Pieaugšana svētdzīvē
Senie luterisma sekotāji teica, ka taisnošanai nav pakāpju. Tas nozīmē, ka mēs nevaram būt vairāk vai mazāk taisnoti. Vai nu mēs esam taisnoti, vai ne. Un tad, kad esam taisnoti, mēs esam tik svēti Dieva priekšā, cik tas ir iespējams, tāpēc ka esam ietērpti Jēzus pilnīgajā taisnībā.
Ar svētdzīvi ir savādāk. Svētdzīvei piemīt pakāpeniskums. Mums ir jāpieaug svētdzīvē un jākļūst arvien svētākiem garā, dvēselē un miesā. Tāpēc Svētie Raksti mūs aicina nepārtraukti pieaugt svētdzīvē. Mums “jānes augļi ar visāda veida labiem darbiem un jāpieaug Dieva atziņā”. (Kol.1:10) Jo: “Topiet aizvien pilnīgāki, sekodami tām mācībām, ko no mums esat saņēmuši, proti, kā jādzīvo, lai Dievam patiktu, – un jūs jau tā arī dzīvojat.” (1.Tes.4:1) Pāvils runā par to, ka neuzskata sevi par pilnīgu “bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus”. (Fil.3:12)
Dzīves pieredze rāda, ka starp kristiešiem var būt lielas atšķirības. Ir kristieši, kas ir sasnieguši ticības, mīlestības un pašuzupurēšanās dziļumus turpretī citiem vēl tāls ceļš ejams. Tāda pati dažādība ir sastopama katrā kristieti, ne vienmēr viņš ir vienādā mērā gatavs aizmirst sevi, milēt un kalpot. Katrs kristietis, kas vēro sevi, ar sāpēm to konstatēs.
Tomēr divas lietas ir kopīgas visiem ticīgajiem.
Pirmkārt – viņiem visiem piemīt svētums un taisnīgums, ko neviena cilvēka acs neredz, ko redz vienīgi Dievs debesīs. Šis svētums ir pilnīgs, bez vainas un bez traipa, jo tas ir Kristus svētums.
Tas piemīt visiem arī tad, ja daudzējādā ziņā viņi svētdzīvē ir nepilnīgi; tikpat patiesi, kā viņi nožēlo savus grēkus un traucas pie Jēzus, viņi ar visu savu grēcīgumu ticībā ir svēti Dieva priekšā.
Otrkārt visi ticīgie ir vienādi tādā ziņā, ka viņi savā dzīvē zemes virsū nekad nesasniedz absolūtu svētumu. “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi.” (1.Jņ.1:8)
Dažādi ticības novirzieni mūsdienās norāda uz pavisam citu viedokli svētdzīves jautājumā. Daži daudz runā par “gara kristību” un apgalvo, ka mums jāatšķir jaunpiedzimšana, ko piedzīvo visi kristieši, no “gara kristības”, kas ir pavisam kaut kas cits; ne visi kristieši to ir saņēmuši. Šī novirziena piekritēji uzskata, ka iemesls, kāpēc daudziem kristiešiem nav bagātākas kristīgās dzīves pieredzes, ir tas, ka viņi nav izpratuši atšķirību starp jaunpiedzimšanu un gara kristību. Pestīšana ir viena lieta, gara kristība pavisam kaut kas cits. Tāpēc ir svarīgi būt kristītam ar Svēto Garu. Tad kristietis piedzīvos kaut ko vienreizēju, kādu pilnīgi nepazītu spēku; arī runāšana mēlēs ir daļa no šīs pieredzes! Tāds ir tā saucamās “harismātiskās kustības” pasludinājums. Taču šajā punktā tas ir konfliktā ar Bībeli.
Ieskaties