Piektajā svētdienā pēc Lieldienām

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” (Jņ.16:23-30)

Ceturtās Mozus grāmatas 20. nodaļā mēs lasām, ka Israēla tauta savos klejojumos bija nonākusi Cina tuksnesī, kur tiem aptrūkās ūdens. Tad Mozus un Ārons devās pie Saiešanas telts vārtiem, metās uz sava vaiga un lūdza Dievu. Atbildot uz viņu lūgšanu, Dievs lika Mozum piesist ar zizli pie klints un no tās iztecēja ūdens un padzirdīja Israēla tautu un viņu lopus. Ceļojot pa šīs pasaules tuksnesi, arī mūs piemeklē dažādas bēdas, nelaimes un trūkums, un mums lieti noderētu tāda brīnumaina klints, kas palīdzētu dažādās grūtības pārvarēt. Apustulis Pāvils vēstulē korintiešiem raksta, ka tā klints, no kuras Israēla tauta dzērusi Cina tuksnesī, ir bijusi Kristus. Savukārt pats Kristus, mudinādams mūs lūgt, saka: „klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mt.7:7) Tātad tāpat kā Mozus tuksnesī klaudzināja ar zizli pie klints un saņēma palīdzību, tā mēs tiekam mudināti lūgšanā klaudzināt pie tās pašas klints – Kristus, lai saņemtu Dieva palīdzību.

Šajā pašā stāstā mēs arī lasām, ka Mozus un Ārons šaubījās vai Dievs uzklausīs viņu lūgšanu un palīdzēs, tādēļ saņēma gan palīdzību, gan Dieva sodu – Dievs tiem neļāva ieiet apsolītajā zemē. Tādēļ lūgšanai arvien jānoiet stiprā pārliecībā un ticībā, ka Dievs to uzklausa un labprāt palīdz. Šā iemesla dēļ arī Jēkabs savā vēstulē mudina lūgt ticībā, nešauboties: „jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.” (Jēk.1:6-8) No Jēkaba vārdiem arī izriet, ka jālūdz ir visiem kristiešiem, un šīs dienas Evaņģēlijā pats Kristus saviem mācekļiem saka: „Lūdziet, tad jūs dabūsit.” Tātad ikvienam, kas vēlas būt Kristus māceklis, ir jālūdz Dievs.

Kristieša lūgšana ir dažāda – tajā mēs vai nu lūdzam, lai Dievs mūs no kaut kā pasargā, vai arī dod mums kaut ko, kā arī aizlūdzam par citiem cilvēkiem un pateicamies Dievam par saņemtajām dāvanām. Tā kā mēs visi joprojām nesam sevī vecā cilvēka dabu, tad mums katru dienu arī jālūdz Dievam piedošana par saviem grēkiem. Apustulis Pāvils ticīga cilvēka dzīvi raksturo, kā nepārtrauktu lūgšanu un aizlūgšanu, tas ir, nemitīgu sarunu ar Dievu gan par savām, gan sava tuvākā vajadzībām. Tātad kristietis ikvienu dienu un darbu sāk ar lūgšanu pēc Dieva svētības un palīdzības un katru dienu un darbu beidz ar pateicību Dievam par Viņa svētību un palīdzību.

Bet, ko tad īsti nozīmē – lūgt Dievu un kā Viņu jālūdz?

Lūgt nenozīmē tikai atvērt muti un sacīt vārdus, bet patiesa lūgšana vispirms ir sirds pacelšana pie Dieva. Tādējādi lūgšana nāk nevis no mutes, bet no pašiem sirds dziļumiem. Tās ir pašas dziļākās mūsu sirds ilgas, nopūtas un vēlmes, kas tiek ietērptas vārdos un sacītas Dievam. Tā ir iekšēja mūsu gara lūgšana, kas kopā ar Svēto Garu, kas mīt mūsos arī ar bezvārda nopūtām lūdz par visām tām lietām, kas mūs uztrauc, biedē un nomoka. Tātad lūgšanā mēs novēršamies no šīs pasaules un visas tās palīdzības, ko mūsu prāts un šīs pasaules var dot, bet pilnībā ar visu savu sirdi pievēršamies Dievam.

Lai gan lūgšanai ir jānāk no sirds, tomēr maldīgi būtu domāt, ka Dievs uzklausa katru lūgšanu, kas nāk no cilvēka sirds. Arī staigule no visas sirds lūdz Dievu, lai Viņš to pasargātu no slimībām, un zaglis lūdz, lai policija to nenotvertu. Tāpat arī pagāni un sektanti lūdz Dievu, lai viņu baznīcas pieaugtu un maldi vairotos, šādas lūgšanas Dievam nepatīk, bet tās ir negantība Viņa acīs, lai cik dedzīgas tās arī būtu. Kristus nepārprotami saka, ka Dievu ir jāpielūdz garā un patiesībā, un lūgšanai ir jābūt balstītai Viņa Vārdā.

