Piedošanas nebeidzamā svētība

“Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.” (Ef.4:32)

DIEVA PIEDOŠANA NAV TIKAI INTERESANTA BĪBELES MĀCĪBA, BET GAN LABĀKĀ DIEVA DĀVANA!

Dieva piedošana nav tikai interesanta Bībeles mācība, ko vērts pārdomāt, bet gan reāla dāvana, kuru Viņš sniedz jums. Lūk, tikai dažas Rakstu vietas, kurās uzsvērts, ka Dieva piedošana Kristū ir Dieva dāvana. “Kristus ir mūs atpircis no Bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” (Gal.3:13). “Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem” (1.Kor.15:3). “Arī Kristus vienreiz par visām reizēm ir cietis grēku dēļ – taisnais par netaisnajiem –, lai jūs pievestu pie Dieva” (1.Pēt.3:18). “Viņš sevi par mums nodevis” (Tit.2:14; Gal.2:20; Ef.5:2). Viņš “sevi ir nodevis par mūsu grēkiem” (Gal.1:4). “Viņš savu dzīvību par mums ir atdevis” (1.Jņ.3:16; 1.Kor.5:7). Viņš sevi “ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem” (1.Tim.2:6; Mt.20:28). “To, kas grēka nepazina, [Dievs] mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:21). “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes.53:5). “Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku” (1.Jņ.2:2). Dievs “savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē” (Rom.8:32; 1.Jņ.4:9-10).

PIEDOŠANA IR CENTRĀLAIS DZĪVES JAUTĀJUMS

Piedošana vienmēr ir bijis viens no svarīgākajiem jautājumiem Mārtiņa Lutera rakstos. Lielajā katehismā viņš raksta:

Mēs ticam, ka mums kristietībā ir grēku piedošana, kas notiek caur svētajiem sakramentiem un absolūciju, kā arī caur dažādiem mierinājuma vārdiem visā Evaņģēlijā. Tādēļ uz to attiecināms viss, kas sludināms par sakramentiem, kā arī viss Evaņģēlijs un visi amati kristietībā ir nepieciešami, lai tas viss bez mitas tiktu lietots. Kaut arī no Kristus iegūta žēlastība un no Svētā Gara radīts svētums – caur Dieva vārdu kristīgās draudzes kopībās, tad tomēr mēs nekad neesam bez grēka savas miesas dēļ, kura mums vēl joprojām sēž uz kakla. Tādēļ kristietībā viss ir iekārtots, lai ik dienas mēs saņemam pilnīgu grēku piedošanu caur [Dieva] vārdu un zīmēm, lai mierinātu un iedrošinātu mūsu sirdsapziņu, kamēr mēs šeit dzīvojam. Lai gan mums ir grēki, Svētais Gars paveic to, ka tie mums nespēj kaitēt. Jo mēs esam kristietībā, kur ir pilnīga grēku piedošana divkāršā nozīmē: Dievs piedod mums, un mēs piedodam cits citam, viens otru panesam un izpalīdzam. Bet ārpus kristietības, kur nav Evaņģēlija, nav piedošanas, tāpēc tur arī nevar būt svētuma. Tādēļ visi, kas nevis ar Evaņģēliju un grēku piedošanu, bet ar saviem pašu darbiem meklē un grib nopelnīt svētumu, ir paši sevi izslēguši un nošķīrušies no kristietības.

Kamēr svētdarīšana ir sākusies un pieņemas dienu no dienas, mēs gaidām, ka mūsu miesa tiks nonāvēta un ar visu tās nešķīstību aprakta, lai brīnišķīgi parādītos un celtos pilnīgam svētumam jaunā, mūžīgā dzīvē. Tagad mēs paliekam pa pusei tīri un svēti, lai Svētais Gars caur [Dieva] vārdu vienmēr pie mums strādātu un ik dienas dāvātu piedošanu līdz tai dzīvei, kur būs ne vairs piedošana, bet pilnīgi tīri un svēti cilvēki, pilni dievbijības un taisnības, atbrīvoti no grēka, nāves un visām nelaimēm, jaunā nemirstīgā un apskaidrotā miesā (Vienprātības grāmata, 419. lpp.).

DIEVA PIEDOŠANA DARA MŪS SPĒJĪGUS PIEDOT CITIEM

To dižais reformators Mārtiņš Luters rakstīja arī par jums un piedošanu jūsu tuvākajiem.

