Pirmā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm, un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.. Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā! Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa. Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos. Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām. [Lk.16:19-31]

Mīļie draugi! Līdz šim mēs esam mācījušies pareizi atzīt Dievu, kas ir viens vienīgs Dievs vienā būtībā, bet trīs vārdos [personās] Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs cienīgais Svētais Gars. Un esam mācījušies, kādu lielu žēlastību mūsu Dievs mums ir parādījis. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. [Jņ.3:16] Šādu ticību kā gaišu sveci, mūsos iedēsta Svētais Gars, bez kura neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, [1.Kor.12:3] nedz arī pareizi pielūgt Dievu. Svētais Gars mūs māca no sirds saukt un sacīt: Abba, tēti. [Gal.4:6]

Nav gana [pietiekami] vien pareizi ticēt, bet mums arī pareizi jādzīvo, un jāparāda ticības augļi ar labajiem darbiem, jo citādi ticība ir velta, līdzīgi kā nokaltis koks, kas nenes augļus.

To māca mums šis svētais evaņģēlijs.

Nabags Lācars bija nevesels [slims] ubags, kas nevarēja no bagātā vīra pat maizes druskas izlūgties, bet tomēr viņa ticība no Dieva neatlaidās. Viņš panesa visas nelaimes, ko Dievs viņam piesūtīja. Šī pacietība parādīja, ka viņa sirdī dzīvoja Svētais Gars, jo pacietība ir Svētā Gara auglis, kā apustulis Pāvils rakta vēstulē Galatiešiem. [Gal.5:22] Un vēlāk mirdams šis Lācars savu dvēseli pavēl [nodod pazemīgi, paliekot uzticīgs] Dieva rokās. Šeit ir rakstīts, ka svētie eņģeļi viņa dvēseli aiznesa Ābrahāma klēpī, tas ir, mūžīgajā un jaukajā Debesu valstībā.

Bet bagātais vīrs, dzīvodams pēc savas miesas kārībām, nodevās šai [pasaules] dzīvei, nedomāja par Dievu un viņa Vārdu, caur ko Svētais Gars mūsu sirdīs iedēsta īstenu ticību un mūs māca, kā mums izturēties [attiekties] pret Dievu, mūsu tuvāko un pašiem pret sevi, kā arī kā jādzīvo. Tādēļ arī viņa ticība bija tāda, ka viņš ikdienas var dzert un plītēt, nēsāt zelta un zīda drānas un mieloties [uzdzīvot] kopā ar labiem draugiem. Tikai to vien viņš uzskatīja par labu lietu, domādams, lai Dievs dara, kā viņam tīk, lai Dieva kalpi, Mozus un pravieši, māca, un lai tie brēc, līdz piekūst. Viņš palika mierīgs [apmierināts] tikai tad, kad viņa bija pilna rīkle. Bet tāda ticība un dzīve galu galā arī saņem savu algu. Ar vienu vārdu sakot, tādiem bezdievīgajiem būs jāvaida [jāvaimanā] elles mokās un mūžīgajā pazudināšanā kopā ar šo bagāto un bezdievīgo vīru un jāsaka: Ak! Es ciešu mokas šai liesmā.

Apdomāsim tagad šo abu vīru dzīvi.

Lai es tad šeitam ciešos,
Lai sējos asaras;
Tur Debesīs es smiešos,
Tur pļaušos līksmības,

Es Kristu atzīstu,
Pie kā es esmu gājis,
No Viņa neatstājis,
Pie tā es dzīvošu,

Dievs Tēvs, kas mani radījis,
Dievs Dēls, kas atpestījs,
Svēts Gars, kas mani vadījs,
Un svētu padarījs,

Stāv man joprojām klātu:
Tev es šeit gribu slavēt,
Un tur priekš tevīm stāvēt,
Tev allaž godināt. Āmen.

