Piecpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Četrpadsmitais vakara priekšlasījums »

Mīļie draugi mūsu Kungā!

Kā zināms, pāvesta ļaudis māca, ka pat krietnie, dievbijīgie cilvēki, kad tie nomirst, nenokļūst tūlīt Debesīs, bet arī tiem vispirms esot jānokļūst tā saucamajā šķīstīšanas ugunī, kur briesmīgās uguns mocībās ir jāattīrās no vēl nenožēlotajiem grēkiem. Tikai pēc tam viņi var skatīt Dievu. Turklāt viņi māca, ka neviens cilvēks, arī dievbijīgais, šai pasaulē vēl nevarot būt pārliecināts par to, ka viņš atrodas Dieva žēlastības stāvoklī, ka viņa grēki tam piedoti, ka viņš ir atpestīts un svētīts mūžībai, izņemot dažus nedaudzos, kā apustuļus un sevišķi lielus svētos, kuriem Dievs jau iepriekš īpašā veidā atklājis, ka viņi sasniegs mērķi.

Tā ir antikristīga maldu mācība, kas nespēj dot nekādu mierinājumu. Mūsu luteriskā baznīca, kā zināms, māca tieši pretējo. Diemžēl arī lielajam vairumam tā saukto nominālo luterāņu ir gan zināma cilvēciska cerība, ka viņiem ir Dieva žēlastība, ka viņu grēki ir piedoti, ka viņi taps atpestīti un iemantos mūžīgu svētlaimi, taču īsti pārliecināti par to viņi nav. Tas ir bēdīgi, un tas ir pierādījums tam, ka daudzi luterāņi nemaz tā īsti nepazīst luterisko mācību, nemaz nerunājot par to, ka viņi to būtu piedzīvojuši savās sirdīs.

Kā gan kristīgā mācība varētu saukties par Evaņģēliju, tas ir, par priecīgu vēsti, ja tiem, kas šo mācību pieņem, joprojām jāšaubās, vai viņu grēki ir apklāti, vai Dievs viņus uzskata par taisniem un vai viņi kādreiz tiks pestīti un nokļūs Debesīs? Kāda tad ir atšķirība starp kristieti un pagānu, kurš visu savu mūžu šai pasaulē nodzīvo bez Dieva un bez cerības, ja pat kristietis nezinātu, kāda ir Dieva attieksme pret viņu un kāds būs viņa liktenis mūžībā – pazudināšana vai svētlaime?

Vai tad Svētie Raksti nesaka: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām”? Vai mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus nesaka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”? Vai mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus nesaka: “Bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps”? Vai Viņš nesaka: “Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas”? Ja iepriekš minētā mācība, kas pieļauj šaubas par pestīšanu, būtu pareiza, vai tad šeit citētie Jēzus vārdi nebūtu tukšas iedomas, vēl vairāk – to pat bail izrunāt – vai tie nebūtu tīri meli un mānīšanās?

Mūsu mīļais Jēzus Kristus prasa no saviem sekotājiem, lai tie cīnās ar savu miesu un asinīm, ar pasauli, ar velnu, Viņš prasa uzticību līdz nāvei. Viņš prasa no tiem, lai tie atsakās no visa, kas tiem ir, lai nāk pie Viņa, uzņemas nest Viņa krustu, aizliedz sevi pašu un seko Viņam. Jēzus tiem arī saka, ka tad, ja tie Viņam sekos, pasaule tos ienīdīs un zaimos, viņus vajās līdz nāvei. Ja jau šī “šaubu mācība” būtu pareiza, kas gan vēlētos nākt pie Kristus, turēties pie Viņa, izcīnīt šīs dzīves lielās un grūtās cīņas zem Viņa asiņu krāsas karoga? Kuram gan pietiktu spēka dzīties pēc svētdzīves, ja būtu jāšaubās, vai viņš šo mērķi jebkad sasniegs? Patiešām, tas, kurš šo “šaubu mācību” ir uzņēmis savā sirdī, ir nelaimīgs cilvēks. Tāds paliek nožēlojams bauslības kalps, kuram viņa sirdsapziņa nemitīgi atgādina: “Ar tevi nav labi! Kurš gan zina, ko par tevi domā Dievs un kāds sods tevi gaida!”

Protams, ka šī “šaubu mācība” ir visbriesmīgākie maldi, kādos vien kristietis var nokļūt. Ar šo mācību tiek apkaunots Kristus, Viņa pestīšana un viss Evaņģēlijs. Tie nav nekādi joki!

Bet kur slēpjas šo maldu sakne? Tā meklējama vienīgi tajā apstāklī, ka bauslība tiek jaukta ar Evaņģēliju. Tādēļ mācieties pareizi atšķirt Dieva vārdus, kā to no uzticama Dieva kalpa prasa apustulis Pāvils, – pareizi atšķirt bauslību no Evaņģēlija!

