Pirmais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām

Par mūsu Pestītāja Jēzus Kristus smagajām mokām un nāvi, un īpaši par notikumiem dārzā pie Eļļas kalna, par ko ir mūsu pirmais gavēņa sprediķis, ir uzrakstījuši mums evaņģēlisti.

Pateicības dziesmu dziedājuši, [Mt.26:30a] Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam, [Jņ.18:1a] pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi. [Lk.22:39] Tad Jēzus saka tiem: „Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs. Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: „Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus sacīja tam: „Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: „Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja. Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane, [Mt.26:31-36a] tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja. Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā. [Jņ.18:1b-2] Tad Jēzus saka mācekļiem: „Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” [Mt.26:36b-38] „Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā.” Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, [Lk.22:40b-41] krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: „Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka Pēterim: „Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.” [Mk.14:35-38] Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: „Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega, [Mt.26:42-43] un tie nezināja, ko Viņam atbildēt. [Mk.14:40] Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams: [Mt.26:44] „Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja. Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi. Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām. Un Viņš tiem sacīja: „Ko jūs guļat? [Lk.22:42-46] „Jūs arvien vēl guļat un dusat!” [Mt.26:45] Jau diezgan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. Celieties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir klāt, [Mk.14:41-42] un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” [Lk.22:46b] Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, [Mt.26:47a] paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem, [Jņ.18:3] liels ļaužu ar zobeniem un nūjām. [Mt.26:47b] Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: „Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait [Mt.26:48] un To novediet drošībā.” [Mk.14:44] Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: „Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja Viņam: „Jēzu Nacarieti.” Viņš tiem saka: „Es tas esmu.” Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem. Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, – tie atkāpās un nokrita pie zemes. Tad Viņš vēlreiz viņus jautāja: „Ko jūs meklējat?” Un tie atbildēja: „Jēzu Nacarieti.” Jēzus atbildēja: „Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!” Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: „No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.” [Jņ.18:4-9] Jūda piegāja pie Jēzus un sacīja: „Esi sveicināts, rabi,” – un skūpstīja Viņu. Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” [Mt.26:49-50a] „Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?” [Lk.22:48] Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma. [Mt.26:50b] Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas notiek, Viņam sacīja: „Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?” [Lk.22:49] Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. [Jņ.18:10] Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Diezgan! Pietiek.” [Lk.22:51a] „Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu? [Mt.26:52-53] Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” [Jņ.18:11] Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt. [Mt.26:54] Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja. [Lk.22:51b] Tanī pašā stundā Jēzus sacīja [Mt.26:55a] augstajiem priesteriem un Tempļa virsniekiem un vecajiem, kas pret Viņu bija sapulcējušies: [Lk.22:52] „Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. [Mt.26:55b] Es esmu bijis ik dienas pie jums Templī, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara. [Lk.22:53] Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos.” Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga. [Mt.26:56] Un kāds jauneklis Viņam sekoja; tas bija apsedzies ar audeklu uz kailām miesām, un tie pēc tā tvarstīja. Bet, audeklu pamezdams, tas no tiem izbēga pliks. [Mk.14:51-52]

Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus caur ķēniņu Dāvidu saka: „Lai … piemin visas zemes malas,” [Ps.22:28] manas smagās ciešanas un rūgto nāvi. Ar šiem vārdiem Kungs mūs mudina arvien bez mitas pieminēt un slavēt grūtās ciešanas, sāpēs un bēdas, ko Viņš mūsu dēļ cietis, izliedams savas dārgās asinis un mirdams pie krusta. To māca arī svētais apustulis: „Pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. [1.Kor.11:26] Turi prātā Jēzu Kristu!” [2.Tim.2:8] „Apdomā to, Jēkab, un, tu Israēl, jo tu esi Mans kalps! Es tevi radīju, tu esi Mans kalps; Israēl, Es tevi neaizmirsīšu! Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu. [Jes.44:21-22]

Šeit mēs dzirdam, ka Dieva Vārds mums pavēl, nekad neaizmirst mūsu Pestītāja asiņainās ciešanas, bet tās arvien pieminēt, par tām runāt un dziedāt, un Viņam no sirds dziļumiem pateikties par tik lielu mīlestību un labdarību, ka Viņš mūs atpestījis no grēkiem, nāves un elles.

Tādēļ sapulcējieties, mīļie draugi, un klausieties, ko labu Dievs darījis jūsu dvēselēm, un īpaši ņemiet vērā: ciešanas, ko mūsu Pestītājs dārzā cietis gan pie dvēseles, gan miesas.

Jēzus, liec man sirdī likt,
Tavas dārgās mokas,
No [par] tām dziedāt neapnikt,
Tavs vātis rokās,
Kājās, sānos dziedina manu
Vājo sirdi,
Atņem manu noskumšan,
Mīļais, Jēziņ, dzirdi! Āmen.

Pārdomājot sava Pestītāja, dārzā piedzīvotās, ciešanas, mums visupirms jāpievēršas tam, ko Viņš cieta savā dvēselē, kas noskumis gāja uz dārzu. Par to mums stāsta svētie evaņģēlisti . Pēc tam, kad Jēzus Zaļās Ceturtdienas vakarā ar saviem mācekļiem bija ēdis Lieldinu Jēru, un pacēlis rokas, nodziedāja pateicības dziesmu, Viņš ar saviem mācekļiem gāja pāri Kidronas strautam uz Eļļas kalnu.

Ejot Viņš runāja ar saviem mācekļiem. Tā kā Jēzus pārbaudīja visu ļaužu sirdis, Viņš jau iepriekš redzēja un zināja, kā mācekļi izturēsies. Viņš sacīja: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities.” [Mt.26:31] Kā jau sen pravietis Caharija ir sacījis: “Zoben, pacelies un vērsies pret Manu ganu un pret to vīru, kas Man tuvs! – saka Tas Kungs Cebaots. Nogalini ganu, tad avis izklīdīs.” [Cah.13:7] Es esmu, Jēzus grib sacīt, tas pats labais dvēseles Gans, bet jūs esat izklīdušās avis. Neviens no jums nepaliks pie manis manās bēdās. Tomēr esiet mierīgi, es nepalikšu nāvē, trešā dienā es atkal celšos augšā, Es jums atkal parādīšos dzīvs Galilejā, un jūs tur sameklēšu kā izklīdinātas avis.

