu, ja nav redzējusi, cik brīnišķīgu darbu Viņš paveicis cilvēka labā. Tādēļ Vecās Derības laikā, kad Dievs pret ļaudīm izturējās bargi un sita tos gluži kā suņus, neviens nevarēja Dievu mīlēt. Un Dievs domāja tā: man tomēr jāizturas pret tevi tik labi, lai tu spētu mani mīlēt. Viņš sauca savu Dēlu un sūtīja Viņu mūsu dubļos, grēkos un postā, izliedams pār mums savu žēlsirdību vispilnīgākajā veidā, tā, lai mēs varētu lepoties ar visiem Viņa dārgumiem, it kā tie piederētu mums. Viņš kļuva par mūsu mīļo Tēvu un lika to sludināt visā pasaulē; ikviens, kas šim pasludinājumam tic un uzņem to savā sirdī, iemanto sev žēlīgu, žēlsirdīgu Dievu, kas nekad nedusmosies un nesitīs tevi ar dūrēm, bet arvien būs laipns un draudzīgs. Kad sirds tic un sajūt, ka Dievs ir mums labvēlīgs, ka raugās caur pirkstiem uz visām mūsu vainām, arī mums ar visu sirdi jāsajūt mīlestība pret Viņu, un jāizturas pret mūsu tuvāko tieši tāpat, kā Dievs ir izturējies pret mums. Tā Dieva Vārds iemājo sirdī un Viņa baušļi tiek pildīti ar prieku. Tātad, pirmkārt: cilvēks atzīst, ka nav cita Dieva; otrkārt: viņš piesauc Dieva Vārdu un slavē vienīgi Viņu, un treškārt – viņš ļauj Dievam valdīt, kā Viņš grib; cilvēks ir kluss un svētī sabatu. Tā tiek pildīti pirmā galdiņa baušļi. Un tālāk – viņš izturas laipni un pazemīgi pret visiem cilvēkiem, godā tēvu un māti, kalpo savam tuvākajam ar vislielāko prieku un mīlestību, arvien domādams tā: es darīšu savam tuvākajam tā, kā Dievs ir darījis man. Tā nu vienīgi mīlestība ir Bauslības piepildījums – kā Sv. Pāvils saka Rom.13:10.

Šo mīlestību cilvēks pats savā sirdī nevar ielikt. Tādēļ Dievs ir devis Bauslību, lai cilvēks atzītu un sajustu savu lielo ļaunumu – to, ka viņš nespēj ar labu prātu pildīt svēto, taisnīgo Dieva Bauslību. Un tad Dievs ir devis mums savu Dēlu un tik bagātīgi izlējis pār mums savus visaugstākos dārgumus, ka visi mūsu grēki un netīrumi ir noslīcināti Viņa lielās žēlastības bezgalīgajā jūrā, tādēļ cilvēka sirds, šīs lielās mīlestības un labvēlības pamudināta, arī pati sāk mīlēt un ir gatava labprāt, pati pēc savas gribas pildīt Dieva baušļus. Citādi sirds nespēj mīlēt – tai vispirms jāpārliecinās, ka ir iemantojusi Dieva mīlestību. Bet to cilvēks pats nespēj darīt; tādēļ Kristus nāk, satver sirdi un saka: mācies mani atzīt! Sirds jautā: kas Tu esi? – Es esmu Kristus, kas uzņēmies tavu postu un noslīcinājis tavus grēkus savā taisnībā. Šī atziņa liek tavai sirdij atmaigt, tā, ka tu pievērsies Kristum. Mīlestība pieaug, kad tu mācies atzīt, kas ir Kristus.

Kristīgam cilvēkam piedien lepoties tikai ar šo atziņu, – kā Dievs saka Jer.9:22–23: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais nelielās ar savu bagātību! Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.” Arī Sv. Pēteris 2 Pēt.3:18 saka: “Audziet mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” Par šādu atziņu daudzviet runāts visās praviešu grāmatās, un it īpaši Psalmos. Kristus atziņa ir tā, kam jāpaveic visas lietas, un bez šīs atziņas mēs neko nespējam darīt; jo neviens nav tik cietsirdīgs, ka Kristus atziņa nespētu viņu pārvērst un atkausēt viņa sirdi. Un tieši šī atziņa panāk to, ka cilvēks kļūst un paliek dievbijīgs, – kā Jesaja saka: reiz nāks laiks, kad atziņa plūdīs kā ūdens straumes. Tas ir noticis apustuļu laikos. Tādēļ – kas mīl Dievu, tas tur Viņa baušļus, un mīlestība nes Dieva atziņu. Tālāk Kristus Evaņģēlijā saka:

Un Mans Tēvs to mīlēs.