Pirms nedēļas mēs jau pārliecinājāmies par to, ka vienīgais pareizais ceļš, kā par saviem grēkiem iztrūcinātu cilvēku vest pie pārliecības par grēku piedošanu un glābšanu, ir pareizi sludināt Dieva vārdu, proti, Evaņģēliju. Tādu cilvēku vajag vienkārši mudināt tam noticēt, lai viņš attiecina Evaņģēliju uz sevi un nešaubās par Debesu žēlastības vēsti. Un tad viņš jāuzaicina kristīties – ja viņš vēl nav kristīts, lai iemantotu grēku piedošanu. Par to, ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, varējām pārliecināties, aplūkojot trīs piemērus no Svētajiem Rakstiem, kuros aprakstīti trīs atgriešanās gadījumi. Tie bija: trīs tūkstošu atgriešanās pirmajos Vasarsvētkos, ko izraisīja Pētera sprediķis, Filipu cietuma uzrauga atgriešanās un apustuļa Pāvila brīnumainā atgriešanās, par kuru viņš pats stāsta Apustuļu darbos.

Tāpat mēs mācījāmies, ka nepareiza ir tāda metode, kad izbiedētam grēciniekam izvirza dažādus nosacījumus: kā viņam jāizturas, kā jārīkojas, kas viss viņam jāizdara, cik nopietni un cik ilgi viņam jālūdz un jācīnās, līdz viņš sevī sadzird čukstam kādu noslēpumainu balsi: “Tavi grēki tev ir piedoti! Tu esi Dieva bērns! Tu esi atgriezts!”, līdz viņš sajūt, ka žēlastība ir izlējusies viņā. Tāda ir visu reformātu sektu un to sekotāju atgriešanas metode.

Kaut nu tikai šī atgriešanas metode nerastu pielietojumu arī luteriskajā baznīcā! Bet diemžēl arī tur tā sastopama. Vispirms bija piētisti, kas šādi mēģināja atgriezt ļaudis. Dažos punktos viņiem bija taisnība. Luteriskā baznīca bija, tā sakot, iemigusi, tā snauda zem garīgas nāves līķauta. Piētisti gribēja palīdzēt, bet tā vietā, lai atgrieztos pie reformācijas mācību tīrības un tur mācītos, kā atdzīvināt garīgi mirušos, viņi izmantoja reformātu metodi.

Atļaujiet man sacīto ilustrēt ar Dr. Johana Filipa Frezēnija piemēru. Frezēnijs (1705-1761) kopš 1748.gada bija ministrijas padomnieks Frankfurtē pie Mainas. Viņš bija visādi priekšzīmīgs cilvēks un, bez šaubām, patiess kristietis, dievbijīgs un Dieva svētīts vīrs, kas sacerējis arī daudz celsmīgu rakstu, kuros ir maz peļama. Ar lielu nopietnību viņš ir rakstījis pret pāvesta piekritējiem, jezuītiem un hernhūtiešiem. Par uzbrukumiem hernhūtiešiem tā laika ticīgie viņu uzlūkoja ar aizdomām.

Jau zēna gados viņš bija dedzīgs kristietis. Kad sapulcējās viņa dzīves vietas zēni, viņš to vidū veica misionāra darbu, pūlēdamies tos atgriezt. Šādā garā turpinājās viņa dzīve; tad viņš iestājās Strasbūras universitātē. Frezēnijs studēja ar dzelžainu neatlaidību un ieguva pamatīgu izglītību. Viņa tēvs ne visai vēlējās, lai viņš studētu, viņu materiālie apstākļi bija slikti. Taču viņš, paļaudamies uz Dieva palīdzību, devās uz Strasbūru. Viņam bieži klājās ļoti grūti. Nereti nācās iztikt tikai ar maizi un ūdeni. Kādu laiku viņš mitinājās visai nožēlojamā istabā. Tad par to uzzināja profesori un sagādāja viņam bezmaksas mitekli un uzturu. Tā viņš izturēja.

Viens no viņa populārākajiem darbiem bija grāmata par grēksūdzi un Svēto Vakarēdienu (Das Beicht – und Communionbuch, 1745). Tā īsā laikā piedzīvoja astoņus izdevumus. Maz tolaik bija tādu ticīgo, kam nebūtu bijusi šī grāmata. 1845.gadā to no jauna izdeva Meijers, taču viņš nenovērsa tajā esošos maldus, bet drīzāk tos vēl papildināja.

Kāpēc es izvēlos šo grāmatu, lai jums demonstrētu, kā luterāņi jauc bauslību ar Evaņģēliju? Tas tāpēc, ka man pašam ir ļoti bēdīga pieredze ar šo grāmatu.

Kad biju beidzis ģimnāziju un iestājos universitātē, es nebiju nekāds neticīgais, jo mani vecāki bija noskaņoti ticīgi. Es ļoti agri, jau astoņu gadu vecumā, biju pametis vecāku māju. Un tad es vienmēr biju neticīgo sabiedrībā. Visi mūsu skolas profesori bija neticīgi, izņemot vienu, kurā šķita mājojam kāda ticības nojausma. Kad iestājos universitātē, es pat nepratu noskaitīt desmit baušļus un nosaukt Bībeles grāmatas. Man bija nožēlojamas zināšanas par Bībeli, un par īstu ticību nevarēja būt ne runas.

