Piepulcināts svētajiem

“Viņš [Ābrahāms] aizmiga .. un tika piepulcināts saviem tēviem.” [1.Moz.25:8]

Šādi Svētā Gara vārdi nekādā ziņā nav sacīti veltīgi, nedz teikti nesaprātīgiem dzīvniekiem, kuri nedodas pie saviem tēviem, nedz savas tautas. Tas teikts cilvēkiem, apliecinot, ka pēc šīs dzīves būs vēl cita, labāka dzīve. Jā, arī pirms Kristus atnākšanas ir bijusi tauta, kura mitusi dzīvo zemē un kurai pēc šīs dzīves piepulcināti dievbijīgie.

Tā tēvi ir sapratuši mācību par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Vārdi, kas sacīti abās šajās Rakstu vietās, ir pavisam tieši un izteiksmīgi: tu tiksi piepulcināts citiem svētajiem, kuri nomiruši pirms tevis. Tādēļ tēvi dzīvo un ir arī tautas; šie vārdi netiek sacīti par bezdievjiem, bet tikai par svētajiem un taisnajiem.

Tādēļ mums tas viss kalpo kā mierinājums, lai mēs neizbītos vai vismaz tik ļoti nebaidītos no nāves, kā baidās tie, kuriem nav cerības. Jo tiem, kas tic Kristum, nāve nav rūgta un smaga kā bezdievjiem, bet ir pārmaiņa, kurā šī nožēlojamā dzīve tiek pārvērsta mierīgā, svētīgā dzīvē.

Šai mācībai mums jāseko ar visstingrāko pārliecību, proti, mums jāzina, ka pāriesim nevis no jaukas un mierīgas dzīves nožēlojamā, bet gan no posta un bēdām tiksim ievesti mierā. Ja tēvi jau ilgu laiku pirms Kristus atnākšanas ir smēlušies šādu mierinājumu no pavisam nedaudzām Rakstu liecībām, vai gan to nevajadzētu satvert un paturēt arī mums, kas šādas liecības esam saņēmuši vēl daudz bagātīgāk?