Piedošanas robeža

“Anathema sit” – “damnamus” – “mēs nolādam un nosodām” – “lai nolādēts..” – “.. to nolād kristīgā baznīca”. Tie ir izteikumi kristīgās baznīcas vēsturē, aiz kuriem slēpjas ne tikai vārdi, bet arī fakti. Šķiet, ka tie piederētos agrākiem laikiem, taču arī 1934.gada Bārmenas Apliecinošās sinodes “Teoloģiskajā paziņojumā” katra no sešām tēzēm satur formulējumu: “Mēs noraidām nepareizo mācību..”. Tā ir “anatēma”, kuras izvirzīšanas pamatotību diezin vai šodien kāds apstrīdēs. Arī evaņģēliskajā baznīcā šādi nosodījumi nekādā ziņā nepieder vienīgi pagātnei, tie sastopami arī mūsdienās un pat ne reti, piem., t.s. “status confessionis” formā:

“Mēs uzaicinām visus, kas visā nopietnībā vēlas būt kristieši, jebkuros apstākļos bez ierobežojumiem atteikties no piedalīšanās atomkara sagatavošanā. – Pretēja attieksme vai neitralitāte attiecībā uz šo jautājumu nav kristīgi aizstāvāma. Kā viena, tā otra nozīmē kristīgās ticības apliecības visu trīs artikulu noliegšanu.”

Bet nopēlumus un lādēšanos mēs sastopam arī ikdienas valodas lietojumā, kad kādam cilvēkam dziļā sašutumā pat neliela iemesla dēļ izlaužas lāsts “Nolādēts!”. Tas var būt vērsts pret kaut kādiem apstākļiem, bet diezgan bieži tā var tikt nolamāts arī kāds cilvēks. Bet kuram gan šādā bezpalīdzīgā niknumā ienāk prātā, ka šāds lāsts pēc savas formas ir lūgšana, kas sauc pēc Dieva tiesas? Ir daudzi iemesli, kas bieži vien ir visai banāli, kuru dēļ cilvēki viens otru nolamā un nolād.

Vilcināšanās pieņemt noteiktus lēmumus un nepatika pret to, ka notiktu šķelšanās, šajā fonā parādās citādā gaismā. Ko mums par to māca Dieva vārds, tas – pretstatā tam, ka aiziešana notiek bieži vien nebūtisku iemeslu dēļ – ir tas, ka pastāv gan robeža, ko nosaka svarīgi iemesli, precīzāk, ka tai patiesībā ir tikai viens pamatojums. Tā ir piedošanas robeža, kāda tā parādās Jēzus vārdos par nepiedodamo grēku pret Svēto Garu: “Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos. Un kas runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet kas runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.” (Mt.12:31-32; Mk.3:28-30; Lk.12:10). Mk.3:22 u.t. rāda, ka šos vārdus bija izraisījuši Jeruzalemes rakstu mācītāji ar savu pārmetumu, kurā tie apgalvo: “Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību”, tātad, nevis ar Dieva Garu un Dieva spēkā. Par to Jēzus saka: “Bet kas Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, ber ir sodāms ar mūžīgu sodību.”

Šie vārdi skan asi un briesmīgi, un tie pirmām kārtām tomēr ir pestīšanas vārdi, tāpēc ka ar to tiek pasacīts, ka piedoti var tikt visi grēki, ar šo vienu izņēmumu. Bet piedošanas robeža, pati ārējā robeža, taču neietver daudz ko, patiesībā visu, kas piedodams – līdz pat Cilvēka Dēla zaimošanai. Šeit atcerēsimies Pēteri, to kā viņš aizliedza savu Kungu, kurš viņu pēc tam veda atpakaļ, vai atcerēsimies Saulu, to kā viņš vajāja kristīgo draudzi bet pēc tam kļuva par Kristus sludinātāju. Šī ārējā robeža ir spēkā arī tad, kad runa ir par neierobežotu piedošanu Jēzus mācekļu vidū, kad Pēteris jautā Kungam: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mt.18:21-22). Iepretim cietsirdībai kristiešos tieši šis tik šķietami asais vārds rāda, cik tālu un cik dziļi sniedzas Kristus piedošana, kurš meklē pazudušo un ved to atpakaļ (Lk.15).

Bet piedošanas robeža saskaņā ar Dieva vārdu visā skaidrībā jāsaskata tur, kur tiek noraidīts, aizliegts un pat zaimots Svētais Gars, kas ir piedošanas pamats. Un šis vārds arī parāda, ka ne kristieši izdara spriedumu par šo “grēku pret Svēto Garu” vai pat soda par to, bet gan viss ir virzīts uz Dieva pastaro tiesu, kurā vairs nav izglābšanas, ja trūkst piedošanas Jēzus Kristus vārdā (sal. Ebr.6:4-8; 10:26-31).

