Pilnīgi atklāti Nr.1

2005.gada 27.janvārī

Es lieku jums pie sirds, brāļi, ņemiet vērā tos, kas rada šķelšanos un pretestību tai mācībai, ko esat mācījušies: vairieties no viņiem! Tādi cilvēki nekalpo mūsu Kungam Kristum, bet savam vēderam un ar saviem saldajiem vārdiem un skaistajām runām pieviļ vientiesīgo sirdis. [Rom.16:17-18]

4.tēze Palikšana heterodoksas baznīcas sadraudzē ir sirdsapziņas jautājums

Iepriekšējā diskusijā referents LA students Roberto izvirzīja četras tēzes, kā pieturas punktus iesējamai diskusijai. Pievērsīšos sīkāk 4.tēzei, proti, “palikšana heterodoksas baznīcas sadraudzē ir sirdsapziņas jautājums.” Par šo jautājumu skaidri runāts rektora Dr. Prof. Slenczkas grāmatā “Baznīcas teoloģiskā atbildība” [262-268.lpp]. Tāpat apskatīju Dž.T.Millera “Kristīgo dogmatiku” un otrā Mārtiņa [M.Hemnica] “Enhiridionu.”

Vispirms jānoskaidro, kas ir heterodoksa baznīca.
Pirmkārt šeit jāruna par vietējam baznīcām, draudzēm, jo Raksti terminu baznīca attiecina arī uz vietējām draudzēm [1.Kor.16:19; 1:2; 11:16; Ap.d.8:1; Rom.16:16] . Šādās vietējās draudzes ir ticīgo grupas, kuras pulcējušās kādā konkrētā vietā, lai sludinātu Evaņģēliju un pārvaldītu sakarametus. Tas atbilst apustuļu un viņu sekotāju praksei, jo viņi pulcināja ticīgos vietējās draudzēs, tos pamācīja, brīdinaja un mierināja. Viena, svēta, visparēja Baznīca sastāv no visiem ticīgajiem, kuri atrodami vietējās baznīcās [Millers].

Luters Šmalkaldes artikulos apliecina, ka Baznīca ir svēti ticīgie, avis, kas dzird sava gana balsi. Dievs grib un pavēl, lai visi ticīgie uzklausītu, mācītos un sludinātu vienīgi tīro vārdu, kuru Viņš pats tiem ir devis Svētajos Rakstos [1.Tim.6:3-5]. Tāpat Hemnics saka, ka Baznīca ir dibināta uz Dieva Vārda un tam piesaistīta. Ja tā no šī Vārda novēršas, tad tā vairs nav kristīga Baznīca. Rektors raksta: Pamats ir Jēzus Kristus, Viņa persona un darbs.

Millers turpina, ka visus tos, kuri sagroza Dieva Vārdu un Dieva atklāto patiesību vietā māca savas mācības [Mt.15:9], Raksti nosoda kā viltus praviešus [Mt.7:15], pasaku un posta mācītājus [1.Tim.1:3-7; 2.Pēt.2:1], bezdievjus [Jūdas 3-4], cilvēkus ar samaitātiem prātiem un ticības lietās izvirtušus [2.Tim.3:1-8], krāpniekus un antikristus [2.Jņ.7], no kuriem visiem kristiešiem jāvairās [Rom.16:17; 2.Jņ.10]. Rakstos izklāstītās mācības sagrozīšanu Svētie Raksti nosoda tāpat kā jebkādu grēcīgu uzvedību [Atkl.21:8 un Gal.5:10]. Liekuļu saistība ar vietējām baznīcām ir vienīgi ārējs un gadījuma raksturs, jo viņi nav vispārējas Baznīcas locekļi. Ja liekuļi nepārprotami atklāj savu patieso seju, tad Jēzus skaidri norāda, ka viņi ir jāekskomunicē [Mt.18:15-17], jo, tā kā viņi nav Baznīcas locekļi, viņi nedrīkst apkaunot vietējās draudzes ar savu klātbūtni [1.Kor.5:6-13].

