Pirmā adventes svētdienā
Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” [Mt.21:1-9]
Mīļie daugi. Mēs ar Dieva spēku gandrīz esam piedzīvojuši Ziemassvētkus, kad tiekam mācīti par Dieva Dēlu Jēzu Kristu, kurš mūsu dēļ nācis šajā pasaulē, piedzimis kā cilvēks no Jaunavas Marijas ar Svētā Gara apsolījumu, lai mūs darītu par Dieva bērniem.
“Kas tam netic, tas nav no Dieva,” saka apustulis Jānis. [Jņ.8:47] Mūsu ticība un pestīšana pastāv vienīgi no Jēzus Kristus atnākšanas. Mūžīgā pestīšana no Dieva dusmām, grēkiem, elles un velna varas iesākas ar Kunga Kristus Jēzus atnākšanu, Viņam kļūstot par patiesu cilvēku un noslēdzas ar Viņa mokām, rūgto nāvi un ciešanām, kad Viņš mūsu dēļ tika piesists pie krusta koka un nomira. Tādējādi Viņš mums nopelnīja mūžīgo dzīvošanu un debesu valstību. Tāpēc apustulis Pēteris saka: Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana. [Ap.d.4:12]
Lai mēs varētu šīs augstās, lielās un dievišķās lietas pareizi pārdomāt un ņemt vērā, veciem mācītāji pēc apustuļu laika iesākuši ik gadus pirms Ziemassvētkiem mācīties un runāt par Jēzus Kristus atnākšanu un pareizi sagatavoties Ziemassvētkiem, atstādami tumsības darbus un apvilkdami gaismas bruņas. Mums godīgi jādzīvo ik dienas. Nevis lamājoties un lieki dzerot, nevis kambaros un nešķīstībā, nevis rājoties un naidojoties. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu pestīšana ir tuvāk, nekā mēs ticam, saka un māca apustulis Pāvils. [Rom.13:12]
Tāpēc, mani draugi, apdomāsim nolasīto evaņģēliju, kā Jēzus Kristus tik zīmīgi un ēzeļu mātes un kumeļa ir iejājis Jeruzalemē, kā pravietis Caharija vairākus gadsimtus agrāk bija stāstījis. Tas pats Jēzus Kristus grib žēlīgi arī pie mums atnākt un ar savu Svēto Garu būt mums klāt. Āmen!
Jēzus Kristus iejāšanu svētie evaņģēlisti apraksta pareizi, tādēļ, mani draugi, mums šo gadījumu pareizi jāapdomā un jāņem vērā. Kungs Jēzus iejāja Jeruzalemē, kad Viņam gāja dzīves trīsdesmitceturtais gads, piecas dienas pirms savām rūgtajām mokām, ko Viņš mūsu dēļ cieta, un ļāva sevi nokaut kā jēru. Tieši šajā laikā Viņš iejāja Jeruzalemē, kad katrs jūdu saimnieks atšķīra vienu Lieldienas jēru, kā Dievs tiem bija pavēlējis. Tā nu arī pats Dievs izraudzīja īsteno Jēru, kam jānes visas pasaules grēki, atšķīra to no visiem cilvēkiem un lika tam iejāt Jeruzalemē. Citas reizes Jēzus Kristus staigāja kājām. No Galilejas caur Samariju uz Jūdeju. Viņš gāja kājām līdz pat Betānijai.
Bet no Eļļas kalna līdz Jeruzalemei Viņš negrib iet kājām, bet jāt. Ar ko Viņš jāja? Viņš nesēž uz varenu zirgu, kā citi zemes kungi, bet uz ēzeļu mātes un tās kumeļu. Viņš sūta divus no saviem mācekļiem, kam viss jānokārto Un lai arī cik pazemīgi un brīnišķīgi Kungs Jēzus šo lietu paveic, tomēr Viņš liek atspīdēt savam dievišķajam spēkam un godam. Viņš vēl ir tālu no Jelgavas, bet Viņš redz to, ko mācekļi neredz. Viņš redz ēzeļa māti un kumeļu. Viņš redz, kurš lops piesiets, un kurš nē. Viņš zina, kam šie lopi pieder, ko tie runās un darīs, vienvārdsakot, tiklīdz mācekļi sacīs: Tam Kungam to vajag, tūdaļ, saku es, tie atlaidīs lopus.
