Pravieši, kas darbojās trimdas laikā

Abi gūsta laika pravieši – Ecehiēls un Daniēls – pieder pie apokrifu literatūras gaišreģiem. It īpaši jūdu ezotēriskā literatūra ir nodarbināta ar parādību, kas saistīta ar Ecehiēla aicinājumu. Ja par Jeremiju varētu teikt, ka viņš bija it kā Jeruzalemes iekšlietu ministrs, tad Ecehiēls būtu kalpojis ārlietu ministrijā, no tālās Babilonijas sekojot tam, kas notiek ar Svēto Pilsētu. Kā “gaišreģis” viņš šīs vēstis auditorijai paziņoja jau tai pašā dienā, kaut arī, protams, bez radio. Ir vērts salīdzināt Ecehiēla 24:1-2, 2. Ķēniņu 25:1 un Jeremijas 39:1 un 52:4. Aicinājumu un vīziju Ecehiēls saņēma savās mājās Ķebaras upes krastā 593.gadā pirms Kristus dzimšanas un darbojās kā pravietis 20 gadus.

Ecehiēla mesiāniskā vēsts

lielākoties ir atrodama 33.-39. nodaļā. Reiz izkaisītā tauta atkal tiks savākta vienkopus kā “sakaltuši kauli”, un Dievs liks tajos ieiet Savam Garam (37. nod.). Ecehiēls bija Vecās Derības “vispriesteriskākais” pravietis, tāpēc nav brīnums, ka daudzas nodaļas (40.-48.) viņš veltī nākotnes tempļa un tā simbolisko upurēšanas rituālu aprakstam. Viņa pravietojums ietver arī daudz ko tādu, kas mierina izslāpušu dvēseli (piem., 34. nod.).

Ecehiēls apraksta Mesiju kā “augstā ciedru koka galotnes” zara pašu augstāko atvasi, kuru Kungs nolauzīs un dēstīs Israēla zemē (17:22-24). “Visdažādāko spalvu putni” nāks un vīs ligzdas tā zaru ēnā (sal. ar Mt.13:32). Šīs nodaļas vēsts vēlreiz pierāda, ka tai ir savs vēsturiskais konteksts: pravietis ir spiests runāt “alegorijā” un “līdzībā”. Lielais ērglis, Babilonijas ķēniņš Nebukadnēcars (605. – 562. gadā pirms Kristus dzimšanas), nāk pie “Libanona”, kas jūdu literatūrā simbolizē Jeruzalemi, un ņem “pašu augšējo tās zaru”, citiem vārdiem sakot, ķēniņu Jojahinu, kurš bija valdījis tikai kādus trīs mēnešus, un aizved viņu uz “tirgotāju pilsētu”. Ķēniņš Cedekija, viena no “zemes atvasēm”, tiek paņemts projām un izaug par vīnakoku. Viņam vajadzēja pagriezties “pret ērgli”, bet tas pavērš savas saknes pret citu lielu ērgli, Ēģiptes faraonu, kaut arī pravietis Jeremija no tā ir brīdinājis. Bet Ecehiēls jautā: “Viņš ir derību lauzis, vai viņš izglābsies?” – un tā Nebukadnēcars aizved Cedekiju līdzi uz Babiloniju un beigās iekaro arī Ēģipti (582.gadā pirms Kristus dzimšanas). Tomēr Dievs vēlreiz ņem “zaru” un “maigu zariņu”, no kura Israēla kalnā augs “krāšņs ciedru koks”, kura zaros visas tautas vīs sev ligzdas. RaSHI, Metsudat David un citi šajā tēlā saskata “Mesiju Ķēniņu” un pravietojumu, kas tiks piepildīts “Mesijas dienās”.

Ecehiēls runā par to, ka Mesijas laikā tautām būs “viena sirds” (sal. Ap.d.4:32 un Jer.32:39):

“Es jūs salasīšu kopā no tām tautām.. Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu, Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas, lai tie staigā pēc Maniem likumiem, ievēro Manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs.” (11:17-20)

Ecehiēls izmanto apzīmējumu ben adam, burtiski – “cilvēka bērns”, tādā veidā, ka tas atgādina atbilstošu aramiešu frāzi bar enash – “cilvēka dēls” – no Daniēla grāmatas (7:13), frāzi, kuru Jēzus bieži attiecina uz Sevi. Ecehiēla grāmatā tā dabiski norāda uz pašu pravieti. Tomēr tāda pati situācija, kā viņš apraksta, piemēram, 33:30-33, atkārtojās Jēzus dzīvē:

“Cilvēka bērns, tavi tautieši runā par tevi cits ar citu, sastājušies pie mūriem un nama durvīs, un saka: nāciet, klausīsimies vārdu, kas nāk no Tā Kunga. Un tie nāk pie tevis kā tautas sapulcē un klausās tavus vārdus, bet tos nepilda. Tie ir mīlīgi ar savu muti, bet viņu sirdis dzenas pēc mantas. Redzi, tu esi tiem kā jauka dziesma, kā tāds, kam skaista balss, kas jauki māk spēlēt cītaru. Tādēļ tie klausās tavus vārdus, bet tos nepilda. Bet, kad notiks, kam jānotiek, – un redzi, jau notiek, – tad tie redzēs, ka pravietis ir bijis viņu vidū.”

Ecehiēls runā par Mesiju kā par “ganu” (34. un 35. nod.):

“Es tām iecelšu vienu vienīgu ganu, kas tās ganīs, Savu kalpu Dāvidu, viņš tās ganīs un būs viņu gans. Un Es, Tas Kungs, būšu viņu Dievs, un Mans kalps Dāvids būs valdnieks viņu vidū. Es, Tas Kungs, esmu tā sacījis. Un Es slēgšu ar tām miera derību..” (34:23-25) “Mans kalps Dāvids būs viņu ķēniņš, un tiem visiem būs viens gans.. Un Mans kalps Dāvids būs viņu valdnieks uz visiem laikiem. Es slēgšu ar tiem derību, tā būs mūžīga derība.” (37:24-26)

Jēzus paziņojums, ka Viņš ir Labais Gans, nav saprotams, ja netiek pieņemts rabīnu izskaidrojums par Ecehiēla gana pravietojumu. RadaQ, tāpat arī RaSHI, par 34. nodaļu saka – “mans gans Dāvids” ir Mesija. Metsudat David ir teikts: “Viņš ir Mesija Ķēniņš, kurš nāks no Dāvida sēklas; viņš tos vedīs un kļūs par viņu ganu.” RaDaQ par 37. nodaļas pravietojumu apgalvo: ” “Mans gans Dāvids” nozīmē Mesiju Ķēniņu. Viņš tiek saukts par Dāvidu, jo viņš ir no Dāvida sēklas,” – un “Tur ir norāde uz augšāmcelšanos no mirušajiem.” Iepriekš aplūkojot 2. psalmu, mēs redzējām Zohar vārdus par Labo Ganu: “Tu esi uzticamais gans, par tevi ir teikts: “Skūpstiet Dēlu”..”

Ecehiēla 36:25-27 norāda arī uz iepriekš pieminēto 11. nodaļas “sirds operāciju”:

“Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti: Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elka kalpības. Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jums došu Savu Garu..”

Ecehiēla grāmatā zināmas problēmas ir radījuši daži neizprotami aspekti. 47. nodaļa detalizēti runā par to, ka reiz ūdens iznāks “no Tempļa sliekšņa apakšas uz rītu pusi” un celsies, līdz būs “pietiekami dziļš peldēšanai”, liekot daudziem kokiem augt abos tā krastos. Nāves jūrā, kuras vistuvākais punkts šai norādītajā laikā atrodas tikai kādu divu kilometru attālumā no Jeruzalemes, “zivju bagātība būs ļoti liela, kā Lielajā jūrā [Vidusjūrā]”. Tas, pēc zinātnieku domām, ir iespējams jebkurā brīdī, ja kādu iemeslu dēļ sašķeltos tā dēvētā “Austrumāfrikas plaisa”, kas sākas tālu Tanzānijā un caur Sarkano jūru nonāk līdz pat Nāves jūras ieplakai. Es pats esmu redzējis detalizētas kartes, kurās ir attēlots, kā šai situācijai seko seismogrāfija un citas metodes. Sarkanās jūras baseinā atrodas kanāli, kuros ūdens temperatūra ir pat 50 grādu pēc Celsija plānās zemes garozas dēļ, un, piemēram, Akaba līča krasti ievērojamā ātrumā pastāvīgi attālinās viens no otra. Joēla 3:18 un Caharijas 14:4-8 piedāvā līdzīgus aprakstus par noslēpumainiem ūdens brīnumiem beigu laikā. Ģeoloģiskie pētījumi parāda, ka tas viss ir gluži iespējams.