Visas baznīcas, kuras pacieš šādus dievišķās patiesības izkropļotājus un seko viņiem, tiek dēvētas par heterodoksām baznīcām. Savukārt baznīcas, kuras māca Dieva Vārdu visā tā patiesībā un tīrībā un pārvalda Sakramentus saskaņā ar Kristus iestādījumu, ir ortodoksas baznīcas [Millers].

Rektors raksta: “Ortodoksija nenozīmē sākotnēji sastingušu mācību sistēmu vai kādu novecojušu baznīcas modeli, bet gan pareizo Dieva slavēšanu, kuras vieta ir dievkalpojumā. Heterodoksija turpretī sākotnēji nozīmē citu Dieva godināšanas formu, un šo abu atšķiršana tātad attiecas nevis uz izolētām mācībām un mācību atšķirībām, bet gan uz sadraudzību dievkalpojumā. “

Tālāk ir jāņem vērā vairākas lietas.
Baznīcu par ortodoksu var dēvēt nevis vienkārši tad, ja tā ar savām ticības apliecībām, kuras atbilst Rakstiem, atzīst dievišķo patiesību, bet gan tad, ja tā arī māca visu dievišķo patiesību, kā arī novērš un apspiež maldu mācības. [notiek cīņa starp patiesību un maldiem] [Ap.d. 20:30] Tātad baznīcai jābūt ortodoksai nevis tikai principā, bet arī praksē.

Baznīca nekļūst heterodoksa tādēļ, ka pieļauj nejaušas kļūdas, jo par heterodoksu to padara vienīgi samierināšanās ar maldu mācībām un nebiblisku praksti [t.i. nenotiek cīņa starp patiesību un maldiem]. Baznīca kļūst heterodoksa, kad pārstāj ņemt vērā norādījumus, kurus Dievs ir devis [Rom.16:17; 2.Jņ:10-11; Mt.18:17], pieļaujot, ka līdzās patiesībai pastāv un var pastāvēt maldu mācības un bezdievība.

Millers: Heterodoksās baznīcās, ciktāl tās nenoliedz kristīgās ticības patiesības, ir kristīgas baznīcas, tādēļ tajās ir atrodami arī patiesi ticīgie. Ja kristieši tajās saskata maldu mācības, tad viņu pienākums ir saraut attiecības ar šo baznīcu, jo vieni maldi ved pie citiem [Gal.5:9 Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu] un klaju maldu paciešana, kad tiek noliegta dievišķā patiesība nav savienojama ar patiesi kristīgu nostāju [Rom.16:17; 2.Kor.6:14]. Hemnics raksta: Tādēļ ļaudīm ir bieži jāatgādina, lai viņi nošķiras no viltus baznīcām [Ps.1; 2.Kor.6; Mt.7:16; Gal.1; 1.Jņ.4] un lai turas pie patiesās draudzes un atzīst, ka tās ir patiesās kristīgās Baznīcas īstās pazīmes.[Ebr.10; Mt.12; Ps.27] Rektors raksta: Taču lēmums un iespējamā šķiršanās var būt tikai dogmatiska, tāpēc, ka runai šeit jābūt par to, kas veido baznīcas būtību un kas ir izšķirošs pestīšanai.

Secinu, ka palikšana heterodoksas baznīcas sadraudzē ir sirdsapziņas jautājums. Tādēļ, ka šeit ir jārunā par kopības [t.i. dievkalpojuma; in sacris] neiespējamību paturot skaidru sirdrapziņu.

Piedāvāju lasīt no Rektora grāmatas par Kristīgās sadraudzības sadalīšanās iemesliem un teoloģisko atbildību, proti 263–265.lpp. Rektora gramatā vārds ortodaksija pieminets 28.. 160. un 262.lpp. savukārt heterodaksija 160. un 262.lpp.