Popes draudzē pērnajās Lieldienās
Mīļais lasītāj, pirms gada, Kristus augšāmcelšanās svētkos, biju aicināts kalpot LELB Popes draudzē. Svētku sprediķi publicējām ŠEIT, bet tagad aicinu tevi nelielā e-xkursijā.
“Tā Kunga vārds…”
Es patiesi mīlēju Popes draudzi, un ja vien būtu bijusi kaut vismazākā iespēja, es būtu atsaucies viņu aicinājuma kļūt par draudzes mācītāju.
dievnams
Pope ir apdzīvota vieta, ko atradīsi Rīgas šosejas tuvumā 15 minūšu braucienā no Ventspils. Draudzei ir šis dievnams, celts augstā kalnā, kas prasa daudz pūļu un līdzekļu. Draudzei ir arī citas “ienesīgākas” vērtības, kuras radījušas virkni nesmukumu un nesaskaņu, par ko pat domāt negribas.
Lai nu paliek. Nestāvēsim uz sliekšņa, bet…
…dosimies dievnamā iekšā.
Starp visām pasaulīgajām vētrām, tam mazajam pulciņam, kas šajā namā meklē mieru ar Dievu un ticības stiprinājumu Dieva vārdā un Sakramentos, šīs dāvanas lielākā vai mazākā mērā dažādos laikos nav liegtas. Ir bijuši zieda laiki, ir dzīvots deficītā, bet kā būs tālāk, to rādīs laiks.
Dosimies droši uz priekšu, lai īstenam latvietim neraksturīgi…
…apsēstos otrajā rindā.
Redziet, altāris. Tam ir ne vien praktiska (galda) funkcija, bet tas kalpo arī kā pasludinājums. Pie noasiņojošā un mirstošā Kristus mēs esam kopā ar šo saujiņu liecinieku. Kristus nāve mums dāvā visu grēku piedošanu, kā Viņš to ir apsolījis. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Šīs asinis, kas izlietas mūsu grēku piedošanai, mēs pulcējamies šeit saņemt ticībā.
Dievnamā meditatīvo klusumu svinīgi nomaina ērģeļu bazūnes, un pēc pirmās dziesmas…
…altārī ienāk mācītājs.
Dievkalpojumi pirms gada te notika divas reizes mēnesī. Bieži jau saka – mums trūkst mācītāju. To arī redzu Popē. Kādreiz bija dievkalpojumi, Bībeles stundas utt. Bet tagad pāris reizes mēnesī atskrien mācītājs uz dievkalpojumu un prom. Draudzei nav vairs izpratnes par dievkalpojumu. Viņi saka, ka tā ir ārišķība, un mācītāja sprediķis ir tukša lekcija. Viņiem vajag sadraudzību, izglītošanos, pastorālo aprūpi. Viņi sevi sauc par avīm bez gana. Viņi sauc pēc stingras rokas. Vienīgais no kā viņi gūst dievbijību ir kristīgais radio. Īpašs izņēmums ir kāda kundze, kas lasa Dr.Mārtiņa Lutera Postillas, un daudz lūdz. Tādu ticību, kādu redzēju pie šī mazā, atstātā pulciņa, es nekur nebiju redzējis. Tik skaidrs skats – gan skaidra nostāja pret RKB svēto un jaunavas kultu, gan pret ikonu dievišķošanu. Jautāja, vai tā maz ir kristīga baznīca. Tik skaidrs skats, ka pēc brīža jautās vai LELB jaunās tendences ir bibliskas.
Un tai pat laikā negatīvais ir tas, ka atliks vienam sektantam tagad ierasties šajā Dieva vārda deficīta vidē, un ieliet savu samazgu. Pagaidām tos ļaudis draudzē notur apņēmība un cerība. Bet cik ilgi tas būs. Viņi grib katru svētdienu dievkalpojumu, viņi grib lūgt, viņi grib mācīties Dieva Vārdu.
A prāvests nav burvis. Ja viņam ir šādi tādi saordinēti, vot tos ir tagad menedžē. Tāda ir tā faktu konstatācija. Prāvests saka, ka viņam nav lieku cilvēku. Un ir plāns… un ir paredzēts tuvākā nākotnē… un par notiekošo ir zināms… .
Bet nedaudz augstāk valda klusums un miers, izņemot…
…tās retās reizes, kad kalpo šis zvans.
Šis zvans, līdzīgi kā citi, zvana pēc inerces vēl labu laika sprīdi pēc tam, kad zvaniķis atlaidis auklu. Tā ir gandrīz kā līdzība, ar ko paskaidrot daudz un dažādu lietu.
Bet vienu stāvu zem zvana ir pulkstenis, kurš, šķiet, ir apstājies līdz ar luteriskās ortodoksijas norietu Latvijā pirms 90 gadiem. Tiešām, necils un sarūsējis, bet droši vien, savā jaunībā bija vienīgais laikrādis tuvākajā apkārtnē.
Aiz torņa slēģiem paveras…
…skats no augšas.
Tā ir Pope. Ak Pope, Pope! Kaut tu zinātu, kas tev pie tava miera vajadzīgs! Līdz dievnamam jau nav tālu – nepilns kilometrs – bet katram ir kāds aizbildinājums, lai nekāptu augstajā kalnā. Īpaši ziemas laikā, kad tas ir klāts ar kailu ledu.
Visam savs laiks. Man šoreiz…
…jādodas prom.
Tā bija pēdējā reize, kad es kalpoju Popes draudzē. To ko es redzēju, es nevarēju neredzēt, un tas man rada dziļas sāpes – gluži kā tad, kad ielūkojos savā sirdī. Mēs taču visi esam ubagi, kam glābiņš ir vienīgi Dieva vārdā un sakramentos, ko tik maz mēs vēlamies paturēt skaidrus un nesagrozītus.
atceros laikus, kad, ar Dieva lielo žēlastību, plecs pie pleca kopā ar gviclo vadīju divus Dievaklpojumus… [tas gan nebija Popē]
ja pareizi saprotu tas paliks tikai atmiņās un draudžu locekļu sirdīs, jo vizuāli iemūžināts tas nav