Pirmā latviešu luterāņu katehisma vēsture
No XV gadsimta vidus ir jau pilnīgi noteiktas ziņas par vēlamo kristīgo zināšanu apjomu latviešu vidū. 1422. gadā Livonijas landtāgā pieņemtajās zemes tiesībās (Landesordnung) noteikts, ka baznīckungiem jāmāca vietējiem iedzīvotājiem Tēvreize, Ave Maria, ticības apliecība, baušļi, kā izturēties grēksūdzes un vakarēdiena laikā, jāskaidro septiņi nāves grēki un kā no tiem atbrīvoties, tāpat jāatgādina par kristīgu laulības dzīvi.[1]
Šīs prasības tomēr nav tikušas pietiekami ievērotas, jo 1428.gada Rīgas baznīcas provinces sinodē jeb koncilā III kanonā konstatēts, ka diemžēl esot daudzi garīdznieki, kas neprotot savu draudzes locekļu valodu un tā nevarot mācīt Dieva vārdus. Tāpēc tiek ieteikts par mācītājiem dvēseļu aprūpē iecelt tikai tādus, kas prot baznīcēnu valodu.[2]
Pirmās noteiktās ziņas par katehisma tekstiem latviešu tulkojumā saistās ar 1560.gada Johana Funka vizitācijas protokoliem par Sventājas baznīcu Grobiņas novadā, kas XVI gs. otrajā pusē piederēja Prūsijas hercogistei. Baznīcā atrastas divas pergamentā iesietas rokrakstu grāmatas, kur otrajā ir “der Katechismus, zweimal ausgelegt, und andere Dinge mehr samt den Kirchenzeremonien, wie sie Luther gelasse, alles in kurisher Sprache.”[3] Tā kā šīs grāmatas uzskata par rakstītām jau ap 1540.gadu, tad arī tekstu tulkošanas laiks ir pārceļams uz XVI gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.
Superintendenta Aleksandra Einhorna 1570.gadā izdotajā Kurzemes hercogistes baznīcas agendā jau ir sīki izskaidrots, kur un kā mācāms un lasāms katehisms. Katram mācītājam īpaša uzmanība jāveltī tieši ticības pamatu mācīšanai. Šeit pirmo reizi norādīts, ka lietojams ir Lutera Mazais Katehisms. Tas ir lasāms un skaidrojams visas kristīgās sanākšanas reizēs. Latviešu dievkalpojumā Apustuļu vēstuļu lasīšanas vietā mācītājs var ņemt kādu katehisma gabalu. Īpaša vērība katehisma mācīšanai pievēršama svētdienas vesperā (vakara lūgšanā), kad sprediķim teksts jāņem no katehisma vai svētdienas epistulas. Jāmāca arī dziedāt dziesmas[4], kurās izteikts katehisma galvas gabalu saturs.[5]
Secinājums: Tādējādi 1570.gada Kurzemes hercogistes agendā katehismam un tā mācīšanai ir ierādīta ļoti nozīmīga vieta un īpaši uzsvērta ir tā mācīšana “nevāciem”, t.i. latviešiem. Lai šos priekšrakstus izpildītu, šiem katehisma tekstiem 1570.gadā jau būtu bijis ne vien pārtulkotiem, bet arī jo plaši izplatītiem. To, ka šie teksti tiešām bija, pirmkārt, pierāda Funka 1560.gada Sventājas baznīcā atrastie rokraksti. Otrkārt, par to neapšaubāmi liecina arī 1586./87.gadā iespiestās Kurzemes rokasgrāmatas katehisma daļas teksti un to salīdzinoša analīze.
Līdz mums kā pirmais iespiestais luterāņu katehisms latviešu valodā ir nonācis ar Kurzemes hercoga Gotharda atbalstu izdotais: Enchiridion. Der kleine Catechismus: Oder Christliche zucht fur die gemeinen Pfarherr vnd Prediger auch Hausueter etc. Durch D. Martin Luther. … Gedruckt zu Konigsberg bey George Osterbergern Anno M.D.LXXXVI (1586). Izdevumu sāka izplatīt tikai 1587, pēc tam, kad ar hercoga pavēli tika uzdots sadalīt eksemplārus bez maksas baznīcām un mācītājiem. Rokasgrāmatas ievadā, ko parakstījuši četri Kurzemes mācītāji, tulkotāja gods ir atstāts tobrīd jau mirušajam Dobeles mācītājam Johanam Rīvijam.[6]
Patiesībā šis Enhiridions sastāv no divām lielām daļām. Otrā daļa, sākot ar 20. lpp., ietver sevī visu to, ko atrodam parastā vācu pilnīga Lutera Enhiridiona izdevumā, t.i.,
- Desmit baušļus ar izskaidrojumiem;
- Ticības locekļus ar izskaidrojumiem;
- Tēvu reizi ar izskaidrojumiem;
- Kristību;
- Svēto Vakarēdienu;
- Grēku sūdzēšanu;
- Rīta un vakara lūgšanas;
- Haustafel 13 sabiedriskām grupām;
- Laulāšanas grāmatiņu;
- Kristīšanas grāmatiņu.