Bet man bija vecāks brālis, kas pirms manis bija iestājies universitātē. Īsi pirms manas ierašanās viņš bija nokļuvis atgrieztu ļaužu sabiedrībā un tiem pievienojies. Kad ierados es, viņš mani tūlīt ieveda šajā kristīgo studentu pulciņā. Man nebija jausmas par to, kādā virzienā es devos. Bet es jutu bijību pret savu vecāko brāli, un viņš mani uzaicināja. Vispirms mani piesaistīja draudzība un mīlestība, ar kādu pret mani izturējās šie studenti. Tas man šķita neparasti, jo ģimnāzijā attiecības bija parupjas. Un man ārkārtīgi patika šo studentu sabiedrība. Tātad sākumā tas nebija Dieva vārds, kas mani pievilka. Taču tas man sāka iepatikties šo kristīgo studentu sabiedrībā, tā ka es labprāt gāju arī uz lūgšanu sarīkojumiem, kādus viņi tolaik rīkoja.

Un, lūk, tad nāca mīļais Dievs un iedarbojās ar savu vārdu uz mani, uz manu dvēseli. Īsā laikā es biju patiesi Dieva apžēlots un ticīgs cilvēks. Zināms, manai ticībai nebija visai dziļa pamatojuma kristīgajās atziņās. Tā tas turpinājās kādu pusgadu. Tad mūsu pulciņā parādījās kāds ilggadējs teoloģijas kandidāts, īsts piētists, kam nebija cerību atrast vietu valsts baznīcā. Jo toreiz valdīja vispārējs racionālisms. Tādēļ arī pārējie studenti mūs uzskatīja par jukušiem un izvairījās no mums kā no mēra. Tā tas bija toreiz Vācijā, 19. gadsimta sākumā.

Šis kandidāts nāca pie mums un teica: “Jūs domājat, ka esat atgriezti kristieši. Bet jūs tādi neesat! Jūs taču neesat piedzīvojuši patiesu grēku nožēlas cīņu!” Es, protams, atvairīju šo uzskatu, cīnījos pret to dienu un nakti, uzskatīdams, ka viņš tikai grib mūs no Evaņģēlija dabūt atpakaļ bauslībā. Bet viņš nāca atkal un atkal ar saviem apgalvojumiem, līdz es beidzot sāku šaubīties par mūsu kristietību. Vispirms es jutos laimīgs savā ticībā uz savu Kungu Jēzu Kristu, bet nu sākās vissmagāko garīgo šaubu un ciešanu laiks.

Es gāju pie šī vīra un jautāju: “Kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?” Viņš man deva veselu rindu norādījumu, kas man būtu jāpilda, un arī vairākas grāmatas, to vidū arī pieminēto Frezēnija grāmatu par grēksūdzi un Svēto Vakarēdienu. Taču, jo vairāk es to lasīju, jo vairāk sāku šaubīties par to, vai esmu kristietis. Kāda iekšēja balss man vienmēr atgādināja: “Tas vēl nav viss, kas vajadzīgs kristietim.” Vēl sliktāk bija tas, ka šis vīrs bija pat lielāks piētists nekā pats Frezēnijs. Kad es toreiz lasīju kādu garīga satura grāmatu par apžēlošanas un pestīšanas kārtību, es lasīju tikai tās vietas, kur bija runa par grēku nožēlošanu. Kad es nonācu pie nodaļām par Evaņģēliju un ticību, es grāmatu aizvēru, domādams: “Tas nav domāts man.” Un, jo mazāk es baudīju no tīkamā Evaņģēlija, jo tumšāk un drūmāk man kļuva ap sirdi. Dievs to zina, ka es negribēju, lai manī rastos ilūzijas pašam par sevi. Es gribēju tapt pestīts. Es toreiz domāju, ka tās ir pašas labākās grāmatas, kas ar grēciniekiem runā skaudru valodu un neatstāj tiem neko no Dieva žēlastības.

Bet tad es dzirdēju runājam kādu vīru, par kuru stāstīja, ka viņš esot garīgs dziednieks. Es viņam tad arī aizrakstīju un nospriedu, ka iemetīšu viņa vēstuli krāsnī, ja viņš man kaut ko stāstīs par žēlastību un Evaņģēliju. Taču vēstule bija tik mierinoša, ka es nespēju tai pretoties. Un tā es izkļuvu no nožēlojamā stāvokļa, kurā biju nokļuvis, pateicoties galvenokārt Frezēnijam.

Cik laimīgi var būt studenti, kam no paša sākuma tiek sniegta tīrā, svētīgā un iepriecinošā Evaņģēlija mācība! Taču, kā liecina pieredze, jo bagātīgāka tā kādam ir, jo vairāk to noniecina! Tas ir patiešām nožēlojami.