Ja nu Kungs Jēzus no tālienes redz ēzeļa māti, tādu vienkāršu lopu, un redz tās saiti, kas to tur, kā tad Viņš, ak, kristīgais cilvēk, neredz tavu nelaimi ar kuru tu esi kā piesiets kā ar valgu? Tu esi vairāk nekā lops. Jēzus Kristus tevi ar savām asinīm dārgi atpircis. Ja tevi nospiež kāda nelaime – saki no sirds savam līdz ar ķēniņu Dāvidu Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedod visus manus grēkus! [Ps.25:16-18] Žēlīgais Kungs tev atbild caur pravieša Jesajas muti: Es uzlūkoju nabagu un kam sagrauzts gars un kas Manu vārdu bīstas. [Jes.66:2] Tas Kungs skatās uz tiem, kas cer uz Viņa žēlastību, ka Viņš izglābs viņu dvēseles no nāves, un baro tos dārgos laikos, atkal saka ķēniņš Dāvids. Iepriecinies ar šiem vārdiem, mans draugs, kad tev jāpiedzīvo kāda nelaime. Jēzus Kristus to redz arī tad, ja nevies cilvēks to nedz redz, nedz zina. Viņš tevi atraisīs no nelaimes saites un atpestīs ar savu visspēcīgo roku.
Bet klausies arī tu, bezdievīgais cilvēk, sargies no grēkiem, to es tev no Dieva puses saku, sargies. Visi cilvēku darbi Viņa priekšā ir redzami kā saule un Viņa acis bez mitas vēro viņu dzīvi. Viņu blēdība nav apslēpta Viņa priekšā, Viņš redz visus viņu grēkus, saka Sīraks. [Sīr.17:16-17] Dieva vaigs ir pret tiem, kas dara ļaunu. Viņš izdeldē viņu vārdu un piemiņu no zemes, saka ķēniņš Dāvids. [Ps.34:17] Un svētais apustulis Pāvils saka: Mums visiem būs jāstājas Kunga Jēzus Kristus goda krēsla priekšā, lai ikviens var saņemt ko tas ir darījis savā dzīvē – lai tas būtu labs vai ļauns. [2.Kor.5:10]
Gribi zināt, mans draugs, kāpēc Kungs Jēzus iejāja Jeruzalemē uz ēzeļa mātes? Evaņģēlists Matejs atbild: Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.
Pravietis Cakarija ar šiem vārdiem uzrunāja visus cilvēkus Jūdu zemē Ciānā un Jeruzalemē, un vēlas, lai tie visi atdara acis un sirdis. Kad tie redzēs vienu lielā nabadzībā uz ēzeļa mātes iejās Jeruzalemē, un ļaudis to ar lielu prieku un līksmību uzņems – tad tiem jātic, ka tas ir Mesija, Kungs Kristus. Viņiem nav jāuztraucas, ka Viņš ir nāk tik nabadzīgs, tomēr Viņš būs cilvēku Pestītājs un Taisnais. Taisns ne vien pats, bet arī citus darīts taisnus. Taisnību, ko Viņš ar savām mokām un nāvi nopelnīs, Viņš dāvās netaisniem grēciniekiem, ka tie varētu pastāvēt Dieva priekšā. Tāpēc ikvienam cilvēkam jābūt priecīgam un līksmam par Kunga Jēzus atnākšanu – jo nāk mūsu Ķēniņš.
Mācies, mans draugs! Kad tu dzirdi runājam ar Kunga Jēzus nabadzību. Ka Viņš nabags uz ēzeļa mātes jāja, kura viņām nepiederēja, bet Viņam to bija jāaizņemas un jāaizlienē, lai iejātu Jeruzalemē. Tev nav jāraugās uz Kunga Jēzus nabadzību, jo zem šīm mazām ietām Dievs lielu darbu dara, ka mums pēc tam jābrīnās.
Jā! Lieta, kas mūsu acīs ir maza un niecīga, tā palīdzēs debesīs – kā Kunga Jēzus iejāšana Jeruzalemē. Viņš sēž un jāj uz ēzeļu mātes, lai varētu mūs sēdināt uz svētiem eņģeļiem. Viņš nāk nabags, lai mums varētu dāvāt mūžīgo bagātību un debesu mantu. Par to runā svētais apustulis Pāvils: Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka viņš bagāts būdams tapa nabags jūsu dēļ, lai jūs caur Viņa nabadzību taptu bagāti. [2.Kor.8:9]
Un Ziemassvētkos mēs dziedāsim:
- Viņš ciešas šeit ar nabadzīb,
Mums atnes Debes bagātīb
To grib Viņš dot mums visai velt,
Līdz eņģelīšiem godā celt.
