Pirms Ābrahāms tapa, Esmu Es

Jēzus laikabiedru, tautiešu attieksme pret Viņu bija ļoti nepastāvīga un nenoteikta. Brīžiem tie Viņu vēlējās celt par ķēniņu, brīžiem nomētāt ar akmeņiem, daži sacīja – Viņš ir grēcinieks un bezdievis, citi brīnījās – kā grēcīgs cilvēks var darīt tādus brīnumus? – „Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt” (Jņ. 9:33). Vieni sacīja – Viņš ir gaidāmais pravietis, citi bija pat pārliecināti, ka Viņš ir Kristus (Jņ. 7:41), vēl citi domāja, ka nekas labs no šā cilvēka nav sagaidāms (Jņ. 7:52). „Tā šķelšanās cēlās tautā Viņa dēļ” (Jņ. 7:43). Arī teoloģijas vēsture liecina, ka pēdējos gadsimtos cilvēkiem ir bijis tikpat mokoši grūti kā Jēzus laikabiedriem atbildēt uz jautājumu – kas Jēzus Kristus īsti ir bijis? Grūtums šeit slēpjas tajā apstāklī, ka atbilde uz šo jautājumu arvien ir bijusi un būs ticības lieta. Vieni Viņu ir uzskatījuši par pravieti, citi par vienkārši labu cilvēku, vēl citi – par savādu brīnumdari un daži – par krāpnieku, ļauna gara apsēstu tautas musinātāju. Baznīca uz jautājumu – kas ir Jēzus? – atbild: „Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs.”

Pat pavirši pārlasot Jaunās Derības lappuses, kļūst skaidrs, ka reāli uz šo jautājumu ir iespējamas tikai divas atbildes – vai nu Jēzus ir velna apsēsts nelietis, vai arī Viņš patiešām ir tas, par ko Viņu sauc baznīcas katehisms – patiess Dievs un patiess cilvēks. Jēzus vārdi „pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” katram jūdam bija skaidri un saprotami – Viņš sevi sauc par Dievu! Vien skaļi izrunāts Dieva vārds – ES Esmu – būtu sodāms ar nāvi, bet Jēzus šo vārdu ne tikai izrunā, bet arī attiecina uz sevi! Britu apoloģēts Klaivs Luiss domā, ka, ja Jēzus izteikumi par sevi nav patiesi, tad „tā ir lielummānija, salīdzinājumā ar kuru Hitlers ir bijis vissaprātīgākais un pazemīgākais cilvēks”. Viņš arī norāda, ka Jēzus rīcībai nav paralēles citās reliģijās: „Ja tu būtu devies pie Budas un vaicājis viņam – vai tu esi Brahmas dēls? – Buda būtu atbildējis – mans dēls, tu joprojām atrodies ilūziju varā. Ja tu būtu devies pie Sokrata un vaicātu viņam: „Vai tu esi Zevs? – viņš būtu izsmējis tevi. Ja tu būtu devies pie Muhameda un vaicātu – vai tu esi Allahs? – viņš vispirms saplēstu savas drēbes un tad nocirstu tev galvu. Ja tu vaicātu Konfūcijam – vai tu esi Debesis? – es domāju, viņš tev vienkārši atbildētu – domas, kas nav saskaņā ar dabu, liecina par sliktu gaumi.” Jēzus izteikumi par sevi neliecina, ka mēs Viņu varētu uzskatīt par kādu diženu morāles skolotāju. „Cilvēks, kurš par sevi saka to, ko saka Jēzus, ir vai nu Dievs, vai arī pilnīgs plānprātiņš, kas cieš no tāda veida mānijas, kas pilnīgi sagrauj cilvēka prātu,” secina K. Luiss. Tik grūtas izšķiršanās priekšā ir mūsdienu cilvēks, konfrontēts ar evaņģēliju vēsti, – vai nu Jēzus ir Dievs, vai arī maniakāls ļaundaris!