Frezēnijs visus dievgaldniekus iedala deviņās grupās. Tajās es meklēju sevi, bet neatradu. To pašu apliecināja arī nelaiķis mācītājs Keils, kurš neapšaubāmi bija īsts, ticīgs kristietis. Frezēnijs komunikantus iedala šādi:

1. Necienīgie komunikanti.
2. Tādi, kas godīgi meklē žēlastību, bet nav guvuši apstiprinājumu par to, ka tā iemantota.
3. Tie, kuri ir pārliecināti par savu apžēlošanas stāvokli un, proti, ir garīgā ziņā bērni vai vāji iesācēji kristietībā.
4. Jaunekļi vai tie, kas jau kļuvuši stiprāki.
5. Tēvi jeb pieredzējušie kristieši.
6. Tie, kas ir lielos garīgos kārdinājumos un ciešanās (lai arī es tādos atrados, taču šai grupai sevi pieskaitīt nevarēju).
7. Tie, kas ir priecīgi Dievā.
8. Tie, kas ir atkrituši no Dieva žēlastības.
9. Tie, kas bēdājas un baiļojas.

Runājot par pirmo grupu, viņš saka (3. nod., 11. par.):

“Lai šādi grēcinieki kļūtu spējīgi saņemt grēku piedošanu un būtu cienīgi saņemt Kristus miesu un asinis, – tas viss atkarīgs no viņu atgriešanas. Es šeit gribu sniegt drošu pamācību, kas viņiem jāievēro, lai tie varētu tikt atgriezti īsā laikā.”

Šis “īsā laikā” man skanēja kā Evaņģēlijs! Es domāju: “Kaut tas tā būtu ar mani!”

“Tā ir pamācība, ko savā kalpošanā esmu pārbaudījis ar daudziem grēciniekiem. Viņi, tai uzticēdamies, ir to pildījuši, un patiešām tikuši izglābti. Mana sirds ir bijusi ļoti laimīga, redzot, kā pat tādi grēcinieki, kurus sātans savās važās bija saistījis ciešāk nekā citus, īsā laikā sasniedza tādu stāvokli, ka viņus varēja uzskatīt par jauniem radījumiem Kristū. Šis ceļš nemaz nav komplicēts, tas ir taisns un vienkāršs un neprasa īpašu piepūli no paša cilvēka. Viss, kas viņam jādara, – jāļauj sevī darboties Dievam. Jo Dievs ir tas, kurš pats dod visu, kas mums vajadzīgs.

Svarīgākais, lai grēcinieks ievēro trīs noteikumus, kas izriet no dievišķās pestīšanas kārtības dziļākās būtības. Tie ir tādi, ka ar tiem iespējams palīdzēt pašam ļaunākajam sātana kalpam, ja vien viņš tos paļāvīgi ievēro un izpilda. Bet, ja kādam netiek palīdzēts, tad vainojami nav vis šie nosacījumi, bet gan viņa neuzticēšanās tiem.”

Toreiz es labprāt apņēmos tos pildīt.

“Pirmais norādījums ir: “Lūdz pēc žēlastības.” Otrs: “Uzmanies, lai nepazaudē žēlastību.” Trešais nosacījums: “Pareizi apdomā Dieva vārdu.” Tā kā grēcinieks nevar pats sevi atgriezt, viņam šī žēlastība jāizlūdzas. Tā kā viņš šo izlūgto žēlastību viegli var atkal pazaudēt, viņam jābūt par to nomodā. Tā kā Dieva vārds ir žēlastības līdzeklis, ar ko Viņš mūs apgaismo un atdzemdina no jauna vai pārvērš mūsu sirdis, cilvēkam šis vārds ir pareizi jāapdomā. No tā redzams, kā visi trīs nosacījumi tiek atvasināti no dievišķās pestīšanas kārtības. Bet, lai iemācītos šos nosacījumus labāk saprast, mēs izskaidrosim tos īsi vienu pēc otra. Pirmais nosacījums: kas grib iegūt atgriešanas žēlastību, tam šī žēlastība jāizlūdzas.”

Vai tad tie, kas vēl nav atgriezti, spēj nopietni lūgt? Tas nav iespējams. Viņam bija jāsaka: “Tiem jāklausās Dieva vārds.” Bet to viņš ir ielicis savā trešajā nosacījumā. Viss viņa plāns padara žēlastības iegūšanu atkarīgu no cilvēka paša darbības, no viņa paveiktā, no viņa pūlēm sasniegt apžēlošanu.

“Bet šai lūgšanai jābūt citādai, nekā tas bija pierasts agrāk, kad viņš vēl bija grēka varā. Tai nav jābūt aukstai, svešai un nedzīvai lūpu darbībai, bet jānotiek ar lielu sirds nopietnību.”

Tātad viņš tomēr runā par cilvēku, pār kuru vairs nevalda grēks. Viņa galvenā kļūda ir tā, ka viņš kļūdaini atšķir atgriešanu no atdzimšanas: tas, kurš patiešām ir atdzimis no garīgas nāves, ir taču arī piedzīvojis atgriešanos. Bet pēc atgriešanās viņam patiešām ir nepieciešama lūgšana un cīņa. Jo tikko kā radusies ticība ir vēl kā mazs bērniņš, kas var nomirt, ja tam nedod barību. Bet lūgšana un cīņa piederas atgrieztajiem, nevis neatgrieztajiem. Tikai tad, kad es esmu atgriezts un kļuvis ticīgs, es saņemu spēku, lai lūgtu un cīnītos pret grēku.