Ko? saka Pēteris, vai man būtu tik mīksta un bailīga sirds, ka es tevi, Kungs, atstātu tavā nelaimē? Lūk, ko es tev saku: Ja visi citi tevi atstās, tomēr es no tevis neaizbēgšu. Jēzus atbild: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” [Mt.26:34] Pēteris lielījās vēl vairāk: Ja man līdz ar tevi būtu jāmirst, pat tad es tevi neaizliegšu. Es esmu tik drosmīgs, ka vari doties ar tevi nāvē. To dzirdēdami arī citi mācekļi sāka lielīties.

Tā sarunājoties, Jēzus ar mācekļiem nonāca pie muižas, ko sauca Ģetzemane, blakus eļļas kalnam. Tur bija dārzs, kurā iegāja Jēzus ar saviem mācekļiem. Viņš atstāja astoņus nopakaļ, bet Pēteri, Jēkabu un Jāni paņēma sev līdzi, un, tiem redzot, iesāka dārzā ciest mokas.

Ādams bija grēkojis dārzā, un ievedis pasaulē visādas nelaimes sev un citiem cilvēku bērniem, tāpēc Dieva Dēls savas ciešanas gribēja iesākt dārzā, un mūs no visām nelaimēm atkal izvest un izglābt. Par to mēs tā dziedam:

Kā nu uz visiem nāk tas Kauns,
Caur pirmu tēvu Ādam`,
Kā visi mirstam vecs un jauns,
Un visur grēkus rādam;
Tā ir viens pats,
Dievs mūsu rads,
Mūs atkal cēlis godā,
Kungs Jēzus Krists,
Tas Krustā sists,
Ka mēs ne nākam sodā.

Otrkārt, pārdomāsim Jēzus Kristus dvēseles iekšējās mokas. Kam ausis ir klausīties, tas lai klausās! Redzi! Jēzus Kristus, dzīvības Kungs, kura priekšā trīc, dreb un bīstas zeme, debesis un viss, kas vien kustas, dārzā, mācekļiem redzot, noskuma, trīcēja un baidījās.

Tie ir augsti vārdi! Visi Viņa locekļi un miesa no kāju papēžiem līdz pat matu galiem, trīc kā apses lapa no lielām sirds mokām. Izskatās, ka Viņu atstājuši visi cilvēki un pats Debesu Tēvs. Viņš jūt tādas sirds sāpes un mokas, ka vaimanājot žēlojas: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei,” [Mt.26:38] šīs mokas grib manu sirdi nospiest. Es nevarētu lielākas sāpes un mokas piedzīvot, ja šajā pašā acu mirklī man būtu jānomirst. Viņš grozās un lokās savās sāpēs kā tārps. Viņš staigā šurp un turp, meklēdams kādu vietu, kur varētu atpūsties. Viņš gan sūdzas mācekļiem par savu nelaimi, bet viss velti. Viņa sirds mokas kļūst tik lielas un tā pieaug, ka bija jānāk eņģelim no Debesīm iedrošināt Viņa noskumušo sirdi. Par to runā ķēniņš Dāvids: “Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva,” [Ps.8:6] un, Dievs Tēvs, “īsu laiku Tu viņu (savu mīļo Dēļu) esi darījis mazāku par eņģeļiem.” [Ebr.2:7]

Tas nebūt nav viss. Mūsu Pestītāju sirds mokas tā nospiež, ka Viņam ar sviedriem izspiežas biezas asins lāses. Kas gan ko tādu jelkad ir dzirdējis, kamēr pastāv pasaule? Viņš izskatās kā saspaidīts asins tārpiņš, kā ar asinīm noliets.

Treškārt, klausieties tālāk. Kā Jēzus izturējās tik lielās bēdās? Cīnoties ar nāvi un lielās sirds skumjās viņš nepaliek viens. Viņš jau agrāk, būdams viens pats tuksnesī, saprata, ka velns vientuļu cilvēku kārdina un kaitina. Viņš ņēma līdzi trīs mācekļus, sūdzējās viņiem par savu nelaimi un pamācīja viņus būt modriem, negulēt, bet lūgt Dievu. Viņš aizgāja no viņiem akmens metina attālumā, lai netiktu traucēts lūgšanā. Viņš krīt uz savu svēto vaigu, ar izstieptām rokām un ar noskumušu muti un sirdi saka: “Abba! Ak, mans visumīļais Tēvs, tu spēj paveikt visas lietas. Ak, atņem šo manu ciešanu un miršanas rūgto biķeri. Tomēr, mans Tēvs, ne kā es gribu, bet kā tu gribi.” [sal. Lk.22:42; Mt.26:39]

Ceturtkārt, vēl evaņģēlisti stāsta, kamēr Jēzus dārzā lūdza Dievu, mācekļi aizmiga. Viņš nāca trīs reizes tos apraudzīt, un katru reizi viņi bija aizmiguši, it kā viņiem priekšā nebūtu nekādas briesmas. Viņš mācekļiem atklāj savas raizes, bet neviens Viņu nemierināja pat ar vienu vārdu. Ienaidnieki jau ir ceļā, situācija ir dramatiska, bet mācekļi nemaz nesatraucas . Viņi guļ un krāc kā mātes klēpī. Karavīri viņus būtu pārsteiguši guļam, ja Jēzus viņu vairākkārt nebūtu pamodinājis. Tādā brīdī mīļais Pestītājās būtu varējis sacīt: “Es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu.” [Ps.69:21]

Tik tālu evaņģēlisti ir mums pastāstījuši par smagajiem dvēseles pārdzīvojumiem un sirds sāpēm, ko mūsu mīļais Pestītājs izcieta dārzā. Tālāk viņi ir arī uzrakstījuši, kas notika ar Viņa svēto miesu. Tiklīdz Jūdas Viņu pievīla, tika izsūtīti karavīri Jēzu sagūstīt un apcietināt.

