Pret sektām
Pēc Rīgā notikušajiem Bībeles svētkiem Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteja vērsusies pie tradicionālo konfesiju līderiem ar neizpratni un bažām par viņu piedalīšanos kopējā pasākumā ar baznīcas “Jaunā paaudze” vadoni Alekseju Ļedjajevu.
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteja sirsnīgi lūdz pievērst uzmanību sekojošai informācijai.
“Jaunā paaudze”, pēc daudzu ticīgu un laicīgu speciālistu domām, ir harizmātiska rakstura jaunvasarsvētku sekta, kas savā reliģiskajā praksē izmanto stipras transa tehnikas. Apziņas stāvokļi, kurus izraisa šīs tehnikas, samazina vai pilnībā izslēdz apkārtējas realitātes kritisku uztveri.
“Jaunās paaudzes” popularizācijas sabiedrībā stratēģija bija balstīta uz konfliktiem un agresiju pret tradicionālām konfesijām. Deviņdesmitajos gados “Jaunās paaudzes” pārstāvji, aģitējot par grēku nožēlošanu un “jaunām ieziešanām”, sludināja, ka tradicionālas konfesijas esot mirušās reliģijas bez Dieva, ikonas – elki, un patiesai glābšanai nepieciešams steidzami nākt “Jaunajā Paaudzē” pie “dzīvā Dieva”. Jauniegūto adeptu agresija provocēja neskaitāmus konfliktus ģimenēs, kurās citi locekļi nevēlējās pieņemt sektas ideoloģiju. Pats Ļedjajevs piedāvāja izmantot “Sātana stratēģiju”, kārdinājumu, lai pievilktu ticīgos no tradicionālām konfesijām.
2002.gadā savā brošūrā “Jaunā pasaules kārtība” (JPK) Ļedjajevs raksta: “Iebrukums un Ekspansija – tāda ir pēdējo laiku baznīcas galvenā stratēģija. Iebrukums un Ekspansija – tās ir sliedes, pa kurām XXI gadsimta Baznīca kustēsies, nostiprinot Dieva Valstību visā Zemē”. Par viņa ideoloģiskie radinieki nosauca JPK par “kristīgu džihādu”. Vēlāk, 2003.gadā, it kā turpinot JPK ideju, seko paziņojums par pilnīgu ASV atbalstu karā pret Irāku, ne tikai attaisnojot karu, bet arī pasniedzot to kā viscaur taisnīgo un Dievam vēlamo. 2009.gada Jāņos “Jaunās paaudzes” aktīvisti ar Ļedjajevu priekšgalā nodedzināja latviešu pasakas un eposu, kuros “apustulis” Aleksejs (kā viņš sauc sevi pats) saskatīja okultos draudus.
Latvijas Totalitāro sektu apkarošanas komiteja ir neizpratnē par faktu, kad sektas līderis līdztiesīgi ar tradicionālo konfesiju garīdzniekiem piedalās ticīgajiem nozīmīgajos pasākumos, sabiedrības acīs tas tiek uztverts kā sektas atzīšana un samazina tradicionālo konfesiju autoritāti.
Raksti piepildās.
ūdens kaut kāds
kā dzīvē izskatās textaa mineetaa “jaunā ieziešana”? :D
Moritz, tā “ieziešana” laikam tulkota no Totalitāro sektu apkarošanas komitejas teksta, kas ir caurcaurim krieviska organizācija. Latviski laikam būtu “jaunais svaidījums”. Interesanti kāpēc e-baznīca šo ziņu, kas acīmredzami neveikli tulkota no krievu valodas publicējusi šādu, neizlabojot stila un valodas kļūdas. Vienkārši bija slinkums vai tīšām gribēja paņirgāties par “totalitārisma” apkarotājiem?
man patiess prieks, ka kāds arī lasa e-ziņas
3. – 5. rindkopa ņemta no “apkarotāju” atklātās vēstules (latviešu valodā)
Kādā ekumēniskā sapulcē pravoslavu baķka ierosināja apspriest un Jaunajai Paaudzei paskaidrot, ko tad īsti viņi māca, jo bija atrasti Ļedjajeva teksti, kas divdomīgi un neprecīzi runā par tādām pašām būtiskākajām kristietības mācībām – Trīsvienību un ortodoksu kristoloģiju. Ja reiz par apustuli uzdodies, par vārdiem jāatbild.
Protams, jaunpaaudznieki šādu presingu izturēt nevarēja.
No otras puses, paturēt tādus redzes lokā nozīmē viņus pieskatīt un mainīt uz augšu.
Kā baptisti sāka – 20.gs. sākumā ekskomunicēja kādu savējo sludinātāju, jo tas bija pieļāvis iespēju, ka arī citi kristieši, ne tikai baptisti, top atpestīti.
Tagad tas liktos kas neiedomājams.