“Tad ieej savā kambarī, kā to iesaka Pestītājs (Mt.6:6), vai kur citur, kur vari vienatnē parunāt ar Dievu, un loki savus ceļus Viņa priekšā un sauc no visa spēka pēc žēlastības. Ne tikai pēc žēlastības, lai Dievs piedod tavus grēkus, bet arī pēc žēlastības, lai Viņš pārvērš tavu sirdi, iznīdē tajā mīlestību uz grēku.”

Frezēnijs runā par grēku piedošanu un sirds atjaunošanu tā, it kā tās būtu divas dažādas lietas, kas var norisināties dažādos laikos! Ja reiz man ir dota grēku piedošana, tad arī mana sirds ir atjaunota un sirdī satriekta mīlestība uz grēku. Un vēl šī prasība – saukt tik ilgi, kamēr Dievs apžēlojas! It kā kāds būtu sacījis, ka Dievs ir līdzīgs nepiekāpīgam vīram, kura sirds jāmīkstina lūdzot un cīnoties!

“Un tā kā Kristus jau ir mums ieguvis pirmo atgriešanas žēlastību, tad arī pirmā lūgšana jābalsta uz Viņa nopelna.”

Tātad jāatgriež cilvēks, kurš jau ir atgriezts; jo balstīt savu lūgšanu uz Kristus nopelna nav nekas cits kā ticēt.

“Jāpiesauc Dievs, lai Viņš šī nopelna dēļ dāvā mums šo atgriešanas žēlastību, tāpēc ka Kungs Jēzus par mums ir samaksājis tik lielu izpirkšanas maksu.”

Tas ir vienkārši briesmīgi, lai arī cik labi Frezēnijs to būtu domājis! Viņš runā par Kristus nopelnu un tomēr pieprasa no cilvēka darbus. Bet cilvēks ar savu darbošanos nekad neko nesasniegs.

“Jālūdz ne vienu vai divas reizes, katru dienu jāturpina ar nopūtām, lūgšanām, saukšanu un kliegšanu, kamēr iemanto žēlastību.”

Ko tad nozīmē “kamēr iemanto žēlastību”? Ar to nav domāts nekas cits kā “kamēr rodas sajūta, ka žēlastība iemantota”. Šādi sasniegto tīkamo un nomierinošo aizkustinājuma sajūtu, kas pārņem sirdi, daži cilvēki tad arī uzskata par žēlastību. Taču žēlastība nav nekas tāds, kas ir manā sirdī. Žēlastība ir Dieva sirdī. Šī žēlastība man nav jāmeklē sevī, bet gan ārpus sevis.

“Lai paša pieredzē gūtu pārliecību par patiesām pārmaiņām sirdī.”

Tas viss varētu būtu pareizi, ja vien šis labais cilvēks ar to būtu domājis ticīgu kristieti. Tādai ir jābūt kristieša pieredzei. Bet pirms cilvēks ir kļuvis par kristieti, viņš ir garīgi miris. Viņš nav spējīgs ne garīgi redzēt, ne garīgi dzirdēt, ne arī garīgi just.

“Šeit mani lasītāji varbūt sacīs: “Pieņemsim, ka, šādā veidā lūdzot, var iemantot žēlastību. Bet kā gan grēcinieks būtu spējīgs lūgt? Vai tad jau pati lūgšana nav Dieva žēlastības darbs, kuru mēs paši no sevis nespējam paveikt, kamēr vēl esam miruši grēkā?””

Miruši grēkā! Un tomēr viņš turpina:

“Atbilde: zināms, šāda lūgšana ir žēlastības darbs, kas paša spēkiem nav veicams mirušam grēciniekam. Bet mēs arī zinām, ka sākotnējā jeb atjaunojošā žēlastība bieži un nopietni pieklauvē pie grēcinieka, lai uzmodinātu viņu no grēka miega. Un, kad tas notiek, tā cilvēkam piedāvā to, kā viņam nav, proti, spēku nopūsties un no savas grēcīgās būtības dzīlēm saukt pēc palīdzības, kā tas viņam ir nepieciešams.”

It kā mirušais varētu kaut ko paveikt ar svešu spēku! Tālāk teikts:

“Grēcinieks pats to var pamanīt, ja vien viņš pievērš tam uzmanību. Viņš bieži piedzīvo nemieru par savu stāvokli, ko izraisa Dieva vārds, slimība, citu cilvēku nāves gadījumi, briesmīgi sapņi, domas par savu nāvi, par pastaro tiesu, par elli un Debesīm.”

Tas ir augstākā mērā bīstami! Ar šiem bīstamajiem padomiem vientiesīgas dvēseles, kas nav piedzīvojušas to, kas šeit iepriekš aprakstīts, tiks vadītas uz aplamām domām: “Jā, es esmu pamodināts, bet ne atgriezts!” Tūkstoši un miljoni jau ir mocījušies ar domām, ka viņi nav atgriezti.

“Un šinī mirklī viņā pamostas ilgas pēc pestīšanas, kas izpaužas slepenā nopūtā pēc žēlastības.”

Kas gan cits lai būtu šī slepenā nopūta pēc žēlastības, ja ne pirmā ticības dzirksts? Tas taču nav kaut kāds spēks, kas man tiek dots iepriekš, lai, to pielietojot, es iemantotu žēlastību.