1. Vispirms, pārdomāsim viltīgā apustuļa Jūdas blēdību. Kamēr Jēzus sarunājas ar saviem mācekļiem, un saka, ka viņiem jāpaliek nomodā un jālūdz Dievu, lai tie nekristu kārdināšanā un grēkos, Jūdas ierodas ar bruņotu vīru pulku Jēzu arestēt, sasiet un aizvest. Jūdas iet šim pulkam pa priekšu. Paša Jēzus māceklis ir šo blēžu kapteinis un vadonis. Viņi nes lāpas, lai varētu naktī redzēt, kā arī zobenus, nūjas, šķēpus un citus ieročus.

Par šiem slepkavām un viņu vadoni Jūdasu Svētais Gars jau daudzus gadus simtus agrāk lika runāt ķēniņam Dāvidam, kas Jēzus Kristus vārdā saka: “Jūs perināt savās sirdīs netaisnību.” [Ps.58:3] “Viņš tagad guļ slims un necelsies vairs! Pat mans labākais draugs, kam es cieši uzticējos, kas manu maizi ēda, paceļ pret mani kāju spērienam.” [Ps.41:9-10] “Taču tas nav ienaidnieks, kas mani nievā,- to es varētu panest; tas nav mans nīdētājs, kas saslejas pret mani,- no viņa es paslēptos; nē, bet tas esi tu – cilvēks man līdzīgs – mans draugs un uzticīgais biedrs, ar kuru mīļi satikāmies un kopā gājām Dieva namā.” [Ps.55:13-15] “Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. Ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. ” [Ps.22:13,17]

Nu zināja gan blēdis un viltnieks Jūdas, kāds būtu Jēzus Kristus, ja Viņš gribētu savu spēku izpaust. Viņš šos apbruņotos vīrus ar visu vadoni aizpūstu kā mušas, kā pa gaisu izkaisa miežu pelavas. Jūdas arī zināja, cik reizes Jēzus bija izbēdzis no jūdiem. Kad Viņu Templī gribēja nomētāt akmeņiem, un, kad gribēja Viņu no grūst no augsta kalna uz kura ir būvēta pilsēta Nacarete, Viņš izgāja caur ienaidniekiem neievainots. To blēdis Jūdas labi zināja, tāpēc viņš savai draudzei noteica zīmi: “Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā.” [Mk.14:44] Es Viņu pazīstu un zinu, grib viņš sacīt, kāds vīrs ir Jēzus. Ja Viņš jums izmuks, tad tā nebūs mana vaina. Naudu, ko esam nolīguši, es nevaru zaudēt. Viņš dodas pie Jēzus ar viltīgu sirdi, un tik mīlīgi Viņu skūpstīdams saka: Labs vakars, mācītāj! Un tā nodod viņš savu Kungu ienaidnieku rokās.

Ko dara Jēzus? Viņš liek ieraudzīt savu Debesu Tēvam paklausīgo sirdi, lai tev un man varētu palīdzēt. Zinādams visas lietas, kas Viņam notiks, Viņš nebēg projām, bet iziet dārza priekšā saviem ienaidniekiem pretī, un jautā: “Ko jūs meklējat?” Tie atbildēja Viņam: “Jēzu Nacarieti.” Viņš tiem atbildēja tikai šos divu vārdus: “Es esmu .” [Jņ.18:4-5]

Tūdaļ viņi visi atkāpās un nokrita pie zemes kā pērkona nosperti. Ko nu līdzēja viņiem bruņas, šķēpi, zobeni, nūjas un dažādi ieroči?
To iegaumējiet jūs, grēku gabali. Ar šiem diviem mierīgiem vārdiem Jēzus varēja nogāzt pie zemes veselu karavīru pulku ar visu virsnieku, kad Viņam bija jācieš un jāmirst. Tad kā jūs, bezdievīgie, varēsiet panest Viņa dusmīgos vārdus, kad Viņš kā pasaules soģis jūs uzrunās savās dusmās: “Eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” [Mt.7:23] “Eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī?” [Mt.25:41]

Tāpēc atstājiet grēkus, mitieties grēkot. Jēzus varēja visus šos blēžus līdz ar viņu vadoni nogāzt ne vien pie zemes, bet arī elles ugunī, un likt zemei viņus aprīt, kā reiz Korahu, Datanu, Abirāmu un viņu draudzi. [4.Moz.16:32] Bet apdomājies, ka ir ciešanu laiks, Viņš vēlreiz tiem jautāja: “Ko jūs meklējat?” Viņi atbildēja to pašu: “Jēzu Nacarieti.” Jēzus skaļi saka: “Es jums jau sacīju, ka tas esmu es pats,” un, lai Viņa mācekļi netiktu aiztiki, Viņš piebilst: “Ja jūs mani meklējat, tad lieciet šos manus mācekļus mierā. Es jums saku, šiem neaizskariet ne matu.” Pēc tam Viņš priesteriem un Tempļa virsniekiem sacīja: Kā pret kādu slepkavu jūs esat atnākuši ar šķēpiem un nūjām, mani sagūstīt. Kas jūs esat par mācītājiem? Jums būtu jātur rokās grāmatas un rakstāmspalvas, nevis zobenus un šķēpus. Cik reizes es esmu sēdējis pie jums Templī? Ja jau jūs būtu kādu vainu atraduši, tad jums to vajadzēja man uzreiz sacīt. Jūs izturaties pret mani, kā pret slepkavu. Bet jūsu stunda ir nākusi. Jūs ļaujat sevi vadīt tumsības kungam velnam, kas jums dos tādu algu, kādu esat nopelnījuši.

