Plurālisms – labs vai slikts?

Lai atbildētu šo jautājumu, mums jāatrod atbilde uz kādu citu jautājumu: “Kas ir patiesība?”

Šis ir tas jautājums, ko Pilāts uzdeva Kristum. Pilāta izpratnē tas ir retorisks jautājums, kas izsaka viņa grieķiski romiskās kultūras izpratni par patiesību. Jeb, citiem vārdiem sakot, ka nepastāv absolūta patiesība. Šis ir filozofu viedoklis par patiesību, proti, īsta filozofija nekad nesniedz galīgas atbildes, bet vienīgi uzdot jautājumus.

Līdzīga ir arī mūsdienu zinātnes izpratne par patiesību, kas atklāj lielo Hēgeļa ietekmi uz zinātnisko domāšanu, proti, patiesība ir process kā tāds, mēs varam vienīgi patiesībai tuvoties, bet nekad nevaram to sasniegt pilnībā. Patiesība tādējādi arvien ir tikai daļēja. Tas ir radījis zināmu ietekmi uz modernā cilvēka domāšanu vispār. Mēs par patiesību domājam vai nu kā par zinātniski tehniskās attīstības procesa atzinumiem vai kā par kaut ko subjektīvu, citiem vārdiem sakot, ka mums katram pašam ir sava patiesība. Tādēļ mēs varam sacīt, ka sekulāri filozofiskās domāšanas ietvaros nav iespējams runāt par absolūtu patiesību. Pretēji šādai domāšanai ir Kristus vārdi, kas arvien ir veidojuši kristīgās ticības un tās veidotās kultūras izpratni par patiesību, un proti: “Es esmu patiesība”.

Vārdi ES ESMU sasaucas ar Vecajā Derībā doto Dieva vārdu, tādēļ šo Kristus vārdu nozīme ir šāda Es esmu Dievs un Es esmu Patiesība. Mēs tālāk varētu jautā,t bet ko mums tas palīdz, vai tā nav tikai frāze, kas mums vairāk neko nesniedz. Tas tā būtu, ja vārds ”patiesība” attiektos tikai uz Kristus personu, bet Viņš arī saka, ka vārdi, kurus Viņš uz mums runā, ir ¬ patiesība. Citiem vārdiem sakot, Viņš, kas ir Dievs un Patiesība nevar melot. Tātad patiesība ir atkarīga no autoritātes. Kas ir tas, kas runā? Ja runātājs ir Dievs, tad Viņa vārdi paši par sevi ir patiesi. Tālāk Kristus saka apustuļiem kas jūs klausa, tas mani klausa. Tātad dievišķā autoritāte tiek nodota tālāk apustuļiem. Ar viņu mutēm runā Kristus. Un tas viss ir pierakstīts Svētajos Rakstos, kuros uz mums runā pats Dievs. Un tādēļ mēs varam teikt, ka visi Svētie Raksti ir patiesi un to mērķis ir sniegt mums Kristu. Tādējādi patiesība tiek sasaistīta ar Dieva vārdu un caur to tiek sniegta cilvēkiem. Kristīgajā baznīcā problēmas radās tur, kur patiesību centās atdalīt no Dieva vārda, piedēvējot patiesību pašiem cilvēkiem neatkarīgi no Dieva vārda, piemēram, atklāsmēs, sapņos un cilvēka prāta spriedumos. Šajā gadījumā par patiesības avotu kļūst pats cilvēks, piemēram, pāvests vai kāds cits reliģiskais vai laicīgais vadītājs. Šādu autoritātes uzurpēšanu Svētie Raksti sauc par antikristīgu.

Iepriekš sacītais ir saistīts ar jautājumu Vai patiesība ir pārejoša vai nemainīga? Acīmredzami mums šis jautājums ir jāsaista ar Svētajiem Rakstiem. Svētie Raksti ir mūžīgais Dieva vārds. To uzdevums un mērķis ir mums atklāt un sniegt Dieva pestīšanas darbu Kristū. Šis darbs ir pabeigts un tātad arī Svētajiem Rakstiem, kas to sniedz nav vajadzīgs nekāds papildinājums. Problēma šeit rodas tādēļ, ka cilvēki ir aizmirsuši Svēto Rakstu izpratni par mūžību un aizvietojuši to ar grieķiski filozofisko, proti, ka Svētie Raksti māca, ka mūžībā laiks vispār neeksistē, turpretī grieķu filozofija ar mūžību saprot laiku, kas arvien turpinās un nekad nebeidzās. Atšķirība ir tā, ka kristīgajā mūžībā nenotiek kvalitatīvas izmaiņas, taču šādas izmaiņas ir būtiskas filozofiskajai mūžības izpratnei, kurā ir ietverts šis patreizējais laiks, kas ir viens posms nebeidzamā attīstības procesā. Kristīgā ticība māca, ka Kristībā mēs tiekam atbrīvoti no laika varas un pārcelti mūžībā, kur nav pārmaiņu. No tā izriet, ka Dieva patiesība ir pārlaicīga, un mēs tajā kļūstam līdzdalīgi caur Viņa mūžīgo vārdu.

Pārmaiņas un plurālisms ir attiecināms uz laicīgo pasauli, kurā mēs miesā būdami vēl dzīvojam. Dieva vārds mums nemāca kā pareizi art, ecēt, celt mājas vai rūpnīcas. Viss, kas attiecas uz cilvēka laicīgās dzīves sfēru, ir pakļauts pārmaiņām. Un te ir vieta plurālismam. Taču laicīgās zināšanas mums nespēj palīdzēt saprast dievišķas patiesības. Risināt teoloģiskus jautājumus pēc laicīgās dzīves analoģijām (piem, ja laicīgajā dzīvē valda plurālisms, tad arī kristigajā mācība tādam vajadzētu valdīt) būtu nepareizi. Lai paskaidrotu šo jautājumu, nobeidzot citēju amerikāņu teologu Robertu Kolbu: “Ķecerība bieži iesākas kā labi domāts mēģinājums savienot plaisu starp biblisko vēsti un apkārtējo kultūru. Šādi mēģinājumi kļūst ķecerīgi, kad tie atmet Bībeles sarakstītāju vēsti, iesējot baznīcas sludināšanā šīs pasaules maldus. Ar šo kārdinājumu ticīgie vienmēr sastopas, mēģinādami Svēto Rakstu mācības padarīt skaidras savā kultūrā. Tādējādi visai baznīcas mācītāja dzīvei jābūt pastāvīgas vērtību izvērtēšanas un atgriešanās dzīvei”.