Rietumu pasaule, visa tās vēsture un kultūra ir tik cieši saistīta ar Jēzus vārdu, ka ikviens cilvēks gribot negribot beigu beigās ir spiests noformulēt savu attieksmi pret Jēzu Kristu. „Neraugoties uz katra atsevišķā cilvēka domām vai uzskatiem par Viņu, gandrīz divdesmit gadsimtus Jēzus no Nacaretes ir bijis dominējošā figūra rietumu kultūras vēsturē. Ja būtu iespējams ar kaut kāda veida supermagnētu no šīs vēstures izvilkt katru metāla skaidiņu, kurai ir vismaz kāds sakars ar Jēzus vārdu, kas gan paliktu pāri?” – jautā ievērojamais vēsturnieks J. Pelikans. Lai arī cik nozīmīga būtu nepieciešamība izprast Jēzu Kristu kā neatņemamu un dominējošu mūsu kultūras daļu, pats Kristus saka, ka no šīs attieksmes būs atkarīga ne tikai cilvēka spēja un vēlēšanās iekļauties tajā, ko saucam par rietumu pasaules dzīvi un kultūru, bet vispirms cilvēka liktenis mūžībā. Arī tas ir šokējošs apgalvojums, jo kurš gan cits vēl cilvēces vēsturē būtu uzdrošinājies pasacīt vārdus: „Ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.” (Jņ. 8:24) Jāņa evaņģēlija teksts no 8. nodaļas 46. līdz 59. pantam, kuru baznīcas tēvi izvēlējušies Ciešanu laika ceturtajai svētdienai, ir viena no piemērotākajām Jaunās Derības vietām, lai ikviens varētu rast atbildi uz jautājumu – ko Jēzus saka pats par Sevi. Šai atbildei ir arī konkrētas konsekvences – vai nu Jēzus tiek noraidīts kā velna apsēsts nelietis, vai arī atzīts un pielūgts kā Dievs. Citu iespēju Viņš mums neatstāj.

Jāņa 1. vēstulē ir lasāmi vārdi, kas pauž vispārēju daudzmaz saprātīga cilvēka pārliecību: „Ja sakām, ka mūsos nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1. Jņ. 1:8) Arī svētais Dieva vīrs pravietis Jesaja atzīst, ka „visa cilvēka taisnība ir tikai sārņaina drēbe” (Jes. 64:6). Savukārt gudrais ķēniņš Salamans retoriski jautā: „Kas drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” (Sal. pam. 20:9) Katrs bērns jūdu vidū zināja, ka to nevarētu sacīt neviens cilvēks. Turpretī Jēzus vaicā jūdiem: „Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” (Jņ. 8:46) Šis jautājums liecina, ka Jēzus ir vai nu galēji augstprātīgs nelietis, vai patiess Dievs cilvēka miesā. Pēc šā jautājuma Jēzus tūdaļ piebilst: „Bet, ja Es runāju patiesību,” – tas ir, ja es nekad neesmu grēkojis, – „kāpēc jūs neticat Man?” (Jņ. 8:46) Atbilde ir acīmredzama: „Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus.” Ja nu jūs tos nedzirdat, tad izskaidrojums tam var būt tikai viens – jūs „neesat no Dieva” (Jņ. 8:47).

Mūsu dogmatiķi ir norādījuši, ka atšķirībā no visiem citiem cilvēkiem, kas ir ieņemti un dzimuši grēkā (Ps. 51:5, Jņ. 3:6, 5:12–20, Rom. 3:10, 3:23), Jēzus Kristus bija pilnīgi bez grēka (Jes. 53:9, Jņ. 8:46, Lk. 1:35, 2. Kor. 5:21, I Pēt. 1.:19, 2:22). Lai varētu būt cilvēces Pestītājs, Viņam bija jābūt bez grēka (Ebr. 7:26, 27, 1. Pēt. 1:19). Lai arī Raksti Kristum piedēvē grēku, tie arī skaidri norāda, ka tas nav Viņa paša, bet pieskaitītais grēks – mūsu, cilvēku grēks, par kuru atbildību mūsu vietā uzņēmies Kristus (Jes. 53:6, 2. Kor. 5:21). Raksti ne tikai konstatē paša Kristus bezgrēcīguma faktu un tā nepieciešamību, bet arī paskaidro, kā notika tas, ka Viņš tika ieņemts un piedzima bezgrēcīgs. Iemesls tam bija pārsteidzošais fakts, ka Marija ar Svētā Gara palīdzību kļuva par Kristus māti bez vīrieša līdzdalības (Mt. 1:18). Tā kā Kristus nebija cēlies no grēcīgas sēklas, Viņš bija brīvs no iedzimtās samaitātības un no iedzimtās vainas, kura tiek pielīdzināta visiem no grēcīgās miesas dzemdinātiem cilvēkiem (Jņ. 3:6, Rom. 5:16–19). Tomēr, lai arī Kristus cilvēciskā daba bija brīva no grēka, tā bija patiesi cilvēciska daba, jo grēks nav daļa no cilvēka būtības, bet – dabas samaitātība. Tā kā Kristus cilvēciskā daba tika uzņemta Dieva Dēla personā,tad nepastāvēja pat pati grēkošanas iespēja (Jņ. 8:46, 1. Pēt. 1:19). Kristus nevarēja grēkot, tomēr Viņa kārdināšana nebija tikai izlikšanās. Tā uzskatāma par īstu kārdināšanu un ciešanām, ko Viņš izcieta cilvēces pestīšanas labad (Mt. 4:1 un tālāk, Ebr. 2:18, 4:15). Kristus bezgrēcīguma sekas bija Viņa nemirstīgums, jo saskaņā ar Rakstiem nāve ir grēka alga (1. Moz. 2:17, 3:17–19, Rom. 5:12, 6:23). Tādējādi Kristus mira pats pēc savas gribas kā cilvēku Pestītājs (Jņ. 10:18, 1. Kor. 15:3). Bezgrēcīgā un nemirstīgā Kristus nāve bija Dievam pieņemams izpirkums (Mt.20:28, 1. Tim. 2:6), ar kuru Viņš nopelnīja dzīvību grēcīgajai un nāvei pakļautajai cilvēcei.