Mēs esam ļoti nabagi savās dvēselēs, mēs esam kā ubagi un diedelnieki Dieva priekšā. Sevī mēs nevaram atrasts ne taisnību, ne žēlastību, ne pestīšanu, nedz kādu citu palīdzību. Bet ķēniņš Jēzus Kristus nāk taisns, lēnprātīgs un pestītājs, gribēdams mums ar taisnību, žēlastību un pestīšanu uzdāvināt Tādēļ arī mēs varam priecāties un no sirds līksmoties. Un lai gan Kungs Kristus tik nabags iejāja, paliek tomēr ķēniņš. Viņš liek savu spēku un varu redzēt. Šis ķēniņš var darīt to, ko neviens cits ķēniņš nevar, lai arī cik spēcīgs viņš būtu. Pasaules ķēniņi gan grūti savus ļaudis un zemi par tautām glābt. Bet šis mūsu ķēniņš Jēzus Kristus ne vien glābj savus ļaudis, ka elles vārdi mūs nevar uzvarēt, bet viņš mūsu ienaidnieku sirdis savā rokā tur un groza kurp gribēdams. [Sal.sak.21]
To redzam mēs šajā evaņģēlijā. Viņš māca savus mācekļus, kā tiem atbildēt tiem, kam pieder lopi. Tam Kungam tā vajag, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs. Tas, kam piederēja ēzeļa māte un kumeļš, neredzēja Kungu Jēzu Kristu, viņš to arīdzan nedzirdēja runājam, un tomēr tūdaļ. Tiklīdz mācekļi sacīja: Tam Kungam to lopu vajag, atlaiž tos saimnieks ar labu prātu un dara ko Jēzus Kristus grib.
Tā Viņš grozīja sirdi saviem mācekļiem, ka tie visu atstāja un klausīja Viņu. Un savus ienaidniekus un visas viņu runas un padomu zināja un spēja grozīt, ka tie pirms laika viņam ne matu no galvas nevarēja aizkart. Šeit jūs varat pamanīt, kāds varens ķēniņš ir Jēzus Kristus, uz Viņu jūs ar visu sirdi varat paļauties.
Ļaunais velns kā plēsīgs zvērs atplētis savu elles rīkli un grib tevi aprīt. Nebīsties. Jēzus Kristus, tavs ķēniņš ir daudz varenāks un spēcīgāks nekā visi velni. Tas, kas ir mūsos, ir spēcīgāks, nekā tas, kas pasaulē, saka evaņģēlists Jānis. [1.Jņ.4:4]
- Tas briesmīgs ienaidnieks,
Kam grēku darīt prieks,
Tas gādā nakt un dien,
Uz ļaunu viltu vien.
Kas var priekš viņa glābties?
Ak! Mūsu spēciņš ļoti vājš,
Mēs lēti zemē klūpam,
Par mums stāv mūsu Pestītājs,
Kam spēks virs savām lūpām:
Kam Jēzus Kristus vārds,
Kas tapis krustā kārts,
Tas spēcīgs kara vīrs,
Svēts Dievs un cilvēks tīrs,
Tā elkons paliks varens.
Tāpēc:
- Lai būt` to vellu gan tik daudz,
kas mūs šķiet visai aprīt,
Mēs tomēr esam Dieva draudz`,
Tie mums nekā var darīt.
Tas kungs tās tumsības,
gan bars tas izraugās,
Bet ko viņš padarīs?
Dievs viņu nosodīs,
Viens vārdiņš spēj to aizdzīt.
Grib ļauni ļaudis tev darīt ļaunu, piesauc tu šo savu visspēcīgo ķēniņu Kristu Jēzu, padodies tam, nebīsties, Viņš zinās kā tevi glābt, ka tu varēsi droši sacīt līdz ar sēto ķēniņu Dāvidu: Es nebīstos no daudzajiem tūkstošiem, kas visapkārt nostājušies pret mani. Celies, Kungs, palīdzi man, mans Dievs! Jo Tu siti pa vaigiem visiem maniem ienaidniekiem, Tu bezdievīgiem satrieci zobus. [Ps.3:7-8]
Tas Kungs Jēzus izsūta divus no saviem mācekļiem un pavēl, tiem jāiet tādā vietā un piesieto ēzeļa māti ar kumeļu atvest un tam, kam šie lopi pieder sacīt: Tam Kungam to vajag. Ko tad mācekļi dara? Tie nesaka: Kungs, vai tu par jātnieku metīsies? Esi tu tādu garu ceļu atnācis kājām, tad šo mazo ceļa gabalu līdz galam vari kājām noiet. Un ja saimnieki mūs sauktu par zagļiem, ka ņemam svešu lopus un nopērs? Sūti citus, vai ej tu pats. Nē! Nē! Tādus vārdus mācekļi nerunā.
