Pirmos Lieldienas svētkos
Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. [Mk.16:1–8]
Mīļie draugi! Par dienu, ko mēs saucam par Lieldienu, jau daudzus simtus gadus iepriekš runāja ķēniņš Dāvids, kas Svētā Gara pamācīts sacīja: Šī ir diena, ko tas Kungs mums devis [ir darījis], priecāsimies un līksmosim tajā. [Ps.118:24]
Lai gan katra diena ir Dieva diena, jo Viņš, Debesis un zemi radīdams, to ir nolicis, ka tapa vakars un rīts – pirmā dienā, un tāpat visas pārējās līdz pat šim laikam [un vēl tagad ir vakars un rīts, gaisma un tumsa], jo Tu radīji mēnesi laika noteikšanai, un sauli, kas pati zina savu gaitu. [Ps.104:19].
Bet ja pat es saku, ka visas dienas ir Dieva, tomēr šī Lieldiena ir īstena diena. Kāpēc? Ķēniņš Dāvids saka, ka šī ir diena, kurā Tā Kunga labā roka dara varenus darbus. [Ps.118:15] Patiesi šajā dienā Kunga Jēzus Kristus labā roka ir paveikusi spēcīgus darbus, savu un mūsu ienaidnieku velnu saminot zem savām kājām, kā mēs šajās svētku dienās dziedam:
- Debess, elle, grēki, vels ar nāv`,
Viss iekš Viņa rokām stāv,
Kas nāk pie Viņa,
To Viņš pestīt zina.
Šī ir tā diena, kurā Dievs mums ir parādījis daudz labuma. Nu mēs tiešām zinām un ticam, ka esam pilnīgi atpestīti un darīti svēti. Ja Kristus nebūtu trešajā dienā no mirušajiem atkal augšāmcēlies, tad mēs vēl būtu savos grēkos, tad mūsu ticība būtu veltīga [1.Kor.15:17], kā saka apustulis Pāvils.
Bet nu Jēzus Kristus ir augšāmcēlies, un tagad mēs zinām un ticam ar drošu sirdi, ka mēs esam izglābti no velna spēka, mūžīgās nāves un elles mokām, un esam salīdzināti ar Dievu, kļuvuši par mūžīgās dzīvības mantiniekiem, un Kungs Jēzus mums atdabūjis taisnību, jo Viņš ir uzmodināts mūsu taisnošanai. [Rom.4:25]
Šodien mēs mācīsimies, ka mūsu dvēsele nemirst līdz ar mūsu miesu, nedz iznīkst kā bezprātīga lopa gars, bet ka mūsu dvēsele dzīvo mūžīgi. Jēzus Kristus pie krusta pienaglots, novēlēja savu dvēseli savam Tēvam, sacīdams: Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu. [Lk.23:46]
Bet, redzi, dvēsele, kas no viņa miesām nošķīrās, Lieldienās agri atkal ieiet viņa miesā. Tas nenotiktu, ja dvēsele mirtu līdz ar miesu. Tāpat ir ar mūsu dvēselēm, kas ir Dieva rokās, kurš to no mūsu miesām nošķirs, un nekādas mocības tās neaizskars. [Sal.gudr.3:1]
Šodien mēs mācīsimies, ka mūsu miesas celsies augšām pastarā dienā. Tāpat kā Kristus, mūsu Galva, nav palicis nāvē un nav redzējis satrūdēšanu, tāpat būs mums, viņa locekļiem. Pastarā dienā mums būs jāceļas jauniem un līgsmiem no mūsu kapiem, jāiziet, un jākļūst Dieva apskaidrotiem, kā Kungs Jēzus mums ir solījis: Es noeju, jums vietu sataisīt. Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.
Nekur citur, kā debesīs, Viņš mums ir sagatavojis mūžīgo dzīvošanu. Viņš ir mūsu Galva, tāpēc mēs kā viņa locekļi bez viņa nevaram pastāvēt. Bezdievīgajiem gan būs grūti. Tie labāk gribētu palikt kapos, bet mums, dievbijīgajiem, šī mācība dod prieku, ka mēs, daudz nelaimes un bēdas cietuši, tur mūžīgi ar to Kungu Jēzu Kristu bez mitas priecāsimies.