Enhiridiona pirmajās 19. lpp. ievietoti trīs gabali, kas parastajos vācu pilnīgajos Lutera katehisma izdevumos neietilpst:
- Catechismus canonicus – 5 galvas gabalu teksti;
- Grēku sūdzēšana;
- 20 jautājumi tiem, kas vēlas iet pie dievgalda.
Faktiski 1586.gada izdevumā ir apvienoti divi katehismi, kas radušies dažādos laikos un ņemti no dažādiem avotiem. Tāds izdevums, kas satura ziņā pilnīgi līdzinātos latviešu enhiridionam, nav atrasts. Tam ir iespējams skaidrojums – lielākā daļa no XVI gs. izdotajiem katehismiem nav saglabājušies, jo šīs grāmatiņas daudz lietotas un nolasītas, pēc tam aizstātas ar jaunākiem izdevumiem. Turklāt katehismi nav uzskatīti par bibliotēkām nepieciešamām grāmatām.
Latviešu “pirmā” katehisma dažu tekstu analīze
Dekalogs
Par “pirmā” latviešu katehisma galvas gabala – dekaloga tulkojumu – var secināt, ka tas ir nācis vismaz no diviem avotiem:[7] Lutera Kurze Auslegung der Zehn Gebote (1518) un anonīmā Layen Bibel.[8]
Piemēram:
-
1. Tev nebūs citus dievus turēt priekšā man. Frāze “priekšā man” nav atrodama parastajos Lutera katehisma izdevumos, bet gan lejasvācu Layen Bibel.
2. Tev nebūs Dieva tava Kunga vārdu nepatiesi valkāt. Frāze “Dieva tava Kunga” ir atrodama Lutera 1518. gada Kurze Auslegung.
8. Tev nebūs nepatiesu liecību dot. Frāze “liecību dot” ir atrodama Lutera Bībeles 1523.gada izdevumā un lejasvācu Layen Bibel.
Ticības apliecība
Es ticu iekšan Dieva … no Lutera 1520.gada Kurze Form[9] un Mazā Kathehisma (turpmāk, MK) lejasvācu variantā.
… no kurienes tas aties … no Lutera 1529.gada MK.
Ticības apliecības teksts 1586.gada latviešu tulkojumā kopumā ir ļoti tuvs Lutera MK lejasvācu versijām.
Tēvreize
Mūsu Tēvs iekš debess – stipri atšķiras no Lutera katehētiskajiem darbiem (Vater unser der du bist im himmel), kuri balstās uz vecāku viduslaiku tradīciju. Tomēr ir arī cita jaunāka vācu tradīcija, kas atbilst latviešu tekstam: Bohēmijas brāļu katehisma vācu tulkojums (1520), Filipa Melanhtona 1523.gada Handbuchlein, arī Lutera Jaunās Derības tulkojumos.
Un piedod mums mūsu parādu (vsk. formā) – Lutera MK lejasvācu variants.
Tēvreizes noslēgums jeb doksoloģija ir atrodams tikai šajā “pirmajā” katehismā. Tā nav Lutera MK latviskojumā, jo arī vācu tradīcijā doksoloģijas nebija Lutera oriģinālizdevumos. Noslēguma formula, kas ņemta no Mt.6:13 grieķu oriģināla un ievietota Lutera Jaunās Derības tulkojumā, pievienota vairākos reformācijas laika katehismos.
Kristība
Kristības iestādīšanas vārdi par katehētiskās mācības elementu kļūst tikai ar Reformāciju. Pirmo reizi tie parādās Layen Bibel 1525.gada lejasvācu izdevumā. Stabilu formu jau iegūst ar Lutera MK plakātizdevuma iznākšanu 1529.gadā. Visi šī laika vācu teksti balstās uz Lutera Jaunās Derības tulkojuma fragmentu Mt 28:19-20 un Mk.16:16 apvienojuma.
