Pieaugt

Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā (2.Pēt.1:2).

Jūs, kas esat dzīvi kristieši, esiet modri, ka negrimstat snaudā, trulumā, nevērībā un garīgā kūtrumā! Pieaudziet ticībā un vienmēr meklējiet ko vairāk – vairāk ticības un Kristus atziņas, vairāk mīlestības un debesu prāta, vairāk pazemības un dievbijības! Iedomājieties, ja kāds saka: “Man ir pietiekami daudz ticības un mīlestības uz Dievu un cilvēkiem. Man ir pietiekami daudz miera un prieka Svētajā Garā, pazemības un dievbijības utt.,” – tad mums jānodreb par šāda cilvēka dvēseles stāvokli, par tumsas varu pār viņa prātu, par vieglprātību un apmātību.

Un, pat ja kristietis ar savu muti to nesaka, tomēr pastāv briesmas, ka viņš nevēlas pieaugt žēlastībā un no visas savas sirds pauž šādu nostāju: “Man ir pietiekami daudz ticības, mīlestības un dievbijības!” Taču nerūpēties par to ir ļoti bīstami. Jautājums par pieaugšanu žēlastībā ir viens no tiem, kas atklāj mūsu stāvokli, iekams par to esam sākuši domāt.

Daži šai ziņā jūtas ievainoti un savā dvēselē nopūšas: “Kur ir mana pieaugšana žēlastībā? Jo es pieaugu tieši pretējā virzienā.” Turpretī citi pilnīgi mierīgi lasa Dieva vārdu par pieaugšanu tikai un vienīgi kā izpētes un studiju priekšmetu. Viņi to neņem pie sirds, bet atstāj citiem.

Te piepildās Lutera vārdi: “Tie, kam par sevi būtu jāizbīstas, nebīstas. Bet, kam nav jābīstas, tie bīstas.” Tā ir apmātība un tumsas spēks, kas padara dvēseli pārdrošu, pārgalvīgu, netraucētu, noteiktu, cietu un aklu, ka tā kļūst nejūtīga. Tā ne no kā nebīstas un neko neņem pie sirds, bet tikai un vienīgi domā, prāto un runā.

Tu esi kristietis un dzirdi Kunga Kristus vārdus: “Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķīstais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā” (Atkl 22:11), bet tu par to neuztraucies.

Tu jūti, ka dienas aiziet, bet tu nemaz neraizējies par savu izaugsmi, un Kristus aizrādījumi tavu sirdi neskar. Vai tavu sirdi nav skārusi šī apmātība? Vai esi brīvs no jebkādas tumsas gara ietekmes? Vai tiešām velnam nav nekādu ļaunu nolūku pie tevis? Vai velns būtu kļuvis labs, vai arī viņš būtu miris?

Padomā. Pats Kristus ir runājis šos nopietnos vārdus, un tie tevi nemaz neaizskar! Patiesiem kristiešiem, kas nav iesnaudušies, tas parasti sagādā ļoti lielas raizes, kad viņi sevī neredz nekādu izaugsmi. Viņiem aizvien ir Tā Kunga bijības Gars, un tie atrodas Viņa vadībā, kas viņiem palīdz visās lietās.

Luters saka, ka sirds ticība nekad neliekas mierā. Vai nu tā aug augumā, vai iet mazumā. Bet, kur nekas nenotiek, tur nav dzīvas ticības, jo tur sirdī ir tikai mirušas ilūzijas par Dievu. Tas attiecas uz visu žēlastības dzīvi sirdī, uz ticību, mīlestību un dievbijību.

Šo pazīmi ir vērts apdomāt. Tā ir pazīšanās zīme Debesu Tēva dēstītajam stādam, kas atkarīgs no garīgas aprūpes un barības, un tādēļ tas dažkārt atdzīvojas un aug, bet dažkārt iet mazumā un iznīkst.

No otras puses – tāda ticība, kas nav atkarīga no garīgas barības, bet vienmēr jūtas droša, ir pašizdomāta un mirusi ticība. Te mums jāievēro šāda atšķirība. Šī pārdrošā ticība ne tikai iztiek bez jebkādas garīgas barības, bet visstiprākā tā ir tieši bez Dieva vārda, un Dieva vārds šo viltus ticību vienīgi satricina un grauj.

Smalkie “labo darbu” svētie kristiešiem līdzinās tikai tai ziņā, ka arī viņu ticība ir atkarīga un mainīga. Bet viņu ticība ir atkarīga no viņu personiskās reliģiskās prakses. Ja tie nav ievērojuši ikdienas lasīšanas un lūgšanas brīdi vai ja gadījies kāds cits trūkums viņu dievbijības drānās, tad viņu pašpaļāvība ir satricināta un mieru tie atgūst tikai tad, kad tiek atjaunota novārtā atstātā reliģiskā prakse.

Turpretī īsta un patiesa ticība nav atkarīga no pašas lasīšanas un lūgšanas prakses utt. Tā ir atkarīga no lasītā satura – vai Kristus atziņa pieaug vai samazinās. Tādēļ apustulis saka, ka žēlastība un miers tiek vairots Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā. Tāds mierinājums un spēks, kas ir atkarīgs no sevis, nevis no Kristus atziņas, nenāk no Dieva žēlastības. Tie ir ziediņi, kas izauguši no paša sirds un novīst, kad Tā Kunga Gara dvaša tos skar (Jes.40:7).

Bet, tā kā žēlastības dzīve vienmēr vai nu pieaug vai sarūk, tad ir briesmīgi nerūpēties un neuztraukties par tās pieaugšanu! Jo, ja tā patiešām iet mazumā, tad – ja nekas nemainīsies – tā ir nolemta drīzai bojāejai. Ja žēlastības dzīve kādu laiku ir atstāta novārtā un sarukusi, tā drīz ir jāatmodina, jāatdzīvina un jāstiprina. Citādi tā mirst.