Redziet nu, kādu lielu dāvanu dēļ šī diena tiek saukta – tā Kunga diena, un šie svētki – Lieldienu svētki. Tāpēc mums no sirds dziļumiem jāpriecājas mūsu Kungā un Pestītājā Jēzū Kristū, jo viņš grib būt mūsu iepriecinātājs. Mēs gribam šajās Lieldienās dot savu tiesu, un tagad ar Dieva palīgu apdomāt:
Kunga Jēzus Kristus priecīgo augšāmcelšanos.
- Jēzu, Kungs, mēs pie sevim,
Savas vainas protam,
Lai mēs ceļamies līdz tevim,
Grēka miegu atstājam,
Tu ir mūsu vainas slēps`
Nāv un vellu novarēs`,
Tavs vārds to iekš mums paspēs
Slāpē, Jēzu, mūsu sāpes,
Lai tad skan no līksmības,
Visas malu maliņas, Āmen.
Svētais evaņģēlists (prieka mācītājs) Lūka saka, ka Kristum no Galilejas uz Jeruzalemi pēdējo reizi ejot, līdzi gāja daudz sievietes. Tās Viņu, kad Viņš izgāja no Jeruzalemes savu krustu nesdams un muguras un kamiešiem, pie kura Viņš tika kails pienaglots un nomira, ne vien pavadīja, bet arī sekoja līdz kapam, kur Viņa miesas Jāzeps un Nikodēms apbedīja. Šīs sievietes, Marija Magdalēna, Jēkaba Marija un Salome, savāca tik daudz naudas, ka viņas nopirka dārgas zāles, lai svaidītu to Kungu pēdējo reizi kapā.
Evaņģēlists Marks stāsta, ka sievas dārgās zāles nopirka sabata dienas vakarā, jeb, kad sabata diena bija pagājusi. Jūdi dienas iesaka skaitīt no vakara, un nākamajam vakaram, saskaņā ar radīšanas stāstu, kā raksta Mozus – tapa vakars, tapa rīts – viena diena. Tāpat šeit tiek skaitīts laiks no vakara, kad beidzās lielie svētki – mūsu sestdienas vakarā.
Svētku laika viņas bija klusas pēc savas tiesas (paražas), bet naktī, kad Kristus vēl dusēja kapā, sagatavoja visu, ka vajadzīgs svaidīšanai. Otros svētkos, mūsu svētdienā, agri, krēslā, dienai austot, sievas iziet no Jeruzalemes, lai svaidītu Jēzus kristus miesas.
Teicama ir viņu mīlestība pret Kungu Jēzu Kristu. No sirds mīlēdami šie ļaudis nevar gulēt. Tie strādā visu nakti, tie ceļas agri, vēlas darīt tam Kungam pēdējo godu, nekas nevar tos nedz kavēt, nedz aizturēt.
Sievas varēja domāt: Kapam priekšā ir liels akmens, kas ir aizzīmogots, kapu apsargā karavīri. Un ko ļaudis runās un domās, ka mēs tik agri, vienas pašas, sievietes, ejam tur, kur ir grēcinieki un karavīri?
Bet šīs sievas tik ļoti mīl Kungu Jēzu, ka ne par ko nebēdāja, un nespēja aizmirst savu mācītāju, lai iet, kā iedams. Šeit mēs redzam, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi [Aug.dz.8:6], kā saka ķēniņš Salamans.
Arī apustuļi lielījās, ka ļoti mīl Kristu, ka ar viņu ies pat nāvē, bet nu ir laiks, mīlestību parādīt. Nu tie ir katrs savā kaktā, neviens no mācekļiem nedrīkst rādīties. Šiem vīriem ir sievišķīga sirds, bet sievām vīrišķīga sirds.
Jūs, mīļie draugi, turiet arī tādu sirdi pret Jēzu Kristu. Ne vien jūs sievas, bet arī jūs – vīri, un visi jūs – klausītāji, jauni un veci, lieli un mazi, mīliet savu Kungu Jēzu Kristu no sirds dziļumiem, cieniet to, kā savu visaugstāko mantu virs zemes un debesīs.