1586.gada latviešu katehisma izdevumā ir divi teksta varianti. “Pirmā” katehismā lasām – Mūsu Kungs Jēzus Kristus sacīja saviem mācekļiem. Lutera MK šādu ievadvārdu nav. Tos nevar arī atrast citos vācu izdevumos. Taču 1545.gada prūšu katehisma izdevumos tie parādās.
Kas tic un top kristīts, tas taps (nākotnes formā) svēts. Nākotnes forma saskan ar Lutera Jaunās Derības tulkojumu. Otrajā frāzē – kas netic, top pazudis – saglabājas tagadnes forma. Savukārt, latviešu katehisma otrā daļā, abas frāzes saglabā tagadnes formu.
“Pirmā” katehisma iestādīšanas vārdu formulējums visumā atbilst Lutera MK lejasvācu izdevumiem. Savukārt, otrā daļa – saskaņota ar kādu MK augšvācu redakciju.
Debesu atslēgas jeb grēku piedošana
Šī katehisma mācību gabala sākumi nāk no Nirnbergas teologa Andreasa Oziandera. Tieši viņš 1530.gadā savā Nirnbergas baznīcas nolikuma uzmetumā pirmo reizi kā sesto, pēdējo mācību gabalu piemin šo. Parasti šis gabals sevī ietver Bībeles tekstu no Jņ.20:22-23 un bieži vien apvienots ar grēku sūdzēšanas formulām un skaidrojumu. Pēc 1546.gada arī daudzos Lutera katehismos starp Kristību un Vakarēdienu ievietots gabals par Atslēgas varu.
Latviešu “pirmā” katehismā šis mācību gabals atrodas starp Kristību un Vakarēdienu, tāpēc domājams, tā parādīšanās saistāma ar kādu Lutera MK izdevumu. Latviešu valodā šis mācību gabals ir ļoti līdzīgs Lutera Bībeles tulkojumam Jņ.20:21-23.
Šī galvas gabala tulkojums ir jaunāks par iepriekšējiem galvas gabaliem. Visdrīzāk tas varētu būt tulkots un ievietots latviešu katehismā 16.gs. vidū, kad “debesu atslēgu amata” skaidrojums bija parādījies arī Lutera MK izdevumos.[10]
Svētais Vakarēdiens
Latviešu 1586.gada Enhiridiona abās daļās ir gandrīz vienāds šī mācību gabala teksts. Tas pamatā atbilst Lutera MK redakcijai gan augšvācu, gan lejasvācu versijā. Svētā Vakarēdiena iestādīšanas tekstā ir ieraugāms Lutera 1523.gada darba Funf Fragen iespaids.
Secinājumi par “pirmā” katehisma latviešu tekstiem
Pirmā latviešu katehisma galvas gabalu tekstos redzami divi galvenie ietekmes avoti. Pirmkārt, divdesmito gadu Vācijas reformācijas darbinieku, īpaši Lutera, raksti. Otrkārt, Rīgas vācu baznīcas tradīcijas, kas cēlušās jau pirms reformācijas laikā un savas īpatnības ir saglabājušas vēl visu XVI gs.
Joprojām nav arī skaidrs to jautājumu, kas atrodas aiz katra mācības gabala, rašanās laiks.
Neraugoties uz to, ka latviski jau bija pārtulkots Lutera MK, šis “pirmais” bija tik dziļi iesakņojies latviešu garīgās aprūpes apritē, ka tika izdots kopā ar Lutera darbu un saglabāja savu nozīmi vēl nākamajos gadsimtos.
Jādomā, ka gatavojot 1586.gada izdevumu iespiešanai, četru Kurzemes mācītāju komisija arī kaut daļēji rediģēja “pirmā” katehisma tekstu. Cik un ko, nevaram pateikt.
1586.gada Enhiridiona otrā daļa[11]
Kaut arī līdz 1531.gadam Lutera MK teksti ir nostabilizējušies, tomēr nelielas izmaiņas ir notikušas arī vēlāk Šīs izmaiņas parādās arī latviešu MK, kas var palīdzēt precīzāk raksturot iespējamos latviešu tulkojuma avotus un rediģēšanas laiku.
Baušļu izklāstā nozīmīgākā izmaiņa parādās ar 1540.gada vācu izdevumu, kad ceturtā baušļa tekstam tie pievienota apsolījuma daļa, proti, ka tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. Šī apsolījuma daļa parādās arī latviešu tekstā.
Tēvreizes izklāstam kopš 1531.gada ir pievienota uzruna Tēvs mūsu, kas esi debesīs ar tās skaidrojumu, kas parādās arī latviešu tulkojumā.
