Posts, no kā bieži cieš pat patiesu kristiešu ticība
“Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” [Jņ.4:47-49]
Galma vīra ticība bija nepilnīga, un to apgrūtināja gan viņa vēlmes, gan piedzīvotais posts. Viņš nevēlējās vienkārši paklausīt Kristus Vārdam. Viņš vēlējās piedzīvot Kristus palīdzību, iegūt kaut ko redzamu savai ticībai.
Šādas vēlmes joprojām ir sastopamas daudzu kristiešu vidū. Tāpat kā galma vīrs vēlējās, lai Kristus ienāk viņa namā, tāpat daudzi mūsdienu kristieši uzskata, ka Dievs viņiem ir žēlīgs tikai tad, ja Viņš nekavējoties atbild uz viņu lūgšanām – ja Viņš svētī viņus ar labu veselību, pasaulīgu laimi, veiksmīgu biznesu un tamlīdzīgi. Tomēr, ja Dievs ar viņiem rīkojas citādāk, ja Viņš slēpjas no viņiem un šķiet, ka cīnās pret viņiem, ja šķiet, ka daudzas viņu lūgšanas paliek neatbildētas, ja Viņš piemeklē viņus ar slimībām, nabadzību un neveiksmēm un ļauj visādām nelaimēm viņus pārņemt, tad viņi vairs nestāv stingri ticībā. Tādā gadījumā viņi zaudē visu paļāvību savam žēlastības stāvoklim. Viņi pieņem, ka Dievs ir dusmīgs uz viņiem un viņu cerība ir zudusi.
Tāpat kā galma vīrs nevēlējās stingri ticēt, neredzot zīmes un brīnumus, tāpat šodien daudzi kristieši vēlas vispirms redzēt un pēc tam ticēt. Viņi savu žēlastības stāvokļa pārliecību balsta prieka jūtās un saldās sajūtās, kas viņiem rodas sirdī Dieva laipnības dēļ. Bet, no otras puses, ja viņi vairs neredz Dieva labestību, tad pamats, uz kura viņi līdz šim balstījās, sagrūst, un viņi domā, ka savā sirdī ir zaudējuši Glābēju. Ja Dievs viņu sirdīs nerada redzamas un taustāmas žēlastības zīmes un brīnumus, lai viņi varētu skaidri saskatīt, cik daudz Dieva Vārds darbojas viņos, viņi nevēlas ticēt.
Galma vīrs vēlējās ticēt, ka Jēzus var izārstēt viņa nāvīgi slimo dēlu, bet ne tam, ka Viņš varētu viņu uzmodināt no miroņiem. Tāpat daudzi kristieši paļaujas uz Dieva žēlastību un palīdzību, kad viņi var redzēt, ka viss priekš viņiem nemaz nenotiek tik slikti, kad viegli ir atrodama izeja no grūtībām un līdzekļi, lai izvairītos no briesmām. Ja viņiem ir labi, uzticami draugi un savi finanšu resursi, viņi ir priekpilni pārliecināti, ka Dievs viņus neatstās, nedz pametīs novārtā. Bet, ja visas izredzes izzūd, šī lielā pārliecība pēkšņi tiek zaudēta. Ja viņi var sajust jaunās sirds iedarbību, ko Dievs viņiem devis, tad viņi arī tic, ka viņu grēki ir piedoti. Bet, ja viņi sajūt sevī grēka spēku, ja redz, ka viņi joprojām ir nabaga, nelabojami grēcinieki, tad viņi tic, ka viņu grēki nav piedoti un tie joprojām atrodas Dieva acu priekšā. Kamēr viņi vēl ir veseli, viņi ar prieku saka, ka labprāt pamestu šo pasauli un ka ar nepacietību gaida Pēdējo dienu, bet, kad nāve klauvē pie viņu durvīm, tad viņi nodod savu ticību tās šausmu priekšā.
Šīs ir tās lielās vēlmes un posts, no kā bieži cieš pat patiesu kristiešu ticība. Tas jo īpaši attiecas uz iesācējiem ticībā. Ticība ir saistīta ar neredzamām un nākotnes lietām. Ticībai nevajadzētu prasīt saredzēt, sajust un piedzīvot. Jo ticība, kā mūs māca Vēstule ebrejiem, ir stingra pārliecība, ka cerētās lietas notiksies un ka nav jāšaubās par to, ko nevar redzēt. Patiesa ticība ir dzīva uzticēšanās Dieva Vārdam un apsolījumam. Ticībai ir jāpaļaujas uz šo vārdu pat tad, ja viss pārējais redzētais, izjustais un piedzīvotais šķiet tam pretrunā. Kad cilvēks jūtas vientuļš, patiesa ticība ļauj viņam pastāvīgi paļauties, ka Dieva žēlastība ir tuvu. Kad viņš izjūt savu grēku sekas, viņam jāturpina ticēt savai attaisnošanai. Sajūtot Dieva dusmas, viņam jāatceras, ka viņš atrodas žēlastības stāvoklī. Kad viņam šķiet, ka atrodas nāves žokļos, viņam jāatceras mūžīgā dzīve. Lai Dievs dod mums žēlastību veidot aizvien stingrāku ticību, neskatoties uz to, kas mūs piemeklē šajā dzīvē!
Ieskaties