Pēterim nepatīk Jēzus mācība

:Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.” [Mk.8:31–32]

Cik neparasti. Tas pats Pēteris, kas nupat Svētā Gara spēkā bija apliecinājis Jēzu par Kristu, pēkšņi nostājas kā pretinieks pret Viņu. Viņš savu Pestītāju aprāj par kādām runām, kas viņam šķiet nevietā, kas viņam šķiet muļķīgas, nevajadzīgas un kaitīgas, kur nedrīkst tā runāt. Nez kas Pēterim bija padomā, ka viņš tā rīkojās?

Mēs varam Pēteri saprast, pēc tās cilvēcības un cilvēciskā veida kā viņš domā. Ko tad viņš bija aptvēris?

Viņš bija aptvēris, ka Jēzus, viņa mīļais Skolotājs, ir sen apsolītais Dieva Dēls, kas ir no mūžības, kas ir visu lietu Valdnieks un Pavēlnieks, kuram pat vētra un jūra paklausa, kā Pēteris pats to bija redzējis, kuram paklausa pat mirušās miesas, tapdamas atkal dzīvas. Patiesi, Dieva spēks Viņā bija atklājies kaut kā īpašā varenā veidā.

Nu ko tad tagad gaidīt no tādā, kurā atklājas Dieva spēks? Ko tad cerēt tiem, kas ir izvēlējušies Viņam sekot, kurus Viņš ir izraudzījis par saviem mācekļiem, apustuļiem, īpaši izredzētiem ļaudīm?

Un te nu mācekļi domā tieši tāpat, kā kādreiz domā cilvēki, kuri tik tikko ir kaut kā tuvojušies pie ticības lietām, pie Dieva lietām. Apzinādamies Dieva visvarenību, Viņa gādību, ka Dievs ir visa Valdītājs debess uz zemes Radītājs, Uzturētājs un Viņa rokā ir visas lietas. Ko tad tagad šajā Dieva ceļā cilvēks varētu cerēt?

Vai! Taču brīnišķas, skaistas un varenas lietas, kur Dievs, kuram viss pieder, tagad atvērs Savu roku un bagātīgi svētīs atkal un atkal. Jo pie Dieva nav nekāda trūkuma pie Viņa nav nelaimes, ciešanu, posta un tad Dieva ļaudīm, taču šajā ceļā to visu būtu kaut kā jāpieredz. Šim ceļam būtu jābūt godības un varenības pilnam, laimīgam, gaišam, priecīgam vai tad ne tā?

Tā domā arī Pēteris, viņa biedri. Turklāt šī lieta, taču vistiešākā veidā attiecas uz viņiem. Viņi ir visu atstājuši – savas laivas, savus tīklus, savus namus, savus īpašumus – un sekojuši Jēzum. Viņu liktenis tagad ir cieši saistīts ar viņu Skolotāju un nupat viņi ir aptvēruši kaut ko neizsakāmi lielu, ka viņu Skolotājs ir sen apsolītais Mesija jeb Kristus. Un, ja tas ir tā, tad viņi zinādami, kādu Mesiju un kādu Kristu jūdi gaida, jau bija gatavi visaugstākajam godam, vislielākajai pasaulīgajai laimei, priekam, labklājībai. Jo tādu Mesiju gaidīja jūdi, ka Viņš atnāks un uz zemes nodibinās pārticības, labklājības un prieka laikmetu, kur cilvēki dzīvos garu, ilgu, laimīgu mūžu, kur taisnajiem tiks atmaksāts pēc viņu taisnības un svētuma, un netaisnajiem un bezdievīgajiem tiks atņemta vara, tie tiks kājām samīti un šī vara pasaulē tiks atdota dievbijīgajiem un krietnajiem. Katrs varēs sēdēt zem sava vīģes un eļļas koka un baudīt zemes labumu.

Tā jūdi to bija iztēlojušies. Vai tur ir kaut kas pārsteidzošs? Mums nesaprotams? Arī šodien daudzi tā domā, tad, kad viņi pieder Jēzum, viņus sagaida labklājība, veselība, laime, gods, vara, ietekme, utt.

Bet Pestītājs sāk tagad runāt pavisam pretējas lietas. Viņš nerunā par to, kādu zelta kroni Viņš liks galvā, vai kādus varenus pulkus ap sevi pulcinās, vai kā Viņš ar Savu varu un spēku ļaundariem aizdarīs mutes un atņems varu. Viņš runā kaut ko pilnīgi neprātīgu, kaut ko pilnīgi nevietā, neiederīgu

Mēs lasām: “Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest” Daudz būs ciest. Viņš māca, ka Cilvēka Dēlam būs “vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt.” Proti, ka tie, kuriem vajadzēja ar izgreznotiem goda vārtiem Mesiju jeb Kristu sagaidīt Jeruzalēmē, ka tie būs Viņas atmetēji, tie būs Viņa mocītāji, tiesātāji, kas nostāsies pret Viņu. Un tālāk šim Cilvēka Dēlam būs tapt nokautam. Jā! Un tikai pēc trim atvērsies tā valstība, kuras dēļ Viņš ir nācis. Un pēc trim dienām Viņš augšāmcelsies.

Mācekļi nevar šos vārdus saprast. Viņiem gan nāksies šos vārdus mācīties, jo sekojot Jēzum, viņi pieredzēs, ka viss notiek tieši tā kā Viņš to saka. Ka kaut kāds neizprotams ienaids kā milzīgs vilnis celsies pret Viņu, itin kā noslaukot visas mācekļu cerības, viņu ilgas, viņu sapņus.

Viņi būs spiesti to mācīties palikdami pie Viņa.

Bet šai brīdī, kad Viņš sāk runāt mēs lasām: Pēteris, Viņu kaut kā maliņā pavedis, iesāk Viņu apsaukt. Viņš saka: Mācītāj, ko Tu runā? Tā taču nebūs! Mūs sagaida pavisam citas lietas! Vai tad Tu neredzi, cik cilvēki ir gatavi nodoties Tev, cik viņi ir gatavi Tev sekot. Parādi tikai viņiem to spēku, kas Tevī ir un viņi pat nāvē ies Tev līdz. Nerunā tā!

Pēteris kaut kā nojauš, ko viņam nozīmē tas, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, tapt nokautam. Pēteris zināja, ko tas nozīme viņam un pārējiem mācekļiem. Tas nozīmēja, ka viņu cerības tikt šajā Dieva valstībā, kur viņi gaidīja un ko gaidīja jūdi, par ministriem, par pašiem augstajam Ķēniņam pietuvinātajiem ļaudīm, nevar īstenoties.

Tāpat viņš saprata šie vārdi, ko Jēzus saka nozīmē arī viņu ciešanas, arī naidu pret viņiem, kā arī viņi būs atmesti, kā arī viņiem būs jācieš. Jā! Un pat jātop nonāvētiem.

Tur bija kaut kas neaptverams, kaut kas pretējs cilvēka domāšanai, tāpēc Pēteris Viņu savrup vedis iesāka Viņu apsaukt, aprāt.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]