Mans draugs Norčiks “pilnīgi pagrimis” cilvēks (alkohols, narkotikas, laulības pārkāpšana, azartspēles) deviņdesmito gadu beigās ar kāda cilvēka palīdzību apgrieza savu dzīvi ar kājām gaisā – pievienojās “Jaunajai Paaudzei.” Ar laiku arī pievienoja savu sievu un bērnu. Vismaz no draugu, paziņu, kolēģu viedokļa viņš tagad dzīvo svētu un bezgrēcīgu dzīvi. Draugiem un paziņām tā tiešām ir reāla liecība, ko ar cilvēku dara ticība.
Esmu luterānis, vismaz tāds sevi uzskatu, pārliecināts luterānis – tāds stādos priekšā biežajiem jehoviešu sludinātājiem, lai ātrāk atšujas.
Bet es neesmu tā liecinājis kā mans draugs Norčiks.
Prieks par Norčiku, bet Cody taču negribi teikt, ka uz šo mēs varētu balstīt savu ticību.
Lasot par Norčika dzīves izmaiņām, man nāk prātā Pāvila vārdi: Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.
Robi, pozitīvas izmaiņas dzīvē jau nav tas sliktākais, kas var notikt ar cilvēku. :)
Svarīgākais ir: kas ir šo izmaiņu autors.
Pēc Cody stāstītā diemžēl var izlobīt to sliktāko, tas ir, ka šis cilvēks pats ir bijis šo izmaiņu autors. Sliktāko ne jau sekulārā ziņā, bet gan kristīgā. Jo aptustuļu darbos mēs lasām, ka apustuļi sludināja, bet Dievs viņiem pievienoja… Svarīgākais būtu: uz ko paļaujas sirds – uz paša darbiem, vai uz Dieva darbu mūsu labā un mūsos…
Cody,
“Jaunā paaudze” klasificējas pie, sektologu valodā runājot- uz kristietības robežas esošajām, sektām līdzīgajām draudzēm, kas tomēr nav gluži nekristīgi kulti, lai arī ar tādu iezīmēm , kā piemēram, totalitārā pārvalde un naudas slaukšana. Tur ir daudzi labticīgi krisstieši. Bet laiks rādīs – kur šie dosies tālāk…
Savulaik biju redzējis kādu video interviju ar Ledjajevu, kurā tas atzina, ka JP ir biznesa projekts, kas pamatots uz Bībeles mācību. Bībele tika pasniegta kā instrukcija, lai dzīvotu pareizu, tikumīgu dzīvi – утверждение христианских ценностей в обществе, освобождение общества от греховного образа жизни, алкогольной и наркотической зависимости.
Ar Norčiku tas ir pilnīgi izdevies.
Savulaik Norčiks bija kluss cilvēks no kura vārdu neizvilksi. Bet tagad viņš var runāt bez mitēšanās, citē Bībeli, un jauniegūtās spējas pamato ar Svētā gara iedarbību. Tās cilvēka pārvērtības ir iespaidīgas.
Tas man nav ticības balsts un piemērs, bet Norčika bijušajiem, esošajiem draugiem un paziņām tas tāds ir, jo rezultāts ir acīmredzams, jo pilnībā apstiprina bezgrēcīgo dzīvi.
Jāuzmanās, jo pie sektologiem lasāms arī to, ka sektās ar totalitāru ievirzi nomainās cilvēka psiholoģiskais tips , piem., melanholiķis top par holeriķi vai sangviniķi.
Vai jautājums par autoritāti?! Kam tad jābūt mūsu autoritatei? Vai konfesijām un mūsu draudzēm? …
Luterāni
jau pierādīts, ka psichologisko tipu mainīt nav iespējams. Meģināumi to darīt noved pie jūtamām psichiskām novirzēm.
moritz,
tur arī ir problēma…
Par cik šāda psiholoģiskā tipa nomaiņa 100% nav iespējama, bet notiek vairāk vai mazāk īstermiņa pārmaiņas, pastāv iespējamība jūtamām psichiskām novirzēm.
t.s.luterāni, uzmanies, Kristus teica: Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?
Tas nozīmē tikai vienu, tas ir, ka visas pasaulē tā sauktās baznīcas ir uz kristietības robežas esošas. Un ja kāds farizejismā iedomājas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt. To pašu var teikt par visiem tiem, kam šķiet, ka viņi nu atrodas baznīcā, kas ir iekš kristietības robežām.
Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: ………..
ac,
jean
http://www.dievkalpojumi.lv
Estere, Tu pareizi jautā. Tik šķiet, ka Tevis izceltajā citātā jautājums ir: kas pasaules acīs ir autoritāte, kuras konfesijas pasaules acīs ir ar autoritāti, kurām konfesijām pasaule uzticas?? Kā jau noproti tam nav nekāda sakara ar cilvēka pestīšanu. Jo Bībeli kā Dieva atklāsmi un Kristu kā pasaule Pestītāju, pasaule netur par nekādu autoritāti.
Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks cilvēkam nevar būt aurotitāte. Var un ir, tik svarīgākais, lai šī autoritāte neaizsegtu un nenostātos priekšā Kristum un Viņa vārdam nedz ar vārdiem, ne darbiem, lai šī autoritāte būtu līdzīgi kā Jānis Kristītājs, kura vienīgā vēsts bija: Lūk, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku…
ac,
jean
http://www.dievkalpojumi.lv