Vēl viens noslēpumains aspekts, kuru rabīni gandrīz vienmēr asociē ar pēdējo dienu mesiānisko krīzi, ir saistīts ar tā saucamo Goga un Magoga karu un tam sekojošu atbruņošanos (38.-39. nod.). Šie apraksti izklausās gandrīz vai mūsdienīgi. Vispirms 37. nodaļā tiek attēlota Israēla tauta, kas ir uzcelta no kapiem gandrīz vai kā “sakaltušie kauli” un aizvesta atpakaļ savā zemē, tad 38. nodaļā tiek stāstīts, kā tautas no ziemeļiem “bruņosies” pret viņiem. Tas notiks “visu dienu galā” (16. p.). Bet, kad viņiem uzbruks, “notiks stipra zemestrīce Israēla zemē” un “kalni sabruks, apgāzīsies klintis.., un Es izliešu lietusgāzes, smagu krusu un sēru” pār uzbrucējiem. 39. nodaļā mums tiek stāstīts, ka karam tuvojoties beigām, “Israēla pilsētu iedzīvotāji ikviens izies ārā no pilsētas, iekurs un kurinās uguni ar kara ieročiem”, ar ko viņiem pietiks septiņus gadus, un iecels vīrus, kuri “..šķīstīs visu zemi”. “Pēc septiņiem mēnešiem [kad tiks apglabāti mirušie iebrucēji] tie uzsāks šos meklēšanas darbus.” Nodaļa noslēdzas ar apsolījumu: “Un Es no tiem vairs neslēpšu Savu vaigu, jo Es izlēju Savu Garu pār Israēla namu.” Talmudā un it īpaši vēlākajā Midrash ir atrodamas biežas norādes uz beigu laika notikumiem kā Mesijas atnākšanas zīmēm (pam. jautājums Mt.24:3).

Nākotnes Tempļa aprakstam veltītajās nodaļās (40.-48.) ir arī noslēpumains pravietojums par austrumu vārtiem, kas “bija aizslēgti”. Šie panti (44. nodaļas sākumā) izraisa lielu jūdu izskaidrotāju interesi, jo viņi tur saskata norādi uz Mesiju:

“Tad Tas Kungs man sacīja: “Šiem vārtiem jāpaliek aizslēgtiem, tos nebūs atvērt, neviens pa tiem lai neieiet, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, iegāja pa tiem, tāpēc tiem jāpaliek aizslēgtiem. Tikai pats valdnieks var tur apsēsties un maizi ēst Tā Kunga priekšā.””

RaDaQ, Metsudat David un Biûr ha-Ịnyan “valdnieku” saprot kā Mesiju Ķēniņu. To darīdami, viņi norāda uz ceturtā panta vārdiem: “Tā Kunga godība pildīja Templi”. Biûr ha-Ịnyan par aizslēgtajiem vārtiem saka: “Pa tiem iegāja Israēla Dievs, un tāpēc tie ir aizslēgti.” Tas māca, ka “Svētais Gars nekad neaizies no turienes. Pēc tam, kad Viņš nāca un iegāja templī, vārti tika aizslēgti”. Šie panti noteikti kaut kādā veidā ir saistīti ar vārdiem no Ecehiēla 11:23, kur ir teikts: “Tā Kunga godība pacēlās no pilsētas vidus un nolaidās uz tā kalna, kas atrodas no pilsētas pret rītiem.”

Varētu būt, ka šīs noslēpumainās iezīmes ilustrē vispārējo gaidīšanu, ka Mesija nāks un aizņems savu templi. Varbūt arī Hagaja 2:9 runā par šo cerību, sakot: “Šā pēdējā nama krāšņumam jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība.” Par austrumu jeb Zelta vārtiem islams domā, ka tie tiks atvērti, kad atgriezīsies “Issa” – Jēzus. Tomēr, tā kā tie acīmredzami ir bijuši aizslēgti tikai no 1350.gada pirms Kristus dzimšanas, diez vai Ecehiēls varētu būt tā domājis. Vienkārši vajadzētu pieļaut, ka pat jūdu Mesijas gaidīšanā ir iezīmes, kurām vēl nav rasts atrisinājums. Tomēr mēģinot dot pārskatu par rabīnu domāšanu, tās nevajadzētu atmest. Kristiešiem vienkārši būtu jāatceras, ka Jēzus pats izvairījās no politiskiem un citiem blakus jautājumiem, pirmkārt koncentrējoties uz Savu Pestītāja misiju. Ecehiēla galvenais ieguldījums ir saistīts ar viņa vārdiem par Mesiju kā Labo Ganu un ar apsolījumu par tautas garīgo atjaunošanos.