Daiļums viļ un skaistums paiet, bet sieva, kas to Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina. [Sal.pam.31:30] Ikkatrs lai saka: Kad tu esi mans, tad man nevajag ne debesis, ne zemi. Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi manas patvērums un mana daļa mūžīgi. [Ps.73:25]
Lielā mīlestībā turieties pie Dieva vārda, un kalpojiet savam Kungam Jēzum Kristum ar klausīšanu, Dieva pielūgšanu, dziesmām un pateicību. Sakiet līdz ar ķēniņu Dāvidu: Kungs, man ir mīļa tava mītne tavā namā un vieta, kur mājo tava godība. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju tevi, pēc tevis slāpst mana dvēsele, pēc tevis tvīkst mana miesa. Teici to Kungu mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis. Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību. [Ps.26:8; Ps.63:2; Ps.103:2-4]
Ja jūs mīlat Kungu Jēzu Kristu, tas jums patiks arī nabags, kas ir viņa loceklis. Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu. [Sal.pam.3:27]
Dari labu Jēzus Kristus kalpam, savam mācītājam, kā tevi māca svētais apustulis Pāvils: lai tas, kas mācās vārdu, dalās visās lietās ar to, kas viņu māca. [Gal.6:6]
Cik teicam ir šo sievu mīlestība pret Kungu Jēzu Kristu, tik nosodām ir viņu neticība. Šīs sievas, līdz ar citiem klausītājiem, dažu reizi bija dzirdējušas, ka Jēzus Kristus runāja par savu augšāmcelšanos, un arī pēdējo reizi, iedams uz Jeruzalemi, sacīja, ka viņš gan tiks nokauts, taču trešajā dienā augšāmcelsies. [Lk.18:23]
Bet diemžēl, šī mācība nu ir aizmirsta. Šīs sievas nāk un gatavojas Jēzu Kristu svaidīt kā visus citus miroņus. Tādēļ viņām bija jādzird no eņģeļiem: Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies.[Lk.24:5-6]
Tik pat neticīgi bija arī apustuļi, kam Kristus augšāmcelšanās vēsts bija ka pasaka.Tādēļ Viņš arī norāja viņu neticību un sirds cietību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas Viņu bija redzējuši. [Mk.16:14] Toms, dvīnis, sacīja: Ja es neredzu Viņa rokās naglu rētas, un nelieku savu pirkstu Viņa naglu rētās, un nelieku savu roku Viņa sānos, tad es neticēšu. [Jņ.20:25]
Un tā tas notiek arī mūsdienās cilvēkam, kas nevar ticēt nedz uz Kristus augšāmcelšanos, nedz arī, ka cilvēks pats tiks pastarā dienā augšāmcelts no miroņiem. Maz ir to, kas no sirds apliecina: Es ticu uz miesas augšāmcelšanos. Retais no sirds dzied bērēs: °
Viņš cietis līdz ar Dieva dēl`,
Un miris, tomēr dzīvo vēl.
Bet kāpēc mēs negribam ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem? Eņģelis mums saka: Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit, redziet še to vietu, kur Viņu nolika. Mēs varam stipri paļauties uz šiem vārdiem, jo tie mūs nekad nepievils. Mēs varam ticēt, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies.
Velns ir melis, un melu tēvs [Jņ.8:44], bet svētie eņģeļi runā patiesību.
Tukša vieta rāda, ka Kungs Kristus ir augšāmcēlies. Tukšs ir tas kaps, kur Jāzeps un Nikodēms nolika Kristu. Tāpēc eņģelis saka sievām: Redziet še to vietu, kur to nolika. Skatieties kapā, jūs viņu te neatradīsiet, viņš jau no mirušajiem augšāmcēlies.
Kristus augšāmcelšanās mums māca, ka arī no mūsu kapiem tiks nomestas velēnas, zeme, smiltis un akmeņi. Arī mēs nepaliksim kapos, bet pastarā dienā atkal augšāmcelsimies, kad mūsu Pestītāja skanīgā balss mūs modinās. Šāda ticība mums dod lieku prieku, un iedrošina sirdi. Jo tā raksta apustulis Pāvils: Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība. Tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. [1.Kor.15:17-18]
Bet kas tam tic, ka Kristus ir augšāmcēlies, tas var arī ticēt, ka viņš pats tiks augšām celts, un dzīvos mūžīgi ar Kungu Kristu. Ak, svētīgi tie ļaudis, kas tic uz miesas augšāmcelšanos.
Dažs domā, kā var miesas, kas daudzus gadsimtus gulējušas zemē, sapuvušas, pelnu pelnos sadedzinātas, tārpu, putnu un zivju apēstas – kā tādas [zudušas] miesas var tapt atkal dzīvas? Tam ļoti daudzi negrib ticēt.