Tas notiek tā: kad atzīstu, ka Kristus man ir kalpojis ar visu savu dzīvi, un to, ka Kristus ir Dievs, tad arī atzīstu, ka tas, ko Viņš dara, ir Dieva prāts, un Tēvs Kristum uzticējis to darīt; tā es caur Kristu kāpju augšup, pie Tēva. Un šādi pieaug man paļāvība uz Viņu – es uzskatu Dievu par savu mīļo Tēvu. Tieši par to Kristus šeit runā; tas ir, it kā Viņš sacītu: ir jāsāk ar manu mīlestību, un, tālāk iedami, jūs nonāksit pie Tēva; jo es esmu Starpnieks. Tādēļ jums vispirms jāmīl mani, tas ir – vispirms jājūt Kristus lielā labestība un labdarība. Dievs sāk ar to, ka ļauj, lai Viņa mīļais Bērns mirst manā labā – pirms vēl es to esmu lūdzis, jā, pirms esmu Viņu atzinis; no šīs Dieva mīlestības izaug mana paļāvība un mīlestība pret Dievu; tā man ir jāsajūt. Kristus šeit saka: “Mans Tēvs to mīlēs, tas ir – cilvēks jutīs, ka līdz ar mani ir iecelts tai pašā Valstībā jeb kļuvis par Debesu Valstības līdzmantinieku un vienā balsī ar mani, priecīgā paļāvībā sacīs Tēvam: sirdsmīļais Tēvs! Tālāk Kristus saka:

Un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.

Jo, kad nonāku līdz šādai atziņai, es ļauju Dievam valdīt tā, kā Viņš pats vēlas – es ļauju, lai Viņš viens ir itin viss; un tā mana sirds kļūst par klusu un pazemīgu Dieva mājvietu. Tā Dievs darbojas manī un rūpējas par mani – kā Viņš saka Jes.66:1–2 un Ap.d.7:49–50: “Debesis ir Mans tronis, un zeme ir Manu kāju pamesls. Kur būtu tāds nams, ko jūs Man varētu celt, un kur būtu tāda vieta, kas Man derētu par dusas vietu? Visu pasaules visumu taču ir radījusi Man roka, un tā ir cēlies viss, kas pasaulē pastāv, saka Tas Kungs, bet Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas.” Tātad sirdij ir jāatzīst Dieva gods, Dieva vara un gudrība, tas ir – jāatzīst, ka Dievs valda pār visu. Ir jāzina, ka itin viss ir Dieva darbs, un nav jābīstas ne no kā – ne no sala, bada, nāves un velna, ne no nabadzības un citām līdzīgām lietām. Tad sirds var sacīt: mans Dievs, kas manī mājo, ir lielāks, nekā velns, nāve un elles vara.

Tā cilvēkā izaug drosme, kas spēj stāties pretī visam, kas atrodams pasaulē; jo nu cilvēkam ir viss, kas pieder Dievam; viņš dara visu, kas jādara, un vairs nebīstas. Turpretī tur, kur nav Dieva mīlestības, sirds neturas pie Dieva Vārda; un, ja sirds netur Dieva Vārdu, tad arī roka to noteikti nespēj. Šādā sirdī Dievs arī nenāk un nedara sev mājvietu. Tur iemājo velns; nu cilvēks pavisam savārgst un kļūst tik bailīgs, ka izbīstas pat no lapu čabēšanas – kā Mozus saka 3. Mozus 26: 36. Cilvēks nespēj turēties pretī savas sirdsapziņas pārmetumiem, bet sirdsapziņa nevar klusēt, jo grēki to nomāc un tai nav priecīgas paļāvības uz Dievu. Jā, šāds cilvēks krīt dziļāk par visiem elles dziļumiem – kā paļāvība un mīlestība pret Dievu paceļas augstāk par Debesīm; tas, kam nav paļāvības, ir baiļu un izmisuma varā, viņš ir pakļauts ikvienai radītai lietai. Tā tiek attēlota velna valstība. Kristus turpina, sacīdams:

Bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav Mani, bet Tēva, kas Mani sūtījis.

Šos vārdus Kristus saka tikai tādēļ, lai vestu mūs pie Tēva – vai ar žēlastību, vai ar prieku un mīlestību, vai arī ar bailēm; jo svarīgākais ir – nākt pie Tēva. Tādēļ, kas šos vārdus negrib saprast, tas apkauno Dievu; tur nu nelīdz nekāda mācība, neviens vārds un nekas cits. Kristus saka:

To Es jums esmu runājis, pie jums būdams. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.