2. Jēzus ļauj sevi sagūstīt un sasiet. Šeit katrs var viegli saprast, cik nežēlīgi Jēzu Kristu sagūstīja. Kāds iebelza no vienas puses, cits no otras, bet Viņš pacieta to visu, gan kaunu, gan sitienus.

Bet ko dara mācekļi, redzēdami, kas notiek viņu mācītājam? Arī to evaņģēlisti pastāsta – mācekļiem sāpēja sirds, viņi apskaitās, redzēdami, kā karavīri Jēzu sagūstīja. Bet, kā vienmēr domādami, ka Jēzus pats savā spēkā no jūdu rokām izrausies, tie neko neiesāk bez sava Kunga vārda (pavēles). Tomēr, redzot notiekošo, tie jautā Jēzum: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu [Lk.22:49] un tevi glābt?” Pēteris pārlieku ātrs un dusmīgs, ilgi nespēj gaidīt Jēzus atbildi, izvel savu zobenu, gribēdams citus apkapāt, lai dotu zīmi un pierādītu, kas viņš ir par vīru, kāda viņam sirds. Redzēdams, kā viens priestera kalps, Malkus vārdā, pārāk nežēlīgi rīkojas pret Jēzu, Pēteris grib pārcirst viņa galvu uz pusēm. Bet cirties neizdodas, un aizķer vienīgi labo ausi, to nocērtot.

Jēzum šāda rīcība nepatīk. Viņš saka mācekļiem: Ļauj tiem brīvi rīkoties. Tagad nav kaujas laiks, bet ciešanu laiks. Ja mans Debesu Tēvs nu ir devis tiem brīvību rīkoties, tad lieciet arī jūs viņus mierā. Un Pēterim atsevišķi Viņš saka: Pēteri, vai tu dzirdi, ko es tev saku? “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu” nepareizi, un kam nepienākas to nēsāt, “no zobena aizies bojā. Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?” [Mt.26:52-53] “Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” [Jņ.18:11]

Jēzus grib sacīt, Mīļais Pēteri, ja es no šiem ļaudīm gribētu izglābties ar zobeniem, tad man nevajadzētu tavu zobenu. Bet es lūgtu manu Tēvu, sacītu tam vienu labu vārdu, un Viņš sūtītu man daudz tūkstošus eņģeļu, no kuriem viens vienīgs ir tik stiprs, ka vienā naktī spēj nokaut daudz tūkstošus karavīru. Tā kā man nevajag tavu sarūsējušo zobenu. Tas kas tagad notiek, man nenotiek nejauši, bet Debesu Tēvs tam ir licis notikt, mīlot cilvēkus, un gribot tos atpestīt no elles saitēm.

Pēc tam Jēzus pievēršas asiņojošam kalpam, un aizskarot viņa ausi, dziedina to bez zālēm un plākstera. Tā Viņš darīja labu savam ienaidniekam.
Redzēdami, ka Kungs labprātīgi ļaujas savu ienaidnieku rokās, visi mācekļi izbīstas un bēg katrs savu ceļu. Tas notiek, lai kļūtu redzams, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus viens pats, bet kāda palīga, mūs ir atpestījis no Dieva dusmības, mūsu grēkiem un elles sodības.

Vēl svētie evaņģēlisti saka, ka tur bija viens jauneklis, Jēzus māceklis, ko tvarstīja karavīri. Bet viņš nometa audeklu, ar ko bija apģērbies, un aizbēga pliks.

Šeit, mīļie draugi, jūs dzirdat, kādas bēdas, sāpes un mokas Jēzus ir cietis pie dvēseles un miesas, iekšēji un ārēji. Ārēji Viņš miesīgi cieta lielas mokas, izbailes un sāpes. Lielās skumjās Viņš krita pie zemes, kā lietus tārpiņš Ģetzemanes dārzā uz zemes locījies un grozījies, svīdis asins sviedrus, pēc tam nežēlīgi sagūstīts un aizvests.

Pirms turpinām vēl vairāk runāt par Viņa gaužām miesas mokām, sev par mācību gribam parunāt arī par tām grūtajām mokām, ko Jēzus iekšēji cietis dvēselē, stāvēdams Dieva soda priekšā dārzā.

Ja gribat šo mācību labi uzņemt un paturēt, kā pienākas kristītiem cilvēkiem, tad ņemiet vērā:

Pirmkārt, ko jūsu Pestītājs Jēzus, būdams muižas dārzā Ģetzemanē, ir cietis, un cik lielas bija tās mokas un sāpes.
Dieva grāmatā mēs lasām, ka ne vien bezdievīgie elles ugunīs par savām mokām gauži žēlojas, bet arī dievabijātāji savās bēdās, kad tiem kāda nelaime nāk neaicināta.

Ījabs, kas daudz nelaimes redzējis un piedzīvojis, saka: “Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos! Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami. Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un viņu indi dzer mans gars. Dieva iedvestās šausmas ir pret mani.” [Īj.6:2-4]

Arī Dāvids dažādi žēlojas savās dziesmās par savām lielajām sirds sāpēm un grūtībām: “Izbailes pārņēmušas visus manus locekļus! Arī mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies, bet Tu, Kungs, kavējies – cik ilgi vēl? Esmu paguris savās nopūtās, nav miera manai sirdij. Ar asarām naktī es slacinu savu gultu, mana guļasvieta pludo asarās.” [Ps.6:3-4,7] “Tava roka smagi gūlās uz mani dienām un naktīm. Mans spēks izkalta kā zeme vasaras bulā.” [Ps.32:4] “Tavas bultas ķērušas mani un smagi guļ uz mani Tava roka. Mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi!” [Ps.38:3,11]

Pravietis Jesaja ir pareizi uzrakstījis, ko ķēniņš Hiskija slims būdams cietis un sacījis: “Viņš mani nogriež kā izaustu audumu, kas satinies ap riestavu. Pirms diena izbeidzas naktī, Tu man dari galu. Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam, Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva; pirms diena pārvēršas vakarā un naktī, Tu man dari galu. Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis; manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu. Ak, Kungs, man ir bail! Palīdzi man!” [Jes.38:12-14]

