Pilnvaras un atbildība

Arī baznīcas jomā izplatīta godbijība pret autoritātēm, kas, no vienas puses, vērsta pret svešām autoritātēm un, no otras puses, šķietami atsakās uzsvērt savu autoritāti. Autoritāte tādējādi tiek atraidīta kā kaut kas negatīvs, kas, protams, neizslēdz to, ka citādā veidā mēģina savervēt cilvēkus un iegūt varu pār tiem, un tas var notikt piemērošanās un pieglaimošanās ceļā. Ne bez pamata Kungs brīdina savējos no viltus praviešiem, lietojot par sakāmvārdu kļuvušo teicienu “vilks avju ādā” (Mt.7:15). Gan godbijība pret autoritātēm, gan atteikšanās no autoritātes rāda, ka garīgais pamats kalpošanai draudzē gājis zudumā. Un tad tiek meklēti citi līdzekļi un ceļi, kā piemēroties, lai gūtu panākumus, ievērību.

Bet Kristus – Gans un Skolotājs – garīgās pilnvaras kalpošanai draudzē gan pamato, gan ierobežo. Kas runā Kristus uzdevumā, stāv Kristus vietā: “Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2.Kor.5:20). Šī pielīdzināšana nenozīmē to, ka sludinātājs savā personā aizstātu Kristu vai pat kā vietnieks stātos Viņa vietā, bet gan uz to, ka viņš nes tālāk vārdu, kurā runā un ar kuru darbojas Dievs. Tādēļ uz Kunga nosūtījumu attiecas Viņa vārdi: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis” (Lk.10:16). Tā ir Kristus vārdu identitāte ar Kristus sūtņa vārdiem. Šī pielīdzināšana nozīmē vislielākās pretenzijas – runāt Dieva vietā – un reizē arī absolūtu ierobežojumu – nerunāt neko savu, nesludināt pašiem sevi (2.Kor.4:5).

Šī identitāte, kas ir izšķiroša pestīšanai, tiek parādīta dažādos aspektos, proti, tur, kur ir runa par apliecināšanu un aizliegšanu, bet it īpaši tur, kur ir runa par siešanu un atraisīšanu (Mt.16:19; 18:18; Jņ.20:23) ar “debesu valstības atslēgām”.

Garīgā amata nesēja pilnvaru pamatojums sniedz viņam tiesības atbrīvot no beigu tiesas, bet šīs pilnvaras nozīmē arī ierobežojumu: šī uzdevuma nesējs pats stāv Dieva tiesas priekšā. Tādēļ viņam nav jāvadās pēc cilvēku spriedumiem un nav jāvēro, kādu tiesu cilvēki spriež pār viņu (1.Kor.2:12-16; 4:1-5).

No šo garīgo pilnvaru pamatojuma un ierobežojuma izaug garīgā amata lielā atbildība, un tā uzdevums tikai tad tiek izpildīts pareizi, ja Dieva vārds tiek sludināts absolūti skaidri un tīri. Šis garīgais amats – kas, bez šaubām, bauda sabiedrības cieņu – tiek veikts slikti un nepareizi, ja tas top par citu vārdu nesēju, arī tad, ja tie šķiet esam visai svarīgi konkrētajā laikā. Bet ir vēl ļaunāk, ja Svēto Rakstu Dieva vārdi tiek sagrozīti vai iztukšoti. Jo šī amata veicējam taču nav pilnvaru savā vārdā sacīt tā, kā to sacījis Kristus – “bet es jums saku…”, viņš var tikai atkārtot Rakstu vārdus. Viņš apzinās, ka viņa uzdevuma izpilde ir izšķiroša izglābšanai no gaidāmās tiesas, bet viņam jāapzinās arī tas, ka no viņa tiks prasīta atbildība par sludinātā Dieva vārda identitāti, atbildību par sarga uzdevuma veikšanu (Ec.3:17-21; 33:6-9).

Runājot par šī amata pilnvaru garīgo pamatojumu un ierobežojumu, ar lielu nopietnību vēl jānorāda uz grēksūdzes un dvēseļkopšanas noslēpumu absolūtu drošību, to neizpaušanas ievērošanu. Pamatojums un tiesības šādai klusēšanas prasībai pamatojas faktā, ka grēksūdze un dvēseļkopšana pakļauta Dieva vārdam. Tā grēks tiek ieraudzīts, mērojot ar Dieva baušļu mērauklu un apliecinot to Dieva priekšā, un piedošana tiek apsolīta evaņģēlija spēkā. Tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā padomdošana dažādos dzīves jautājumos, ko var veikt arī bez jebkādiem kristīgiem nosacījumiem un kristīga satura izmantošanas. Dvēseļkopšana notiek saskaņā ar garīgo pilnvaru, un padomdošana pamatojas cilvēku gudrībā. To abu jaukšana dažādās nozīmēs ved pie sagrozījumiem, īpaši tad, ja, pielietojot svešas metodes, tās pamato amata garīgajās pilnvarās. Ar vārdu saistītā un vārda nestā amata kā kalpošanas garīgā kompetence ir kaut kas pilnīgi cits, nekā izglītošanās un kvalivficēšanās kādā sarunu un padomdošanas metodē, kur runa vienmēr var būt tikai par cilvēku spējām un panākumiem, lai cik liela arī nebūtu cilvēcīgās solidaritātes rosinātā cenšanās palīdzēt. Bet ja trūkst garīgo priekšnosacījumu un ierobežojumu, tad nav jābrīnās, ka tieši šajā vietā parādās vēlēšanās dalīties ar informāciju un vajadzība gūt atzinību… Rodas informācijas izpausmju virkne, sākot ar tuvākajiem līdzstrādniekiem, pārraudzības institūcijās, gatavojot, apspriežot un publicējot sarunu protokolus presē un mācību grāmatās un nereti arī no kanceles, kad sarunu saturs tiek izmantots sprediķos. Garīgu pazemību, kas izjūtama vārda un Dieva tiesas priekšā, aizstāj cilvēciska godkāre, kas meklē publisku piekrišanu un atzinību un visai labi zina, cik iecienīts un tīkots ir ziņkārīgs ieskats tajā, kas paslēpts un kas mājo zemapziņā. Bet ļaunuma sakne meklējama tajā apstāklī, ka šim amata pildītājam viņa stāvoklis citu cilvēku priekšā kļuvis svarīgāks par stāvokli Dieva vaiga priekšā.

Visļaunākais pārbaudījums un kārdinājums garīgajā amatā ir – baidīties no cilvēku tiesas, šo baiļu dēļ pazaudējot izglābšanu no Dieva tiesas. Ir iespējams uzskaitīt daudzas nebūšanas baznīcas dzīvē, kurās parādās tieši šī lietu sakarība. Bet tas, kuram ir garīga pilnvara un garīga atziņa, nekad nenāks uz domām pieļaut to, ka kalpošana Dieva vārdam pārtop par kalpošanu cilvēku vajadzībām un vēlmēm. Tur, kur šādas pilnvaras un atziņas trūkst, Kristus kalps top par cilvēku kalpu, tā, kā tas notika ar Āronu, kurš piedzīvoja tautas reliģiozo vajadzību spiedienu un izgatavoja zelta teļu, lai Dievu padarītu ļaudīm priekšstatāmu un tieši piedzīvojamu (2.Moz.32).