Kopš 1531.gada Lutera MK izdevuma starp Kristības un Vakarēdiena mācību gabaliem ir ievietots grēksūdzes paraugs. Latviešu tulkojumā tas arī atrodams, tomēr citā vietā – aiz abiem sakramentiem. Turklāt tas ir stipri saīsināts – trūkst ievaddaļas, grēksūdzes parauga kungam vai kundzei, kā arī iespējamās grēku sūdzēšanas formulas tiem, kas nejūt darījuši īpašus grēkus.
Pirmajā MK izdevumā grāmatas veidā 1529. gada maijā tika ievietota t.s. Haustafel, kur Luters apkopojis Jaunās Derības citātus ar pamācībām 11 sabiedriskām grupām. 1540.gadā tika pievienota vēl viena grupa (kā kristietim izturēties pret skolotājiem un dvēseļu kopējiem), bet 1542.gadā pēdējā (kā padotajiem izturēties pret priekšniekiem). Latviešu 1586.gada izdevumā ir šie visi 13 pamācību kopojumi. Tekstuāli latviešu tulkojums svārstās starp dažādiem augstvācu un lejasvācu tekstiem.
1529.gadā Luters MK pievieno laulāšanas grāmatiņu. Tā kļūst par neiztrūkstošu katehisma pielikumu. Šis Lutera darbs ir arī latviešu tulkojumā. Taču ir kāda savdabība. Luters, pamācot jaunlaulātos, izmanto Ef.5:22-29, un vispirms vēršas pie vīriem, tad pie sievām. Taču latviešu izdevumā ir otrāda secība.
Kristību formulu grāmatiņa atsevišķi tika izdota jau 1526.gadā un pievienota MK 1529.gadā. Latviešu tulkojums visumā atbilst vācu oriģinālam, kas īpašas izmaiņas pēc 1529.gada nav piedzīvojis. Vienīgā atšķirība, latviešu tekstā trūkst Lutera ievadvārdu.
Secinājumi par 1586.gada latviešu “otrā” tulkojumu
Tas balstās uz kādu no Lutera MK lejasvācu izdevumu. Vistuvākais ir Volfenbiteles Hercoga Augusta bibliotēkas eksemplārs, kas datēts ar laiku ap 1544.gadu.
Nav iespējams pateikt, vai trīsdesmitajos gados jau ir bijis pārtulkots Lutera MK, taču esošajam latviešu tulkojumam ir izmantoti vecāki teksti. Tas redzams baušļu, ticības apliecības un tēvreizes formulējumos, kuri vietām neatbilst Lutera MK, bet seko, piemēram, citiem agrākiem Lutera darbiem.
No lejasvācu oriģināla tulkotais MK vēlāk ticis nedaudz papildināts un rediģēts. Tam izmantots kāds augšvācu izdevums, kas izdots pēc 1542.gada.
Tātad 16. gadsimta laikā latviešu valodā radās divi luterāņu katehismi. Pirmais no pagaidām neskaidriem avotiem izveidots jau trīsdesmitajos gados, iestrādājot tajā jau vecākus galvas gabalu tekstus. 16. gadsimta četrdesmitajos gados pārtulkoja Lutera MK no kāda lejasvācu izdevuma. Abus katehismus izmantoja paralēli, ko rāda ne tikai 1586.gada izdevums, bet arī 1560.gada Funka vizitācijas protokols.
[1] – Leonid, Arbusow. Die Einfuhrung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland. Leipzig: M. Heinsius Nachfolger, 1921. S. 52-53.
[2] – Leonid, Arbusow, S. 55-56
[3] – Stavenhagen, O. Protkoll der Kirchenvisitation, die der herzoglich preussische geheime Rat und Pfarrherr der Altstadt Konigsberg Johannes Funcke in preussischen Pfandgebiet Grobin auf Befehl des Herzogs Albrecht in Preussen 1560 Juli 19 bis 26 vollzog // Berichte der kurlandischen Gesellaschaft fur Literatur und Kunst a.d. J. 1905. Mittau, 1906. S. 39-60.
[4] – Mūsu Tēvs un Ticības apliecība ir sastopamas kā dziesmas 1587. un 1615.gada dziesmu grāmatās.
[5] – Die Evangelishen Kirchenordnungen des XVI Jahrhunderts. Hrsg. Von Emil Sehling. Bd.4. (Neudruck der Ausgabe Leipzig 1911). Aalen: Scientia, 1990. S. 79-91.