Tas Kungs Jēzus Kristus mums šodien mūsu svētā evaņģēlijā saka par diviem savādiem [atšķirīgiem, dažādiem] vīriem, kas atšķirīgi dzīvojuši, atšķirīgi miruši un kuriem vēlāk arī atšķirīgi ir klājies [gājis]. Par bagāto Kungs Jēzus saka, ka tas ne vien bijis bagāts, bet arīdzan ikdienas ģērbies purpurā un dārgā apģērbā.

Tas nebija grēks, ka šis vīrs bija bagāts, jo kā nabadzība nevienu neieceļ debesīs, tā pat arī bagātības dēļ neviens netiek mūžīgi pazudināts. Bet lieli grēki bija, kad viņš mantu nepareizi lietoja un lepnāki izturējās un ģērbās, nekā viņam pieklājās, un bija viņa cienīgi. Zīda drānas un dārgu audeklu valkāt nav grēks tam, kam to pieklājas nēsāt. Ķēniņš Sālamans ir ģērbies dārgās drānās, [Mt.6:29] kā arī Jēzus Kristus savā augst…

[diemžēl šeit iztrūkst četras lapaspuses Manceļa sprediķu grāmatā]

… “Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” [Gal.5:21] kā māca apustulis Pāvils. Ja tie nenāks pie Dieva, tad tie nonāks pie velna, viņa valstībā, elles ugunī, un kopā ar šo bagāto vīru mūžīgi sauks: “mēs ciešam lielas mokas šajās uguns liesmās.”

Klausies tu nebēdniek! Tas Kungs Jēzus bagātā vīra vārdu savā mutē ņemt: ja tu neatstāsi savus grēkus, tavs vārds tiks izdzēsts no Dieva grāmatas. “Bet, ja tu neklausīsi Tā Kunga, sava Dieva, balsij, neturēsi un nepildīsi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad pār tevi nāks visi šie lāsti, un tie tevi skars. Nolādēts tu būsi pilsētā, un nolādēts tu būsi uz lauka. Nolādēts būs tavs grozs, un nolādēta būs tava abra. Nolādēts būs tavas miesas auglis un tavas zemes auglis, un tavu liellopu un tavu sīklopu pieaugums. Nolādēts tu būsi ieiedams, un nolādēts tu būsi iziedams.” [5.Moz.28:15-19] Šie ir paša Dieva vārdi, ko Viņš caur savu kalpu Mozu ir licis sacīt. Jo tāpēc ka tu esi aizmirsis sava Dieva baušļus, tad arī Es aizmirsīšu tavus bērnus,” [Hoz.4:6] saka Dievs tas Kungs caur pravieti Hozeju.

Ja tu negribi ar šo bagāto vīri elles ugunī mūžīgi ciest mokas, tad nepadodies lepnībai, nepadodies rīšanai un plītēšanai, neturi cēlu [augstprātīgu] sirdi pret savu tuvāko, neapsmej Dieva vārdu, bet klausies to labprāt, tā, ka tu vari no tā mācīties, un pareizi dzīvot [izturēties] pret Dievu, savu tuvāko un pats pret sevi, ka tava dvēsele nekļūst apgrūtināta. Ja tu šādi turēsies un dzīvosi, tad Dievs tevi atkal mīlēs un cienīs.

Tagad pārdomāsi, kā ir dzīvojis nabags Lācars. Viņš Dievu no visas sirds bijāja, tā, kā bērns savu tēvu. Viņš cerēja uz Dievu, un gaidīja no tā Palīgu un Pestītāju. Viņa vārds ir Lācars, tas nozīmē “Dievs palīdzi.” Kāds viņa vārds, tāds viņa darbs. Dienām un naktīm viņš lūdza Dievu, lai Dievs viņam palīdz, un žēlīgi atpestī no lielās nabadzības, slimības un nelaimes.