Bet ja šis skats uz Dieva tiesu un izglābšanu no tās tiek aizēnots, padarīts neskaidrs, tad viss pievēršas cilvēku spriešanai un tiesai un iebildumiem pret to. Taču šī pēdējā piedošanas robeža, uz kuru mums norāda Raksti, jāievēro visai precīzi, tāpēc ka, runājot par lēmumiem šajā laikā, runa ir par mūžību. Kristīgajai draudzei tas reizē nozīmē to, ka šeit ir aizsniegta tās pilnvaru robeža – Jēzus Kristus vārdā un uzdevumā sniegt grēku piedošanu. Ko gan vēl tā varētu paveikt, ja to šajā galējā bet arī izšķirošajā vietā neapklāj, neapstiprina Dieva vārds? Drīzāk gan būtu jārēķinās ar to, ka cilvēkos, tātad arī kristīgajā draudzē, piedošanas robeža tiek savilkta būtiski šaurāka un slēgta agrāk.

Dieva vārds mums par šo galējo robežu sniedz noteikumus, tā, piem., Mt.18:15-18. Tas ir ļoti garš ceļš ar neatlaidīgām pūlēm un rūpīgu pārbaudi. Tas sākas ar pirmo jautājumu, vai ir notikusi pirmā saruna starp četrām acīm, bez kuras trūkst nosacījumu un tiesību tālākajiem soļiem un skaidrojumiem. Runāt par citu cilvēku, to vērtēt un tiesāt ir viegli; ar viņu runāt, viņu kritizēt un vest uz pareiza ceļa, viņu nepazaudēt, pieturēt, saglabāt viņu kā brāli ir grūti, jau bīstoties no personīgas konfrontācijas vien. Sava es saudzēšana tad aizstāj atbildību par brāli.

Otrā pakāpe ar sarunu viena vai divu liecinieku klātbūtnē tad ir nākošais solis, kas tāpat notiek bez sabiedrības piedalīšanās. Tikai pēdējais un trešais solis notiek draudzes sapulces formā, un tikai tad – ja arī šeit netiek uzklausīts aicinājums atgriezties un saņemt piedošanu – ir aizsniegta robeža: “Tad turi viņu par pagānu un muitnieku”. Arī tas savā norisē nav nekāds tiesas process, bet gan cenšanās ar atgriešanu un piedošanu saglabāt sadraudzību – kamēr nav gūts galīgs secinājums, ka notikusi atteikšanās no šādas sadraudzības, ko pestīšanai piedāvā Kristus ar savu pavēli.

Kritēriji šādai rīcībai mums tāpat sniegti pilnīgi skaidri un nepārprotami. Jau ar formulējumu “grēks pret Svēto Garu” dota atziņa, ka piedošanas robežu pašos pamatos nosaka Svētā Gara zaudēšana. Šāda lietu sakarība parādās arī 1.Kor.12:1-3. Vārdi “anathema Iesus”, ar ko tiek nolādēts Jēzus, rāda, ka šeit trūkst Svētā Gara, piem., kad kristieši – arī vajāšanās – noliedz savu ticību. Un otrādi, kā mēs to esam redzējuši citā kopsakarā, Jēzus Kristus apliecināšanu par Kungu rosina Svētais Gars, un tādējādi tā ir Svētā Gara zīme. Raugoties uz Jes.53:4-5, apgalvojums, ka Jēzus būtu nolādēts, var nozīmēt arī to, ka netiek atzīta Viņa vietnieciskās ciešanas par mūsu grēkiem. Bet katrā ziņā tiktu atcelts viss, ko evaņģēlijs saka un sniedz par Jēzu Kristu, un tad nebūtu vairs nekādu iespēju runāt par pestīšanu un piedošanas sniegšanu. Tādējādi Gara spēkā izsacītais un Gara darbību manifestējošais Kristus apliecinājums ir kritērijs šai piedošanas ārējai robežai.