“Bet šīs alkas un nopūtas nav viņa paša dabas darbs. Tas ir spēks, kuru viņā jau ir ierosinājusi atmodināšanas žēlastība. Ja viņš šo spēku pieņem, tad viņam nav vairs neiespējami tā lūgt, saukt un kliegt, kā tas vajadzīgs viņa nelaimīgajā stāvoklī, un, to darot, viņa lūgšanas spēks ar Dieva žēlastību aizvien pieaug un palielinās.”

Kur kaut ko tādu jūs varat atrast Svētajos Rakstos? Tajos nav ne vārda par šādiem norādījumiem. Ir teikts, ka pēc tam, kad esam kļuvuši ticīgi, mums jācīnās ar velnu, lai tas nenolaupa to, ko esam saņēmuši. Jā, kā teikts, kamēr cilvēks vēl nav atgriezts, viņš ir garīgi miris un viņam nav spēka. Pat ja būtu iespējams iedvest viņam šādu spēku, viņš to, būdams miris, nevarētu pielietot. Pamēģināsim iedvest kādu spēku skulptūrai un palūkosim, vai tā kustas.

Modernajā teoloģijā valda šie maldi, ka cilvēks var atgriezt pats sevi ar tiem garīgajiem spēkiem, kas ir viņā.

Frezēnijs turpina:

“Daži šeit domās: paši Raksti taču saka, ka Dievs neuzklausa grēciniekus (Jņ. 9:31); tādēļ esot veltīgi Viņu lūgt, jo Dievs skaidri un noteikti apliecina: “Kad jūs paceļat savas rokas, Es apslēpju Savas acis no jums un, lai cik liels arī būtu jūsu skaitāmo lūgsnu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu.” (Jes. 1:15) Atbilde: šī, kā arī citas līdzīgas Rakstu vietas runā tikai par tādiem grēciniekiem, kuri gan lūdz, lai netiktu lietots sods, lūdz grēku piedošanu vai varbūt vienīgi palīdzību laicīgās lietās, bet nevis to, lai tiktu pārvērsta viņu sirds.”

Te viņam ir pilnīga taisnība. Bet par sirds izmaiņām var lūgt vienīgi tas, kurā šādas izmaiņas jau ir sāktas, un tas var būt vienīgi cilvēks, kurā ticība jau ir radusies. Kamēr viņš netic, viņš ir savos grēkos miris un pret nopietniem jautājumiem attiecas vieglprātīgi, viņam ir vienalga, vai viņš nonāks Debesīs, vai ellē, ja šovakar būtu jāmirst. Viņš paļaujas uz Dieva labvēlību miesīgā izpratnē.

“..kuri blakus visām savām lūgšanām tomēr saglabā apņemšanos turpināt piekopt grēkus, kas valda pār viņiem, un lūgšanu veikt nevis ar Svētā Gara spēku, bet gan ar pašu dabīgajiem spēkiem. Un no tā ir pilnīgi skaidrs, ka viņi savā aplamajā stāvoklī un ar tādiem liekulīgiem nodomiem nevar tikt uzklausīti. Dāvids saka: “Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Kungs tas Visuvarenais mani nebūtu uzklausījis.” (Ps. 66:18) Bet grēcinieki, par kuriem mēs runājam, nemeklē vienīgi piedošanu, bet arī patiesu sirds pārmaiņu, un viņi nopietni tiecas pēc tā, lai tiktu atgriezti.”

Kas nopietni pēc tā tiecas un ilgojas, tas jau ir atgriezts. Citi pēc tā netīko. Tikai īsti kristieši rūpējas par savas dvēseles pestīšanu.

“Arī viņu lūgšana ir dievišķās žēlastības darbs. Bet Dievs nevar noniecināt pats savu darbu. No tā var secināt, ka šāda lūgšana patiesi tiek uzklausīta, ko daudzkārt apstiprina arī pieredze.”

Protams, ka tā tas notiek, ja nepareizi šķiro atdzimšanu un atgriešanos un apskaidrību piedēvē pat tam, kas vēl ir garīgi akls!

“Otrs noteikums: kas nopietni vēlas tikt atgriezts, tam jābūt nomodā par žēlastību, ko Dievs viņam piešķir pēc viņa lūgšanas.”

Tātad cilvēkam pirms atgriešanas jābūt pat garīgai modrībai.

“Kad Dievs cilvēkam dāvā spēku lūgšanai, Viņš tam dod arī spēku būt modram, un šis spēks jāpielieto ar lielu rūpību un nopietnību.”

Tas viss ir pareizi, ja to attiecina uz iesācējiem kristīgajā ticībā.