Bet evaņģēlists Matejs saka: Tie nogāja un darīja, kā tiem Jēzus bija pavēlējis un atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika savas drēbes un uzsēdināja Kungu Jēzu, un liek jāt uz Jeruzalemi.
Kad tev, ak, cilvēka bērns, Kungs Jēzus arī ko pavēl, nerunā Viņā pretī, jebšu tu visas lietas neproti, bet klausi tam Kungam, tāpat kā mācekļi. Jēzus Kristus pats dos tev to darīt, ko Viņš tev ir pavēlējis meklēt. Viņš zina visas lietas, Viņš ir visspēcīgs. Viņš var darīt visu ko Viņš grib gan debesīs, gan virs zemes. Ja mēs neticam, tad mēs nepaliekam.
Kad nu Jēzus Kristus mums pavēl solīdams: Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa, dzeriet, tās ir manas asinis, tie ir skaidri vārdi, tam mums jātic. Dariet tā, kā Viņš ir pavēlējis. Kristus Jēzus mums ir solījis: Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam. Un mums tam jātic. Kad nāk mūsu mirstamā dienā, ļaujiet mums ticēt Kunga Jēzus Kristus vārdiem: Kas manus vārdus turēs, tas mūžam nāves neredzēs. Ticiet tam Kungam jūsu Dievam, tad jums neviens nekaitēs.
Vēl stāsta šeit evaņģēlists Matejs: Daudz ļaudis izklāja savas drēbes uz ceļu, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa. Bet ļaudis, kuri gāja priekšā un nopakaļ skaļi brēca un sacīja: Hozianna, Dāvida dēlam! Slavēts ir, kas nāk tā Kunga vārdā! Hozianna augstībā! Kunga Jēzus mācekļi savas drēbes novilka, un klāj zem Kunga Jēzus, un padodās sevi pašus, un visu kas tiem pieder šim kungam kā savam ķēniņam. Citi cērt zarus no kokiem zemē, gribēdami tam Kungam Jēzum parādīt godu. Citi ļautiņi dzied Viņam slavas dziesmu, sacīdami: Hozianna tam Dāvida Dēlam, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā.
Tie pateicas Dievam, ka Viņš tiem licis piedzīvot šo laiku, ka tie redzējuši Kungu Jēzu Kristu, lūgdami, lai Dievs gribētu tam palīdzēt paveikt Viņa darbu, kuru tas uzņēmies – atpestīt cilvēkus no grēkiem, Dieva dusmām, velna viltības un elles mokām.
Ļaujiet arī mums līdz ar mācekļiem tam Kungam Jēzum Kristum mūsu drānas paklāt un likt. Tā tas notiek, kad mēs savu veco cilvēku novelkam un apvelkam jauno cilvēku, kas pēc Dieva ir radīts, patiesā taisnībā un svētumā – māca mums svētais apustulis Pāvils. Tas ir vecās drēbes, vecās skrandas, kuras jānovelk un tam Kungam Kristum Jēzum jāmet zem kājām, to veco būtību, grēkus, miesas apgānītos svārkus.
Kad liels kungs grib kādā ēkā mājot, tad to ēku iztīra un izmēž, mazgā un vēl ar deķiem apsit. Tāpat Kristus Jēzus nāk pie mums, jo ir izraudzījis mūsu sirdis sev par mājvietu, tad iztīriet savu sirds būdu, īstenā ticībā, priecājieties par Kristu, par Viņa vārdu, staigājiet cienīgi Dieva priekšā, kas mūs aicinājis savā valstībā un savā godībā, un lai mūsu gaisma spīd visu cilvēku priekšā.
Kopā ar šiem ļaudīm cirtīsim zarus un Jēzum Kristum metīsim pie kājām. Bērni ir vecāku zari, tos zarus, bērnus – es saku, mums Dievam par godu jāaudzina, kā taisnības kokus. Zarus mēs cērtam arī tam, kad palīdzam nabagiem. Dariet labu un neaizmirstiet dot. Lūgsim dziedādami, kā šie ļaudis un sacīsim: Palīdzi saviem ļaudīm Kungs Jēzu Kristu, un svēti visi tavi bērni ir, sargi un glabā tos arvien, un cel tos augšā mūžībā. Āmen!
Ieskaties