Pielīdzināšana Kristus tēlam

Mēs, kas sekojam savam Kungam, skatāmies uz Viņu, klausāmies Viņa vārdos, mums būtu jāturas pie Viņa, taču, kad noklīstam, Viņš mīlošā stingrībā ar savu vārdu sauc mūs atpakaļ. Visu to ietver mūsu Kunga vārdi: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Kā kristieši mēs dzīvojam šajā pasaulē, bet kā Jēzus Kristus atgūtie Dieva bērni, mēs neesam no šīs pasaules, bet gan, kā to apraksta pirmā Jāņa vēstule: “no Dieva”. Tātad – vai nu no pasaules vai no Dieva. Šāds pretstats starp Dieva valstību un pasaules valstību saasinās un aizskar mūs pašus. Jābilst, ka tas neskar kaut kādas mūsu domas vai izjūtas, vai rīcību, bet gan tas skar mūs, kas mēs esam: jauni cilvēki, no jauna, no augšienes piedzimuši, jauns radījums. Dieva vārds mums to allaž atgādina un atsedz: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” [2.Kor.5:17].

Līdz ar to pirmā priekšlasījuma trešajā daļā mēs nonākam pie kādas sakarības, kura parasti tiek viegli palaista garām un arī bieži vien notušēta, proti, “pielīdzināšana Kristus tēlam”.[Rom.8:29] Tas ir bieži ir apskatīts Jaunās Derības rakstos. Tā, piemēram, “Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā.” Vai arī “Bet mēs visi … topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” [2.Kor.3:18] Vai arī “un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu (Ādama), tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm (Kristus).” [1.Kor.15:49]

Tādā veidā atklājas, kā šīs lietas ar mums notiek. Tomēr, lai to saprastu, nav jānodarbojas ar pašizziņu kā spogulī skatoties, bet jāatzīst Kristus Viņa vārdos. Jo tikai pie Kristus mēs gūstam ieskatu, kas mēs caur Viņu esam un kas būsim. Pašos pamatos tas īstenojās kristībā, par ko Rom 6:3-4 vēsta: “Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”

Pielīdzināšana Jēzus tēlam, kā mēs to iepazīstam no Dieva vārdiem, ir augstākā mērā brīnumains notikums. Tas patiešām ir kāda norise, un tas notiek tieši ar mums – cilvēkiem!

Priekšnosacījums šai norisei ir tas, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, proti: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.”. (1.Moz.1:27). Visa cilvēkam un cilvēciskajai esībai piemītošā vērtība un cienīgums ir ietverts tajā, ka viņš ir radīts no Dieva, ir kā Dievs, tomēr pats nav Dievs. Lūk, tā pavisam īsi var izteikt šo dziļo kopsakarību. Būt pēc Dieva tēla nozīmē vienlaikus gan saikni ar Dievu, gan arī atšķiršanos no Dieva, un tas attiecas uz katru cilvēku.

Starp cilvēku un Dievu ir ielauzies cilvēka grēks. Tas sakņojās cilvēka vēlmē pašam būt kā Dievam (1.Moz.3:5), ka viņš vairs neatzīt un negodina Dievu par Dievu, bet kā rakstīts Rom.1:18 utt., tie ir atdevušies nīcīgajai radībai un sākuši to dievināt un pielūgt. Cilvēks ir samainījis Radītāju pret radību, un tad zemišķās lietas pēkšņi uzkundzējās un sāk valdīt pār cilvēku un sabiedrību. Pie šīm lietām pieder iekāres, dziņas, kaislības un perversijas, kuras visas ir uzskaitītas šajā romiešu vēstules pirmajā nodaļā.

Visām mūsu tālākajām pārdomām ir ļoti no svara ir paturēt vērā arī sekojošo: ja runa ir par grēku, tad nekādā gadījumā nav domāti tikai atsevišķie grēki, kurus var uzskaitīt vai aprakstīt. Ļaunuma sakne sniedzas dziļāk, un visbiežāk tajā apvidū, kur mēs labprātāk to notušējam vai arī negribam neņemt vērā. Grēka dzīli mūsos atsedz pirmais bauslis: “Es esmu Dievs tavs Kungs, Tev nebūs citus Dievus manā priekšā turēt”. “Kas tas ir? Mums būs Dievu pār visām lietām bīties un mīlēt un uz Viņu vien cerēt”.