Beidzot, Dieva vārds mūs vada arī pie seku izpratnes, kuras parādās pie šīs ekstremālās robežas – pēc visiem šiem pūliņiem panākt, lai brālis atgriežas un saņem piedošanu, saglabāt šo brāli. Kur vairs nedarbojas Svētais Gars, draudzei vairs neatliek nekas cits, kā konstatēt šo robežu, tās aizsniegšanu. Bībeles piemēri rāda, ka šeit vietā nav nepatika vai sašutums, bet gan var būt arī tā, kā to raksta apustulis Pāvils: “Es vēlētos būt nolādēts (anathema), atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi” (Rom.9:3). Ar tādu pašu nopietnību viņš pakļauj sevi tāpat kā jebkuru citu Dieva vēstnesi šim Dieva tiesas lāstam, ja viņš “sludinātu citu evaņģēliju” (Gal.1:8-9). Tā par šo ārējo robežu var runāt tikai tas, kurš zina, kas ir pestīšana Kristū, bet tad tas arī draudzei tās pestīšanas labad skaidri un saprotami pasakāms, kā tas, piem., pasacīts 1.Kor.16:22 u.t.: “Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts. Maranata (mūsu Kungs nāk)! Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums. Mana mīlestība ir ar jums visiem Kristū Jēzū.” Šī anatēma nav tiesa, kas kristiešiem būtu spriežama vienam par otru kā citu nolādēšana; tā ir skaidri norobežojama joma un situācija, kurā norisinās Dieva tiesa pār šo pasauli un kurā trūkst izglābšanas ticībā uz Jēzu Kristu. Bet tad robeža ne vien ar izskaidrošanu tiek parādīta, bet tā tiek arī īstenota, atceļot sadraudzību (Mt.18:17; 2.Tes.3:6-14.).

Šai ārējai robežai, aiz kuras atcelts piedošanas pamatojums un vairs nepastāv izglābšana no Dieva tiesas, ir saistība ar nāvi. Abi gadījumi, kuros ir norāde uz šo situāciju (1.Kor.5:1-6 un Ap.d.5:1-11), pirmajā brīdī var izbiedēt. Taču jāieklausās un jāieskatās precīzāk. Tā nav draudze, kas izpilda nāvessodu. 1.Kor.5 mudina draudzi atzīt nošķiršanos, kas jau notikusi, kamēr viņi vēl vilcinās to ņemt vērā un izdarīt secinājumus. Bet tas nenorisinās kā tiesa, bet gan dievkalpojuma sanāksmē, “ka mēs, jūs un mans gars, sanākam kopā Kunga Jēzus Vārdā” (1.Kor.5:4). Bet pneimatiskais lēmums ir, ka šis cilvēks nododams “ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā” (1.Kor.5:5). Tas, tātad, notiek ar skatu uz pastaro tiesu, un bez atbildes var palikt jautājums, vai runa šeit ir par garu, ko šis cilvēks kādreiz saņēmis kā draudzes loceklis, vai arī par draudzes gara integritāti. Abas šīs lietas ir saistītas.

Arī Ap.d.5:1-11 attiecas uz draudzes pneimatisko integritāti, tāpēc ka laulātais pāris Ananija un Sapfira bija “melojuši Svētajam Garam” (Ap.d.5:3-9), tātad, ne tikai apustulim vai draudzei. “Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam” (Ap.d.5:4). Nāvessodu, kas seko, neizpilda cilvēki, bet Dievs, un šajā notikumā šeit laikā top redzams kaut kas no tiesas mūžībā.

Pie šīs robežas nosacīšanas pieder arī pareiza atziņa par “nāves grēku”. Tas saskaņā ar 1.Jņ.5:16 u.t. ir grēks, kura gadījumā nav spēkā citkārt paredzētais lūgums par grēcinieku, lai tas atgrieztos: “Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks; bet ir grēks, kas nav nāves grēks.” To var attiecināt vienīgi uz šo piedošanas robežu, kur ir atcelts garīgais nosacījums grēku piedošanai. Šīs vietas turpinājumā pamatoti tiek norādīts uz nošķiršanos no ļaunā, kas seko atdzimšanai.

Šo ārējo robežu Dieva vārds ir nospraudis mums, mūsu labā; taču to neesam sprauduši mēs paši. Tādēļ liktenīga kļūda būtu uzskatīt, ka mēs paši pēc sava prāta varētu šo robežu pārsniegt, varētu to neievērot un tad arī par to nerunāt un uz to nenorādīt. Tādējādi mēs ne vien pazaudētu skatu uz to, kas ir izšķirošais pestīšanai, bet mēs sameklētu un izveidotu citas robežas, kas nav izšķirošas pestīšanai. Tad mēs īstenotu šķiršanos draudzē, kā arī starp draudzēm un baznīcām un kristiešos, kam pamatā būtu pilnīgi citi principi un mērauklas.