Kad es apzinos un ar sirdi jūtu, ka Dievs ir mani aizbildinājis un man piedevis, es vēlos aizbildināt savu tuvāko un piedot viņam, lai ko viņš man būtu nodarījis. Es netaisos glabāt apsūdzības ruļļus pret viņu, bet piedodu viņam brīvi un no sirds, atsaucot atmiņā vārdus: “Ja Dievs ir tev piedevis tik daudzus un smagus grēkus, tad ko gan tik lielu tev ir nodarījis tavs tuvākais? Šīs lietas vienkārši nav salīdzināmas!” Jo viens grēks pret Dievu ir lielāks, nekā kad visa pasaule būtu grēkojusi pret vienu vīru. Grēku nevajadzētu mērīt pēc tā, kas tas ir vai cik liels tas ir, bet gan pēc tā, kurš ar šo grēku tiek aizskarts un apvainots. Un Dievs ir bezgalīgi lielāks nekā visi cilvēki. Un, kad es apzinos, ko Dievs ir darījis man, es tāpat rīkojos attiecībā pret savu tuvāko, bet, ja es to neapzinos, tad arī pret savu tuvāko es tā nerīkošos (Luther’s Works, 13. sēj., St. Louis: Concordia Publishing House, 1956, 407. lpp.).

DIEVA PIEDOŠANA JUMS NEPIECIEŠAMA IK DIENAS

Mārtiņš Luters komentāros par Mūsu Tēvs lūgšanas piekto lūgšanu sniedz dziļu ieskatu un apliecina brīnišķīgu pārliecību par jums dāvāto piedošanu.

Šī lūgšana attiecas uz mūsu nabaga nožēlojamo dzīvi. Kaut arī mums ir Dieva vārds un mēs tam ticam, darām un pakļaujamies Viņa gribai, un pārtiekam no Dieva dāvanām un svētības, tomēr neesam bez grēka. Mēs klūpam ik dienas un neievērojam mēru, jo dzīvojam pasaulē starp cilvēkiem, kuri daudz dara mums pāri un dod iemeslu nepacietībai, dusmām, atriebībai utt. Turklāt mums pakaļ dzenas velns, kas uzbrūk mums no visām pusēm, cīnās pret visām iepriekšējām lūgšanām, tā ka nav iespējams vienmēr stingri pastāvēt tādā nepārtrauktā, nemitīgā cīņā.

Tādēļ ir liela nepieciešamība lūgt un saukt: “Mīļais Tēvs, piedod mums mūsu parādus.” Ne tādēļ, ka Viņš nebūtu grēkus piedevis arī bez un pirms mūsu lūgšanas, – jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to, – bet tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu. Miesa, kurā ik dienas dzīvojam, ir tāda, ka tā neuzticas un netic Dievam, bet pastāvīgi nododas ļaunām iekārēm un viltībām, un mēs ik dienas grēkojam vārdos un darbos, darīdami to, kas aizliegts, un nedarīdami to, kas pavēlēts. Sirdsapziņa kļūst nemierīga, tā baidās no Dieva dusmām un nežēlastības, zaudē mieru un paļāvību, kas nāk no Evaņģēlija. Tādēļ bez mitas jāmeklē mierinājums Evaņģēlijā, lai no jauna iedrošinātu sirdsapziņu (Vienprātības grāmata, 434. lpp.).

PIEDOŠANA RADA SADRAUDZĪBU

Bībeles pētnieks Martins Francmanis par Dieva brīnišķīgo dāvanu – piedošanu izsakās šādi:

..mācekļu ticība bija sadraudzības pamats. Tādējādi Kristus baznīca tika veidota kā ticīgo brālība. Tas nozīmē, ka baznīca pēc definīcijas ir piedošanas sadraudzība. Jēzus nepazīst nekādu citu ticību kā vien ticību, “kas darbojas mīlestībā” (Gal. 5:6). Patiesā baznīca, apustuliskā baznīca, kā Luters reiz teicis, ir “bāztin piebāzta ar grēku piedošanu” (Martin Franzmann, Follow Me, St. Louis: Concordia Publishing House, 1961, 154. lpp.).

PIEDOŠANA IR JŪSU DZĪVĪBAS ELPA

Tālāk Francmanis norāda uz piedošanas nepieciešamību gan pašam ticīgajam, gan viņa attiecībās ar citiem.

Piedošana ir pamats zem ticīgā kājām un gaiss, ko viņš elpo; viņš spēj eksistēt tikai tāpēc, ka ir piedošana. Piedošanas vārds, ko draudze dzird, pilda baznīcu ar piedošanu.. Cilvēks.., kurš to ignorē, iet bojā. Māceklis, kurš attieksmē pret savu ticības biedru nedzīvo ar piedošanas vārdu, ko saņēmis no sava Dieva, ir zaudējis Dieva piedošanas vārdu. Ja viņš iznīcina sadraudzību ar brāli, ko Dievs nolicis viņam līdzās, viņš zaudē sadraudzību ar Dievu (Mt. 18:23-35). (Martin Franzmann, Follow Me, St. Louis: Concordia Publishing House, 1961, 154.–156. lpp.).