Kristus šeit saka: Tēvs sūtīs jums Svēto Garu, kas atgādinās to, ko es jums esmu sacījis, un izskaidros jums šīs lietas. Tas ir, it kā Viņš teiktu: jums vēl ir raupjas, neaptēstas sirdis, un jūs vēl nespējat saprast, ko es jums esmu sacījis. Bet, kad nāks Svētais Gars, Tas darīs jums šīs lietas tik skaidras, ka arī jūs paši sajutīsit, ko nozīmē tas, ko es jums iepriekš esmu sacījis. Tātad tikai Svētais Gars ir izskaidrojis Rakstus un mācījis pareizi saprast Kristu. Ar šo atziņu man pietiek, un tā arī panāk, ka pildu Dieva baušļus. Man nav pienākuma darīt vēl kaut ko vairāk. Kristus turpina mierināt savus mācekļus, sacīdams:

Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.

Tas ir, it kā Viņš teiktu: es aiziešu un šķiršos no jums; lai jums labi klājas! Jo miera vēlējums ebreju valodā ir ierasts, aizejot citam no cita vai atkal sanākot kopā; viņi sacīja: miers ar jums! Tas nozīmē: dzīvojiet veseli! Lai jums labs prāts, lai jums labi klājas – kā mēs sakām: lai Dievs jūs svētī!

Un Kungs vēl piebilst un norāda, kādu mieru Viņš mācekļiem novēl: “Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod.” Te Viņš pavisam skaidri atšķir savu mieru no pasaules miera. Taču mācekļiem tas nav saprotams – tāpat, kā tas, ko nozīmē mīlēt un turēt Dieva baušļus. Pasaules miers ir tāds, ka ļaudīm ir miers tikai ārējās lietās – tas tie ēd un dzer, dzied un lēkā, priecādamies ar miesīgu prieku. Turpretī kristīgs miers mājo sirdī – kaut arī ārēji jācieš lielas vajāšanas, bailes, posts un pretestība – kā Kungs Kristus mācekļiem jau iepriekš bija sacījis: jūs raudāsit un sērosit, pasaule jūs vajās, nepieņems jūsu mācību, šautīs, padzīs un galu galā nonāvēs arī jūs pašus; taču tajā visā jums tomēr būs miers, un jūs varēsit priecāties – tikai turieties pie manis un mana Vārda!

Un drīz vien tas notika. Kad mācekļi bija saņēmuši Svēto Garu – kā Lūka raksta Ap.d.5:41 – Pēteris, Jānis un citi apustuļi, kas bija šausti un kam tika aizliegts sludināt, priecīgi devās projām no sinedrija un slavēja Dievu par to, ka tikuši atzīti par cienīgiem Kristus Vārda dēļ ciest negodu. Taču tagad mācekļi to vēl nesaprata un izbijās, dzirdēdami šos sava Kunga vārdus; tādēļ Viņš turpina, sacīdams vēl citus mierinājuma vārdus:

Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas,

Arī šie ir mierinājuma pilni vārdi, taču tie mācekļiem vēl nepalīdz. Nebīstieties – Kristus saka – jo jums ir mans miers. Neviens nevarēs jums kaitēt, ja vien turēsities pie manis. Mācekļi labi dzirdēja šos vārdus – tāpat, kā mēs; taču tam vēl nekas nesekoja. Tādēļ Kristus saka skaidrāk:

Jūs esat dzirdējuši, ka Es jums esmu sacījis: Es aizeju un atkal nākšu pie jums.

Tas ir, it kā Kungs Kristus sacītu: nebīstieties, ka es no jums aizeju, jo es atkal nākšu pie jums. Jā, es aizeju tieši jūsu dēļ, lai vēlāk, kad nākšu, jūs būtu jo priecīgāki un iemantotu labu prātu. Taču arī to mācekļi vēl nesaprot, līdz Svētais Gars viņiem to iedveš un izskaidro. Kārdinājumu laikā arī mēs pieredzam to pašu – šādos brīžos nesaprotam, ko Dievs grib ar mums darīt; bet vēlāk, kad atkal nāk žēlastība un mierinājums, mēs to saprotam pavisam labi. Tādēļ Kungs saka mācekļiem vēl vairāk:

Ja jūs Mani mīlētu, jūs priecātos, ka Es aizeju pie Tēva.