“Cilvēkam jāuzmana sava sirds, lai to nepārvaldītu grēcīgas domas, kas varētu kavēt tajā veicamo žēlastības darbu. Jāuzmana savas acis un ausis, abi šie sirds vārti, lai pa tiem neieplūstu jauni netīrumi un tādējādi netiktu traucēts Gara darbs cilvēkā. Jāuzmana sava mēle, lai ar nepatiesiem, grēcīgiem vārdiem neapbēdinātu Dieva Garu (Ef. 4:29¬30), un nepavedinātu savu sirdi (Jēk. 1:26). Jāpiesargās saskarsmē ar citiem cilvēkiem, biedrojoties ar tiem. Jāizvairās no ļaunajiem, uzreiz un pavisam jāpārtrauc grēcīga pasaulīga draudzība, kas ir Dieva ienaidība (Jēk. 4:4); un, ja darba pienākumu dēļ jātiekas ar ļauniem ļaudīm, jārauga nostiprināt savu sirdi pret ļaunumu un neņemt dalību svešos grēkos. Jāuzmana visa sava pārvērtība, lai tā no jauna netiktu aptraipīta ar tīšiem grēkiem.”

Autors apraksta pilnu svēttapšanas darbu. To visu viņš sagaida no neatgriezta cilvēka! Grūti aptvert, kā tik izglītotam un pieredzējušam mācītājam var būt tāds uzskats!

“Jāvēro dievišķās žēlastības darbs sevī, ierādot tam aizvien vairāk vietas sirdī, sevišķi ievērojot īpašos žēlastības izpausmes brīžus, kad Dievs mums dāvā jaunus atmodināšanas rosinājumus lūgšanai vai Viņa vārda apcerei, vai cīņai pret grēku, vai mīlestības īstenošanai pret tuvākajiem utt.”

Tātad mīlestība pret tuvākajiem cilvēkā pastāv jau pirms viņš ir atgriezts! Tāds uzskats ir ļoti bīstams. Godīgs cilvēks domās šādi: “Kamēr tā visa vēl manī nav, mani jāuzskata par neatgrieztu cilvēku.”

“Jāpūlas šajā laikā ar nopūtām un lūgšanos dziļāk iegremdēties žēlastībā.”

Tas ir briesmīgi; it kā cilvēkam būtu iespējams žēlastībā iegremdēties dziļāk! Žēlastība ir kaut kas, kas ir Dieva sirdī. Vai nu man ir visa žēlastība, vai nav nekādas. Tā nedalās pa gabalam, kā saka Luters. Vai nu es esmu velna, vai Dieva bērns; es esmu vai nu tumsas, vai gaismas valstībā; es esmu Viņa žēlastības vai Viņa dusmu apņemts. Šeit nav nekāda starpstāvokļa.

“Būt par visu to nomodā, – tas atgriešanai ir ļoti nepieciešami, un kas to neievēro, bet sevī dod vietu grēkam, gan iekšēji, gan savā ārējā rīcībā, tas netiks uz pareizā ceļa. Daudzi cilvēki gan iesāk šo atgriešanas darbu ļoti nopietni, viņi lūdz žēlastību, Dievs viņus uzklausa un dāvā tik daudz žēlastības, cik viņi to grib saņemt.”

Šeit autors lieto vārda “žēlastība” citu nozīmi, kas ir cēlonis viņa maldiem.

“Viņi bija [Jūs bijāt] skaistā gājienā…” (Gal.5:7) To apustulis saka par galatiešiem, kas jau bija atgriezti.

“..bet viņi nomodā nav pietiekami nopietni un pastāvīgi, un tad žēlastību, ko tie bija ieguvuši, atkal zaudē, un ienaidnieks atkal ieņem viņu sirdis. Šeit vēl jāpiebilst, ka modrības ievērošana atgriešanas sākumā sagādā diezgan lielas grūtības. Taču, paliekot uzticībā, tas kļūst aizvien vieglāk, tā ka beidzot cilvēks nonāk pie svētīgas pieredzes un iemaņas, kad šķiet, ka citādi nemaz nav iespējams, kā pastāvīgi būt modram. Bet, kā iepriekš sacīts, sākums ir grūts, un dažreiz gadās, ka iesācēji šai laikā ir pārāk neuzmanīgi un ienaidnieks viņiem nodara daudz ļauna gan no iekšienes, gan no ārienes.”

Tas viss ir taisnība, ja vien nebūtu runa par cilvēku, kam tādējādi ir jātiek atgrieztam.

“Un, ja tā notiek, nav jākrīt izmisumā, ir jāsaņemas un jāmeklē glābiņš pie Jēzus..”

Beidzot arī tas!

“..lai no sirds izlūgtos piedošanu par savu neapdomību un žēlastību lielākai apdomībai. Tātad lūgšana un modrība nomaina viena otru un ir savstarpējā saskaņā.”

Tagad seko trešais noteikums, proti, ka Dieva vārds ir pareizi jāapdomā. Mēs redzēsim, ka viņš runā par Dieva vārda spēku, kas pārveido cilvēku sirdis. Viņš nerunā un, kā liekas, neko nezina par Dieva vārda kolatīvo spēku, proti, ka vārds par taisnošanu ne tikai runā, bet arī to sniedz. Tiklīdz vārds saka: “Kas tic un top kristīts, tas top pestīts,” tas mani ne vien rosina ticēt, bet man arī šos labumus sniedz. Cilvēks, kurš sludina, mums jāuzlūko tā, it kā aiz viņa stāvētu pats mīļais Dievs. Kad mācītājs man apsola mierinājumu, man jādomā, ka to man sola pats Dievs. Ja es no viņa mutes dzirdu vārdus: “Tavi grēki tev ir piedoti,” tad es nedomāju: “Šie vārdi, zināms, ir Bībelē, man jāpamēģina tie likt lietā,” bet gan domāju šādi: “Ar šiem vārdiem pats Dievs man piedod grēkus.” Taču šī mācība luteriskajā baznīcā ilgāku laiku diemžēl bija pazudusi.