Daniēls

ir otrs lielais trimdas pravietis. Viņu, acīmredzot, saņēma gūstā reizē ar Ecehiēlu 605. gada deportācijā, un viņš darbojās 65 gadus kopš agras jaunības līdz vismaz 537. gadam pirms Kristus dzimšanas, “ķēniņa Kīra pirmajam valdīšanas gadam”. III un IV gadsimta pirms Kristus dzimšanas mijā neoplatonisma filozofs Porfiros par Daniēla grāmatas apkopošanas laiku apgalvoja, ka tā vēl nebija uzrakstīta līdz Makabeju dumpim ap 160.gadam pirms Kristus dzimšanas. Tomēr Daniēla grāmatas ebreju valoda ir cieši radniecīga Ecehiēla valodai, un visvēlākā aramiešu valodas nodaļu (2:4b-7:28) uzrakstīšana iespējama 300. gadā pirms Kristus dzimšanas “Genesis Apocryphon” – viens no aramiešu Kumranas manuskriptiem (ap 150.-100. gadu pirms Kristus dzimšanas) – ievērojami atšķiras no Daniēla grāmatas aramiešu valodas pēc sintakses, vārdu kārtības, leksikas un ortogrāfijas, kā to parādīja profesors Glīsons L. Arčers un citi. Tur arī vispār nav sastopami vārdi, kas būtu aizgūti no grieķiem, izņemot trīs mūzikas instrumentu nosaukumus, kuri, visticamāk, piederēja starptautisku vārdu krājumam, un tas norāda uz laiku pirms Aleksandra Lielā impērijas (356. – 323. gadā pirms Kristus dzimšanas). Josifs savā “Senatnē” mums ir atstājis interesanta notikuma aprakstu: stāsta, ka Aleksandrs apmeklēja Jeruzalemi pēc tam, kad bija iekarojis Ēģipti, un augstais priesteris iznāca viņu saņemt visā savā spožumā. Pēc tam, kad Aleksandrs bija noliecies augstā priestera priekšā, viņam jautāja, kāpēc viņš tā rīkojās. Viņš atbildēja, ka patiesībā ir noliecies Dievam, kuru pārstāvēja augstais priesteris, un ka vēl Maķedonijā bija sapņojis par šo tikšanos. Tad ķēniņam “parādīja rakstu vietu no Daniēla grāmatas, kur ir rakstīts, ka kāds grieķis nāks, lai sagrautu visu persiešu impēriju”, un stāsta, ka Aleksandrs esot uzminējis, ka tā ir norāde uz viņu.

Vissvarīgākais nav jautājums par to, vai, piemēram, Mozus vai Jesaja ir īstie autori grāmatām, kas saucas viņu vārdos. Jesajam tika dots uzdevums “ieslēgt Tā Kunga liecības” un “aizzīmogot Viņa norādījumus savos mācekļos” (8:16). Rakstvedis Baruhs darbojās kā Jeremijas sekretārs, un viņam bija vēlreiz jāpārraksta rakstu tīstoklis, ko ķēniņš Jehudis bija sadedzinājis pa četrām slejām vienlaicīgi savu ziemas apartamentu ogļu tvertnē (36. nod.). Tomēr tas, ko Baruhs saka par Jeremiju, ir tipiski pat tam laikam: “Tieši no viņa mutes nāca šie vārdi, un es tos ierakstīju ar tinti grāmatā.” (18. p.) Arī Elīsam un Ēlijam bija savi mācekļi – pravieši. Nav nekāda iemesla, kāpēc lai mēs neticētu, ka visi Daniēla pravietojumi tiešām ir nākuši no viņa mutes un ka viņa “skola” tos ir saglabājusi, uzrakstot jau ļoti sen.

Daniēla vārdi par Mesiju sasniedz kulmināciju tēla vīzijā – “kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls”. RaSHI par to izsakās pavisam tieši: “Tas ir Mesija Ķēniņš.” Metsudat David līdzīgā kārtā saprot, ka “tas norāda uz Mesiju Ķēniņu”. Daniēla 7:9 runā daudzskaitlī par “krēsliem”, ko rabīns Ạkiba savā laikā saprata kā iecerētus Dievam un Mesijam, un tad šī aina turpinās no 13. p.:

“Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas: viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.”