Neviens cilvēks nevar izrunāt tās mokas, sāpes un bēdas, ko bezdievīgie cieš ellē. “Viņu tārps nemirs, viņu uguns neizdzisīs un tie būs par biedinājumu visai miesai.” [Jes.66:24] “Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem.” [Jņ.atkl.14:11]
Kad mēs redzam grēcinieku, ko viņa noziegumu dēļ nomaitās bende, vai viņu sacirtīs, vai pakārs, vai ar moku ratu no apakšas vai augšas lauzīs, vai plosīs ar karstām stangām, vai metīs sārtā un sadedzinās dzīvu, vai kals pie staba un no tālienes ar dūmiem nosmacēs, es saku, kad mēs tādu cilvēku redzam iznākam, tad saprotam, ka tāds grēcinieks ir nobālējis no lielām bailēm, viņš trīc un dreb kā apses lapa, sirds no lielām bēdām dauzās, gribēdama izlēkt no mutes. Dažreiz tādi klūp pie zemes un iet tā, it kā būtu līdz ceļiem smiltīs. Zeme un debess gluži vai guļ viņiem uz kaklu, no lielām bēdām un dvēseles mokām tie nezina kur tiem likties.

Kaut arī mēs, mīļie draugi, lielāko daļu no tagad runātā apjēgtu, ko mūsu Kungs Jēzus savā dvēselē ir cietis, tomēr mums jāzina, ka ir liela starpība starp Jēzus mokām un citu cilvēku – svētu, bezdievīgu vai mirēju ciestajām mokām. Tur cieš tikai vienkārši cilvēki, bet šeit cieš tāds Kungs, kas ir Dievs un Cilvēks, “dzīvības Valdnieks,” kā saka apustulis Pēteris, kuru jūdi ir nonāvējuši, [Ap.d.3:15] tādēļ šīs ciešanas ir smagākas (savādākas).

Dieva Vārds mums saka, ka svētie ļaudis un dievabijātāji ir cietuši pārmācības vai ticības pārbaudīšanas dēļ, kā arī, lai saprastu, ka jāpaliek lūgšanā un pazemībā. Viņu ciešanas ir vienīgi malks no nelaimes biķera, ko Jēzus Kristus pilnībā iztukšoja.
Lai gan mokas, ko bezdievīgo dvēseles cieš elles ugunī, ir gaužām grūtas, tomēr Jēzus bēdas un ciešanas ir vēl daudz smagākas. Bezdievīgie cieš to, ko pelnījuši un vienīgi savu nevis citu noziegumu dēļ, bet Jēzus cieš nenoziedzies, un nevis viena vienīga cilvēka labad, ne dažu ļaužu dēļ, bet par visiem, par katru cilvēku, jā, par ikviena cilvēka grēkiem – ko pirmais Ādams no pasaules iesākuma līdz pēdējam cilvēkam pastarā dienā darījuši un darīs.

Redzi, cilvēk! Tas tavam Pestītājam dara tādas mokas, tādas sāpes, tādas izbailes, ka Viņam jāsaka: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” [Mt.26:38] Tas Viņu nogāž zemē, tas Viņu trīcina, tas ved Viņu nāves mokās, tas izspiež Viņam asiņainus sviedrus. Ja Viņam būtu bijis vienīgi cilvēcīgs spēks, ja Viņam nebūtu palīdzējis Viņa elkonis [Jes.63:5], Viņš būtu palicis kaunā un iznīcis.

Lai mēs varētu vēl vairāk un labāk saprast, cik smagas bijušas mūsu Pestītāja mokas, mums jāapdomā arī to, kas Viņam visvairāk darīja sāpes un nelaimes.

Aplūkojot mūsu Pestītāja smago dienu kopumā, mēs redzam un saprotam, ka Viņš nes lielu, visas pasaules un svešu grēku. Zem šīs nastas Viņam bija jāstreipuļo un Viņa kājām jālūzt. Naktī, kad mūsu Kungs Jēzus iesāka savas grūtās ciešanas, visi pasaules grēki tika uzkrauti vienīgi Viņam vienam. Šajā nastā ir iesieti visi cilvēku iedzimtie grēki un visi izdarītie grēki, kas pret Dieva vārdu ir grēkoti domās, vārdos un darbos, kas ik dienas, ik stundu, ik acumirkli zinot un nezinot notiek ar neticību, ar nepaklausību, ar Dieva Vārda apsmiešanu, ar lādēšanu, ar buršanu, ar melošanu un vilšanu, ar pārgalvību pret tēvu un māti un pret kungiem un virsniekiem, ar slepkavošanu, strīdiem, bāršanos, ienaidu, ar laulības pārkāpšanu, maucību un mēmiem grēkiem, ar netaisnību, zādzību, ar ļaunām iegribām, kad tuvākā manta, ēka, lopi, saime, druva un pļava tiek iekārota.

Jā, vienvārdsakot, viss, kas pret Dieva Vārdu un prātu ir noticis un vēl notiks, guļ Jēzum uz kakla un spiež Viņa sirdi.

Par šo grēka krāvumu vairākkārt runā Dieva Vārds. Apustulis Pāvils raksta: Jēzus Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” [Rom.4:25] “To, kas grēka nepazina, Dievs mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” [2.Kor.5:21] Svētais Jānis Kristītājs uz Kristu norādīdams sacīja: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” [Jņ.1:29] Pravietis Jesaja teicis: “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu.” [Jes.53:4-5] Arī pats Pestītājs caur pravieša Dāvida muti žēlojas: “Ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina.” [Ps.69:5] Šie vārdi ir pietiekami, lai katrs varētu saprastu vainu, par ko cieta Jēzus.