Frezēnijs raksta tālāk:

“Kam ir patiesa vēlēšanās tikt atgrieztam, tam Dieva vārds ir pareizi jāapdomā. Tas notiek gan tad, kad to lasa, gan tad, kad to dzird. Dieva vārdu pareizi es lasu tad, ja to daru ar labo nodomu ¬ vēlēšanos, lai tas apgaismo un ar savu spēku pārvērš mani par citu cilvēku.”

Ne vārda viņš nesaka par to, ka šis Vārds ne vien vēsta, bet arī piedāvā un dod, un ka tas, kurš tic, arī saņem. Vārds izdala un dod. Bet šeit viņš māca un runā tā, it kā viss būtu atkarīgs no paša cilvēka.

“Pareizi es lasu tad, ja pirms lasīšanas, tās laikā un pēc lasīšanas lūdzu šo žēlastību; ja nelasu uzreiz pārāk daudz, bet izlasu maz; ja apstājos pie katras spēcīgas Rakstu vietas, paceļu savu sirdi pret Dievu, lasītā saturu ar nopūtu nesu Viņa priekšā un Viņu lūdzu, lai tas darbotos manī.”

Tas, ka jālasa maz, ir apšaubāms padoms. Reizumis pie atsevišķiem teicieniem ir jāapstājas, bet īstam kristietim ir arī ātri jāizlasa visa Bībele, lai viņš vispārīgos vilcienos zinātu tās saturu. Līdztekus tam ir jānotiek klusai Vārda apcerei.

“Šādiem iesācējiem īpaši jāiesaka, lai viņi tādā veidā vispirms iepazīstas ar četriem evaņģēlistiem, jo tie vislabāk parāda Kungu Jēzu Viņa žēlastībā, Viņa paraugu. Pēc tam var ņemt pārējās Jaunās Derības grāmatas, Dāvida psalmus un citas Svēto Rakstu grāmatas. Kas nav saprotams, to var godbijīgi izlaist. Nav jāuzkavējas pie tā, kas vieš šaubas, jāpaliek pie tā, kas pateikts skaidri un saprotami, paliekot cerībā, ka Dievs mums arī pārējo pakāpeniski atklās tik, cik tas mums nepieciešams. Dieva vārdu pareizi uzklausa tad, ja klausās tādus skolotājus, kas to ceļ priekša visā tā tīrībā, turklāt jābūt ir tam pašam labajam nodomam, kā Vārdu lasot: pirms klausīšanās, klausīšanās laikā un pēc tās lūdz Dieva žēlastības spēku un darbu, labprāt pieņem un no sacītā īpaši ievēro to, kas pa īstam iederas mūsu stāvoklī, beidzot, to sevī saglabā un pārcilā, tādējādi liekot tam dziļāk iespiesties sirdī.”

Tas viss ir patiesi teicami! Aplami ir vienīgi tas, ka to prasa no cilvēka, kas vēl jāatgriež. Šie ir trīs noteikumi, kurus Frezēnijs izvirza tiem, “kas vēl nav atgriezti, bet labprāt gribētu tikt atgriezti.” Turklāt viņš vēl apliecina:

“Kas šos trīs nosacījumus ar pilnu uzticēšanos izpilda, īsā laikā kļūs par citu cilvēku, un Dieva žēlastība viņā darbosies tik spēcīgi, ka viņš sevī aizvien skaidrāk pamanīs īpašības, kādas tās ir jaunam radījumam Kristū.”

Tagad es jums jautāšu: “Kur šāds padoms ir Svētajos Rakstos?” Vienmēr, kad apustuļi bija sludinājuši un kad klausītāji bija jautājuši: “Kas mums jādara, lai mēs taptu pestīti?”, viņi nav saņēmuši citu atbildi kā šo: “Ticiet uz Kungu Jēzu Kristu.” Tā arī ir vienīgā pareizā metode, kas jāpielieto sludinātājam, ja viņš grib ļaudis vest pie ticības un pārliecības par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Tad mācītājam ir jāatgādina tiem, kas pa pareizo ceļu ir nonākuši pie grēku piedošanas pārliecības un žēlastības stāvoklī, ka viņiem ir jālūdz un jācīnās un ka Dieva vārds vienmēr ir jālieto pareizi. Jo no tā, ka patiesi luterāņi iebilst pret šādu ačgārnu metodi, nedrīkst secināt, ka viņi nav draudzīgi noskaņoti pret nopietnu kristietību, pret nopietnu un neatlaidīgu lūgšanu, pret nopietnu cīnīšanos un pastāvīgu modrību. Nē, patiesi luterāņi iestājas par to tikpat dedzīgi, kā par to, lai neviens netiktu vests pie Kristus pa apkārtceļiem.

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Sešpadsmitais vakara priekšlasījums