Iepriekš, 2. nodaļas 44. pantā, mēs atrodam mājienu, ka “debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi” un “pati pastāvēs mūžīgi”. Jēzus par Sevi visbiežāk izmantoja frāzi “Cilvēka Dēls”, jo tā, no vienas puses, apvieno Viņa cilvēciskumu un, no otras puses, Viņa atgriešanos laiku galā. Turklāt uz šiem pantiem tiek balstīta autoritāte pavēlei sludināt evaņģēliju “visām tautām”.

Daniēla īpašā diskusija par Mesiju koncentrējas ap

• vārdiem no 2:22:
  

  “Viņš atklāj to, kas bija apslēpts un neziņā tīts; Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.”

  Midrash Rabbah par šā panta aramiešu vārdu nehorâ – “gaisma” – saka:

  “”Pie viņa mīt gaisma” – tas ir Mesija Ķēniņš, jo stāv rakstīts: “Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk”.” (Jes.60:1)

  Arī Midrash par Raudu dziesmām ir ietverta interesanta diskusija, kas saistīta ar tempļa sagraušanu: “Tai brīdī, kad templis tika sagrauts, piedzima Mesija, ..bet vētra viņu aiznesa projām.” Skaidri redzams, ka šī doma ir radusies no tā, ka Mesijam, skatoties pēc Daniēla 9. nod., vajadzēja nākt otrā Tempļa laikā. Pēc tam Midrash par Mesiju izsakās šādi: “Dvēseles Mierinātājs un Atjaunotājs”, “Kungs mūsu taisnība”, “Hanina” jeb “Par Žēlastību sauktais”, “Atvase” un “Yinnon” – “plaukt” u.c., un “rabīns Srungaja [netālu no Tibērijas] saka: “Nehirâ ir viņa vārds, jo ir rakstīts, ka Viņā mīt gaisma” (nehorâ).”

• 7. nodaļas “Cilvēka Dēla” jēdziena skaidrojumu, lai gan tas ir fragmentāri izkaisīts visā plašajā jūdu literatūrā, var uzskatīt par pašu tālejošāko ar Mesiju saistīto diskusiju. Iepriekš mēs redzējām, ka šo frāzi pat jūdu aprindās uzskata par Mesijas epitetu. Rabīns Sạadia Gạons (882.-942. p. Kr.), aplūkojot vienu no sava laika izcilākajiem skolotājiem, izskaidro: “Viņš ir Mesija mūsu Taisnība; un vai tas nav rakstīts par Mesiju: “Viņš ir pazemīgs un jāj uz ēzeļa”? Viņš nāks pazemīgi, nevis lepni zirga mugurā. Kas attiecas uz “nākšanu padebešos”, tad tā saistās ar debesu eņģeļu pulku; un šeit ir lielums, kuru Radītājs dāvās Mesijam.” [Sal. Mk.8:38 vai Mt.16:27]
• Mesiāniskās diskusijas trešais aspekts tiek koncentrēts ap 9. nodaļas vārdiem par Mesijas atnākšanas laiku un par to, kā “grēku mērs taptu pilns”, kā “Svaidīto”, Mesiju, nodos nāvē un “pilsēta un svētnīca” tiks izpostīta. Tas tika aplūkots jau iepriekš.
• Daniēls runā arī par augšāmcelšanās cerību:
  

  “Daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam..” (12:2-3)

• Daniēla grāmata izteikti mudina arī uz eshatoloģisku beigu laika gaidīšanu, un šai sakarībā jūdi bieži runā par Mesiju.

Datējot Daniēla grāmatu, ir noderīgs kāds “vispārējs kopsaucējs” – frāze “debesu Dievs”, kas cels valsti, vai “debesu Ķēniņš”, kuru lūdza, piemēram, Nebukadnēcars pēc atveseļošanās no savas garīgās slimības (2:44 un 4:34). [ Skat., piemēram, 2.Lku.36:23, Ez.1:2, Neh.1:4-5 un 2:4 vai Jon.1:9 un Ābrahāma vārdus savam vecākajam kalpam 1.Moz.24:3] Acīmredzot, šo frāzi Babilonijā lietoja tieši tolaik, kad tā tiek izrunāta Daniēla grāmatā. Tālajos Austrumos daudz diskutē par to, vai Ķīnas vissenākā reliģija bija ticība “debesu Dievam”. Slavenajā National Palace muzejā Taipejā ir redzams vienkāršs ķīniešu modelis 8-soļu akmens altārim, pie kura reiz tika pielūgts “debesu Dievs” un kuru mūsdienās pastāvīgi apstāj ziņkārīgu jautātāju grupa. Jaunie pētnieki šeit varētu izvērst interesantu tēmu.