Itin kā Viņš sacītu: vienīgā vaina ir tāda, ka jūs mani nemīlat vai nesaprotat, no nozīmē – mīlēt. Ja jūs mani mīlētu, jums būtu labprāt jāļauj, lai aizeju; jā, jums vajadzētu smieties un līksmoties, zinot, ka es no jums aizeju; jo vairāk nelaimju un pretestības jūs sastopat, jo priecīgākiem jums vajadzētu būt. Taču cilvēka prāts to nespēj aptvert. Bet patiesi ir tā: jo vairāk kristieti vajā ārēji pretinieki, jo lielāku prieku viņš jūt savā sirdī un vairāk miera iemanto; jo viņš mīl Kristu. To labi sapratis Sv. Pāvils, rakstīdams 2.Kor.4:8–10: “Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti, esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” Un nedaudz tālāk, 16. – 18. pantos apustulis secina: “Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējai dienu no dienas atjaunojas. Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.”

Es domāju, apustulis ir pieredzējis, ko paveic Svētais Gars, ienākdams kristieša sirdī. Par to viņš raksta arī tālāk, šis pašas vēstules sestajā nodaļā. Un to ir ievērojuši arī pagāni: redzēdami kristiešus dodamies nāvē, tie ir domājuši, ka šie cilvēki kļuvuši neprātīgi, un saukuši, lai viņus apžēlo. Pagāniem nebija saprotams, kas īsti notiek; taču paši kristieši labi zināja, no kurienes nāk viņu drosme. Tādēļ Kungs Kristus šeit piebilst un saka:

…jo Tēvs ir lielāks, nekā Es.

Ja arī es jums tagad vēl daudz stāstītu, jūs tomēr to nespētu saprast; vārdi skan jūsu ausīs, taču nesasniedz sirdis. Bet, kad es aiziešu pie Tēva, es saņemšu varu un sūtīšu jūsu sirdīs Svēto Garu, ar kura palīdzību jūs varēsit saprast visu, ko es jums esmu sacījis. Tagad es pildu savu kalpošanas uzdevumu – es tikai runāju un sludinu Vārdu, kā Tēvs man ir pavēlējis. Ariāņi ir pievērsuši īpašu uzmanību vārdiem: “Es aizeju pie Tēva”. Šie vārdi nenozīmē neko citu, kā: es eju un saņemu godu, kāds ir Tēvam. Itin kā Kungs Kristus saviem mācekļiem sacītu: man ir divi amati. Tagad esmu uz zemes, kur pildu sludināšanas amatu, kālab Tēvs mani ir sūtījis un kas saistīts ar manu cilvēcību. Bet vēlāk es aiziešu pie Tēva, un aiziedams pildīšu otru amatu – sūtīšu Svēto Garu jūsu sirdīs. To mācekļi nespēja saprast, un arī mēs nesaprotam, kā tas var notikt. Tādēļ Kristus noslēgumā saka:

To Es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu.

Itin kā Viņš gribētu sacīt: es labi zinu, ka jūs to tagad nesaprotat; taču es jums to visu saku, lai tad, kad piepildīsies tas, ko esmu sacījis, jūs domātu par to, ka Es jau iepriekš jums sludināju, un varētu sacīt: tā ir patiesība. Vārdus, ko lasām tālāk šajā Evaņģēlija vietā, mūsu Kungs saka par savu ciešanu stundu, proti, ka tā jau ir klāt:

Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj. Bet lai pasaule zina, ka Es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs Man ir pavēlējis: celieties, iesim no šejienes!”

Itin kā Kristus sacītu: manu ciešanu laiks ir klāt, šīs pasaules valdnieks līdz ar saviem locekļiem gatavojas man uzbrukt un grib mani sev pakļaut; taču tas nenotiks – es viņu uzvarēšu, un tas notiks taisnīgi.

Kāds varētu jautāt: vai tad velns nav Kristu uzvarējis? Vai šis ienaidnieks nav Viņu nonāvējis? Kristus pats atbild un saka: Es mirstu tādēļ, lai piepildītu Tēva gribu. Panākt to, ka Kristus mirst – tas nav velna carā. Tas notiek vienīgi Tēva gribas dēļ; Viņš grib izdeldēt grēku ar sava vienpiedzimušā Dēla nāvi. Tādēļ ne velna, ne pasaules varā nav nonāvēt Kristu, nedz arī kaut vienu no Viņa locekļiem; to nosaka tikai Tēva griba, kas vēlas, lai mēs savā nespēkā atzīstam Viņa spēku – tā, lai tas kļūtu redzams visas radības priekšā – kā Sv. Pāvils saka 1 Kor.15:27. Tādēļ Kristus šeit saka mācekļiem: es gan miršu, tomēr atkal celšos augšām. Un es mirstu tādēļ, ka mīlu Tēvu un daru to, ko Tēvs man pavēlējis. Es meklēju tikai Tēva godu, un Viņš grib, lai es to darītu. Turklāt es to visu daru jūsu pestīšanas labā. Tādēļ nebīstieties, turiet drošu prātu, jo man miršana un aiziešana nesīs jums lielu prieku.