[6] – Tomēr pētot Rīvija dzīvi, kā arī latviešu katehisma tekstus, ir noskaidrots, ka Rīviju nevar uzskatīt par īsto 1586.gadā izdotā katehisma tulkotāju. Viņš varētu būt veicis tikai kādus rediģēšanas vai sakārtošanas darbus. Sākotnējos tulkojuma tekstus Rīvijs būs ieguvis, strādādams par palīgmācītāju Rīgā laikā no 1547. līdz 1551.gadam Jēkaba baznīcā, kur, domājams, arī cēlušies šie tulkojumi. Skatīt: Straubergs, Jānis. “Johans Rīvijs” //Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, IX, 1933, 133.-139.lpp. X, 1933. 276-284.lpp.
[7] – Grēku sūdzēšanas formulai un 20 jautājumiem tiem, kas grib iet pie dievgalda, pagaidām nav izdevies atrast vācu avotus.
[8] – Tā sauktā Layen Bibel ir laikā no 1525-1530.gadam ļoti plaši izplatīts katehisms, kas ir atstājis ļoti lielu iespaidu ne tikai uz vācu katehisma attīstību, bet arī uz luterāņu katehisma attīstību citās valodās. Šis darbs sastāv no: 1) alfabēta, 2) kanoniskā katehisma, t.i. pieciem galvas gabaliem, 3) Īsas pamācības, 4) par ticību, 5) Rīta lūgšanas, galda lūgšanas, 6) Īsas tēvreizes paskaidrojuma, 7) Par grēku sūdzēšanu, 8) cipariem. Nav zināms šī darba autors, bet skaidrs ir tas, ka tas ir bijis viens no vadošajiem reformācijas darbiniekiem. Kanoniskais katehisms (2) sastāv no: 1) dekaloga, 2) ticības apliecības, 3) tēvreizes, 4) kristības un 5) svētā vakarēdiena.
[9] – Pilns nosaukums: Kurze Form der Zehn Gebote, des Glaubens, des Vaterunsers.
[10] – Pēteris, Vanags. Luterāņu rokasgrāmatas avoti: vecākā perioda (16.gs.-17.gs. sākuma) latviešu teksti. Stokholma: Memento; Rīga: Mantojums, 2000. 356 lpp.
[11] – Sekojošais apskats ņemts no: Pēteris, Vanags. Luterāņu rokasgrāmatas avoti: vecākā perioda (16.gs.-17.gs. sākuma) latviešu teksti. Stokholma: Memento; Rīga: Mantojums, 2000. 360-366 lpp.
Precizējums šim tekstā esošam teikumam – «Pirmās noteiktās ziņas par katehisma tekstiem latviešu tulkojumā saistās ar 1560.gada Johana Funka vizitācijas protokoliem par Sventājas baznīcu Grobiņas novadā, kas XVI gs. otrajā pusē piederēja Prūsijas hercogistei.»
Precizējam – nevis par Sventājas baznīcu, bet gan par Heilige Aa jeb tautā saukto Ēlijas baznīcu.
Lasi –
Ģedimins Salmiņš.
Reiz bija Ēlija.
Rucavas novada vēsture.
Sena un daudziem vēsturiskiem notikumiem bagāta ir Rucavas novada vēsture. Tās pirmsākumi meklējami laika posmā, kuru no mūsdienām šķir jau vismaz četri gadu tūkstoši. Kopš senseniem laikiem sākdama savu tecējumu Žemaitijas vidienē, Sventājas upe rāmi plūst uz Baltijas jūru. Jau daudzus gadsimtus šī šodien necilā upe bija un ir dabiska robeža starp valstiskiem veidojumiem un valstīm. Līdz pat 1921. gada robežas noteikšanai starp Latviju un Lietuvu Sventājas upes labais krasts bija Rucavas pagasta dienvidu robeža, Būtiņģes (agrāk Budendika lēnis, Budendikhofa) muižas teritoriju ieskaitot. Kā izveidojās šī robeža, kādi notikumi risinājās pie Sventājas ietekas Baltijas jūrā – par to šajā aprakstā.
Zvejniecības, amatniecības, tirdzniecības centrs
1253. gada 5. aprīlī Kurzemes bīskaps Heinrihs un Vācu ordeņa pārstāvis Eberhards fon Zeine dokumentēja senās Kursas zemes Duvzares sadalīšanu, norādot arī apdzīvotās vietas, sākot no Sventājas upes vidusteces, līdz pat ietekai jūrā. To šajā dokumentā nav daudz. Empilten (Impilte), Rutzowe (Rucava), un viss.