Arī Jēzus klausītāji tūdaļ saprata Viņa vārdos ietverto loģiku – ja Jēzus nekad negrēko, tad Viņam ir jābūt Dievam, bet tiem jūdiem, kuri Viņam netic un tādēļ nav no Dieva, ir jābūt no velna. Tas jūdu vidū izraisīja neprātīgu niknumu: „Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” (Jņ. 8:48) Samarieši bija ķeceri un tātad – velna apsēsti. Viņi iedomīgi uzskatīja sevi par īsto Dieva tautu, bet jūdus – par atkritējiem. Nespēdami Jēzum uzrādīt nevienu grēku, jūdi vienkārši viņu nosauc par samarieti un velna apsēstu cilvēku. – Tu esi tikpat iedomīgs, traks un augstprātīgs kā samarieši! – Ja Tu sevi sauc par bezgrēcīgu, tad Tu pats esi nevis Dieva, bet velna bērns!

To Es esmu jau dzirdējis neskaitāmas reizes – atbild Kristus. Jūs esat Mani saukuši par Belcebula sabiedroto, muitnieku un grēcinieku draugu, apgalvojuši, ka no Galilejas nevar nākt nekas labs, un tagad jūs Mani saucat par velna apsēstu samarieti. Tomēr jūsu apgalvojumi ir tikpat ļauni, cik tukši. Nedz Es grēkoju, nedz Manī ir velns. Mans Tēvs ir Dievs, un Viņam Es dodu godu, runādams patiesību. „Jūs turpretī laupāt Man godu.” (Jņ. 8:49) Tātad jūs pārkāpjat bausli – Tev nebūs nepatiesu liecību dot – un esat grēcinieki. Es neesmu līdzīgs samariešiem, jo Es nemeklēju savu godu. Ir kāds cits, kas meklē un spriež tiesu. Viņa priekšā jūs esat vainīgi un atbildēsiet par savu grēku. Ar savu muti jūs nopelnīsit to, ko ar muguru nevarēsit panest.

„Patiesi, patiesi Es jums saku,” – svinīga zvēresta veidā turpina Jēzus – „ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” (Jņ. 8:51) Te Jēzus norāda neticīgajiem jūdiem, ka Viņa mācība, kuru jūdi sauc par elles un velna mācību, ir vienīgā mācība, kas patiesībā glābj no velna un nāves. No šīs mācības ir dzīvojuši visi Vecās Derības svētie un dzīvos visi ticīgie līdz pašam pasaules galam – visi tie, kas ir turējuši Dieva Dēla vārdus. Vārdi jeb mācība, par kuru Kristus šeit runā, ir Evaņģēlijs. Tā ir vēst par grēku piedošanu Kristū, no kuras jādzīvo visiem grēciniekiem, ja tie negrib baudīt nāves varu. Baudīt nāves varu nozīmē – just tās spēku un rūgtumu, bīties un drebēt no tās. Šo baismīgo varu nāvei piešķir tas, ka aiz tās jūtams elles un mūžīgās nāves biedinošais spēks. Turpretī kristietim ir dots Jēzus Vārds – mūžīgās Dzīvības Vārds, kas ļauj tam neredzēt nāvi, bet dzīvību, kas tam apsolīta Jēzus vārdā. Tam, kas netic Kristum, nāve ir ceļš uz mūžīgām, bezgalīgām ciešanām un nebeidzamu postu, tādēļ nereti, sastopoties ar nāvi, cilvēki krīt izmisumā un zaudē prātu. Turpretī ticīgs cilvēks iemieg nāvē un dodas tai cauri uz mūžīgu dzīvošanu. Tāpat, kā vakarā aizmiegam un no rīta pamostamies, un nakti neatceramies, mēs pastarajā dienā modīsimies no nāves, to nemaz neredzēdami un tās baiso varu nejuzdami un nepazīdami. To visu paveiks Kristus Evaņģēlija Vārda spēks, ko mēs šajā dzīvē būsim baudījuši un mācījušies. Kristus dotās zāles pret nāvi, ko būsim baudījuši šīs dzīves laikā, palīdzēs mums cauri nāves vārtiem iziet neskartiem.