Savukārt, lūgt Kristus Vārdā nenozīmē Viņu formāli piesaukt ar muti, bet vispirms lūgt ticībā un paļāvībā, ka Kristus nāves un augšāmcelšanas dēļ, Dievam ir labs prāts uz mums; ka Viņš vairs nedusmojas un nedraud mūs sodīt, bet kā žēlsirdīgs Tēvs saviem mīļiem bērniem piedod mums visus mūsu grēkus un palīdz mums dzīvot. Tālāk, lūgt Kristus Vārdā nozīmē ņemt vērā visu, ko Viņš ir darījis un mācījis. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam vienaldzīgi izturēties pret Kristus vārdiem un darbiem vai izskaidrot tos pēc sava prāta, kā sektanti dara. Turpretī mums jātiecas pēc pareizas izpratnes un īstas garīgas gudrības, pēc kā arī no sirds jālūdz, kā Jēkabs mudina: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jēk.1:5) Arī pats Kristus savā lūgšanā mūs pirmkārt māca lūgt, lai Dieva Vārds tiktu svētīts, un Luters katehismā to paskaidro tā, ka Dieva Vārds tiek svētīts tad, „kad Dieva vārdu patiesi un skaidri māca un mēs arī, kā Dieva bērni, pēc tā svēti dzīvojam.” Un turpat tālāk Luters piebilst: „Bet, kas citādi māca un dzīvo, nekā Dieva vārds māca, tas Dieva vārdu zaimo mūsu vidū; no tā pasargā mūs, Debesu Tēvs!”

Ir svarīgi to saprast un apzināties, jo ja mūsu lūgšana un dzīve nav balstīta patiesā, pareizā Kristus mācībā, tad tā ir ne tikai veltīga, bet arī zaimojoša – tāda, kas nenovēršami izpelnās Dieva sodu. No iepriekš sacītā ir arī skaidrs, kādēļ Kristus patiesā baznīca nekad nelūdz Dievu kopā ar citādi ticošajiem. Šādā gadījumā viņu lūgšana vairs nebūtu balstīta Kristus vārdā un svētības vietā, tie iemantotu pretējo. Arī šajā ziņā mums ir jāsarga sevi, kā to liecina apustulis Jānis: „kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un mums tādu prātu ir devis, ka atzīstam vienīgi patieso, un mēs jau esam patiesajā – Viņa Dēlā Jēzu Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargieties no elkiem.” (1.Jņ 5:19-21) Viens no mūsdienu elkiem ir pārprasta mīlestība, iecietība un patiesības nenovērtēšana, kas mudina uz neīstu dievkalpošanas kopību. Pretēji pasaules garam un viltus apustuļiem īstais mīlestības apustulis Jānis, tāpat kā visi citi Kristus apustuļi ne mitas runāt par patiesību un mudināt mūs uz patiesu vienību.

Tā piemēram, Pāvils saka: „Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1.Kor.1:10)

Tur, kur ir patiesa ticības vienība Kristum, kopīga lūgšana iegūst brīnumainu spēku. Vispirms pats Kristus saka, ka tur, kur divi vai trīs būs Viņa vārdā, tur Viņš pats būs klātesošs. Otrkārt, Viņš saka, ka tādēļ, ka Viņa mācekļi ir mīlējuši Viņu un ticējuši, ka Viņš nāk no Dieva, pats Dievs mīl viņus un labprāt uzklausīs Viņu lūgšanas. Tie ir vareni un lieli apsolījumi, kurus Kristus ir devis ticīgu cilvēku kopīgai lūgšanai. Tādēļ baznīcai arvien ir jābūt lūdzēju draudzei. To ļoti labi saprata seno un reformācijas laika baznīca, kas nevis organizēja konferences un tikās ar politiķiem, bet nāca kopā, lai lūgtu Dievu. Un nav šaubu, ka Dievs šīs lūgšanas uzklausīja: tieši baznīcas nemitīgās lūgšanas bija tās, kas lika varenajai Romas pagānu valstij pārtraukt kristiešu vajāšanu; tā bija Lutera un viņa sekotāju lūgšana, kas paša Lutera vārdiem izsakoties, neļāva noslīcināt Reformāciju kopā ar visu Vāciju asinīs, un tā bija 20. gadsimta mocekļu lūgšana, kas komunistu cietumu cellēs izlūdzās dzelzs aizkara krišanu un brīvību savām baznīcām. Jā, šie cilvēki zināja, kas ir lūgšana, kā to lietot un kāds ir tās spēks.

Diemžēl mūsdienu baznīca no pasaules ir pārāk daudz mācījusies visu panākt politisku izkārtojumu ceļā; tā vairs nemāk un negrib lūgt. Un tas ir ietekmējis baznīcu daudz vairāk, nekā mēs vēlētos atzīt. Piemēram, pat šeit Ķekavā, kur mums ir pašiem savs dievnams un kur draudzē ir daudz nopietnu, pieredzējušu kristiešu, es ne reizi neesmu dzirdējis ne domu vai vēlmi, ka mēs varētu atnākt kopā kādu vakaru, lai lūgtu Dievu. Tas tomēr par kaut ko liecina. Un, proti, tas liecina par to, ka kaut kur dziļi, dziļi (vai varbūt arī nemaz ne tik dziļi) mūsu prātos valda doma, ka mūsdienu pasaulē veselību, labklājību, mieru un pārējo svētību vairs nebūt nav jāizlūdzas no Dieva. Mīļie draugi, šis ir ārkārtēji bīstams simptoms, kas liecina par smagu dvēseles slimību. Tādēļ mūsu kopīgajai lūgšanai šodien, acīmredzot vajadzētu būt tai pašai, ar kuru mācekļi reiz vērsās pie Kristus, proti, „Kungs, māci mums lūgt!” Jā, lai Tas Kungs atdara mūsu lūpas, ka mēs nāktu Viņa priekšā ar savām vajadzībām slavu un pateicību, zinot, ka katrs labs devums un katra laba dāvana nāk no augšas, no mūsu mīļā Debesu Tēva.