1291. gadā Kurzemes bīskaps Edmunds un Mēmeles (Klaipēdas) komturs savā līgumā nekā jauna neminēja – Sventājas upes ietekas rajonā abi upes krasti bija neapdzīvoti.
1328. gadā Livonijas ordeņa mestrs Eberhards fon Monheims un Vācu ordeņa mestrs Verners fon Orselns Elbingas pilsētā vienojās par robežas nospraušanu starp abu ordeņu pārvaldījumiem. Rucavas pusē par dabisku robežu kļuva Sventājas (Hilge A, Heilige Aa) upe. Gadsimtu vēlāk, Lietuvai iegūstot pieeju jūrai, Sventājas upe nu bija robeža starp Lietuvu un Livoniju, bet vēlāk – starp Lietuvu un Kurzemes hercogisti.
15. gs. sākumā Sventājas upes labajā krastā, starp jūru un no Papes ezera iztekošo Trumpes upi, kura savukārt ietecēja Sventājā, sāka veidoties jauna apdzīvota vieta. Var uzskatīt, ka tās pirmsākumi saistīti ar krasta soģa Heinriha Parhima un viņa kalpotāju – jūrmalas jātnieku (Strandreiter) – ierašanos. Šai augstajai amatpersonai (trešā ordeņa ierēdņu hierarhijā) bija ļoti būtiski atrasties abu valstisko veidojumu robežu tiešā tuvumā.
Jauno apdzīvoto vietu tā laika dokumentos vispirms dēvēja par Heilige Aa Strand (1424. g.), vēlāk par Heilige Aa un Heiligenu, tautas mutē – par Ēliju. Šo nosaukumu kā populārāko tad arī lietosim tālākajā tekstā. Par jaunās apdzīvotās vietas paplašināšanos rūpējās Grobiņas fogti un Ventspils komturi. Pirmie iedzīvotāji, domājams, te ieradās no Papes, Virgas (tagad Jūrmalciema) (P.S. – precizējums – skat 1895. gada kartes, tur Jürmalzem atrodas 3 km attalumā no Wirgen ciema) un, iespējams, arī no tālākām piekrastes vietām un Rucavas.
Šie atnācēji, kā norāda Miķelis Balčus, zemi savā īpašumā neieguva, bet kļuva par jūrniekiem, zvejniekiem, amatniekiem, dzintara vācējiem. Tāpat Ēlijā apmetās uz dzīvi vācu tautības amatnieki, krasta soģa kalpotāji u.c.
15. gadsimta vidū Heilige Aa jau bija pietiekami ievērojama vieta, kur, ceļojot no Livonijas uz Prūsiju vai otrādi, bieži un labprāt iegriezās ceļotāji. 1516. gadā atceļā no Mēmeles uz Rīgu te īslaicīgi uzturējās Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs un rakstīja vēstuli Vācu ordeņa mestram Albertam, pateicoties par silto uzņemšanu Mēmeles pilī, labo mielastu un vīnu ieskaitot.
Jāpiezīmē, ka tolaik savu nozīmi vēl nebija zaudējis “gaišais ceļš” (Hellweg) gar jūrmalu, lai gan arvien biežāk izmantoja t.s. Livonijas–Prūsijas tirdzniecības un kara ceļu caur Impilti, Rucavu, Bārtu, Grobiņu utt. Turklāt, un tas nebija mazsvarīgi, iepretī Ēlijai bija plosta pārceltuve pāri Sventājai. Ēlijas t.s. ziedu laiku pirmais posms saistās ar 16. gs. pirmo pusi, kad tā bija arī iezīmēta ģeogrāfiskajās kartēs (1526., 1542. g.). Par pilsētiņas uzplaukuma periodu liecina izrakumos atrastās monētas pat no ģeogrāfiski attālām vietām: Rīgas, Rēveles (Tallinas), citām Polijas, Lietuvas, Prūsijas pilsētām. Kā raksta M. Balčus, “ir grūti nosaukt pilsētu vai sādu (kuršu val.), kur tā (monētas – autora piezīme) nevarēja būt pirms atrašanās Ēlijā”. Par Ēlijas nozīmes pieaugumu liecināja fakts, ka 1595. gadā Mēmeles rāte vērsās pie Prūsijas hercoga ar lūgumu – aizliegt Liepājai un Ēlijai tirgoties! No 1560. līdz 1609. gadam Ēlija kā Grobiņas fogtejai piederoša bija Prūsijas hercogu pārvaldījumā.