Kad ķēniņu Dāvidu spieda viņa paša grēki, ak, Dievs, kā viņš kunkstēja. Viņš sacīja: “Manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem. Manas vātis struto un čūlo , sava neprāta dēļ es lokos sāpēs. Es esmu bez spēka, pagalam sasists, man jākliedz skaļāk manās sirds vaimanās.” [Ps.38:5-6,9]

Ja viena vienīga cilvēka grēki var tā spīdzināt un mocīt, pirms šī nasta tiek noņemta grēciniekam atgriežoties no grēkiem, kā tad lai nenospiestu Jēzu visas pasaules grēki, ko neviens cilvēks, neviens eņģelis ar visu savu spēku nevarētu izturēt?

Kad uzlūkojam Jēzu ciešot dārzā, tad neredzam Viņu guļam Tēva klēpī, no kurienes Viņš mums atnesis augsto Dieva žēlastību, un nedzirdam vairs Tēva laipno balsi kā citkārt: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” [Mt.3:17; Mt.17:5] Mēs ieraugām Viņu trīcošu un drebošu Dieva tiesas krēsla priekšā. Šeit Dievs Tēvs, kā bargs un dusmīgs tiesnesis, nežēlīgi un smagi soda un ar karstām un liesmojošām dusmām svilina savu Dēlu par mūsu noziegumiem, gluži vai gribot to pārvērst pelnu pelnos. Patiesi saka Mozus, ka Dieva dusmas ir kā “rijēja uguns.” [5.Moz.9:3]

Kad liels pasaulīgs kungs sadusmojas, tad cilvēki izbīstas sirds dziļumos. Jo “ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis,” [Sal.pam.16:14] saka Salamans, kas pats bija ķēniņš. Bet, kas gan ir cilvēku un pat visaugstāko ķēniņu dusmas salīdzinot ar Dieva dusmām? Nekas. Dusmojies cik ilgi grib, bet, ja tu nevari atriebties, visas tavs dusmas ir veltīgas. Bet, kad Dievs sāk dusmoties, tad tas ir gaužām smagi. “Viņš runās uz tiem Savās dusmās un iztrūcinās tos Savā bardzībā. Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi!” [Ps.2:5,9] Kad iedegas Dieva dusmu uguns, tā “degs līdz apakšzemes dziļumiem.” [5.Moz.32:22] Ak, cik “briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokā!” [Ebr.10:31] Jo, kad Dievs no sirds dziļumiem dusmojas, tad līdz ar Viņu dusmojas zeme un debesis un visas radītās lietas, kas ir gatavībā darīt cilvēkam to, ko Dievs pavēlēs. Kā raksta Sīraks: “Ir aukas, radītas atmaksai, par pātagotājām rīkstēm viņš ir darījis tās savā niknumā; beigu laikā izpaudīsies to spēks un remdēs sava Radītāja niknumu. Uguns un krusa, bads un nāve – tas viss ir radīts atmaksai. Nezvēru zobi, skorpioni un odzes, un zobens, kas ar iznīcību bezdievīgajiem atmaksā, pēc viņa pavēles līksmosies, kad vajadzība būs – virs zemes būs gatavībā un, pienākot savam brīdim, neliegsies paklausīt vārdu.” [Sīr.39:28-31]

Tāds Dieva dusmu karstums Jēzu tik ļoti kaltēja un nospieda, ka Viņam bija jāžēlojas savas noskumušās dvēseles dēļ. Redziet, kādas smagas mokas mūsu Pestītājam bija iekšēji savā dvēselē jācieš.

Uz Viņa sirds gulās lāsti, ko Dievs piesaistījis saviem Vārdiem, nolādēdams ikkatru , kas nepiepildīs visus Dieva baušļus, dzīvojot saskaņā ar tiem. [5.Moz.27:26] Visi velni laužas nomākt Jēzu Kristu, elle atplēš savu rīkli, pūš un spļauda sīvu uguni uz Jēzu, gribēdama Viņu aprīt.

Un ko tur daudz runāt? Mēs, cilvēki, ar saviem grēkiem esam Jēzum tādas mokas un raizes darījuši, ka “Viņš dzēra no strauta ceļa malā,” [Ps.110:7] proti, Viņam bija jācieš smags nāves bailes. Mums, mums mūsu grēku dēļ bija jākaujas un jācīnās ar mūžīgo nāvi. Mums mūžīgi bija jājūt savā sirdī tārpu, kas bez mitas kremt, un jāraud: “Mūsu dvēsele ir noskumusi līdz nāvei,” un jāstāv Dieva tiesas priekšā, mums bija jābūt Dieva baušļu apsūdzētiem, un mūžīgi tapt nodotiem visu velnu varā. Bet no šīm mokām mūs ir atpestījis mūsu mīļais Kungs un Pestītājs Jēzus ar savām mokām.

Otrkārt, labi ņemiet vērā, kas ir tas, kas cieš dārzā lielās mokas. Tas nav viens no sentēviem, kas pieredzēja diezgan savu bēdu. Šeit necieš Mozus, kas savulaik diezgan nesis savas nastas, nedz kāds pravietis, nedz arī ļaundaris, kas tāpat ir nomaitājams. Šeit cieš tas un tāds, kas ir augstāks un svētāks nekā Debesis. Citi augsti un svēti vīri tomēr ir bijuši grēkiem apgānīti cilvēki, tāpēc arī viņiem bija jāmirst. Bet Jēzus, par kuru šobrīd runājam, ir Dievs un Cilvēks, no Tēva būtības, mūžībā īstens Dievs dzimis, vienā būtībā, vienā spēkā un vienā godībā ar Debesu Tēvu. Un, kad laiks bija piepildīts, Viņš caur Svētā Gara apēnošanu tika ieņemts un piedzimis jaunavas Marijas miesās šķīsts un bez grēkiem. Tāds ir viņš, kas dārzā cieš.