Dieva nepazīšanā un Viņa neatzīšanā par Dievu, ka Viņš netiek godināts un pielūgts kā Dievs, ir rodama cilvēces grēka sakne katrā cilvēkā, kurš pats grib būt kā Dievs, visu lietu kungs un noteicējs. Un pastāv pavisam vienkārša pārbaude, kā mēs varam pārbaudīt paši sevi: mēs varam jautāt, vai mēs uzklausām, ko mums saka Dieva vārds Svētajos Rakstos, vai arī pār mums valda Dieva radītais mums dāvātais laiks tādā veidā, ka mēs sakām – mums Dievam nav laika.

Atsevišķie grēki, kas ir uzskaitīti Rom.1:18 utt., ir sekas pirmā baušļa pārkāpšanai un līdz ar to Radītāja un radības vietām samainīšanai. Tāpēc šajā nodaļā pat vairākkārt ir uzsvērts, ka “Dievs viņus ir nodevis apkaunojošās kaislībās” utml. (sal. Rom.1:24-28). Dieva vārds sniedz mums ieskatu, kas notiek, ja Radītāju apmaina vietām ar radību: sods un Dieva tiesas sākšanās jau šinī laikā.

Lai pareizi saprastu, kādas ir attiecības abu valstību starpā un kā viena ir pakārtota otrai, mums arvien būs jāatgriežas pie šīs elementārās kopsakarības, ko līdz galam noformulē Rom.6:23 – šis īsais un tomēr pārsteidzīgi trāpīgais izteikums: “Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā”.

Tomēr būsim patiešām vērīgi, cik tālejoša ir šī saikne: grēka dziļums, kura sekas ir katram cilvēkam neizbēgamā nāve, tiek saskatīts tikai tad, kad tiek pasludināts Dieva Dēls, kas ņem uz sevis pasaules grēku: “Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev… Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:4-5).

Tādējādi Kristus vārdos un kalpošanā mēs varam gūt atziņu par to, kas mēs esam, proti – grēcinieki, kas kā grēka algu pelnījuši nāvi. Un Kristū mēs atzīstam, kas mēs būsim un ko mēs saņemsim: proti, mūžīgo dzīvību atjaunotā sadraudzībā ar Dievu. Tāpēc mūsu pielīdzināšana Kristus tēlam nozīmē ieraudzīt tieši Viņā, ko no Viņa saņemam, kas esam un kas būsim.

Šeit es atgriežos pie tās Rakstu vietas, kuru, runājot par sekošanu un krusta ņemšanu, pagaidām tiku izlaidis. Mūs Kungs saka: “kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?”

Ja vien šajās lietās tā īsti ieskatāmies un tās pārdomājam, tad noskaidrojās, ka, iepazīstot Kristu un sadraudzībā ar Viņu, viss, kas līdz šim uzturēja spēkā šo pasauli un mūsu cilvēcisko esību, piedzīvo pavērsienu un atjaunotni. Tas ir saistīts ar to, ka caur Kristus krustu un augšāmcelšanos grēks ir uzveikts, ka arī pārvarēti velns un nāve.

Šie nule kā sacītie vārdi ir pateikti ātri un it kā garāmejot, tomēr tie trāpa mūsu dabiskās dzīves sapratnes un dzīves ilgu pašā centrā. Jo dabiskajā cilvēka dzīvē viss ir vērsts uz to, lai no tās patriektu jautājumu par nāvi, lai aizsegtu to, aizmuktu no tā. Mūsu dzīve ir nemitīga cīņa pret iznīcību. Tikām Ebr.2:14 parāda Kristus kalpošanu: “…lai Viņš ar nāvi iznīcinātu to, kam nāves vara, tas ir, velnu, un atsvabinātu visus, kas visu mūžu nāves baiļu dēļ bija verdzībā.” Un līdzās tam nostājas, ko apustulis Pāvils ir apliecinājis vēstulē filipiešu draudzei (1:21): “Jo dzīvot man ir – Kristus un mirt – ieguvums.” Vai vēstulē galatiešiem: “bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani”.