Zviedri, dāņi, spāņi, holandieši…
1609. gadā Grobiņas fogteja “atgriezās” Kurzemes hercogistē, taču tad drīz vien sākās zviedru–poļu kara otrais posms. Kara gaitā zviedri sagrāba Baltijas jūras piekrastes ostas. Vēl īsi pirms zviedru ierašanās Ēlijā tur bija iebraukuši Dānijas un Spānijas Nīderlandes jūrnieki.
Pēc zviedru aiziešanas (1635. g.) un turpmākajos gadu desmitos Ēlijas nozīmi sāka apdraudēt Lietuvas valdības tālejošie plāni Sventājas upes kreisajā krastā. 1679. gadā kāda angļu tirdzniecības kompānija ieguva tiesības apmesties Sventājā un uzsākt tirdzniecību, vienlaikus izbūvēt ostu un turpināt Sventājas apbūvi. Tas bija ļoti nopietns drauds Ēlijai.
Lai gan pēc Ziemeļu kara (1700.–1721.) Ēlija vēl nedaudz atkopās, tās noriets vairs nebija apturams. Sventājas izaugsme, Būtiņģes muižas lomas pieaugums, jo tā atradās pie lielceļa – tiešā satiksmes ceļa Liepāja–Paurupe–Klaipēda –, un citas izmaiņas te spēlēja izšķirošo lomu. 1780. gadā likvidēja krasta soģa posteni, un par pilsētiņas bijušo godību vēl zināmu laiku atgādināja tās krogs… Jau pirms tam Ēlija un Būtiņģe, arī Palangas novads, nonāca Rucavas muižas ietekmīgā pārvaldnieka Eberharda Kristapa fon Mirbaha pārvaldījumā. Kad 19. gs. otrajā pusē bijušās pilsētiņas teritoriju un tuvāko apkaimi izpirka vietējie saimnieki, Ēlijas vārds pazuda no dokumentiem un, mainoties paaudzēm, izgaisa no ļaužu atmiņas.
Vēsturnieki izvēlas klusēšanu
Par Ēlijas izcelšanos un tās pastāvēšanu klusēja Lietuvas vēsturnieki laikā starp abiem pasaules kariem un vēlāk. Arī Latvijas vēsturnieki, pētot Livonijas un Kurzemes hercogistes vēstures gaitu, par to nerakstīja – galu galā kopš 1921. gada nogales tā bija suverēnās Lietuvas teritorija.
Heiligenu vai Ēliju savos darbos pieminēja vācu izcelsmes Baltijas vēsturnieki Augusts Vilhelms Hupelis, tie iespiesti Rīgā 1781. un 1785. gadā. Tāpat vēsturiskas ziņas par Ēliju atrodamas H. fon Bīnenšteina, E.H. Buša, A. Rihtera u.c. darbos, Livonijas vēstures dokumentos.
Pamazām noskaidrojās, ka vairākus gadsimtus ir risinājušies notikumi, kas vairāk vai mazāk saistīja Ēliju ar Rucavu vistiešākajā nozīmē. Un te priekšplānā izvirzījās draudžu pirmsākumi, baznīcu celtniecība un to likteņi, sākot ar 16. gs. pirmo pusi.
Atrod grāmatas kuršu valodā
Tieši Ēlijā uzbūvēja pirmo baznīcu šajā Lejaskurzemes nostūrī, vispār piekto Grobiņas fogtejā. Tas notika 1520. gadā, tātad aptuveni 20–25 gadus pirms pirmās baznīcas celtniecības Rucavā, pareizāk sakot, Paurupē. Tobrīd Livonijā it strauji izplatījās reformācijas kustība, kurai, cik noprotams, pievienojās arī pirmais Ēlijas mācītājs. Par viņu zināms ir visai maz. Iespējams, ka viņš sprediķoja kuršu valodā, ka viņam ir bijuši personīgi kontakti ar Rīgas un Tukuma draudžu mācītājiem – luterāņiem, taču tas atklājās vairākus gadu desmitus vēlāk.
1560. gada jūlijā Prūsijas hercogs uzdeva baznīcu vizitatoram Johanam Funkam (Johaun Funk) veikt Grobiņas fogtejas baznīcu revīziju. Kā pirmo Funks apmeklēja Ēlijas baznīcu, kur ieradās 19. jūlijā. Funks konstatēja, ka Ēlijas draudze jau ilgāku laiku bijusi bez mācītāja, jo draudzes locekļi pat nevarēja nosaukt (!) pirmā mācītāja vārdu. Funka delegācijā pēc Prūsijas hercoga īpaša rīkojuma bija divi vācu tautības mācītāji un vienu no viņiem – Matiasu Sakobēliusu (Mathias Saccobelius) Funks bez kavēšanās iecēla par Ēlijas baznīcas mācītāju. Funks uzdeva viņam katru trešo svētdienu mērot ceļu uz Rucavu un noturēt dievkalpojumu Rucavas baznīcā, jo bija zināms, ka arī Rucavā nav mācītāja.
