Pestīšanas vadonis

“Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, Viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu.” [Ebr.2:10]

Kristus tika darīts pilnīgs kā pestīšanas vadonis. Te jāpiemin divas lietas: Viņa paklausība un ciešanas. Mēs to redzam no apustuļa vārdiem: “Dievam.. labpatikās, ka.. Viņš Viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu.” Un vēl: lai arī Viņš bija Dieva Dēls, “Viņš mācījās paklausību ciešanās” [Ebr.5:8]. To ievēro! Dieva Dēls “mācījās paklausību”. Tam Kungam tas bija kas pilnīgi jauns, jo Viņš taču ir visas radības Kungs un Likumdevējs, bet tagad Viņš kļuva par paklausīgu kalpu – lai būtu pakļauts likumam, ko pats mums devis.

Viņš it kā pats brīnās, pravietiskā psalmā sacīdams: “Lieli ir Tavi darbi, Kungs, mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! .. Kaujamie upuri un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt.. “Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī” [Ps.40:6-9].

Ievēro, “ausis Tu man esi devis dzirdēt”. Tas norāda, ka Viņš ir bauslības pakļautībā [Gal.4:4] un paklausībā, jo dzirdēt un paklausīt ir kalpa pienākums. Dieva Dēlam tā bija jauna lieta, un mēs saprotam, kāpēc apustulis saka – Viņš mācījās paklausību. Jo mācīties paklausību, vingrināties paklausībā Dieva likumam, kas bija cilvēkiem uzdots, un darīt to kā Savu īsto aicinājumu – Dieva Dēlam tas nebija vajadzīgs, bet Viņš to darīja kā mūsu pestīšanas vadonis. Viņš to uzņēmās kā otrais Ādams, kam tagad bija jāiztur paklausības pārbaudījums visas cilvēces vietā, tādā pašā veidā, kā arī pirmais Ādams bija pakļauts pārbaudei, bet to neizturēja. “Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” [Rom.5:19].

Cik brīnišķīgs mierinājums, kad redzam savus ikdienas nebeidzamos grēkus un nepaklausību, jo nepaklausība Dieva baušļiem ir visa mūsu dziļākā grēka problēma! Ir liels mierinājums apzināties, ka Dievs mums devis Kādu, kurš bijis pilnīgi paklausīgs mūsu vietā – ar paklausību, kas pienācās no mums, bet mēs to nepildījām. “Ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.”

Kristus paklausība, t. i., bauslības piepildījums, ir tā taisnība, kas mums dota un pieskaitīta un ar ko godam varam stāvēt Dieva priekšā. Tā ir taisnība, ko prasa, bet nedod bauslība. Kā Pāvils saka: “Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi” [Rom.8:3].

Ar to nebija gana, ka Viņa asinis izdeldē mūsu grēkus. Bija nepieciešams izpildīt bauslību. Un žēlsirdīgais Tēvs mums deva Vietnieku, jauno Ādamu, kas pastāvēja pārbaudījumā – viens par visiem un visi Viņā. Tādēļ Viņš, lai arī bija Dieva Dēls, mācījās paklausību. “Un, pilnību sasniedzis, Viņš ir palicis visiem, kas Viņam paklausa, par mūžīgās pestīšanas gādnieku” [Ebr.5:9].

Tā caur ciešanām un paklausību Viņš kļuva par mūsu pestīšanas pilnīgo gādnieku. Gulēdams silītē, Viņš vēl nebija pilnīgais Glābējs. Ja pēc silītes Viņš tūlīt būtu atgriezies debesīs, Viņa nākšana no augstumiem nenestu mums pestīšanu. Vispirms Viņam bija jāgatavojas kļūt par mūsu cerības un glābšanas nesēju, par mūsu glābšanas vadoni. Tas bija absolūti nepieciešams, lai vispirms vētrā un pārbaudījumos Viņš par mums un mūsu vietā piepildītu taisnību un visu, kas bija mūsu pienākums.

Viņam neizbēgami bija jāuzņemas lāsts, kas pēc taisnības pienācās mums, jā, Viņš pats kļuva par lāstu mūsu labā [Gal.3:13]. Viņam bija jāizcīna cīņa, jācieš, jāasiņo un jātop Dieva atstātam. Viņam bija jāmirst. Viņam bija jāiet caur visiem dziļumiem, kļūstot par Pestītāju mūsu labā.

Un pat tas vēl nebija viss Viņa ceļā uz augsto mērķi. Viņam bija jāceļas augšā kā Dzīvības Valdniekam, jāuzkāpj debesīs ar mūsu miesu un asinīm un jāsēžas “pa labo roku godības tronim debesīs” [Ebr.8:1], lai Viņš varētu mums sūtīt Savu Garu un sagatavot Sev labprātīgus ļaudis virs zemes.

Un tikai tad, kad Viņš bija dzirdējis kaukšanu no dziļumiem, dzēris no Beliala avotiem, meties nāves lāsta bezdibenī, salauzis kapa zīmogu un uzkāpis debesīs, lai sēstos uz Majestātes troņa, – Viņš tika pilnībā darīts “par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu” [1.Kor.1:30]. Tikai tad Viņš nostājās Dieva un pasaules priekšā kā pilnīgais Glābējs un Augstais Priesteris Savam grēcinieku pulkam.