Bet mums nav jābūt tādiem neticīgiem cilvēkiem. Sēkla zemē iemesta, iearta un ieecēta sapūst un savītusi zemē guļ, bet redzi, cik krāšņi tā pavasarī uzzeļ, vasarā aug un ne krāšņus augļus!
- Tas kviešu graudiņš nenesīs,
Nekādus augļus klētī,
Tāpat mūs nāve pārvērtīs,
Kad tapsim zemē sēti,
Pēc būs mums atkal atzīties,
Mēs lielā godā celsimies,
Kā Kristus mums to pelnījis.
Tu apgraizi savus pirkstu nagus, un apcērp matus, bet tie tomēr aug. Bet kā tie aug, to pat zemnieks nesaprot. Kā tad Dievs nevarētu tavu miesu pastarā dienā uzmodināt, pat ja tu to nesaproti?
Saki tu no sirds līdz ar Ījabu: Taču es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām es viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis viņu redzēs. [Īj.19:25-27]
Un saki līdz ar apustuli Pāvilu: Jo neviens mūsu starpa nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam, un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušajiem un dzīvajiem. [1.Kor.14:7-9]
Pats Jēzus Kristus māca, ka mums jātic uz mūsu augšāmcelšanos. Viņš saka: Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam. [Jņ.5:28-29]
Un atkal: Jo tāda ir mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā. [Jņ.6:40]
Jēzus Kristus, augšāmcēlies no mirušajiem, iegāja savā godībā. Ar to Viņš ir visu nokārtojis [nopelnījis], ka arī mēs, kad pastarā dienā augšāmcelsimies, paliksim pie Kristus mūžīgi debesīs. Jo Viņš saka: Kur es esmu, tur būs arī mans kalps. [Jņ.12:26]
Apustulis Pāvils par šo godību: jo tiešām, ja līdz ar Kristu ciešam, mēs līdz ar viņu tiksim arī apskaidroti. Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. [Rom.8:17-18]
Un atkal: Sēts top negodā un uzmodināts godībā, Sēts top nespēkā un uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa.
Patiesi tas būs tāds gods, ko neviens nevar izteikt. Apustulis Pāvils tik daudz lietas mums saka: Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kura viņš arī spēj sev pakļaut visas lietas. [Fil.3:20-21]
Būs tev, ak kristīts, cilvēks, šinī pasaulē lielas bēdas un lielas nelaimes un daudz mokas ciest, bet dodies mierā, ciet ar pacietīgu sirdi, un domā, ka šīs bēdas ir laicīgas, bet viņš gods debesīs būs mūžīgs. Priecājies līdz ar Kunga Jēzus mācekļiem, par kuriem rakstīts: Mācekļi kļuva līksmi savu Kungu redzēdami [Jņ.20:20], jo tie zināja, ka viņš tiem bija lielu prieku debesīs sagatavojis.
Tāpat domā arī tu: Debesīs būs labāk, lai es šeit ciešu, ko ciezdams. Tādēļ arī svētais eņģelis saka noskumušajam un izbiedētajām sievām: Nebīstieties!
Kristus augšāmcelšanās mums ir liels prieks: raugi, mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā. [Jes.65:17] Un ķēniņš Dāvids runā: Kas ar asarām sēj, tas ar gavilēm pļaus. [Ps.126:5] Ak, Debesīs, tu piepildi mani ar prieku sava vaiga priekšā, un jaukas, svētības pilnas dāvanas pie tavas labās rokas ir mūžīgi. [Ps.16:11] Es jūs atkal redzēšu, tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. [Jņ.16:22]
Kad mirstamā stunda pienāk, saki ar priecīgu sirdi:
- Kad tu no nāves piecēlies,
Es nāvē nepalikšu,
Uz debesīm tu uzbraucis,
To ell` es neaiztikšu,
Kur būsi tu, tur arīdzan,
Es gribu būt, un doties mann,
Tā projām braukt ar prieku,
Tad gribu es nu priecīgs šķirt,
Izstieptdams savs rokas,
Ak, Jēzus, liec man viegli mirt,
Nedz baudīt nāves mokas,
Pēc celies jaunā dieniņā,
Tad dod man debess valstībā,
Pie tevim mūžam dzīvot. Āmen.
Ieskaties