Ņemiet vērā, ka Jēzus, kas cieš par mūsu grēkiem ir patiess Cilvēks, jo Viņš piemin savu dvēseli, kas ir noskumusi līdz nāvei. Viņa miesu redzēja un aptaustīja Viņa mācekļi, Viņš gāja no vienas vietas uz otru, Viņš ēda un dzēra, Viņš runāja ar saviem mācekļiem un citiem ļaudīm, Viņu skūpstīja viltnieks Jūda un karavīri nežēlīgi sasēja Viņa rokas. Es domāju, šīs zīmes ir pietiekamas, lai mēs varētu ticēt, ka Jēzus ir patiess Cilvēks.

Lai arī Jēzus ciešanu laikā bija pazemošanās stāvoklī, tomēr brīžiem dārzā atklājās arī Viņa dievišķīgais spēks, lai mēs varētu ticēt, ka Viņš ir arī patiess Dievs.

Kā Dievs Viņš zina visas lietas. Viņš mācekļiem stāstīja, kā tie izturēsies un apgrēkosies vēl pirms tas notika. Viņš zināja, ko katrs no viņiem, īpaši Pēteris, darīs. Kā Viņš bija sacījis, tā arī notika. Viņš ielūkojās tieši viltīgajā Jūdas sirdī, un tieši acīs pateica to, ko viņš darīs. Vai tas nebija it dievišķīgs spēks, kas Jēzus ar diviem vārdiem nogāza zemē tos, kas Viņu meklēja? Savu dievišķīgo spēku, kas spēj dziedināt un dzīvu darīt, Viņš parādīja dziedinot kalpam nocirsto ausi vienīgi ar pieskārienu, bez zālēm un plāksteriem. Kurš gan nevarētu šeit iestiprināt savu ticību, ka Jēzus Kristus ir patiess Dievs?

Tāds nu ir tas vīrs, kas šeit cieš, un drošais karavīrs, kas nabaga pazudināto cilvēku dēļ ir izgājis caur bauslības lāstiem, pret Dieva dusmām un sodu, pret velnu un nāvi. Viņš, būdams Dievs un Cilvēks vienā personā uzņēmies mūsu pestīšanu un to pabeidzis krāšņi, pareizi, pilnīgi un godīgi. Tādam arī bija jābūt vīram, kuram mēs varētu ticēt. Patiesam Cilvēkam Viņam bija jābūt, lai varētu kā Cilvēks ciest, un mēs, cilvēki, varētu ar šīm ciešanām iepriecināties. Dievam Viņam bija jābūt, lai varētu šīs ciešanas panes un tām būtu mūžīgs spēks pret Dieva briesmīgajām dusmām par visas pasaules grēkiem.

Treškārt, šis vīrs, Dievs un Cilvēks, cieš patiesi. Tā nebija viltība, ka Viņa dvēsele tikai izlikās noskumusi. Nē. Dieva dedzinošo dusmu karstumu Viņš patiesi juta. Viņa svētās miesas Dieva dusmības spaidos tā tika spaidītas, ka tik tiešām svīda asinis, un no lielām sirds sāpēm nezināja kur likties. Ja Viņš tiešām nebūtu cietis, mēs nebūtu tiešām atpestīti.

Viņš cieš labprātīgi. Viņš gan zināja, kas dārzā notiks, un, ka Viņu sagūstīts. Viņam bija gana daudz laika izbēgt, bet Viņš to nedara.Viņš pats dodas turp, kur Jūdas un viņa pulks, varētu Viņu viegli atrast. Jēzus pats sacīja, ka tas ir Viņš, un pats devās viņu rokās, lai mums mācītu, ka Viņš cieš labprāt, no visas sirds un no lielas mīlestības pret mums. Jēzus cieš, kā stāv rakstīt: “Viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” [Jes.53:7]

Redzi, tā šis Dieva Jēriņš, mūsu grēku nesējs, visu, kas Viņam noticis, ir cietis rāmi un labprāt.

Jēzus cieš bez savas vainas un nenoziedzies. Kad kādus grēciniekus sagūsta, tad sagūstītāji un ķērāji pasaka, kāda ir vaina. Bet šeit mēs nedzirdam neko par kādu vainu vai grēku. Tādēļ arī citi grēcinieki paši neļauj paši sagūstīties, bet Jēzus ļaujas viņu rokām bez kādas liegšanās.

Nāciet nu šurp, jūs cilvēku bērni, un uzlūkojiet pareizi Dieva dusmas. Jūs dažkārt domāja, ka vieni vai citi grēki pārāk daudz nemaksā. Mūsu pirmā māte nemūžam neticētu, ka viens augļa kodiens darītu tādu nelaimi, līdz bija dzirdējusi to no paša Dieva. [1.Moz.3:6] Kad ķēniņš Dāvids gūlās blakus skaistai Batsebai un lika karā nokaut viņas vīru Uriju, viņš domāja, ka tas nekas nav. Viņš, ķēniņš būdams, domāja, ka visu ir vienkārši nokārtojis. Viņš veselu gadu dzīvoja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai vēlāk viņš sirdī sajuta, kā deg grēki un Dieva dusmas. [2.Sam.11]

Pat šodien, kad Dieva kalpi stāv kā sargi un skaļā balsī sauc: “Novērsies no ļauna un dari labu!” [Ps.34:15] “Nedariet jel tādu negantību, ko Dievs ienīst!” [Jer.44:4] tad tu, ak, cilvēk, esi tik bezkaunīgs, kā tāda bezkaunīga mauka, un līdz ar pārgalvīgiem jūdiem saki: Nē, “tiem vārdiem, ko tu mums runāji Tā Kunga Vārdā, mēs negribam klausīt!” [Jer.44:16] Un pat ja Dievs pats sar savu bargo balsi kā pērkons rībētu un sacītu: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus līdz trešajam un ceturtajam augumam to bērniem, kas Mani ienīst.” [5.Moz.5:9] Tomēr mācītājiem nopūšoties ir jāsaka: “Kas gan izprot Tavu dusmu spēku, un kas saredz Tavas bardzības niknumu, Tevi bīdamies?” [Ps.90:11]

Nāc šurp tu, pārgalvīgais nebēdniek, nāc šurp, atver savas acis un uzlūko izbijušos, drebošo un asiņojošo Jēzu, un apdomā sirds dziļumos, kā Dieva dusmas sit grēkus, un sargājies no tiem.