Tiem, kas Kristum netic, šāda mācība šķiet nenormāla, jā, pilnīgi traka cilvēka runa. „Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” – ārkārtīgā naidā, dusmās un sašutumā sauc neticīgie jūdi (Jņ. 8:53). Viņiem šķiet, ka Jēzus labākajā gadījumā varētu būt kāds dievbijīgs, bet, protams, mirstīgs cilvēks. Doma, ka Dievs viņiem ir pienācis tik tuvu klāt, nes cilvēka miesu un runā uz viņiem ar cilvēka vārdiem, tiem šķiet biedējoša un tādēļ neiespējama un zaimojoša. Viņi vēlas, lai Dievs atrastos kaut kur debesīs, kā tiem šķiet, drošā attālumā. Kaut kur un kaut kad, kad tiem iepatiktos, tie varētu Viņu lūgt, tie varētu par Viņu runāt. Kāds pravietis varētu tiem kaut ko pavēstīt Dieva vārdā, bet ne vairāk. Grēcīgais cilvēks vēlas, lai Dievs būtu izstumts no viņa dzīves drošā attālumā. Viņš pats grib dzīvot un darboties, un noteikt lietas, un tad lai Dievs viņam palīdz, bet Dievam ir jābūt pietiekami tālu no viņa, un Dievs nedrīkst pārāk iejaukties viņa dzīvē. Taču Jēzus to dara! Viņš stāv viņu vidū, pavisam cieši klāt, runā uz tiem – norāj, pamāca, brīdina un stāsta, ka Viņš ir cilvēka miesā nācis Dievs, nācis, lai glābtu tos no velna, elles un nāves.

Ticība arvien līksmo par šo klātesošo Dievu. Ticībai patīk Dieva klātiene, jo tā zina, ka nav labākas un drošākas vietas par Dieva klātbūtni. Ticība zina, ka tur, kur ir Dievs, ir paradīze, bet tur, kur Viņa nav, ir elle. Dzīve bez Dieva ir elle. Ābrahāms bija ticīgs, un tādēļ, gara acīm redzēdams Dievu, kas Kristū atkal pietuvosies cilvēkam tik tuvu, cik tuvu Viņš reiz bija paradīzē, Ābrahāms kļuva līksms. Viņam patika Dieva tuvums. Viņš dzīvoja un mira ar dzīvinošo domu, ka no viņa miesas, no viņa pēctečiem nāks tas, kura miesā Dievs būs tik tuvu, tuvu cilvēkam. Ābrahāms tādēļ bija līksms pat nāvē, jo ticēja, ka miesā nākušais Dievs arī viņa nāvi padarīs tikai par miegu. Viņš zināja, ka tur, kur ir Dievs, nāvei vairs nav varas. Un Dievs bija cilvēka miesā, lai atbrīvotu viņu no nāves važām. Ābrahāms līksmoja ar to prieku, ar kuru ticīgais līksmos un priecāsies mūžīgi. Visa Vecā Derība pauž izredzētās tautas ilgas pēc Dieva tuvuma, Viņa klātienes Saiešanas teltī, Derības šķirstā un Templī.

Šāds prieks iespējams vienīgi ticībā, bet daudziem no Ābrahāma fiziskajiem pēctečiem šādas ticības nebija, un tādēļ tie noraidīja miesā nākušo Dievu. „Par ko Tu Sevi dari” – tie dusmās sauca (Jņ. 8:53). Tev vēl nav piecdesmit gadu, bet Tu saki, ka esi redzējis Ābrahāmu, kas dzīvoja pirms daudziem simtiem gadu. Tu esi traks!