Ja tu gribi, lai tavs vārds paliek ierakstīts Dieva grāmatā, tad met savu cerību uz Dievu [ceri uz Dievu], ikdienas bīsties Dievu un pielūdz savu Kungu, lai arī kāds būtu tavas nelaimes. Saki kopā ar Jēzus mācekļiem: “Palīdzi mums, mēs grimstam,” [Mt.8:25] un ar ķēniņu Dāvidu: “Neatstāj mani, ak, Kungs, mans Dievs! Neesi tik tālu prom no manis! Steidzies man palīgā, Kungs, mans sargs un glābējs!” [Ps.38:22]

Lācars cieš savu nelaimi. Viņš ir nevesels, klāts vātīm, nabags, ubags, un tomēr viņš nekurn nedz pret Dievu, nedz pret bagāto vīru. Viņš arī nenolād bagāto viņa cietsirdības dēļ.

Ak cilvēka bērns! Ja piesūta tev Dievs kādu nelaimi, tad paciet to cik spēdams. Gan Dievs tev palīdzēs. “Mans bērns,” saka svētais ķēniņš Salamans, “neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību, jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.” [Sal.pam.3:11] Mūžam neaizmirsti, ko svētais Sīraks māca, sacīdams: “Mans Dēls, ja tu gribi Dievam kalpot, tad sagatavo savu dvēseli pret kārdinājumiem. Dari gatavu savu sirdi un esi pastāvīgs un nesteidzies bēgt tad, kad kārdinājumi nāk. Pieķeries Dievam, un neatkāpies, lai Viņš tev palīdzētu līdz galam. Panes visu, kas tev notiek, un esi pacietīgs, kad dažkārt tiec apbēdināts. Jo līdzīgi, kā zelts ugunī, tā arī cilvēki, kas Dievam patīk, tiek bēdu ceplī izraudzīti. Tici Viņam, tad Viņš tevi pestīs, padari savas gaitas pareizas, un ceri uz Viņu. Jūs, kas to Kungu bīstaties, gaidiet Viņa žēlastību un neatkāpieties, lai nekristu. Jūs, kas bīstaties to Kungu, ticiet Viņam, un jūsu alga nezudīs. Jūs, kas bīstaties to Kungu, ceriet uz labo, uz mūžīgo prieku un uz apžēlošanu. Uzlūkojiet tautas, kas bijušas pirms jums. Vai kāds, paļaujoties uz to Kungu, ir palicis kaunā? Vai ticis atstāts tas, kas neatmeta Dieva bijību [bijāšanu]? Vai Dievs ir nicinājis to, kas Viņu piesauc? Lēnīgs un sirdsžēlīgs ir tas Kungs. Viņš piedod grēkus un izpestī bēdu laikā” [Sīr.2:1-11]

Veco aklo nabagu Tobiasu apsmēja pat draugi, bet viņš tiem neatsacīja nevienu ļaunu vārdu.

Lācars nelūdza bagātajam vīram cepeti, bet vēlējās piepildīt savu tukšo un izsalkušo vēderu ar druskām, ko nokrata ar galdautu suņiem, vai pat samīda ar kājām.

Man draugs! Ja arī tavs galds nav piekrauts ar barību [ēdienu], kā šī bagātā vīra galds, tomēr paliec mierā. Ņem par labu to, ko Dievs tev dod, kad tev ir Dieva žēlastība un Viņa vārds. Svētais Jēkabs saka: “Ja Dievs … dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties, … tad Tas Kungs man būs par Dievu.” [1.Moz.28:20-21]

Ja tu gribi, ka tava dvēsele nonāk Ābrahāma klēpī, tas ir, Dieva mūžīgajā debesu valstībā, tad tici Dievam no sirds, dzīvo, kā Viņš tevi māca, paciet savu nelaimi, ņem par labu, ko Viņš tev dod, neskatoties uz to, vai tas ir daudz vai maz, un lūdz sacīdams: “Ak, Kristu, Dieva Dēls! Dod, ka es arvien uz Tevi ceru, un tā mūžīgi svēts topu.”

Paldievs ak saldais Jēzuliņš!
Ka tu mums dzimis Cilvēciņš:
Mūs priekš tās elles glabā. [Dziesma: “Viens bērniņš šodien”] Āmen.