Pret ļauno iekāri

Devītais un desmitais bauslis: “Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.”

Devītais un desmitais bauslis ir vērsti pret liekuļiem un viltus svētajiem. Proti, pret tādiem, kurus uzskata par godīgiem un labiem cilvēkiem, kas ieņem augstus amatus ir bagāti un visu cienīti, un, protams, iet arī baznīcā, bet nekad otram nenovēl to, ko paši sev. Tā, piemēram, kad šāds cilvēks iekāro kādu skaistu sievieti, tad viņš kā “kārtīgs un godīgs pilsonis”, vienkārši nepamet savu sievu, bet atrod kādu ieganstu, lai likumīgi atbrīvotos no tās un iegūtu cita sievu. To pašu šādi cilvēki dara arī ar citu cilvēku īpašumu. Kad šādi ārēji godīgie iekāro cita māju vai kādu citu mantu, viņi to necenšas nozagt, bet mēģina sagrozīt likumus un atrast iespēju kāroto lietu iegūt likumīgā ceļā. Piemēram, Padomju laikā tas izpaudās kā tā saucamā nacionalizācija, bet mūsdienās kā negodīga privatizācija. Īpaši raksturīgi tas ir tiesu prāvām, kur cilvēki cenšas sagrozīt argumentus sev par labu, lai iegūtu kāroto īpašumu. Tāpat tas notiek arī tirdzniecībā – cilvēki tiek izputināti un tiem piespiež viņu īpašumus atdot gandrīz par velti. Luters brīdina šādus cilvēkus, sacīdams: lai arī tiesnesis tev atstās šādu mantu, tad tomēr ne Dievs, “jo Viņš redz ļaunu sirdi un pasaules viltu”. Dieva sods parasti izpaužas kā slimības, karš, ekonomisks sabrukums un tamlīdzīgas lietas. Bieži Dieva atmaksa skar visu tautu, kas savā vidū ļauj valdīt iekārei un pacieš tās izraisītās ļaundarības. Savelkot kopā šo abu baušļu jēgu Luters Lielajā katehismā raksta: “Tad nu atstāsim šo bausli vispārējā izpratnē, ka vispirms ir pavēlēts nekārot tuvākā nelaimi, to neizraisīt un neveicināt, bet vēlēt un atstāt viņam to, kas viņam pieder, kā arī veicināt un uzturēt to, kas viņam var kalpot un nākt par labu – tāpat kā mēs gribam, lai darītu mums”. Lai labāk varētu atpazīt ļauno iekāri, pret ko vēršas devītais un desmitais bauslis, tad to var aprakstīt ar šādas īsas formulas palīdzību: Dievs ir devis lietas, lai mēs tās lietotu, un cilvēkus, lai mēs viņus mīlētu. Kad mēs sākam mīlēt lietas un lietot cilvēkus, lai tās iegūtu, tad to sauc par iekāri.

Lai mācība, ko sniedz devītais un desmitais bauslis pastāvētu un tiktu mācīta draudzēs, šie baušļi ir jāapskata vēl nedaudz sīkāk, jo cilvēku samaitātā daba arvien cenšas sagrozīt šo baušļu izpratni. Devītais un desmitais bauslis, kā jau tika minēts, nevēršas pret ārēju ļaunumu, kas izpaužas darbos, bet nosoda cilvēka samaitāto dabu, ko sauc par ļauno iekāri. Luters raksta, ka jūdi par pārkāpumu pret šiem baušļiem uzskatīja gadījumus, kad vēlēšanās šos baušļus pārkāpt bija atklāti redzama. Piemēram, kāds ar maisu tumsā dodas uz sava kaimiņa lauku. Romas katoļi savukārt māca, ka kārdinājums tikai tad kļūst grēks, kad cilvēks tam piekrīt. Tāpat tie māca, ka pastāv nāves grēki un dienišķie grēki. Par dienišķajiem grēkiem sodu esot jāizcieš šeit pat uz zemes vai šķīstītavā. Turpretī luteriskās ticības apliecības par šo jautājumu māca, ka iekāre ir ne tikai pats iekāres process jeb darbība, bet arī pati cilvēka dabas nosliece uz grēku (Apoloģija). Savukārt M. Hemnics norāda, ka grēcīgās iekāres objekti nav tikai Dekalogā aprakstītās lietas – mājas, lopi, sievas, bet gan viss, kas tiek iekārots pretēji Dieva gribai, kā to nepārprotami pasaka Pāvils: “Tev nebūs iekārot!” (Rom. 7:7 un 13:9) Šai mācībai ir jātiek skaidri mācītai, jo ir vajadzīgs, lai Dekaloga baušļi uzrādītu arī iedzimto grēku, par ko jāuztraucas pat svētajiem, un lai atdzimušie, kas ticībā dara labus darbus, nekristu farizejiskumā, bet arvien redzētu savas kļūdas un trūkumus.

Romas katoļu katehismā sestais un desmitais, tāpat kā septītais un devītais bauslis, ir apvienoti, taču ir jāatceras, ka iekāre pēc sievas, kas ir noliegta sestajā bauslī, ir citāda nekā desmitajā uzrādītā. Tāpat septītajā bauslī uzrādītā iekāre pēc tuvākā mantas ir citāda nekā devītajā. Sestajā un septītajā bauslī ir nosodīta tieksme, ko cilvēks atbalsta un kas saskan ar viņa vēlmēm. Devītajā un desmitajā bauslī nosodījums neattiecas uz gribu, kas kaut ko ir izlēmusi un sliecas to izpildīt, bet gan uz pašu iedzimto iekāri, grēcīgo un samaitāto noslieci kā tādu pat tad, ja tā nerada nodomu grēkot.

Tātad iekāri var aprakstīt kā ierosinājumu grēkot, tīksmi, nodomu grēkot, savu locekļu nodošanu grēka kalpībā. Ir jāatceras, ka noliegta ir ļauna iekāre. Jo pastāv arī cita veida tieksme jeb kāre, piemēram, kā 119. psalmā: “Es ilgojos pēc Tavām pavēlēm,” vai kā Lūkas evaņģēlijā, kur Kristus saka, ka daudzi pravieši un ķēniņi ir kārojuši redzēt to, ko tagad redz mācekļi (Lk. 10:24). Pastāv arī kāre jeb tieksme pēc barības, ūdens, miega, laulātā drauga, draudzības utt. Pāvils, būdams labs bauslības skaidrotājs, māca, ka bauslība nenosoda šādu tieksmi, bet vienīgi “ļauno iekāri” (Kol. 3:5).

Tāpat kā citi baušļi arī pēdējie divi ir sadalāmi divās daļās. Tie ne tikai aizliedz ļaunu iekāri, bet arī nosoda novēršanos no labajiem darbiem, kas notiek mūsu domu, vēlmju, noslieču, emociju un baudkāres dēļ. Romas katoļi šos grēkus sauc par “dienišķajiem grēkiem” un uzskata, ka tie nenes pazudināšanu. Šāda attieksme ir vieglprātīga, jo “miesas tieksme ved nāvē” (Rom. 8:6). Kristus, īpaši Kalna sprediķī, mudina pastāvīgi cīnīties pret ļauno iekāri, aicinot nocirst (protams, ne burtiskā nozīmē) ikvienu locekli, kas apgrēcina. Tāpat Viņš mudina cilvēkus uz patiesiem dievbijības darbiem. Tomēr ir jāatceras, ka neviens netop taisns ar bauslības darbiem. Bauslība ir tā, kas vienmēr apsūdz, un tikai no Evaņģēlija, tas ir, no grēku piedošanas, var mācīties dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, paklausot Viņa baušļiem.