Taču daudz svarīgāku nozīmi Latvijas baznīcu vēsturē ieguva Funka atradums Ēlijas baznīcā, kuru ļoti precīzi uzskaitīja revīzijas aktā: “divi rakstītas grāmatas, iesietas pergamentā,
vienā – evaņģēliji un apistulas visu gadu cauri, arī Kunga ciešanas stāsti pēc četriem evaņģēlistiem;
otrā – katķisms, divreiz izskaidrots,
un vēl citas lietas kopā ar baznīcas ceremonijām, kādas Luters atstājis, viss kuršu valodā.”1)
Šis Funka atradums ir senākā šobrīd zināmā liecība par reliģiska satura grāmatām latviešu valodā. Diemžēl līdzšinējos dažādu autoru darbos, Latvijas baznīcu vēstures izdevumus iesaistot, ir norādīts, ka iepriekš minētās grāmatas Funks atradis Sventājas baznīcā. Lasītāji jau zina, ka tolaik Sventājas upes kreisais krasts bija tikpat kā neapdzīvots, un ir skaidrs pierādījums, ka šīs, mūsu valodā rakstītās, grāmatas Funks atrada Ēlijas baznīcā!
Rucavas baznīca – sākumā tikai filiāle
Tāpat ir jāsecina, ka Sakobēliusa kalpošanas gados Rucavas baznīca ir bijusi Ēlijas baznīcas filiāle. No vairāku autoru (Bušs, Otto, Kallmeijers u. c.) darbiem izriet, ka pēc Sakobēliusa abās draudzēs kalpojuši tēvs un dēls Falkenavi (Falckenau), kuri dzīvojuši Ēlijā, un Rucavas draudzes mācītājs Gerhgards Hufšmits (Huffschmidt).
1631. gadā Rucavā uzcēla jaunu baznīcu un Hufšmits panāca Rucavas baznīcas atdalīšanu no Ēlijas baznīcas, kurai līdz 1651. gadam bija savi mācītāji: Drekers (līdz 1644. gadam) un Johans Kaspars Merklins. Ap 1660. gadu Ēlijas draudzi sāka apkalpot Rucavas mācītāji: vispirms Johans Rumps (Rumpp), tad Valentīns Oto Benihiuss (Benichius), Johans Venks (Wenck) un citi. Ēlijas draudzi pievienoja Rucavas baznīcas draudzei.
Ēlijas baznīcu vēsturē ir ierakstītas arī traģiskas norises. 1637. gada vētras laikā tās baznīcu ieskaloja jūrā, 1809. gadā sabruka 1752. gadā celtā baznīca (piektā pēc skaita). Tiesa, kopš 1800. gada, ievērojot tās slikto stāvokli, dievkalpojumi notika baznīcas ķestera vai krogus telpās (M. Balčus).
1816. gadā Kurzemi apmeklēja Krievijas cars Aleksandrs I, kuram Rucavas mācītājs Baumbahs (Baumbach) nodeva Būtiņģes, Ēlijas un citu tuvāko apdzīvoto vietu iedzīvotāju lūgumu – atļaut celt Ēlijā jaunu baznīcu. Aleksandrs I lūgumu ievēroja un atbalstīja baznīcas būvi ar 40 000 rubļu. Tomēr Ēlijā jaunu baznīcu neuzcēla. Kurzemes guberņas ierēdniecība uzskatīja, ka piemērotāka vieta ir Būtiņģes muižas teritorija pie lielceļa. Tur arī 1822. gadā sāka celt jauno baznīcu, un būvi pabeidza pēc diviem gadiem. Jauno baznīcu iesvētīja 1825. gada 14. decembrī. Nav šaubu, ka baznīcas atrašanās ārpus Ēlijas pilsētiņas tāpat ietekmēja un tuvināja Ēlijas pilnīgu norietu…
1) E. Ķiploks “Latviešu draudzes Lietuvā”
Rakstā izmantoti dati un fakti no M. Balčus (Balčius), E. Buša, T. Kalmeijera, J. Juškēviča, citu vēsturnieku darbiem.
Kursas Laiks
Publicēšanas datums: Trešdiena, 2009. gada 25. novembris.