Ja es būtu tikai cilvēks, es patiešām būtu traks, – atbild Kristus. Bet Es esmu bijis jau sen pirms Ābrahāma. Jā, jau sen pirms pasaules radīšanas biju Es. Es esmu jūsu Dievs. Ja jūs būtu Ābrahama bērni ticībā, jūs priecātos par Mani.

Viņš zaimo Dievu! – sauc neticīgie jūdi. Kā gan cilvēks var būt Dievs! Viņš nevar būt mums tik tuvu un tādā veidā! Kādēļ tā? Tādēļ, ka mēs to negribam, tādēļ, ka nevaram izturēt un panest tādu Dieva tuvumu! „Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu.” (Jņ. 8:59) Viņš ir jānogalina! Tie ir zaimi! Mēs negribam tos klausīties! Te, Jeruzālemē ir Dieva Templis. No šejienes mēs runājam uz Dievu, lasām un klausāmies Viņa vārdus un pienesam Viņam upurus. Nacarieti, nejaucies mūsu dzīvē! Citādi Tev būs jāmirst!

„Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.” (Jņ. 8:59) Šis ir satriecošs brīdis – Dievs pamet Templi. Reiz Viņš to jau bija darījis. Pirms asīrieši nopostīja Salamana celto Templi un aizveda jūdu tautu Bābeles trimdā, pravietis Ecēhiēls redzēja Dieva klātieni atstājam Templi tautas elkdievības dēļ. „Tad ķerubi pacēlās spārnos, un riteņi gāja viņiem līdzi. Un Israēla Dieva godība bija virs tiem. Tad Tā Kunga godība pacēlās no pilsētas vidus un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.” (Ecēh. 11:22, 23) Salamana Templis tika celts tikai pēc īpašas Dieva atļaujas. Arī pēc nopostīšanas Tempļa atjaunošana notiek ar tiešu Dieva iejaukšanos, tā norādot, ka Viņš pats vienmēr ir patiesais Tempļa cēlējs. Par Kristus miesā nākšanu evaņģēlists Jānis runā kā par Tempļa uzsliešanu cilvēku vidū (Jņ. 1:14). Dievs patiešām nemājo cilvēka rokām celtos namos pēc cilvēku prāta, un šoreiz Viņš pats ir cēlis sev Templi – cilvēka Jēzus miesu. Tajā Viņš runā uz cilvēkiem, un tajā tiks pienests salīdzināšanas upuris par cilvēku grēkiem. Neticībai nav līdzdaļas pie šā Tempļa, tāpat kā tai nebija daļas gar Vecās Derības laika Templi. Tādēļ, kad neticība Dieva klātieni – Viņa Templi – noraida, Jēzus aiziet no tiem, kas Viņam netic. Tie paliek ar Dievu, kas ir tālu no viņiem, kaut kad un kaut kur, bet ne šeit un tagad – Dievu, kas ir vienīgi viņu tiesnesis un soģis.

Jēzus svinīgais zvērests: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam” (Jņ. 8:51) izraisa vai nu ticību, vai zaimojošu noliegumu. Bez ticības Jēzus vārdi šķiet kā paša velna vārdi (Jņ. 8:52). Ticība šajos vārdos sadzird Dzīvības valdnieka balsi. Savienojoties ar šiem vārdiem, uzņemot tos, cilvēks uzņem Dievu un kļūst par Viņa namu, Viņa Templi. Jūs esat Dieva nams – vēlāk korintiešiem sacīs apustulis Pāvils (1. Kor. 6:19). Pats Kristus pirms savām ciešanām ticīgā vienību ar Viņu pielīdzinās zara vienībai ar koku. Ar šādu līdzību no dabas pasaules Jēzus cenšas norādīt uz to dziļo kopību, vārdos neizsakāmo vienību, kāda Viņam ir ar ticīgo. „Palieciet Manī un Es – jūsos” – Viņš mudina savus mācekļus (Jņ. 15:4) un sauc tos par saviem draugiem (Jņ. 15:15). Par šādām lietām runā, tās dod un dāvina Svētais Evaņģēlijs. Tādēļ Evaņģēlijs nav runāšana par Dievu, Evaņģēlijs nav prātošana un spriedelēšana, bet tas ir pats Dievs, Dievs pie cilvēkiem – Viņa balss, Viņa miesa un asinis, Viņa spēks, Viņa vara, Viņa mūžīgā svētība un dzīvība nesaraujamā kopībā ar tiem, kas Viņam tic. (Rom. 8:38, 39)