Ja mēs dzīvojam, pievērsušies Dievam vārdam Svētajos Rakstos, tad mēs zinām, kādā nolūkā šie vārdi ir domāti – lai mēs tos saņemtu un atkārtotu, lai mēs tos dāvātu citiem un tādā veidā uzņemtu tos savā sirdī. Jo tikai tā mēs spējam aptvert, kas ir mūsu dzīve un tikai tur patverties no bailēm grēka, velna un nāves priekšā, kas kristietim var uzbrukt un viņu biedināt. Skats uz Dieva Dēla cīkstēšanos ar nāvi Ģetzemanes dārzā rāda, cik grūti ir iet pa šo ceļu; bet tas parāda, kas ir Tas, kas mūs šī ceļa grūtumā vada un uztur, ja vien mēs uz Viņu raugāmies turamies pie tā, kas patiesībā uztur mūs.

Līdz ar to es nobeidzu šo pirmo priekšlasījumu, kuru pavadīja mūsu Kunga vārds: “Mana valstība nav no šīs pasaules”. Tajā mēs apskatījām Kristu kā paraugu, kuram seko kristieši, kā arī to, ko mēs pie mūsu Kunga ieraugām un kas mēs esam, pateicoties Viņam.

Pasaules valstības un Kristus valstības krustpunkts un šķērsgriezums visupirms ir rodams mūsos pašos. To piedzīvo katrs no mums savā dzīvē līdz pat tās pēdējai stundai. Vecais cilvēks mūsos tiecās sevi apliecināt un realizēt. Tomēr jaunais cilvēks, kas ir sadraudzībā ar Kristu un kam ir dāvināta Kristus Gara klātbūtne, apzinās, ka tieši šie konflikti, šī pretruna un šī cīkstēšanās nes svētību, jo tajā mūsos un ar mums darbojās Kristus.

Tāpēc ka mēs esam citādāki, tas ir – jauni cilvēki, mēs redzam pasauli citādākā gaismā; visupirms mēs ieraugām arī veco cilvēku mūsos citādākā gaismā. Mums vajadzētu zināt un mēs to drīkstam zināt, ka šis vecais cilvēks mūsos iet mazumā; ka arī mūsu dzīve savu jēgu nesmeļ vairs pati sevī un ka pilnība šinī dzīvē netiks iegūta: “Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi” (1.Jņ.2:17).

Sekošana krustam ir izteikta tieši ar šo apustuļa Pāvila vārdu vēstulē galatiešiem, ko tas pasaka mūsu dzīvē: “Bet tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” (Gal.5:24). Tāpat ar to, ko viņš saka par iznīkstošo pasauli: “Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal.6:14).

Nav nekāds brīnums, ka tie, kuru “piederība ir debesīs” (Fil.3:20) un kuriem “šeit nav paliekošas pilsētas” (Ebr.13:14), pasaulē kļūst par svešiniekiem.

Arī šī svešniecība ir nepieciešamas un ļoti bieži sāpīgas sekas, kad mūsos sastopas abas valstības. Un raugoties jau uz to, kas mūs sagaida nākošajā priekšlasījumā, atgādināšanu 1.Pēt.4:4, kur tiek aprakstīta apkārtējo reakcija uz to: “Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs”. Tā mūsos un ap mums sastopas Dieva valstība ar pasaules valstību. Tas norisinās tagadnē – sparīga cīkstēšanās, un tomēr tas svētību nesošs notikums.

Ja tas ataust mūsu acu priekšā no Dieva vārda, tad arī mēs saprotam mūsu Kunga atbildi uz farizeju jautājumu: “Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: – Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.” Tā iestājas, piepildoties mūsu Kunga teiktajam mūsos – tam, kas stāv rakstīts.

Kungs, debesu Tēvs, tu esi mūsu aicinājis sadraudzībā ar Tavu Dēlu un uzņēmis mūs tajā, lai atjaunotu mēs pēc Tava tēla. Mēs lūdzam Tevi, liec mūsos pieaugt un nobriest tam, kas pēc Tavas gribas ir ticis sēts caur Tavu vārdu; liec, ka nebīstamies no šīs nīcīgās pasaules spēkiem, ne arī tiekam to pieveikti, jo mēs gan dzīvē, gan nāvē esam Tavs īpašums.

Vadi mūs Dievs nakts mierā, bet reiz dari mūs arī pilnīgus mūžībā. Āmen.