Tas ir patiesi. Dievs jau savām dusmām ir licis degt kā ugunij vairākkārt, kad nogrūda velnu no Debesīm elles ugunīs un, kad noslīcināja pasauli ūdens plūdos, paglābjot vien astoņus cilvēkus šķirstā. [1.Moz.7:23] Sodomu un Gomoru Dievs nodedzināja ar uguni no debesīm. [1.Moz.19:24] Bezdievīgo un lepno faraonu ar visu karaspēku Dievs noslīcināja Sarkanā jūrā. [2.Moz.14:28] Dumpja cēlājus Viņš lika dzīvus parīt zemei. [4.Moz.16:31] Krāšņo pilsētu Jeruzalemi Dievs lika nopostīt līdz klajumam. Kurš gan šeit neapjautīs, ka Dievs var it stipri dusmoties?

Bet šeit liek Dievs savas dusmas ieraudzīt vēl vairāk. Šeit Debesu Tēvs sit savu vismīļāko vienīgo Dēlu, un vēl svešu grēku dēļ tik smagi, ka Viņam jāsvīst asinis. Kas ko tādu ir savā dzīvē dzirdējis? Ak, mīļie ļautiņi, ja tas ir noticis zaļam kokam, kas tad notiks jums, ak jūs, sausā malka, ak tu, elles prauli. Visiem bezdievīgiem notiks tā. Tie trīcēs un drebēs, kliegs un žēlosies mūžīgi, bez mitas tie tiks spīdzināti un mocīti. Ak, tāpēc grēciniek, labprāt trīci tagad savu grēku dēļ, lai tev ir žēl, ka tu esi nokaitinājis Dievu, lai tu vēlāk nenonāktu elles mokās un netiktu iemests tādā tumsībā, kur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Tāpēc laicīgi lūdz: “Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā! Esi man žēlīgs, Kungs.” [Ps.6:2-3]

Kad nu tu, mans draugs, savus grēkus labi izvērtēsi un apraudāsi no sirds dziļumiem, tad uzlūko šeit Jēzu dārzā, kā savu Pestītāju un Ārstu. Ja tava sirdsapziņa grib tevi apsūdzēt un liecināt pret tevi, ka tu esi dažreiz pārkāpis Dieva Vārdus un esi pelnījis laicīgu un mūžīgu sodu, un par to domājot esi noskumis un nezini kur likties, tad turies ar stipru ticību pie šī Kunga Jēzus Kristus, un raidi velnu un visus, kas līdzās viņam, uz šo tavu Pestītāju un grēku nesēju. Viņš ir viens vienīgais, kas dārzā tādas mokas ciezdams un asinis svīzdams ir papilnam nomaksājis par taviem grēkiem, remdē tavu nemierīgu dvēseli ar Jēzus Kristus noskumšanu un atgādini sev arvien: “Ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” [1.Pēt.1:18-19] Nu tu vari sacīt: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [Rom.5:1] “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno?” [Rom.8:33]

Ak, visas pasaules grēki ir pret vienu Jēzus Kristus asins lāsīti, kā mazākais pīslis pret zemi un debesīm. Ja tu esi noziedzies, tad Jēzus, nenoziedzīgi ciezdams, ir tavu parādu pilnībā nomaksājis. “Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.” [1.Jņ.1:7] Veries vēl uz savu Pestītāju dārzā, mans draugs, un mācies no Viņa kā izturēties, kad tev jādzer kāds rūgts malks no nelaimes kausa. Jo īsteniem Dieva bērniem šajā pasaulē klājas, kā saka apustulis Pāvils: “Visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” [2.Tim.3:12] “Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa.” [Ebr.9:27] Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai katrs nelaimes un nāves brīdī pareizi izturas.

Arī mums jācieš labprāt, kā Jēzus cieta labprātīgi. Mums jātur savas dvēseles pacietībā, lai varētu līdz ar apustuli Pāvilu sacīt: “mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā.” [Rom.5:3-5]

Tāpat kā Jēzus bēdās pielūdza savu Tēvu, tāpat dari arī tu savā nelaimē. Un kad nonāksi miršanas bēdās, un tev būs jācīnās ar nāvi, tad sūdzi savas bēdas Dievam, izkrati Viņa priekš savu noskumušo sirdi, un lūdz Viņu, ticēdams Jēzū Kristū, lai Viņš gribētu tavus grēkus piedot, darīt vieglākas tavas sāpes un mokas, un uzņemt savās žēlīgajās rokās tavu dvēseli. Dievs pats tev pavēl, sacīdams: “Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi.” [Ps.50:15] Un apustulis Jēkabs saka: “Ja kāds starp jums ir cietējs, lai viņš lūdz Dievu.” [Jēk.5:13] Tā darīja ķēniņš Dāvids sakot: “Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos.” [Ps.77:4] Žēlīgais Dievs tev sola, ka Viņš grib uzklausīt tavas lūgšanas. Viņš saka: “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.” [Ps.91:14-15] “Un notiks, pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” [Jes.65:24]

Arī svētais Sīraks skaļā balsī sauc: “Verieties senajās paaudzēs un raugiet: kurš gan ir apkaunots, kas Kungam uzticējies? Kas viņu uzticīgi bijājis un ticis atstāts? Kas viņu piesaucis un palicis neievērots? Tik tiešām – Kungs ir žēlsirdīgs un žēlo, no grēkiem atbrīvo, kad piemeklē ciešanas – glābj.” [Sīr.2:10-11]

Nu mēs, nabaga grēcinieki, lūdzam, lai Tu gribētu mūs paklausīt, mīļais Dievs un Kungs! Caur tavu nāves cīnīšanos un asins sviedriem, caur tavu krustu un nāvi, mūsu pēdējā nāves stundā palīdzi mums mīļais Dievs un Kungs. Āmen! Āmen! Āmen!

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus